Grāmata – Uz kraujas rudzu laukā

Grāmatu ar uzrakstu Džeroms D. Selindžers uz muguriņas paņēmu uz ātru roku, nemaz nepētot tās saturu. Izrādījās, ka 1969. gadā izdotajā grāmatā ir Uz kraujas rudzu laukā un daži stāsti. Par Selindžeru līdz šim nezināju neko, kaut gan dzirdēts bija, tāpat kā šis darbs. Zināju, ka tajā ir kaut kas par pusaudžiem, kādēļ ne īpaši tīkoju to lasīt. Bet, ja jau trāpījās pa ķērienam, tad jau var arī izlasīt.

Uz kraujas rudzu laukā galvenais varonis ir pusaudzis Holdens Kolifīlds, kurš pats stāsta par vairākām dienām savā dzīvē. Holdens tiek atskaitīts no kārtējās skolas un dodas mājup. Viņa piedzīvojumi vairāk ir satikšanās ar dažādiem cilvēkiem un sarunas ar tiem nekā dēkainas likstas vai notikumi. Holdens ir bagātu vecāku dēliņš un par naudu neraizējas. Viņš ir ļoti emocionāls, nedisciplinēts un pagļēvs. Komunikācijā ar citiem cilvēkiem viņš netieši atklāj savu pusaudža – maksimālista dabu. Viņš nezina, ko pats grib, bet zina, ko necieš.

Darba galvenā vērtība ir Holdena tēls. Viņa raksturs un pārspīlējumiem bagātā valoda ir izveidoti ļoti prasmīgi. Nav šaubu, ka stāsta pusaudzis. Mazliet lielākam efektam prasās vairāk slenga, bet varbūt tas ir pazudis tulkojumā. Turklāt viens otrs vecāks slenga vārds mūsdienās var šķist pilnīgi normāls, lai arī, iespējams, vecmodīgs.

Neskatoties uz rūpīgo autora darbu, man bija mazliet garlaicīgi, īpaši pirmajā grāmatas pusē. Nekas daudz jau tur nenotiek. Holdens vāra ziepes uz līdzenas vietas, netiek galā ar uzmācīgiem tipiem, rīkojas iracionāli, bieži melo… Man subjektīvi viņš šķita tik nepievilcīgs tēls, ka grūti just līdzi. Pieņēmu, ka visa grāmata nevar turpināties tieši tāpat visu laiku un daļēji tā arī bija. Holdens parāda sevi arī no maigākas puses. Viņam ir ļoti īpašas attiecības gan ar draudzeni, gan jaunāko māsu. Negribu maitekļot, bet grāmatai šķita ļoti piemērotas beigas.

Ieinteresējos par darba autoru, kurš pratis tik meistarīgi attēlot pusaudzi. Jāatzīst, ka Dž. D. Selindžers bijis gana savdabīgs cilvēks. Viņa aktīvais rakstniecības periods ildzis 25 gadus. No 46 gadu vecuma Selindžers pārtraucis publicēt savus darbus. Droši var teikt, ka Uz kraujas rudzu laukā ir viņa būtiskākais darbs. Jādomā, ka bez tā atnestās slavas viņš būtu visai nepazīstams autors. Vēl Selindžers ļoti sargājis savas dzīves privātumu. Nav piekritis Uz kraujas rudzu laukā ekranizācijai, kaut arī bijuši kārdinoši piedāvājumi. Pēdējo interviju sniedzis 1980. gadā, no dzīves šķīries 2010. gadā 91 gada vecumā.

Droši vien, ja es šo darbu būtu lasījis savos pusaudža gados, man tas patiktu daudz vairāk.

Pārējie pieci stāsti kopā aizņem apmēram divas piektdaļas no visas grāmatas. Tajos līdzīgi titulstāstam vairāk dominē cilvēku jūtas, savstarpējie dialogi un notikumu ir salīdzinoši maz. Man no tiem lasāmi šķita trešais un ceturtais, daļēji arī otrais. Īss atstāsts ar maitekļiem.

