Grāmata – Uldis Stabulnieks Tik un tā

Kad dzīvesbiedrene devās uz bibliotēku, palūdzu, lai paņem man kaut ko no Daigas Mazvērsītes. Kad ieraudzīju grāmatu, biju pārsteigts. Uldis Stabulnieks? Bet man taču viņa dziesmas nemaz tik ļoti nepatīk! Vai maz būs interesanti par viņu lasīt? Uzreiz atklāšu – bija gan.

Topošais komponists nav bijis nekāds paipuisītis. Tomēr klavieres spēlēt viņam ļoti paticis. Vēl skolu nebeidzis Stabulnieks piepelnījies, spēlējot klavieres klubos un sarīkojumos.

Armijas laikā Uldis muzicēja armijas ansamblī Zvaigznīte, kļūstot par tā vadītāju. Varējuši palikt Rīgā un šautenes rokās tā arī nav ņēmuši.

Pēc armijas Stabulnieks daudz aizrāvies ar džezu. Tiesa, Padomju Savienība nav bijusi pateicīgākā vide daiļrades izkopšanai šajā virzienā. Tomēr Uldis rakstījis gan džezu, gan dziesmas korim, kurā pats arī dziedājis, gan instrumentālus skaņdarbus. Vienu no saviem darbiem nosūtījis starptautiskam džeza konkursam un pamatīgā konkurencē ieguvis trešo vietu. Apbrīnojami sasniegums visa PSRS mērogā.

Vēlāk Stabulnieks kā vadītājs darbojies savā ansamblī, sacerot un izpildot plašākai publikai zināmas dziesmas. Daudzas no tām izpildījuši Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Radījis daudz mūzikas arī teātrim. Grāmatā tas tiek visai sīki aprakstīts, pieminot nelielas interesantas epizodes, laika biedrus un daudz ko citu. Tā, manuprāt, ir ļoti liela grāmatas vērtība. Citādi varētu lasīt kā no enciklopēdijas – dzimis 1945. gadā, bijis dalībnieks tādās un tādās grupās, autors šādām dziesmām, bijis precējies… Grūti būtu gūt emocionālu baudījumu no tāda apraksta.

Grāmatas beigu daļā vēstīts par deviņdesmito gadu pārmaiņām komponista dzīvē. Pielāgošanās kapitālismam viņam sagādājusi lielas problēmas. Nedaudz aprakstīta arī Stabulnieka privātā dzīve bez dzeltenās preses cienīgām detaļām. Visbeidzot mūža pēdējie gadi un īss biogrāfijas kopsavilkums.

Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, fotografētas notis, pat vēstules. Vienā no daudzajām grāmatā ievietotajām fotogrāfijām redzams Uldis Stabulnieks filmā Elpojiet dziļi. Lai arī filma man šķiet izcila un esmu to redzējis vairākas reizes, nekad nebūtu iedomājies, ka viens no muzikantiem ir Uldis Stabulnieks, tolaik bez bārdas.

Lasot man, protams, gribējās paklausīties pieminētās dziesmas, jo grāmatas autore par tām bieži rakstījusi kā par īpašu vērtību. Diemžēl internetā neko daudz nevarēju sameklēt. Jāsaka gan godīgi – lielākā daļa no atrastajām nav manā gaumē. Tomēr es ļoti vēlējos saprast, kāpēc autorei tās šķitušas īpašas. Gribas cerēt, ka man tas nedaudz būs izdevies.

Tas ir ļoti subjektīvi, bet vien reta daiļliteratūras grāmata man vēl ir šķitusi tikpat aizraujoša kā stāsts par Uldi Stabulnieku. Lasot daiļliteratūru, es nespēju aizmirst, ka tas ir sacerējums, pat ja balstīts uz reāliem notikumiem. Daiga Mazvērsīte ir lieliski izstāstījusi savu redzējumu par Uldi Stabulnieku, viņa dziesmām, laika biedriem un tā laika notikumiem. Piemēram, piebilde par Ingus Pētersona dziedāto Par nesatikšanos:

Kādam savukārt varbūt pavīdēja slepena doma – jā, Ingum ir labi nostādīta balss un simpātiska priekšnesuma maniere, bet pietrūkst tās iekšējās smeldzes un tembrālo nianšu, kas parasti piemita paša Stabulnieka dziedājumam.

