Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Pirmais gadiņš

Pašam grūti noticēt, bet šādā formātā Stacija pastāv tikai gadu. Mana kopējā regulāras rakstīšanas pieredze ir par gandrīz deviņiem gadiem garāka.

Mani joprojām mēdz pārsteigt rakstu popularitātes neprognozējamība. Lielāku rakstu popularitāte vēl šķiet puslīdz prognozējama atkarībā no tematikas. Tomēr visvairāk mani pārsteidz atsevišķu “mazo” ierakstu popularitātes lēcieni.

No apmeklējuma viedokļa nav prātīgi astoņus ar pusi gadus rakstīt zem wordpress domēna un tikai tad izvākties. Veco ierakstu apmeklējums no google-s ir diezgan niecīgs. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo blogu, stacijai ir vairāk regulāro lasītāju un mazāk “nejaušu ienācēju”. Tas iepriecina.

Parasti Stacijā lasītāji ienāk no google-s vai twitter-a. No feisbuka diezgan reti, bet, ja kāds ieraksts tur kļuvis populārs, tad apmeklējumam ir milzīgs lēciens. Neskatoties uz to, nedomāju strādāt uz facebook auditoriju. Jo, ja facebook aizvien neko nedarīs aizvien pieaugošās tuftas apkarošanai vienīgajā (!) lietotāja ziņu plūsmā, tad tā projekta dienas ir skaitītas. Turklāt mans mērķis nav popularitāte. Mans mērķis ir, lai man būtu interesanti.

Šķiet, atšķirībā no daudziem citiem rakstošiem cilvēkiem, manus tekstus ļoti maz lasa personīgie draugi. Nezinu, kāpēc tā ir. Cītīgākais lasītājs no viņiem noteikti ir Grandfox. Vēl man ir aizdomas, ka šeit regulāri iegriežas Lords Voldemorts un Aleksandrs R. Paldies gan viņiem, gan pārējiem regulārajiem lasītājiem, kurus dzīvē vēl neesmu iepazinis!

Atzīšos, ka vienmēr no sirds priecājos, kad kāds nospiež “like” tviterī, feisbukā vai pie kāda ieraksta. Tas tiešām motivē turpināt veidot ierakstus un censties vairāk. Man ir arī kluss prieks, ka pēdējos mēnešos ir tik maz ierakstu bez neviena “like”, kaut gan tas ir pilnīgi normāli un tādiem ir jābūt.

Par man būtiskākajiem ierakstiem.

Viens no īpašākajiem gada rakstiem man ir par Sarkandaugavu. Jo viss tika veikts ar domu, ka otrreiz to vairs nedarīšu. Tāpēc viss ir jāizdara tik labi, cik vien to spēju. Lai raksts sanāktu tāds, ka to pēc tam vairs negribētos ne labot, ne papildināt. Pirmajās dienās to lasīja ļoti maz. Mazliet piestrādāju pie popularizēšanas un drīz vien biju gandarīts par daudzajiem “like”. Sanāca tāda kā skaista dāvana dzimšanas dienā. Bet galvenais – es sapratu, cik brīnišķīga sajūta ir izdarīt kaut ko tik labi, cik vien tu spēj.

Ieraksts par zaļo vārnu būru apsekošanu mani darīja netipiski nervozu. Es esmu cilvēks, kuram dzīvē nav daudz autoritāšu. Bet zaļo vārnu pētnieks Edmunds Račinskis man tāda ir. Apziņa, ka viņš lasīs manu sacerējumu par zaļajām vārnām, mazliet šausmināja. Sev par prieku, saņēmu ļoti pozitīvu atsauksmi.

Atsauksme par grāmatu Dievs 9.0 ir pirmā un līdz šim arī vienīgā grāmata, kuru esmu paņēmis no kādas izdevniecības. Kad izlasīju to un rakstīju atsauksmi, man radās aizdomas, ka pēc šī rakstu darba Zvaigzne ABC man vairs par grāmatām rakstīt nepiedāvās. Tā arī ir noticis. Vismaz pēc vairākiem mēnešiem, kad uzprasījos uz vēl vienu grāmatu, nekādu atbildi nesaņēmu. Ņemiet vērā, mācieties no manām kļūdām. Kaut gan, ja vajadzētu rakstīt otrreiz, es uzrakstītu tieši tāpat.