  • Badijs atbrauc uz brāļa Simora kāzām, bet Simors uz tām neierodas. Badijs nejauši iekāpj vienā limuzīnā ar sievas piederīgajiem, klausās viņu tērgās un uzaicina uz savu dzīvokli, viesi piekrīt, iedzer un dodas prom.
  • Simors atstāj viesnīcā savu sievu un pats tikmēr pludmalē izklaidē kādu pirmsskolas vecuma meiteni. Beigās bez acīmredzama iemesla viņš nošaujas.
  • Bērni regulāri tiek vadāti spēlēt beisbolu vai futbolu. Grupas vadītājs jauneklis katru reizi pastāsta šausmu stāsta fragmentu. Dažreiz viņiem piebiedrojas izskatīga jauniete. Tad viņa ar jaunekli sastrīdas un jauneklis tajā reizē “nomirdina” stāsta galveno varoni.
  • 19-gadnieks uzdod sevi par 10 gadus vecāku mākslas speciālistu un kļūst neklātienes privātskolā par mākslas pasniedzēju. Viņam ļoti iepatīkas kādas skolnieces – mūķenes darbi, viņš tos vēstulē slavē, cenšas iepazīties, bet atbildes vietā mūķenes priekšniecība šīs studijas pārtrauc. Pēc tam jauneklis darbu pamet.
  • Divas sievietes iedzer un tērgā. Pa laikam parādās mazā meitiņa (vienai no dāmām) kopā ar savu iedomu draugu. Pēcāk māte saniknojas uz meitu un tad atkal par to pārdzīvo.

Tā kā pieķēros pie šīs grāmatas aprakstīšanas, nodomāju, ka derētu arī pārlaist acis priekšvārdam. Tas ir pat interesantāks par vienu otru stāstu, tiesa, to hronoloģiski labāk vajadzētu lasīt kā pēcvārdu. Citāts:

Ja tava garīgā dzīve nav kārtībā, ja tu nevari atrast sevi, pierast pie garlaicīga un varbūt pat negodīga darba, ja esi ar kaut ko neapmierināts, par kaut ko šaubies – neraizējies! Ir vesela armija ļaužu, daži pat ar medicīnisko izglītību, kuri – par krietnu atlīdzību! – iztīrīs un uzkops tavu dvēseli tāpat, kā tīra dārzu vai garāžu. Viņi iemācīs tevi “iecietīgi” izturēties pret to, kas tev pretīgs, palīdzēs “pielāgoties” dzīvei – vārdu sakot, izveidos no tevis pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš spējīgs samierināties gan ar kukuļu ņemšanu kantorī, gan ar rasistu ālēšanos un pat ar nemīlamu sievu.

Varētu domāt, ka PSRS nemaz neņēma kukuļus, krievu šovinisma nebija un visas sievas tika mīlētas, garīgās aprūpes speciālisti nebija vajadzīgi un visi sabiedrības locekļi bija pilnvērtīgi. Par pārējo priekšvārdu – apbrīnoju, kādas tikai cildenas īpašības tā autore nav spējusi saskatīt stāstu varoņos, nejauši piemirstot viņu trūkumus.

Subjektīvais baudījums man sanāca gandrīz labi, tas ir, 6/10. Bet nevajadzētu tāpēc nodomāt, ka man grāmata šķiet ne pārāk laba. Domāju, ka padsmitnieka gados mans baudījums varētu būtu 9/10.

Grāmata – Pansija pilī

Gadījās tā, ka vajadzēja gan atdot grāmatu bibliotēkā, gan ļoti steigties. Tāpēc izvēlēties nācās uz ātru roku un izvēle krita par labu Anšlava Eglīša “Pansija pilī”.

Pirmā grāmatu sāka lasīt dzīvesbiedrene. Lasīja cītīgi un bieži. No tā nopratu, ka droši vien laba.