Nekad pats par to nebūtu iedomājies, bet, ja padomā, kā šo dziesmu izpildītu Uldis Stabulnieks… Jā, tas būtu pilnīgi citādāk. Ne sliktāk.

Subjektīvais baudījums 10/10. Es nespēju iedomāties, ka šī grāmata varētu būt vēl labāka.

Grāmata – Teoduls Supersakso

Teodulu sāku lasīt dēļ tā autora – Anšlava Eglīša. Viņa darbus lasīt nekad nav bijis garlaicīgi. Domāju – paskatīšos, kas slēpjas darbā ar tik dīvainu nosaukumu.

Teoduls Supersakso ir alpīnists, kurš strādā kalnos par gidu. Grāmatā ir trīs Teodula stāsti no viņa jaunības.

  1. Teoduls ļoti mīl kalnus, bet tēvs viņam izvēlējies citu profesiju. Atliek vienīgi uz kalniem doties pa pusei slepeni, kavējot darbu. Bet vienam steigā klejot pa kalniem ir bīstami. Teodulu aprok lavīna un viņš pats saviem spēkiem laukā no sniega netiek.
  2. Teoduls ar Kasparu sākuši strādāt par gidiem. Pie viņiem pienāk lempīga paskata vīrs. Viņš vēlas kāpt kalnā pa nogāzi, pa kuru līdz šim vēl neviens nav uzkāpis. Turklāt tūlīt pat, bez sagatavošanās. Teoduls ar Kasparu šo vīru neuztver nopietni, tāpēc viņa piedāvājumam piekrīt ar domu, ka tāpat jau nekur tālu netiks. Tālāko droši vien var nojaust tāpat.
  3. Teoduls ar Kasparu pievienojas ekspedīcijai uz pasaules otru augstāko virsotni Dapsangu. Īsi pirms kāpiena Teodula sirdi savaldzina skaista Indijas princese un viņš teju paliek pie tās. Tālākais ceļš ir ļoti grūts, gan fiziski, gan dažu nesaskaņu dēļ ekspedīcijas dalībnieku vidū.

Stāsti nav nekāds mierīgais ceļojuma apraksts. Tie ir pilni dramatisma un pat nāves briesmu. Notikumi šķiet nedaudz pārspīlēti, toties risinās spraigi un lasīt ir aizraujoši. Sarakstīts trimdas latviešu senatnīgajā valodā, īpaši izzīmējot cilvēku vizuālo tēlu. Zinot autoru, tas viss tā kā nebūtu pārsteigums, bet kā viņš spējis tik detalizēti aprakstīt alpīnisma ainas? Tikai pēc darba izlasīšanas uzzināju, ka Eglītim alpīnisms bijusi sirdslieta, tāpat kā gleznošana un rakstīšana. Daudzpusīgs cilvēks un talantīgs rakstnieks.

Ja pareizi atceros, šis ir piektais manis izlasītais Anšlava Eglīša darbs. Ne par visu esmu bijis sajūsmā, bet šķiet, ka viņš nemaz nav spējis uzrakstīt kaut ko garlaicīgu un nelasāmu. Nudien kļūst aizvien interesantāk noskaidrot, ko tad vēl Anšlavs Eglītis ir sarakstījis.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Sievu skola

Stipri šaubos, vai būtu maz rokā ņēmis grāmatu ar tādu nosaukumu, bet dzīvesbiedrene to paņēma bibliotēkā autora dēļ. Nācās vien lasīt.

Izrādījās, ka Sievu skola nav ne mājsaimniecības rokasgrāmata, ne didaktisks romāns.

Pirmajā daļā publicēta Evelīnes dienasgrāmata, laikā, kad viņa tikko ir salaulājusies. Evelīne to turpina pēc divdesmit gadu pārtraukuma, kad pilnīgi mainījies skatījums uz savu vīru Robertu.

Otrajā daļā lasāma Roberta replika attiecībā uz publicēto Evelīnes dienasgrāmatu. Protams, viņš ar to nav apmierināts. Roberts sniedz redzējumu uz notikušo un pamato savu izturēšanos.

Trešajā daļā lasāmi abu meitas Ženevjēvas komentāri vai. precīzāk sakot, daži notikumi un izjūtas skolas gados.

Sākums bija diezgan grūts, Sajūsminātas sievietes nekritiska dienasgrāmata ar dažādu notikumu izklāstu mazliet saraustītā hronoloģijā. Nē, man nepatika. Lasīt var, bet prieka nekāda.