Lasot grāmatu Spiral Dynamics, man gribējās tur minētās idejas saprotami uzrakstīt latviski. Tā kā grāmata bija ļoti samudžināta, tad tas izvērtās par stipri sarežģītu uzdevumu. Tomēr rezultāts nav no sliktākajiem: Spirālveida dinamikas teorija. Man nav ilūziju, ka šī teorija būs populāra. Ja arī kādreiz būs, tad to lielākoties sapratīs neprecīzi. Lai tā būtu. Jo šī ieraksta mērķauditorija ir cilvēki, kuri patiešām grib saprast.

Īsi pirms valsts svētkiem formulēju, ko man nozīmē latviskums. Bija grūti salikt vienā ierakstā tik daudz dažādu domu, tomēr pateicu visu, ko vēlējos vienuviet.

Par turpmākajiem plāniem man runāt diez ko nepatīk, bet nav jau arī nekā slēpjama. Būs diezgan pamatīga intervija ar transseksuālu cilvēku. Pa laikam uzrakstīšu par kādu grāmatu, teātra izrādi, iespējams, ekskursiju vai ceļojumu, kā arī citām interesantām lietām. Vēl gribu izkustināt “Seno Rīgu“. Tikai tādā līmenī, kā pats gribu, to paveikt ir ļoti grūti. Darbs pie bilžu kārtošanas jau notiek un agrāk vai vēlāk taps arī mūsdienu fotoattēli. Vairāk tas ir laika nekā vēlmju jautājums. Ierakstu regularitāte vismaz kādu laiku paliks tā pati: 2 – 3 ieraksti nedēļā.

Uz tikšanos!

WordPress migrācija

Pagājis mazliet vairāk par nedēļu kopš palaista Stacija. Mazliet gribas piefiksēt piedzīvotās tehniskās lietas.

Mājas versijai uzinstalēju xampp un wordpress. Instalācijas ļoti vienkāršas, viss izdevās bez problēmām.

No redstar7.wordpress.com izvilkt rakstus (gandrīz 900), kategorijas, komentārus bija salīdzinoši vienkārši. WordPress piedāvā izveidot XML failu, kurš satur rakstus un saites uz tajos iekļautajiem failiem. Importa procesam nekādas opcijas izvēlēties nav iespējams. Importējot failu XML failu bloga mājas versijā, process visus rakstus neieimportēja. Skatījos datu bāzē, bet tajā trūkstošo ierakstu nebija. Cēloni nesapratu, bet pamēģināju importēt vēlreiz un daļa trūkstošo datu ieimportējās. Ar trešo paņēmienu ieimportējās pilnīgi viss. Jau esošie ieraksti tiek atjaunināti nevis iesprausti vēlreiz. Imports pie reizes novilka un piesaistīja visus pie rakstiem piederošos failus, kuri fiziski atradās wordpress-ā. Bija viena neliela kļūda – nerādīja pareizu komentāru skaitu pie rakstiem, bet to viegli varēja salabot ar SQL skriptu, kuru atradu google.

Ātri sapratu, ka wordpress sevis uzturētajiem blogiem lieto daudzus spraudņus. Parasts lietotājs spraudņu sarakstu neredz un nezina, ko nodrošina wordpress un ko spraudnis. Dažus spraudņus piemeklēju savām specifiskajām vajadzībām.

  • Easy Twitter Feed Widget: tvitera attēlošana logrīkā (vidžetā). 
  • Embed image links – by Wonder: spraudnis, kurš saiti uz attēlu pārveido par attēlu. Tas ir, tekstā ielieku saiti uz attēlu, nekādus tagus vai formatējumu nerakstu. Spiežu “publicēt” un bilde automātiski redzama ierakstā.
  • Jetpack by WordPress.com: būtībā tā ir spraudņu kolekcija. Tajā ir, piemēram, “like” poga wordpress lietotājiem, iespēja komentēt ierakstu no sava twitter, facebook vai wordpress konta, iespēja sajūgt kopā veco wordpress blogu vadības paneli ar jauno blogu un daudzi citi vērtīgi labumi.
  • Ultimate Tag Cloud Widget: iespēja pamainīt birku (tag) un kategoriju attēlošanu logrīkā.
  • UpdraftPlus – Backup/Restore: rezerves kopiju veidošanas rīks. Var sūtīt rezerves kopijas uz google drive, dropbox u.c.