Biju domājis, ka tā ir daiļliteratūra, bet nē, tie ir nelieli stāstiņi par laika posmu autora jaunībā. Vienojošais faktors stāstos ir nevis autora personība, bet gan veca, liela pusmuiža. Eglīšu ģimene pie tās tika laikā, kad Latvijas brīvvalstī dalīja zemi. Kā īpašums tas bijis gaužām nepraktisks. Neērts transports, apstrādājamas zemes pārlieku maz, milzīga, pusizlaupīta ēka sliktā stāvoklī. Turklāt vēl ar īrniekiem. Eglīša tēvs Viktors bijis humāns un īrniekus nav dzinis prom. Tiesa, maksāt tie nav bijuši spējīgi un arī kā darba spēks bijis gaužām nepraktisks. Jaunie īpašnieki kādu laiku nezina, ko ar jauno īpašumu iesākt. Visbeidzot pēc kalpones Anniņas ieteikuma Eglīši atver pansiju. Ar to nemaz neiet gludi. Apkalpojošais personāls – slinkie, nevarīgie īrnieki slikti tiek galā ar saviem pienākumiem. Turklāt Inciems atrodas pārāk nomaļus no pārējās civilizācijas un arī ēka ir pārāk sliktā stāvoklī. Tomēr daži viesi parādās, reizēm atbrauc arī ciemiņi. Visus šos cilvēkus un pansijas nebūšanas Eglītis lasītājam prasmīgi attēlo.

No paša sākuma es lielā sajūsmā nebiju. Bet, jo tālāk tiku, jo interesantāk kļuva. Beigās jau biju pavisam aizrāvies. Arī noslēdzas grāmata pilnīgi likumsakarīgi un citādākas beigas tai nemaz nevarētu būt.

Liela nozīme ir autora dzīvespriecīgajam izteiksmes veidam. Es nevaru nosaukt vēl kādu tikpat optimisku latviešu rakstnieku. Bieži var pasmieties vai vismaz pasmaidīt par notikumiem pansijā. Un, lai arī ne viss, aprakstītais ir priecīgs, autors arī uz likstām pratis paskatīties ar gaišumu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Klūgu mūks

Par Klūgu mūku biju dzirdējis daudz labu vārdu. Tikai nevis par Ingas Ābeles grāmatu, bet gan teātra izrādi. Uzzināju, par ko tā ir un, godīgi sakot, īpašas intereses man nebija. Jo senāka pagātne, jo skeptiskāk izturos pret tās mūsdienīgajām interpretācijām. Piemēram, ir vieglāk rakstīt par otro pasaules karu, nevis astoņdesmitajiem gadiem, jo par pēdējiem nejaukāki lasītāji var arī pastrīdēties. Tomēr, kad saņēmu šo grāmatu kā dāvanu vārda dienā, nācās vien ķerties klāt.

Klūgu mūks pamatā ir par katoļu priesteri no Latgales, kurš kļūst par svarīgu politisku personu un aktīvi iestājas par Latgales pievienošanu Latvijai. Aprakstītas arī viņa ģimenes locekļu gaitas. Galvenā varoņa Franča Sebalda prototips ir Francis Trasūns.

Pirmo nodaļu lasīju ar grūtībām. Skatījos uz daudzajām atlikušajām grāmatas lappusēm un jutu, kā zūd drosme. Uz Klūgu mūku var attiecināt man nezināma autora novērojumu – mūsdienās latviešu autorus nepublicējot, ja grāmatas sākums nav dāsni bagātināts ar epitetiem, metaforām un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Turklāt man šķita dīvaini, ka galvenais tēls tiek attēlots kā nožēlojams, gaudens večuks. Viņa prototips Francis Trasūns bijis viens enerģisks un vismaz drusku dulls (šī vārda vislabākajā nozīmē) latgalis. Parasti tādi mirst ar nesalauztu garu, kājās stāvēdami.