Pēc divdesmit gadiem kļuva daudz interesantāk. Galvenajai varonei rozā brilles nokritušas un vīrs “dabū pēc nopelniem”. Ļoti piesardzīgi tiek pieļauta doma par šķiršanos. Tie tomēr bija citi laiki, sabiedrības prasības pret citiem cilvēkiem bija daudz stingrākas nekā mūsdienās.

Roberts manī lielu interesi neraisīja, kā jau “pareizais tips”. Toties Ženevjēvas stāstītais šķita visinteresantākais. Viņa nelaimīgi iemīlējās savā klasesbiedrenē un tālāk vēl būdama jauna meitene iestājas par sievietes tiesībām audzināt bērnus pašai, bez vīrieša klātbūtnes vai palīdzības.

Jāatzīst, ka autoram visi tēli ir izdevušies ļoti labi. Šķiet, ka daiļdarba galvenā ideja bijusi aplūkot sievietes lomu sabiedrībā no dažādām pusēm. Līdz ar to darbs ir nedaudz feministisks šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas dod nelielu ieskatu tā laika sieviešu problēmās. Tiesa, mazliet saraustītās hronoloģijas un notikumu trūkuma dēļ grāmatu gluži nevar nosaukt par aizraujošu.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Sirds mirst pēdējā

Par Mārgaretas Atvudas darbu Sirds mirst pēdējā biju redzējis vairākas atsauksmes, no kurām visas bija pozitīvas. Cik pieredzēts, tas vēl nenozīmē, ka darbs man patiks, bet tomēr ir lielāka iespēja, ka tā būs.

Darbība norisinās ASV tuvā nākotnē. Valsts austrumu daļā valda nabadzība un noziedzība. Grāmatas galvenie varoņi – precētie Stens un Šarmeina izmanto iespēju no tā visa aizmukt, iesaistoties Pozitrona projektā.

Pozitrons būtībā ir cietums ar tā apkalpojošo pilsētiņu. Pozitrons ir daļēji pašpietiekams, jo nodrošina sevi ar ekoloģisku pārtiku. Vismaz tā tiek apgalvots. Darbinieki un ieslodzītie reizi mēnesī mainās vietām. Oriģinālā iecere bijusi, ka tādā veidā noziedznieki pierastu pie normālas sabiedrības. Turklāt, dzīvojot tādā vidē, nebūtu jēgas noziedzībai.

No ciematiņa nav izejas. Neviens ārā netiek, atskaitot pašu augstāko vadību. Ja reiz esi piekritis, tad faktiski esi mūža ieslodzījumā, lai arī ar labu ēdināšanu, drēbēm, iespēju pusi gada pavadīt ar savu ģimeni utt.

Pozitrons gluži nestrādā, kā oriģināli iecerēts un arī Stenam ar Šermainu ir seksuālas dabas problēmiņas. Bet, kā zināms, dzimumdziņa ir nopietns spēks. Grāmatas varoņi pakāpeniski atklāj daudz baisa gan par projektu, gan viens par otru.

 

Darba autore dzīvo Kanādā. Sākusi rakstīt jau no sešu gadu vecuma, bet par profesionālu literāro karjeru izšķīrusies 16 gadu vecumā. Pirmais darbs ticis publicēts 1961. gadā. Atvuda raksta joprojām un Sirds mirst pēdējā pirmoreiz publicēts 2015. gadā.

Savā ziņā Sirds mirst pēdējā ir antiutopija. Bet atšķirībā no, teiksim, 1984, šeit liela nozīme ir nodalīt sākotnēji iecerēto Pozitronu no faktiskā gala rezultāta. Pozitrona evolūcija ir loģiski pamatota. Autore nemoralizē un nesniedz savu versiju, kāpēc Pozitrons principā nemaz nevar strādāt, bet dod iespēju lasītājam padomāt un saprast to pašam.

Galvenie varoņi nav paši gudrākie cilvēki pasaulē, tomēr par muļķiem vai sevišķi kaitinošiem viņus uzskatīt nevar. Droši vien ir gana daudz cilvēku pasaulē, kuri parakstāmos līgumus nelasa, ir daudz maz apmierināti ar savu vienmuļo dzīvi rutīnā un attiecas viens pret otru nevis kā pret draugu, bet gan seksa partneri.