Dizainu sāku meklēt jau ļoti laicīgi. Izmēģināju visādus variantus un visbeidzot paliku pie Amadeus. Sajūsmā neesmu un kādreiz meklējumus turpināšu.

Sanāca vairāku dienu aizķere ar domēna piesaisti, bet tas bija hostinga kompānijas ziņā un es tur neko nevarēju ietekmēt.

Nevar tā vienkārši paņemt mājas wordpress-u, nokopēt uz hostinga atvēlēto stūrīti un cerēt, ka viss uzreiz strādās. Būtiskākais iemesls: wordpress ierakstu importa process pārkārto visas iekšējās saites, šajā gadījumā uz mājas datoru. Tāpēc izveidoju svaigu wordpress instalāciju hostinga stūrītī un palaidu tai wordpress ierakstu importu. Process ātri nobeidzās ar kļūdu. Izlēmu, ka vienkāršāk būs nokopēt tabulas ar ierakstiem, komentāriem, kategorijām u.c. Tā arī izdarīju un viss likās OK. Sekojošā problēma, ar kuru nācās pacīnīties, bija lērums eksistējošu saišu uz redstar7.wordpress.com un mājas datoru. Šī problēma tika risināta, eksportējot datu bāzi SQL failā. Fails tika atvērts ar notepad++ un kādu laiciņu pastrādāts ar find/replace. Iegūtais rezultāts tika importēts atpakaļ datu bāzē. Situāciju mazliet sarežģīja jaunais ierakstu saišu formāts bez datuma. Ja vajadzētu to visu darīt vēlreiz, mēģinātu tomēr atrast vienkāršāku risinājumu.

Tika pastrādāts ar Google search console, bet satiksme no google galīgi nav tāda kā vecajam blogam. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies. 4-6 nedēļas gaidīt esot normāli.

Nākamais svarīgais darbs ir izdomāt, ko iesākt ar lērumu saišu uz bildēm, kuras atrodas visādās attēlu uzturēšanas vietnēs. Jo, lūk, imageshack.us vismaz dažas manas bildītes ir izmetis miskastē. Drošāk būtu glabāt visu lokāli, bet kā to gūzmu failu ātrāk un ērtāk atrast, atvilkt pie sevis, sakārtot un salikt uz tiem saites?

Kā būtu cilvēkam, kurš ar IT lietām ir vairāk uz “jūs”? Bez kļūdas pie ierakstu importa – domāju, ka vienkārši. Ar tādu kļūdu – visai sarežģīti. Tādos gadījumos galvenais ir daudz pacietības, domāt, kas tiek darīts un kāpēc, mazliet radošas pieejas, pareizi jautājumi google un viss būs kārtībā.

Jauns sākums

Starts

Šis ir ilgi gaidītais pirmais ieraksts manā jaunajā blogā. Vēl nekas nav pabeigts, es redzu daudzas nepilnības un nepieciešamus uzlabojumus. Pie tiem šobrīd tiek intensīvi strādāts.

Kāpēc pārvācos? Blogoju jau gandrīz 10 gadus. Divas ilgākās klusuma pauzes bijušas aptuveni divi mēneši un tas, manuprāt, par kaut ko liecina. Es nejautāju sev – vai es to gribu rakstīt, vai man to vajag utt., es vienkārši rakstu. Mērķi un tēmas ir dažādi, bet izteiksmes veids paliek. Laika gaitā sarakstīts daudz kas interesants, vismaz priekš manis paša.