Turpinājumā bija rakstīts par Franča vecāku dzīvi. Stāstījums kļuva raitāks, optimistiskāks un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kultūrslānis jūtami plānāks. Precīzāk sakot, epitetus un metaforas nu aizvietoja daudzi latgaliski vārdi. Lielāko daļu no tiem varēju saprast, kaut vai no konteksta. Vēlāk, kad biju grāmatu jau izlasījis, pamanīju, ka tās beigās ir arī vārdnīca. Būtu noderējusi ātrāk, bet es nudien neiedomājos pirms lasīšanas pašķirstīt grāmatas beigas.

Jo tālāk lasīju, jo interesantāk kļuva. Man ļoti patika, ka grāmata nav tikai ap Franci vien, bet aprakstīti arī viņa radinieki, dots ieskats tajā laikā. Es aizrāvos un, kad Francis sastapa caru, biju sajūsmā. Tikai ne uz ilgu laiku. Man ticamības momentu laupīja otrā “neticamā satikšanās”. Pēc tam par trešo jau vairs pat nebrīnījos. Grāmata kļuva aizvien drūmāka un pesimistiskāka. Dažās nodaļās pagātnes notikumi uzņēma galvu reibinošu tempu, bet tad atkal tas atslāba. Tuvāk beigām dažbrīd bija grūti saprast, uz kuru laiku nodaļa attiecas. Man šķiet, ka šis jaunmodīgais “laika raustīšanas” paņēmiens ir traucējošs un lieks. Ar to var koriģēt tempu, vest uz kulmināciju literārā darbā, kas ir pārāk viduvējs, lai to panāktu citiem līdzekļiem. Bet Klūgu mūks ir daudz labāks par viduvēju literatūru.

Man patika, ka grāmatai ir pēcvārds, kurā mazliet atklāts, kas ticis ņemts no vēstures, bet kas izdomāts literārām vajadzībām. Tāpat arī īss divu grāmatas varoņu dzīves gājums, literatūras avoti un vārdnīciņa.

Šķiet, ka autore pie grāmatas strādājusi daudzus gadus. Temats, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs. Varbūt ne tik daudz Franča Trasūna personas, cik unikālās latgaliešu valodas dēļ. Francis Trasūns savulaik iestājās par latgaliešu valodas nostiprināšanu Satversmē.

Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.

Trasūna pūliņi nevainagojās rezultātiem. Diemžēl nešķiet, ka šodienas Latvijā latgaliešu valoda būtu stiprākās pozīcijās nekā toreiz. Man personīgi nav īpašas vēlmes apgūt latgaliešu valodu un lietot to. Tomēr tā ir daļa no Latvijas valodas un kultūras, kura bez rūpīgas kopšanas pakāpeniski noplicināsies un izzudīs. Man šķiet brīnišķīgi, ka latviešu valoda Kurzemē, Rīgā un Latgalē atšķiras. Tā ir dažādība, kas mūs dara bagātus, un nevajag to pazaudēt.

Atgriežoties pie grāmatas, Klūgu mūks šķiet laba, ļoti kvalitatīva literatūra, lai arī ne bez trūkumiem. Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Pilsētas šamaņi

Šis darbs bija ierakstīts manā lasāmo grāmatu sarakstā jau sen, tikai neatceros vairs kas mani iedvesmoja to tajā ielikt. Žēl, tagad būtu interesanti to uzzināt. Bibliotēkā šo darbu ieraudzīju pavisam nejauši, jo bija ievietots pie ārzemju autoriem. Vēl pat nebiju sācis grāmatu lasīt, kad Andris jau bija publicējis savu atsauksmi. Nopratu, ka, ja būtu Andra atsauksmi izlasījis ātrāk, droši vien nemaz bibliotēkā uz to neskatītos. Mana dzīvesbiedrene ķērās pie grāmatas pirmā. Drīz vien viņa paziņoja, ka tālāk vairs nelasīs, jo stāsti šķiet mazliet nejēdzīgi. Tad jau labāk darīt kaut ko citu.

