Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Viļņas iela 22

Viļņas iela atrodas Iļģuciemā, ar nelielu līkumu tā savieno Dzegužkalnu ar piektā tramvaja galapunktu.

Šī koka ēka ilgus gadus nav mainījusi ārējo izskatu. Varbūt šobrīd tā ir jau pavisam pamesta, bet varbūt arī logu slēģi ir tikai aizvērti. Katrā ziņā kāds ir parūpējies pie ēkas izkārt Latvijas karogu. Varbūt to paveikuši nelielajā sētas namiņā dzīvojošie cilvēki.

Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī
Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī

Šīs ēkas 2008. gada uzņēmums atrodams arī zudusilatvija.lv. Wikimapia vērojams 2015. gada attēls.

Kā Rīgas dome ienīst kājāmgājējus

Pie tā, ka satiksmes organizācijas plānu autori nestaigā ar kājām, jau ir kaut kā pierasts. Bet kā var izdomāt kaut ko tik plānprātīgu kā šī noeeja no Vanšu tilta uz Ķīpsalu, man vēl joprojām nav saprotams.

Vanšu tilta noeeja uz Ķīpsalu kājāmgājējiem

Nez, ko gan tur nodomājuši darīt gājēji aiz barjeras? Un nez, kādēļ gan zāle aiz barjeras vairs neaug?

Šādus ierakstus varētu štancēt ķīpām. Visvairāk tajā visā tracina, ka tendence – likt kājāmgājējam mest cilpu cilpas – pat nedomā mazināties.

Gājējs vienmēr centīsies izvēlēties taisnāko ceļu. To mainīt nav iespējams. Ne ar žogiem, ne citādiem līdzekļiem. Ja ceļu projektētājs to atsakās saprast, tad viņš ir stulbs un savam darbam nederīgs.

Vienīgais iespējamais aizbildinājums – rūpes par drošību – netur kritiku, jo pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka gājējiem par šīm rūpēm ir nospļauties. Viņi iet kā gājuši un varbūt pat vēl nedrošāk nekā agrāk.

Slokas iela 51

Slokas ielā 51 atrodas (vai varbūt jāsaka atradās) četras koka ēkas un neliela katlumāja.

Slokas iela 51 Bing maps

Pēc Valsts zemes dienesta datiem kadastrs.lv tur atradušās arī vairākas nelielas palīgbūves – šķūnīši vai kas tamlīdzīgs.

Slokas iela 51 kadastrs.lv

25. aprīlī Rīgas dome lēma ēku īpašniekam sagatavot dokumentāciju to nojaukšanai, vai arī tas tiks veikts piespiedu kārtā. Kad to uzzināju un pavirši aplūkoju ēkas Google maps Street view, man šķita, ka Rīgas dome mazliet pārsteigusies.

Man tur garām sanāca iet 28. aprīlī un vecās ēciņas – vai kas nu no tām bija palicis pāri – iemūžināju fotoattēlos. Jāatzīst, ka glābt tur vairs īsti nebija ko.

Uz žoga joprojām bija plakāts par pārdošanu. Tajā minētas sešas ēkas.

Nezinu, vai kādreiz ir eksistējušas ēkas ar numuriem 1 un 2, neko tādu nevarēju atrast.

Jau otrajā maijā pirmā no ēkām bija nojaukta.

Senā Rīga – Klostera ielas nami

Klostera iela 1944. gadā, attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/17124/
Klostera iela, 2017. gads

Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka nekas daudz nav mainījies, bet, ja paskatās rūpīgāk, var daudz ko ievērot. Visvairāk pārvērtību ir pirmajai mājai, ielikti senlaicīgāki logi, likvidētas durvis, parādījušies pildrežģa elementi. Dakstiņu jumti pazuduši gan šai, gan tālākajai ēkai.

Senā Rīga – Kaļķu iela / Aspazijas bulvāris

Šoreiz divi senie un divi mūsdienu attēli.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums pirms pirmā pasaules kara. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6658/
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā

Te vieglāk uzskaitīt, kas ir saglabājies savā vietā. Tā ir ēka krustojumā pa labi, Pēterbaznīcas tornis un, šķiet, arī tilta apmale.

Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 2017. gadā
Kaļķu ielas un Aspazijas bulvāra krustojums 20.gs. trīsdesmitajos gados. Attēls no https://zudusilatvija.lv/objects/object/6661/

Trīsdesmitajos gados parādījies Laimas pulkstenis, nelielā paviljoniņa vietā uzcelta kolonāde, kā arī labajā pusē uzcelta Latviešu akciju bankas ēka. Mazāk manāma, tomēr atzīmējama izmaiņa ir otrā ēka no labās puses. Tur bijusi mazāka, tomēr arī glīta ēka, kuru nedaudz var aplūkot šī attēla kreisajā pusē: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6651/

Senā Rīga – Brīvības / Ģertrūdes krustojums

Viena no ielām, par kuras agrāko, zudušo veidolu man visvairāk žēl, ir Brīvības iela. Okupācijas vara to kā Rīgas galveno ielu centusies to modernizēt atbilstoši savam laikmeta garam. Pazudusi lielākā daļa mazstāvu apbūves. Manuprāt, tieši tā ir būtisks faktors, kas ielu padara personīgāku, par kaut ko vairāk nekā tikai transporta maģistrāli.

Brīvības iela 66 1910.-1920. Attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/11919/
Brīvības iela 66 2017. gada martā

Ēka ar tornīti attēla kreisajā pusē cietusi Otrajā pasaules karā. Neviena koka namiņa vairs nav – ne attēla labajā, ne kreisajā pusē. Ģertrūdes ielā ir daži nelieli kociņi, kurus attēlā nevar redzēt.

Šeit skatāms vecāks krustojuma uzņēmums no otras puses. Vēl, no otras puses, uzņemts no Brīvības / Blaumaņa.