Zināms panīkums pēdējā laikā no manas puses bija jūtams un gribējās pārmaiņas. Reizēm mēdzu iedomāties, kā būtu pārcelt blogu jaunā kvalitātē. Zem wordpress domēna sēdēt ir droši un komfortabli, bet mazliet pietrūkst brīvības. Man gandrīz nav pieredzes ar interneta lapu izstrādi, uzturēšanu utt., bet mana idealizētā pieeja attiecībā pret IT ir – ja man tas nepatīk, tad to var mainīt! Cits jautājums ir, vai es to vienmēr darīšu, bet reizēm tie ir sīkumi. Kaut vai tik vien kā fontu virsrakstam nomainīt. WordPress uzturētajos blogos tādas iespējas ir, bet par maksu. Bet, ja jau jāmaksā, tad kā būtu ar atsperšanos pamatīgākam lēcienam? Pagaidām varu priecīgi konstatēt, ka līdz šim tehniskos jautājumus (kuri atkarīgi no manis paša) risināt ir bijis daudz vieglāk nekā sākotnēji man šķita.

Pie reizes sakārtoju ierakstu kategorijas. Cik esmu novērojis, lielākā daļa blogeru tās lieto diezgan nepārdomāti un es nebiju izņēmums. Tomēr, kad aiz muguras ir jau vairāki simti ierakstu, tad var daudz vieglāk saskatīt, kā esošo saimniecību sakārtot. Tas attiecas arī uz iezīmēm (tags), bet mazākā mērā. Neloloju ilūzijas, ka potenciālie lasītāji uzticēsies, ka “šajā vietnē ar kategorijām nu gan viss būs kārtībā”, bet sakārtotība ir ērtāka arī man pašam.

Satura ziņā turpmākās ieceres ir vairāk rakstīt par grāmatām, turpināt Seno Rīgu un beidzot tā kārtīgāk pieķerties Izzūdošajai Rīgai. Ir ieceres arī citos virzienos, bet tās – kā laiks atļaus.

Viss ir slikti

Lūk, ko par Caurumu raksta Jaunie blogeri:

Viss ir slikti” blogs ir blogs…. kura domu,es nesapratu, bet es nespēju šo blogu nepieminēt. Blogs ir ļoti saturīgs un pēc visa kā spriežot viņš pastāv jau ilgi un vēl joprojām tiek diezgan aktīvi papildināts!

Starp citu, “Viss ir slikti” ir iemīļots teiciens diviem jaukiem, optismistiskiem, savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Man pieņemamāk un arī smieklīgāk liekas, ka cilvēks varbūt nevietā pasaka, ka viss ir slikti, nekā pārspīlētā optimismā apgalvo, ka viss ir lieliski. Un tā kā viena būtiska šī bloga jeb publiskās piezīmju grāmatiņas funkcija ir nepatīkamu momentu “izrakstīšana (no sevis ārā)”, tad izteiciens kā bloga virsraksts ir visai atbilstošs. Vismaz pagaidām.

Par blogu lasīšanu un rakstīšanu

Apkārtējai blogosfērai uzmanību esmu sācis pievērst relatīvi nesen, t.i. kopš darba pīppauzēs vairs nelasu delfus un tēvēnetu. Grāmatu, filmu, tehnoloģiju, modes utml. specifiski blogi mani diez ko neinteresē un vismaz regulāri tādus nelasu. Interesē cilvēki, viņu likstas, prieki, dzīves uztvere. Nez kāpēc par to vairāk mēdz rakstīt sievietes, bet ne tikai. Dzejiski apcerējumi, lai cik izjusti tie arī nebūtu, mani parasti diez ko neaizkustina. Jo reālāk, jo labāk.

Pēdējie divi jaukākie atradumi. Droši vien vairums viņus jau zina, jo nav jau nekādi svaigie, bet man tie bija patīkami pārsteigumi.

  • Brīžos, kad negribas nopūlēt smadzenes ar prātīgām lietām, bet gribas ko datorā palasīt, atveru navigilabs. Man ļoti patīk autora nepareizais izteiksmes veids un vieglā attieksme pret dzīvi. Kaut būtu vairāk tādu blogu!
  • Bibliotēkas stāsti. Izskatās, ka autorei (vairs) negribas uztvert sava darba ikdienu nopietni un jāizceļ vismaz pretrunīgākie / smieklīgākie / šausmīgākie atgadījumi. Sanāk vienkārši lieliski. Blodziņš vienīgi šausmīgi neērts, ja grib izlasīt pilnīgi visus ierakstus. Toties ir vērts to darīt.