Savulaik jau minēju, ka man personīgi literāram darbam ļoti svarīgs ir ticamības moments. Šajā ziņā man darbs šķiet ļoti izdevies. Radīt veselu pasauli ar tās problēmām, ievijot interesantu sižetu un nezaudējot tēlu cilvēciskās īpašības, ir sarežģīts uzdevums. Ja vēl galvenie varoņi būtu intelektuāli mazliet spēcīgāki, tad grāmata būtu teju perfekta.

Starp citu, šis darbs nav minēts autores vikipēdijas lapas sadaļā nozīmīgākie darbi. Interesanti, kādi tad ir pārējie?

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Pašdarināts degvīns

dreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.

Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.

Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kan­džas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:

«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»

Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.

Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tas jāiegulda diezgan daudz pūļu.

Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.

Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.

Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.

Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.

Grāmata – Personiskā Latvija

Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.

No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.

Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.

Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.

Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Fantastiskā sāga

Pasen lasāmo grāmatu sarakstā biju atzīmējis arī Harija Harisona Fantastisko sāgu.

Kāds zinātnieks uzbūvējis vremenatoru. Tā ir ierīce, ar kuras palīdzību var ceļot laikā un telpā. Ko ar tādu vislabāk iesākt? Protams, radīt vēsturisku filmu! Tad nu režisors un filmēšanas grupa ar aktieriem pārceļas pagātnē un sastopas tur ar vietējiem. Ar tiem diez ko gludi sākumā neiet, bet, kad talkā nāk Džeks Daniels, galvenās problēmas atrisinās. Filmas veidotāji neviļus paši kļūst par vēstures veidotājiem un ceļojumos laikā sastop arī paši sevi.

Mana problēma bija tajā, ka gaidīju kaut ko nopietnāku. Bet kas gan nopietns var būt idejā lietot laika mašīnu, lai izveidotu vēsturisku filmu? Iespējams, šo darbu būtu jāvērtē žanrā “fantastiskā komēdija”, kurā man trūkst pieredzes. Smiekli gan diez ko nenāca.

Darbs tapis 1967. gadā. Kādam tas paticis tik ļoti, ka visu saturu pārstāstījis vikipēdijā.

Pirmā doma pēc izlasīšanas bija – šī nu būs grāmata, par kuru es neko nerakstīšu. Otrā – pietiek eksperimentēt ar fantastiku, iespēja sastapt kaut ko manai gaumei atbilstošu ir pārāk maza.
Pagāja diena un nolēmu, ka dažas rindas vēsturei tomēr atstāšu. Līdz jauniem eksperimentiem ar fantastiku gan būs jāpagaida mazliet ilgāk. Ar to es negribu teikt, ka darbs ir slikts. Bet tāpat kā kriminālromāni vai populārzinātniski darbi visiem nepatīk, arī šim romānam būs gan savi cienītāji, gan emocionāli neaizkustināti lasītāji.

Subjektīvais baudījums 5/10.

Grāmata – Kas nogalina lakstīgalu

Kā jau tas mēdz būt ar slavenām grāmatām, arī šī bija dzirdēta, radies iespaids par klasisku literatūru, bet konkrētāk neko nezināju. Nosaukums šķita muļķīgs, tomēr ķēros pie lasīšanas ar cerībām. Galu galā arī “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” nav neko gudrs nosaukums. Starp citu, angliski darbu sauc “To Kill a Mockingbird” un es nespēju saskatīt attaisnojumu neprecīzajam tulkojumam.

Stāsta galvenā varone ir maza meitene vārdā Džīna Luīze. Biežāk gan viņu dēvē par Sprigaci. Biju pārsteigts, vēlāk uzzinot, ka angļu valodas oriģinālā bijis “Scout”.

Tātad Sprigace iesāk stāstīt par brāļa sakropļoto elkoni un cenšas atrast punktu, līdz kuram atkāpties, lai viss būtu secīgi un saprotami. Viņa atkāpjas krietni tālā pagātnē, stāsta šo un to, par elkoni lasītājs pilnīgi aizmirst, līdz atceras par to pašā grāmatas noslēgumā.

Notikumi risinās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas jāsecina no tā, ka tiek zākāts tobrīd pie varas esošais Hitlers.

