Stacijas piecgade

Stacijai šodien paliek pieci gadi. Pašam liekas, ka man tā ir jau veselu mūžību, bet tas tāpēc, ka rakstu daudz ilgāk. Principā esmu priecīgs, ka man Stacija ir tieši šādā formātā un ka neesmu atkarīgs no feisbukiem un tamlīdzīgām monopolvietnēm, kuras var visu lietotāja radīto saturu vienā mirklī pilnībā izdzēst uz neatgriešanos.

Aizvadītajā gadā publicēti 69 ieraksti. Vairums no tiem otrdienās. Pieturos pie vismaz viena ieraksta nedēļā. Parasti vienā vai vairākos paņēmienos to uzrakstu un atstāju. Kad tuvojas otrdiena, paskatos, kas man melnrakstos mētājas, paņemu kādu no ierakstiem, pārlasu, palaboju un norādu, kad tam automātiski publicēties. Vienīgi, ja liekas, ka raksts ātri kļūs neaktuāls, publicēju to uzreiz.

Ierakstu izlases nobeidzās pavisam. Pamatā tāpēc, ka man šķita, ka palicis ļoti maz satura ko likt tajās iekšā. Viens apkopojums trijos mēnešos likās kaut kā nejēdzīgi un izlēmu pārtraukt pavisam.

Padaudz ierakstu ir par grāmatām. Gan tāpēc, ka man pašam reizēm patīk pārlaist acis, ko esmu domājis par attiecīgu grāmatu, gan tāpēc, ka tos ir salīdzinoši viegli un ātri uzrakstīt. No izdevniecībām pagājušajā gadā neesmu ņēmis nevienu grāmatu. Visvairāk man patika Deivids Linčs – Ķerot lielo zivi, Rihards Bargais – Plikie rukši, Haruki Murakami – Skarbā brīnumzeme un pasaules gals, Contra – Tik grūti ir būt latvietim, Benedikts Velss – Vientulības gals.

Bija daži ieraksti par putniem. Labprāt tos turpinātu, bet pagaidām process kavējas fotoattēlu kārtošanas stadijā. Sevišķi čakls neesmu, bilžu padaudz un kārtošana man iet ilgi.

Autortiesību jautājums pēc būtības uz priekšu nav pakustējies.

Vairākos ierakstos rakstīju par dzīvi ārkārtējā situācijā. Šobrīd man liekas, ka esmu pateicis visu, kas licies ievērības cienīgs, tāpēc nav plānu nākošajiem ierakstiem. Varētu vienīgi pafantazēt, kāda izskatīsies dzīve brīdī, kad piepeši visu atļaus, vai, ja tas viss ievilksies daudzu gadu garumā.

Bija pāris ieraksti par dziesmu kaverversijām, varētu arī turpināt, bet par tām rakstīt nav tik ātri un vienkārši kā par ko citu. Jo, ja rakstu, tad man noteikti jāpainteresējas par ko vairāk, kas aizņem laiku. Beigās viss ievelkas un paliek tur, kur ir tagad.

Tāds kā nosacīts ceļojuma apraksts, jo būtībā pastaiga pa Rīgu, man bija par teritoriju no Torņakalna līdz Zasulauka depo. Tādus gan gribētos biežāk, bet tad vajag daudz laika un arī zināmu veiksmes faktoru, jo var gadīties arī tā, ka nekā interesanta aprakstāma nav.

Līdzīgā garā arī turpināšu. Paldies lasītājiem, esiet veseli, labā noskaņojumā un tiksimies nākošajā Stacijas gadā!