Tajā pašā laikā mani aizvien vairāk mulsina mani lasītāji. Es laikam kaut kā ērtāk jūtos, ja nezinu, kas mani lasa. Kad uzzinu kādu savu lasītāju, tad mēģinu pie sevis minēt, ko diez tas indivīds manā blogā ir atradis? Tematika tomēr ir ļoti dažāda. Ir jau arī man pašam interesanti savus vecos ierakstus kādreiz palasīt, bet daru to ļoti reti. Turklāt pēdējā laikā diez ko daudz interesantu ierakstu, kā pašam liekas, man nav. Kaut gan Latvijā ir arī daži vispārzināmi blogi, kuri (kuru autori) ir tik nenormāli populāri, ka, neskatoties uz savu rakstīšanas retumu un ierakstu kvalitātes viduvējību, joprojām ir ārkārtīgi slaveni. Tas man atgādina, ka, ja gribu rakstīt tā, kā man pašam patīk, tad par auditoriju un kaut kādu specializāciju vislabāk ir vienkārši aizmirst.

Starp citu, piemērotu tēmu esmu izvēlējies savam astoņsimtajam ierakstam.

Caurums

Manos blogošanas aptuveni astoņos gados ne reizi vien ir pienākuši brīži, kad negribas rakstīt vai nav par ko. Tāpat arī tagad un jau labu laiku. Attiecībā uz blogu un rakstīšanu man nav pašmērķu. Teiksim, sasniegt kādus statistikas rādītājus vai katru mēnesi publicēt pa trim ierakstiem. Nē, es esmu brīvs cilvēks un negribu – nerakstu. Nekas no tā nemainīsies. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairs pēdējā laikā neceļas roka.

Pirms kāda brīža es mēģināju aprakstīt izlasītās grāmatas. Sapratu, ka man tas nav interesanti. Par izcilu grāmatu es varu kaut ko uzrakstīt, bet par sūdīgu – nē, ko es tur tērēšu laiku.

Esmu mēģinājis rakstīt par teātra izrādēm. Nepatīk. No teātra man patīk atnest mājās sajūtu, kura, izrakstīta vārdos, izskatās citādāk. Pie vainas, visticamāk, ir mana nespēja atrast īstos vārdus, bet tad es tos labāk nemaz nemeklēju. Labāk piefiksēju savās privātajās piezīmēs dažas detaļas, kas man ļauj atsaukt atmiņā to tā brīža sajūtu. Principā to var uzrakstīt arī publiski, bet grāmatām un teātra izrādēm izstāstīt saturu vai beigas ir morāli noziedzīga rīcība.

Ar ārpolitisko situāciju lielos vilcienos esmu samierinājies. Ļoti labi, ka cepjas daudzi citi cilvēki, jo tā principā vajag, tikai es vairs negribu un nevaru. Man nav ilūziju ne par Kremli, ne par rietumeiropu. Tur es neko īsti ietekmēt nevaru. Teorētiski varu, praktiski nē, es to nedarīšu, man tas nav interesanti.

Par iekšpolitiskajiem stulbumiem es vairs negribu un daļēji arī nespēju cepties. Tur lielos vilcienos nekas nemainās. Nav nekā principiāli jauna. Un tas ir garlaicīgi. Tas pats attiecas arī uz Rīgas nebūšanām. Iemesli rakstīt atrastos bezmaz katru dienu. Bet kas no tā mainīsies? Un ko no tā iegūšu es? Es esmu rakstījis agrāk, daudz esmu to darījis. Nav tā, ka no tā bijis nekādas jēgas, bet, salīdzinot iegūto ar iztērēto laiku, es vairs tā negribu turpināt. Man ir bijusi doma pacelt blogošanu pilnīgi citā kvalitātē, zem jauna domēna, kļūstot atpazīstamākam, mēģinot varbūt arī kaut ko minimālu nopelnīt, bet tas joprojām neliekas tik svarīgi, lai izbrīvētu nepieciešamos resursus. Tad būtu arī jāraksta specializētāk un regulārāk. “Par jebko” neiet cauri. Būtu jāieliek sevi rāmjos. Jāzaudē daļa brīvības. Bet kādi būtu ieguvumi no tā?