Sprigaci audzina tēvs un nēģeru kalpotāja Kalpurnija. Vēl viņai ir vecāks brālis. Dzīvo viņi visi nelielā ASV ciematā. Pa laikam viņiem piebiedrojas rotaļu biedrs Dillis.

Aiz “nav ko darīt” bērni ieinteresējas par kaimiņu māju. Tās iedzīvotāji turas ļoti savrupi. Stāsta, ka tajā dzīvo kāds vīrietis, tā sauktais Briesmeklis, kurš nekad neejot ārā. Par viņu klīst baumas, ka esot savulaik bez iemesla iedūris šķēres savam tēvam kājā. Pirmās grāmatas puses notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Briesmekli. Bērni viņa tēlu lieto rotaļās, tēvam tas nepatīk, viņi neklausa, lien pie Briesmekļa mājas, pazaudē tur bikses un tā tālāk.

Otrajā grāmatas pusē galvenais notikums ir kāda nēģera aizturēšana par varas darbu pastrādāšanu pie kādas baltās sievietes no sevišķi nelabvēlīgas ģimenes. Sprigaces tēvs Atikuss ir advokāts. Protams, viņam šis nēģeris jāaizstāv. Ciematiņā valda nešaubīgs viedoklis, ka nēģeris ir vainīgs, viņu vajag nolinčot un Sprigaces tēvam, viņu aizstāvot, visi nav mājās. Atikuss aizstāv nēģeri arī pret linčotāju bandu, precīzāk, viņu paglābj paša bērni. Norisinās tiesa, lasītājs tiek pārliecināts par nēģera nevainību un tālāk bez maitekļiem vairs nevar pastāstīt.

Interesanti, ka autorei Hārperai Lī šis 1960. gadā izdotais darbs faktiski ir viņas vienīgā grāmata. Otra ir izdota 2015. gadā un ir “Kas nogalina lakstīgalu” pirmvariants, tiesa, ievērojami atšķirīgs. Vēl viņai bijušas dažādas publikācijas žurnālos.

Jāpiebilst, ka “Kas nogalina lakstīgalu” ASV ir ļoti, ļoti populārs darbs. Par to savā ziņā liecina arī ieraksta vikipēdijā apjoms. Tomēr es to nespēju saukt par lielisku grāmatu. Kāpēc tā?

Ja cenšas saprast darba pamatdomu, ideju, ar kādu tas tapis, tie nebūt nav saulainās bērnības piedzīvojumi. Nē, šī ir politiski didaktiska grāmata. Jūs zinājāt, ka nēģeri ne vienmēr ir slikti? Ka viņus mēdz (mēdza) nepatiesi apsūdzēt nekrietni cilvēki un ka sekas var būt ļoti, ļoti bēdīgas? Ka augstākās sabiedrības dāmas mēdz būt iedomīgas liekules, kuras nesaprot nabaga meiteni, kura nebūt negrib staigāt apkārt ņieburā un kleitā? Ka vajag iestāties par taisnību pat ja esi tāds vienīgais pret veselu baru? Nezinājāt? Tad šī grāmata domāta tieši jums!

Es nezinu, kāpēc “Kas nogalina lakstīgalu” uzreiz iemantoja milzu popularitāti. Varbūt to galvenokārt pirka afroamerikāņi? Grūti iedomāties, bet kas zina. Toties nemaz nepārsteidz šīs grāmatas popularitāte mūsdienās, jo ASV valda slimīgas bailes no rasisma. Par baiļu slimīgo raksturu liecina arī fakts, ka šo ārkārtīgi melnmīlīgo (izteiciens no grāmatas) darbu vietām izņēmuši no obligātās literatūras saraksta. Nu, kā – tur taču lietots vārds “Nigger”! Pie tam 48 reizes. Kāds par to varētu justies neērti.

Ja lasītāju visa šī politika neinteresē, tad paliek pāri neslikts, lai arī nedaudz dīvains darbs. Parasti tomēr notikumi grāmatā ved uz kādu noteiktu mērķi, bet te tā gluži nav. Varbūt tāpēc, ka autore gribējusi pieskarties vairākiem sarežģītu problēmu jautājumiem uzreiz. Mūsdienās šo darbu droši vien sadalītu divās dažādās grāmatās, tad arī kopējā struktūra liktos mazliet saprotamāka.

