Haruki Murakami – Skarbā brīnumzeme un pasaules gals

Brīžiem, kad īsti nav ko darīt, reiz biju ievilcis telefonā šādu tādu lasāmvielu, tajā skaitā Skarbo brīnumzemi. Tas bija tik sen, ka vairs neatceros ne kad tas bija, ne kāpēc tieši Skarbā brīnumzeme. Vienīgi uzvārds Murakami šķita tik ļoti dzirdēts, ka man bija radies iespaids, ka nekas īpaši labs tas nevarētu būt. Jo bieži vien stap popularitāti un kvalitāti nav liekama vienādības zīme.

Sākums bija grūts. Vai viegls – kā to ņem. Es gluži vienkārši aizmigu ik pēc kādām piecām lappusēm. Bija skaidrs, ka grāmata nebūs priekš manis, bet slinkums meklēt citu un, ai, varbūt tomēr kaut kas tur būs, kaut gan – kad es ar tādu ķieģeli tikšu galā..?

Un tad notika negaidītais. Es ielasījos. Es sāku saprast grāmatas struktūru, vienojošos elementus. Grāmatas stils kļuva pieņemamāks, notikumu vairāk. Mistisko elementu skaits vairs nepalielinājās un stāsta pasaule(-s) ieguva jau visai konkrētas aprises. Par miegu vairs nebija ne runas.

Pēc kāda laika jau palika grūti pārtraukt lasīšanu. Mani sāka mulsināt grāmatas idejas. Neko īpaši līdzīgu neesmu agrāk lasījis, bet šifrēšana, iekšējā pasaule galvā un maldīšanās tajā – tas viss likās ļoti pazīstams. Bet negaidītu pārsteigumu tomēr bija vairāk. Vienradži, sapņu atrašanās galvaskausos, šķiršanās no ēnas, skaņu atslēgšana – es pie sevis domāju, bet kā gan to visu iespējams iztēloties un tik sakarīgi salikt kopā vienā darbā? Jo grāmata ir ļoti sabalansēta. Nav nekā par daudz vai par maz, nav salikti pārmērīgi uzsvari uz ko vienu vai citu. Tā nav ne pārlieku nopietna, ne jautra. Tas ir mākslas darbs, kuru ir ļoti patīkami lasīt, lai arī ne viss uzreiz ir saprotams. Visgrūtāk man saprast, kā ko tādu vispār var uzrakstīt?

Kas tad īsti tajā grāmatā ir? Tās galvenais varonis strādā par šifrētāju. Viņš trenējas, skaitot monētas labajā un kreisajā kabatā vienlaicīgi. Šifrētājam jādodas darba vizītē pie kāda veca profesora, kur viņš satiek tuklo, bet pievilcīgo profesora mazmeitu. Izrādās, ka profesora pētījumu rezultātus ļoti vēlas iegūt divas lielas organizācijas, kādēļ šifrētājam sāk draudēt briesmas. Paralēli risinās stāsts par vīru, kurš nonāk slēgtā pilsētā. Lai tajā dzīvotu, nepieciešams šķirties no savas ēnas, kas ir nevis divdimensionāls attēls, bet tāda kā cilvēka kopija, kurā ir atmiņas par sevi. Vīrs sāk strādāt par sapņu lasītāju. Tas ir, viņš paņem rokās vienradža galvaskausu un uztver tajā mītošo sapņu fragmentus. Tālāk bez maitekļiem pastāstīt grūti.

Palasīju mazliet vairāk par autoru. Pārsteidza, ka brīnumzeme nav norādīta kā viens no Murakami izcilākajiem darbiem. Kādas tad ir pārējās autora grāmatas? Tomēr pašam Murakami šī grāmata esot mīļākā no sevis sarakstītajām. Nudien nebrīnos. Nepārsteidza arī, ka viens no autora iedvesmas avotiem ir Kurts Vonnegūts, jo kaut kāda līdzība ir jūtama, bet ne liela. Lasot Vonnegūtu, man nekad nav bijusi sajūta, ka lasu ko nopietnu. Murakami nopietnā sajūta ir pārsvarā.

Lasīšanas gaitā šad tad iedomājos, ka būtu ļoti interesanti redzēt, kā darbs tiktu ekranizēts. Vēl biju visai izbrīnīts, ka brīnumzeme pirmo reizi publicēta 1985. gadā, jo man šķita, ka grāmata ir pavisam svaiga. Visu cieņu Murakami kungam!

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

1 thought on “Haruki Murakami – Skarbā brīnumzeme un pasaules gals”

Ir ko piebilst?