Starp citu, izskatās, ka AB dambja koncertzāles ideja tiešām drīzumā kļūs par pilnīgu vēsturi. Vēl tas nav noticis, bet, ja tomēr, tad būšu par to gandarīts, jo tur ir arī mani nopelni.

Kādreiz liku blogā senās Rīgas bildītes. Tas bija forši, interesanti, gala rezultāts samērā apmierinošs. Principā varētu pat turpināt ar savu ziepju trauku un bildēm no Zudušās Latvijas. Kaut ko varbūt varētu pat sarunāt ar ZL par autortiesībām. Atliktu tikai skraidīt ar fočiku un kārtot bildes. Nezinu. Tas prasa daudz laika, bet tā man ir maz.

Es reiz gribēju salikt Vecrīgas vecāko vaibstu bildes. Bildes uz cietā diska mētājas jau kādus pāris gadus. Dažas no tām vietām ir jau mainījušās un bildes ir kļuvušas vēsturiskas. Varbūt kādreiz saņemšos. Pagaidām es to nespēju izdarīt tādā kvalitātē, kā pašam gribētos.

Masu mediji, citi sadzīves sīkumi utml. mani pašu pēdējā laikā ietekmē aizvien mazāk. Es neskatos televizoru, neklausos radio un pat ziņas lasu vienīgi lsm.lv. Pēc tā saucamo ziņu uztveršanas mēdz rasties sajūta it kā kāds tevi būtu ar samazgām aplējis. Vai man to vajag? Protams, nē. Starp citu, kad vidēji reizi dienā ielogojos draugos, pārlaižu acis izceltajiem “ziņu” virsrakstiem. Tie vienmēr ir vājprātīgi šokējoši. Es nekad uz tiem neklikšķinu. Principa pēc.

Starp citu, kādreiz mani vairāk interesēja statistika. Bet tad pienāca ieraksts, kurš, man pilnīgi negaidot, apceļoja bezmaz visu Latvijas feisbuku. Statistika aizlidoja neticamos padebešos, par ko es, starp citu, nebiju laimīgs. Es varu uzrakstīt kaut ģeniālāko apceri pasaulē un te tā arī paliks gandrīz neviena nemanīta. Bet atliek tikai ielikt vienu sūda īs-ierakstu no sērijas “šausmas un ārprāts”, lai pēkšņi atjēgtos popularitātes kalngalā.

Kas paliek pāri? Ar datoriem saistītais. Kaut ko interesantu var viegli izrakt, bet kāpēc par to vajadzētu vēl arī rakstīt? Ceļojumos dodos gana reti, īsākas ekskursijas mēdzu izbaudīt bez dokumentēšanas un tāpat ir labi. Filmas skatos reti. Mūziku aprakstīt ne īpaši gribu, ne arī protu, tā ir jāklausās, turklāt par gaumi strīdēties nevajag. Reliģija manu dzīvi tieši ietekmē tik maz, ka es to nemaz neievēroju. Vēsture ir interesanta lieta, bet, zinot par to tik maz, par to rakstīt ir kaut kā neveikli. Līdzīgi ir ar putniem. Publiskās piezīmju grāmatiņas funkcija – jā, tas mēdz būt noderīgi. Ir bijušas reizes, kad sarunās ar cilvēkiem vajag kaut ko parādīt vai atsaukt atmiņā un blogā viegli varu tobrīd nepieciešamo.

Ir vēl daudz visādu interesantu lietu, par kurām es nerakstu un, visticamāk, arī nerakstīšu. Šis blogs ir tikai mazs, mazītiņš spogulītis no manas dzīves. Primāra ir pati dzīve, tas, lai es būtu laimīgs tajā. Man patīk būt, justies brīvam, tādēļ nekādus noteikumus, nekādu disciplīnu utt. es sev attiecībā uz blogu nenosaku un negrasos noteikt. Gribēšu – rakstīšu, negribēšu – nelikšos ne zinis. Tāpat kā līdz šim.