Daudzi amerikāņi Atikusu esot izvēlējušies par personīgo piemēru.  Tas ir saprotami, tomēr viņš grāmatā, manuprāt, pārlieku idealizēts. Ja reiz viņš “prot apieties ar bērniem”, viņiem uzticas un visu ko stāsta, tad kāpēc nevarēja laiciīgi izstāstīt visu, ko zina par Briesmekli? Tas būtu aiztaupījis daudz nelāgu piedzīvojumu. Vai arī – uzdāvina bērniem šaujamieroci, atstāj savā vaļā un nemaz nemāca ar to rīkoties. Bērni ir ļoti pārsteigti. kad izrādās, ka Atikuss ir teicams šāvējs.

Manuprāt, grāmatu var lasīt literārpētnieciskiem nolūkiem. Citus iemeslus pagrūti saskatīt. Nav slikta grāmata, bet, to nelasot, nekas daudz arī nebūs zaudēts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Latvietes karma

Ilgāku laiku esmu bijis autores Intas Blūmas bloga lasītājs. Nevaru teikt, ka uzskatu sevi par šī bloga fanu, bet tas ir pilnīgi atšķirīgs no visiem citiem latviešu blogiem. Zināju, ka autorei ir vairākas grāmatas, tai skaitā populārā “Latvietes karma”. Nebiju gan plānojis to lasīt. Tomēr, kad nejauši šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, ne mirkli nešaubījos, ka man vajag ar to iepazīties. Dodoties pie bibliotekāres, mazliet nāca smiekli par sevi – tūlīt vīriešcilvēks paņems “Latvietes karmu”.

Meklējot atsauksmes par šo grāmatu, atradu autores lapā krietnu devu slavas dziesmu. Goodreads viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

“Latvietes karmā” autore apskata dažādas reālas problēmsituācijas – gan sevis, gan citu piedzīvotas un sniedz tām savu skatījumu. Ar skaidrošanu autore nav pārlieku aizrāvusies. Ja gribēsiet uzzināt, kas ir karma, čakra vai kāds cits no lietotajiem terminiem, nāksies meklēt informāciju citur. Tāpēc grāmata vairāk ir tāds kā pārdomu apkopojums. Tieši pārdomu, jo argumentācijas vai nu nav, vai arī tā ir praktiski nepārbaudāma.

Ja man jālasa, ka ģimene nav nemaz tik sena institūcija, jo agrāk cilvēki dzīvoja ciltīs un tur…, es to redzu kā neargumentētu apgalvojumu. Senāko laiku vēsture ir diezgan tumša lieta. Reāli mēs diez ko labi nezinām kurš un kā tur dzīvojis. Mēs varam interpretēt arheoloģiskos izrakumus, bet tie, manuprāt, nav droši pierādījumi.

Daudz netrūka, lai noliktu grāmatu malā jau desmitajā lappusē. Šāda veida apgalvojumu dēļ:

  • Uz viņas (sievietes) skaidrību, tikumību un sirds gudrību turējās valstis.
  • Sievietes nodomu tīrība un vērtības spēj aizsargāt ne tikai dzimtu, bet pat visu tautu.
  • To, ka sieviete ar savu spēku, sirdsskaidro mīlestību un uzticību var pasargāt savu mīļoto kaujas laukā, ir zināms jau no senatnes.

Lasīšanu tomēr nepārtraucu, tomēr ievadu gan pāršķīru.

Vēl viena apgalvojumu kategorija, kuras argumentācija mani diez ko nepārliecina, ir pamatojums neredzamajā pasaulē. Ja, teiksim, sirds problēmas tiek skaidrotas ar attiecīgās čakras aizvēršanos, tad es saprotu, ka tāds ir autores izskaidrojums, nevis automātiski noticu tam.

Kas notiek ar grāmatas saturu, ja nepārliecinošo argumentāciju neņem nopietni? Mazliet pārsteidzoši, bet nekas briesmīgs. Paliek itin laba grāmata. Nekas muļķīgs netiek ieteikts. Ko sliktu var nodarīt aicinājums paskatīties uz savas dzīves sasāpējušajiem jautājumiem, pabīdīt otrā plānā vīrišķīgo dzīšanos pēc naudas un atlaist savus pāri darītājus, piedodot tiem?

Jēdzieni čakra, aura utml. man nav sveši. Intereses pēc ielūkojos arī vikipēdijā, kas tajā par tiem tiek rakstīts. Īsti pierādītas nav ne čakra, ne aura. Attiecībā uz auru esot veikti neveiksmīgi eksperimenti. Būtu interesanti tos papētīt sīkāk, pārrunāt ar cilvēkiem, kuri auru redz, varbūt kādu eksperimentu atkārtot.