Tomēr pie grāmatas ķēros klāt arī es. Tā sastāv no 11 stāstiem, daži no tiem ir saistīti savā starpā. Kopumā šķiet, ka autors rakstījis ar mērķi uzrakstīt grāmatu. Nu, vienalga par ko, jādragā tikai uz priekšu un kaut kas jau tik un tā sanāks. Lai “visi redz, kā es māku (rakstīt stāstus)”!

Vismaz puse no stāstiem šķiet nepabeigti. Tos lasīt ir līdzīgi kā skatīties filmu līdz pusei. Tāpēc arī subjektīvais baudījums sanāca samērā neliels. Vēl – stāstam nepietiek ar “šokējošu” tēmu. Vajag arī kādu darbību, intrigu, notikumus. Citādi stāsts nekur neved un sāk šķist, ka autors vienkārši gribējis “kaut ko uzrakstīt” par paša izvēlēto tēmu.

 

Pirmais stāsts liek domāt par autora izrēķināšanos ar paša bērnību, izstāstot par bargo tēvu un ģimenes nedienām. Subjektīvais baudījums 5/10.

Otrajā aprakstītas īsas ainiņas, kuras lēkā no cilvēka uz cilvēku, šķiet, neapzināti kļūst aizvien īsākas līdz – kāds pārsteigums! – atgriežas atpakaļ pie pirmā stāsta varoņa. 2/10.

Trešais ir par sievieti vasarnīcā un viņas gadījuma paziņu ihtiologu. 6/10.

Ceturtais par, vai variet iedomāties – homofobu, kurš izrādās liels riebeklis un beigās, ja tās tā var nosaukt, pelnīti mokās murgos. 3/10.

Piektais par sekretāri un dīvainu priekšnieku, kurš atklāj, ka divdesmit piecus gadus Latvijas sabiedrība apzināti šķelta divās daļās un ka drīz te būšot trakāk nekā Maidanā. 3/10.

Sestajā stāsta varonis iemācās pārvietot priekšmetus ar skatienu, kas gan viņam nekādu labumu nedod. Labākais stāsts no visiem. 8/10.

Septītajā galvenais varonis satiek vīru, kurš gatavo ārkārtīgi garšīgus steikus, bet neatklāj kā. 5/10.

Astotais ir piektā turpinājums un tajā sekretāre priekšnieka kokteilī ieblenderē lapu no Heses Stikla pērlīšu spēles. Jā, nekas vairāk tur nenotiek. 2/10.

Devītajā galvenais varonis tiek izmests no viesnīcas, kur paliek pase. Viņš satiek transvestītu un paklaiņo viņam līdzi pa ballīti. 5/10.

Desmitajā stāsta varonim mājās uzrodas noslēpumaina poga un pakāpeniski iedzen viņu paranojā. 5/10.

Pēdējais ir saistīts ar piekto un astoto, priekšnieks ar sekretāri ar varu piespiež savus ārzemju klientus piedalīties mistiskā rituālā. 2/10.

 

Kopā sanāk 4/10. Tā sakot, lasīt jau var, bet var arī nelasīt un nekas īpašs palaists garām tāpēc nebūs. Par laimi, izlasīt var ātri.

Starp citu, uz grāmatas otrā vāka lasāmi Pētera Dragūna (ar garo ū) un Paula Bankovska grāmatas slavinājumi. Tie ir tik šķebīgi cukursaldi, ka šķiet – viņi grāmatu vērtē ar 12 ballēm no 10.

Grāmata – Omce sūta sveicienus un atvainojas

Trešo vecāku žūrijas grāmatu Mums neredzamā gaisma, izrādās, biju jau izlasījis. Šī bija ceturtā un pēdējā grāmata. Izteikties par to arī ir vissarežģītāk.