Lai arī nepavisam neesmu grāmatas mērķauditorija, man, to lasot, bija par ko padomāt. Man pēdējā laika aktuālākā problēma ir saasināta reakcija uz problēmām, kuras nespēju ietekmēt. Nebija tā, ka izlasīju kādu maģisku frāzi un tagad esmu mierīgs kā jēriņš. Bet apdomājot ierastās problēmas no citas puses, mani tas nomierināja, vismaz uz dažām dienām.

Tā arī, manuprāt, ir galvenā grāmatas vērtība. Tā var iedot pozitīvu sajūtu, motivāciju kaut ko mainīt savā dzīvē, ļauties būt sev pašai.

Bija nodaļas, kurā paustās domas man šķita ne sevišķi pieņemamas. Tomēr pēcvārdā pati autore norāda, ka paudusi personīgo viedokli un nezina, vai arī rīt viņai tieši tāds tas būs aktuāls. Ka universālu patiesību šajā Visumā ir ļoti maz, ka uz to viņa nepretendē un ka būs cilvēki, kuriem viņas stāsts un pieredze nenoderēs.

Esmu priecīgs, ka neatmetu grāmatai ar roku pēc desmitās lappuses. Vai es to ieteiktu visiem? Tas drīzāk atkarīgs no jau esošās nostājas pret jēdzieniem “čakra” un “karma”.

Grāmata – Meteors

Lai arī Karela Čapeka triloģijas pirmā daļa mani nepavisam neiedvesmoja, nolēmu aplūkot arī otro grāmatu. Vai tad nu tiešām tā būtu tāda pati?

 

Kādu dienu slimnīcā nonāk smagi apdedzis lidmašīnas vienīgais pasažieris. Viņš nespēj runāt, viņa identitāte nav zināma. Pilots gājis bojā. Mīklainais pacients, kuru slimnīcā dēvē par misteru Ikss, nevienam neliek mieru, tas ir, visi par viņu domā. Kas viņš tāds bijis, no kurienes nāk, uz kurieni lidojis tik briesmīgos laikapstākļos un tādā steigā?

Terapeits vadās no acīmredzamām lietām kā seni ievainojumi, tropu kaite utml. Viņa versija par pacientu ir iespējami precīza, lai arī pavisam lakoniska.

Pacienta kopēja redz vairākus sapņus ar pacientu. Tajos misters Ikss mazliet pastāsta par sevi un veic zināma veida grēksūdzi.

Kāds pacients gaišreģis atstāsta savu redzējumu par noslēpumaino slimnieku, jo tas viņu neliek mierā.

Visbeidzot rakstnieks, kurš neskaidra iemesla dēļ grozās pa slimnīcu, piedāvā savu stāstu.

Visiem viņu versijām ir daudz kopīga. Misters Ikss bijis nepacietīgs dēkainis, daudz bijis ārzemēs, nelaimīgi mīlējis.

 

Kopējā darba iecere un tā formāts man ne īpaši patika. Tomēr labu daļu grāmatas lasīju ar interesi. Terapeites sapnī mani uzrunāja mistera Ikss pieredzes neparastums, es viņa stāstam noticēju. Gaišreģis centās ļoti precīzi atstāstīt, kā tieši viņš uztver misteru Ikss. Arī tas man šķita neparasti un interesanti. Savukārt rakstnieks ļoti aizrāvās ar paša personīgajām pārdomām, lirisku stāsta ievadu un citām muļķībām, novirzoties no paša stāsta. Viņa stāsts, kad līdz tam beidzot tiek, arī nav slikts, bet drusku jau bija apnicis lasīt par kārtējo mistera Ikss dimensiju.

Neskatoties uz to, ka darbs nav slikts, laikam gan neriskētu to kādam ieteikt. Es nezinu, vai kādu mūsdienās ļoti pārsteigtu, ka uz vienu un to pašu cilvēku var skatīties dažādi. Turklāt Meteorā (līdzīgi kā Hordubalā) skatu punkti nemaz tik atšķirīgi nav.

Subjektīvais baudījums 6/10. Triloģijas trešo grāmatu nelasīšu, vismaz tuvākajā laikā nē.