Saturs ar nelieliem maitekļiem. Omce ir tāda drusku dulla omīte savai 7 gadus vecajai mazmeitai Elzai. Viņas ļoti labi saprotas. Omce stāsta Elzai pasakas, ar kurām tiek iepazīstināts arī lasītājs. Pēcāk Omce mirst un atstāj Elzai vēstuli ar uzdevumu. To izpildot, viņa uzzina vairāk par Omci, viņas pasakām un saviem kaimiņiem, kā arī tiek pie nākošās vēstules ar uzdevumu. Tā tas turpinās, līdz viss kļūst skaidrs.

Grūti pateikt kāpēc, bet grāmata mani lielākoties vieglītēm garlaikoja. Iespējams, tā domāta bērniem. Drīzāk gan padsmitniekiem, nevis septiņgadniekiem. Ja autors Elzai būtu piešķīris 12-13 gadus, grāmata būtu ticamāka, jo pārāk jau nu perfekta viņam tā meitene izdevusies.

Robeža starp realitāti un fantāziju man šķita mazliet par izplūdušu. Pamazām fantastiskie elementi tiek izskaidroti un grāmata kļūst aizvien reālāka, bet ne pilnībā. Mistiskā lieldzīvnieka Vurses mīkla paliek neatminēta. Attēls liek domāt par rotveileru, kuri gan augumā nemēdz būt pārāk lieli.

Priecēja, ka Omce (un, šķiet, arī autors) iestājas pret pārmērīgu politkorektumu. Es nezinu, vai tagad ir tā pieņemts, ka skolā pāri darītājam un cietušajam ir savstarpēji vienam otram jāatvainojas. Gribētos cerēt, ka tas ir pārspīlējums, bet kas zina. Simpātiski ir autora centieni katrā varonī, izņemot Semu, parādīt kaut ko labu. Elzas kaimiņu personības ir radītas katra ar savām īpatnībām, izņemot nerunājošā puisēna māti.

Šajā vietā prātīgāk būtu likt punktu, bet es tā vietā uzprasīšos uz nomētāšanu ar zābakiem.

Grāmata nav slikta, bet… Bērnu literatūrai tā šķiet par nopietnu. Pusaudžu literatūrai tā kā varētu derēt. Pieaugušajiem – grūti pateikt. Man jau liekas, ka nē, bet paskatīsimies uz citu cilvēku vērtējumiem.

Šī grāmata ir izpelnījusies 10/10 gan no baltaisruncis.lv, gan kurpjukastes. Arī sienakaudze.lv to raksturo kā brīnišķīgu grāmatu. Atzinīgi izteikusies arī Elza, savukārt Valkiirai grāmata ļoti, ļoti patikusi. lifwithsmile grāmatai dod 9 balles no 10. Austra to sauc par brīnumu, ne grāmatu un sniedz 5/5.

Es personīgi ļoti samulsu no lielā pozitīvo atsauksmju skaita. Atradu arī 9 atsauksmes Jāņa Rozes lapā – septiņas 5/5 un divas 4/5. Interesanti, ka tās visas parakstītas ar sieviešu vārdiem. Arī blogos no 7 atsauksmes 6 rakstījušas sievietes. Vai tur būtu atslēga? Man šķiet, ka tomēr nē.

Es esmu cilvēks, kuram ļoti svarīgs ir ticamības moments, realitātes sajūta. Man personīgi tas vienmēr ir ļoti būtisks mākslas darba vērtēšanas kritērijs. To ir grūti izskaidrot, bet, piemēram, Harijs Poters man šķiet ticamāks nekā 50 Greja nokrāsas. Man nav nekas pret “fantastiskiem momentiem”, ja tikai cilvēki rīkojas ticami. Ja neparādās kādas pretrunīgas detaļas vai neloģiskas darbības. Piemēram, Heses Stepes vilks ir gan fantastisks, gan ļoti reāls vienlaicīgi.

Omcē man traucēja iejusties sākotnēji nojauktā (un beigās līdz galam nemaz neatrisinātā) robeža starp pasaku un realitāti, samērā vienkāršotie, stereotipizētie tēli, kā arī diezgan striktā un ļoti viegli paredzamā romāna struktūra. Ticamības moments ir, kad darba struktūra nenosaka tā saturu. Ja tie abi sakrīt, tad tas ir brīnišķīgi, bet, ja jāizvēlas viens no abiem, tad es labāk ņemu ticamības momentu jeb realitātes sajūtu. Ne velti es ļoti augstu vērtēju Joņeva Jelgava 94 un Solžeņicina darbus.

 

Kopumā Vecāku žūrijas grāmatās esmu vīlies. Viens 6, viens 8, bet divas grāmatas bija tik ļoti man neatbilstošas, ka subjektīvo baudījumu skaitļos nemaz necentos izteikt. Nākamgad, ja vispār apsvēršu domu tajā piedalīties, vispirms noteikti rūpīgāk iepazīšos ar lasāmajām grāmatām.

Grāmata – Ledus apelsīns

Daces Vīgantes Ledus apelsīnu man piešķīra bibliotēkā kā Vecāku žūrijas lasāmo grāmatu. Pirmā to sāka lasīt mana dzīvesbiedrene un tā kā ilgi nelika nost, nopratu, ka vajag būt labai.

Grāmatā ir 11 dažādi stāsti.

Pirmais no tiem aizņem pusi grāmatas. Tajā ir par trim ģimenes sievietēm un viņu grūto likteni okupācijas gados. Pārējie ir krietni īsāki. Visi, izņemot vienu, par meitenēm vai sievietēm, kādu epizodi viņu dzīvē un sekojošajiem pārdzīvojumiem. Uzsvars mazāk likts uz piedzīvojumiem, vairāk uz izjūtām. Darbība pārsvarā notiek okupācijas gados vai īsi pēc tiem. Tas mazliet atstāj sajūtu par autores “izrēķināšanos ar pagātni”. Kad tiku līdz grāmatas aizmugures vākam, manas aizdomas kļuva pamatotākas, jo autore dzimusi 1970. gadā, turklāt dzīvojusi Jūrmalā. Arī vismaz divos stāstos sava nozīme ir Jūrmalai.

Kopumā stāsti ir labi, Bēdīgi, bet labi. Tiesa, ja autorei būtu arī otrs stāstu krājums, nezinu, vai steigtos to lasīt. Pat it kā pāris neitrālie stāsti šķiet esam ar nomācošu atmosfēru. Man nav nekas pretī pret bēdīgām epizodēm, bet bezcerība visu 170 lappušu garumā man bija krietni par daudz. Ceru, ka autores turpmākajos darbos parādīsies arī priecīgākas notis. Subjektīvais baudījums – gandrīz labi, tātad 6/10.

No Vecāku žūrijas grāmatām tagad esmu izlasījis divas. Pirmā domāta sievietēm, otrā par sieviešu / meiteņu izjūtām. Piesātinājuma punkts tuvojas un ceru, ka turpmākās Vecāku žūrijas grāmatas būs ja ne vīrišķīgākas, tad vismaz dzimumneitrālākas.

Grāmata – Hands free mamma

Kā samērā regulārs bibliotēkas apmeklētājs un dažādu literatūras veidu cienītājs nolēmu pamēģināt spēkus Vecāku žūrijā. Paziņoju par savu vēlmi bibliotēkā un man atbildēja, ka, lūk, tur esot tās grāmatas jāņem. Nepievērsu īpašu uzmanību, kas tās par grāmatām, vien teicu – labi, dodiet kādas tur ir, lasīšu.

Mājās uz grāmatām paskatījos rūpīgāk. Kā nu ne, jālasa taču! Viena no tām bija Bezroku mamma Brīvroku mamma. OK, ķēros klāt.

Autore R. M. Steforda pēc otrā bērna piedzimšanas sagarlaikojusies un steigusies aizpildīt savu laiku pašrealizējoties. Tas ir, viņa ķērusies pie dažādu pasākumu organizēšanas, brīvprātīgā darba utml. Pēc diviem gadiem viņa sapratusi, ka uzņemtais dzīves temps nesniedz prieku un gandarījumu un nedod iespēju izbaudīt dzīvi. Viņa pielikusi punktu savai nemitīgajai skriešanai un grāmatā dalās ar epizodēm, kuras vēsta, kādas kļūdas viņa agrāk pieļāvusi un cik laimīga viņas dzīve ir tagad, tverot mirkļus kopā ar ģimeni.

Autore vienā brīdī atteikusies no garajiem “to-do” sarakstiem, mobilo telefonu pārbaudes ik pēc brīža, nemitīgas mazvērtīgu ziņu lasīšanas un no klēpjdatora (pārmērīgas?) lietošanas. Par savu pieredzi viņa bijusi tik sajūsmināta, ka (tas nav nekāds joks) izveidojusi feisbukā īpašu lapu The hands free revolution.

Vispār jau grāmatā aprakstītā sērga ir diezgan aktuāla. Cilvēki aiziet uz, teiksim, ballīti un nevis runā viens ar otru, bet sēž mobilajā telefonā. Vai arī uzņēmuši tik strauju dzīves ritmu, ka mierīgi nespēj nosēdēt pat minūti, lai neaptaustītu mobilo, t.i., nepārbaudītu sms, feisbuku, e-pastu. Par laimi, tas nav par mani. Varu atzīties, ka pat nezinu, cik ilgi man spēj izturēt viedtālruņa akumulators, jo nekad neievēroju, pēc cik (4-6?) dienām to atkal derētu uzlādēt.

Pēc pārdesmit lappusēm sapratu, ka šī grāmata viennozīmīgi nav priekš manis. Ja ne Vecāku žūrija, droši vien pārtrauktu lasīšanu, bet pienākuma apziņa mudināja piebeigt šo darbu līdz galam. Par laimi, tas neprasīja vairāk par dažām stundām.

Varbūt autore bija iecerējusi citādāk, bet grāmatas mērķauditorija tomēr ir ekstravertas māmiņas, kurām ir gana daudz laika. Tādas kā autore pati.

Autores atziņas būtībā jau nav sliktas vai nepareizas. Dažas ir tādas, par kurām var pastrīdēties, bet tāda apjoma grāmatai ar tik daudziem padomiem tas ir tikai normāli. Sākotnēji man radās iespaids, ka autorei ir mazliet virs 20 gadiem, bet nē, viņai ir par kādiem 20 gadiem vairāk. Autores dzīves atklāsmes tiek pasniegtas visai strikti. Tas ir, nevis “rūpējieties, lai jūsu bērns vienmēr jūt jūsu uzmanību”, bet gan “katru dienu apskaujiet bērnu un sakiet, ka viņu mīliet”. Ļoti jūtama autores amerikāniskā dzīves vide un kultūra. Šī iemesla dēļ autores ieteikumi, paņemti 1:1, vidusmēra latviešu ģimenē lielākoties nestrādās. Vienkārši nestrādās un viss. Mēs esam citādāki.

Grāmata neatstāja “dzīva” stāsta iespaidu. Parasti ir tā – tu atrisini vienas problēmas un vietā ienāk citas. Bet ne šajā grāmatā. Te tiek atrisinātas problēmas un dzīve kļūst par perfektu pasaku. Nabaga lasītājs netiek arī pasargāts no biežas atkārtošanās, tiesa, tas dod iespēju ātrāk šķirt lappuses uz priekšu. Autore arī vienā brīdī neviļus pilnīgi novirzās tēmas un sāk vēstīt par saviem brīnišķīgajiem mirkļiem, palīdzot citiem cilvēkiem. Tā grāmata no konstruktīvu padomu apkopojuma kļūst par nekritisku autores tagadējās vērtību sistēmas reklāmu.

Objektīvi grāmata nav slikta, tā ir pat pārāk “nopulēta”. Subjektīvi – tā vienkārši nav man domāta. Vai es to kādam ieteiktu? Nezinu, pirms lasīšanas labāk pašķirstiet, lai gūtu savu iespaidu.