Grāmata – Personiskā Latvija

Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.

No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.

Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.

Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.

Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Fantastiskā sāga

Pasen lasāmo grāmatu sarakstā biju atzīmējis arī Harija Harisona Fantastisko sāgu.

Kāds zinātnieks uzbūvējis vremenatoru. Tā ir ierīce, ar kuras palīdzību var ceļot laikā un telpā. Ko ar tādu vislabāk iesākt? Protams, radīt vēsturisku filmu! Tad nu režisors un filmēšanas grupa ar aktieriem pārceļas pagātnē un sastopas tur ar vietējiem. Ar tiem diez ko gludi sākumā neiet, bet, kad talkā nāk Džeks Daniels, galvenās problēmas atrisinās. Filmas veidotāji neviļus paši kļūst par vēstures veidotājiem un ceļojumos laikā sastop arī paši sevi.

Mana problēma bija tajā, ka gaidīju kaut ko nopietnāku. Bet kas gan nopietns var būt idejā lietot laika mašīnu, lai izveidotu vēsturisku filmu? Iespējams, šo darbu būtu jāvērtē žanrā “fantastiskā komēdija”, kurā man trūkst pieredzes. Smiekli gan diez ko nenāca.

Darbs tapis 1967. gadā. Kādam tas paticis tik ļoti, ka visu saturu pārstāstījis vikipēdijā.

Pirmā doma pēc izlasīšanas bija – šī nu būs grāmata, par kuru es neko nerakstīšu. Otrā – pietiek eksperimentēt ar fantastiku, iespēja sastapt kaut ko manai gaumei atbilstošu ir pārāk maza.
Pagāja diena un nolēmu, ka dažas rindas vēsturei tomēr atstāšu. Līdz jauniem eksperimentiem ar fantastiku gan būs jāpagaida mazliet ilgāk. Ar to es negribu teikt, ka darbs ir slikts. Bet tāpat kā kriminālromāni vai populārzinātniski darbi visiem nepatīk, arī šim romānam būs gan savi cienītāji, gan emocionāli neaizkustināti lasītāji.

Subjektīvais baudījums 5/10.

Grāmata – Kas nogalina lakstīgalu

Kā jau tas mēdz būt ar slavenām grāmatām, arī šī bija dzirdēta, radies iespaids par klasisku literatūru, bet konkrētāk neko nezināju. Nosaukums šķita muļķīgs, tomēr ķēros pie lasīšanas ar cerībām. Galu galā arī “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” nav neko gudrs nosaukums. Starp citu, angliski darbu sauc “To Kill a Mockingbird” un es nespēju saskatīt attaisnojumu neprecīzajam tulkojumam.

Stāsta galvenā varone ir maza meitene vārdā Džīna Luīze. Biežāk gan viņu dēvē par Sprigaci. Biju pārsteigts, vēlāk uzzinot, ka angļu valodas oriģinālā bijis “Scout”.

Tātad Sprigace iesāk stāstīt par brāļa sakropļoto elkoni un cenšas atrast punktu, līdz kuram atkāpties, lai viss būtu secīgi un saprotami. Viņa atkāpjas krietni tālā pagātnē, stāsta šo un to, par elkoni lasītājs pilnīgi aizmirst, līdz atceras par to pašā grāmatas noslēgumā.

Notikumi risinās pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Tas jāsecina no tā, ka tiek zākāts tobrīd pie varas esošais Hitlers.

Sprigaci audzina tēvs un nēģeru kalpotāja Kalpurnija. Vēl viņai ir vecāks brālis. Dzīvo viņi visi nelielā ASV ciematā. Pa laikam viņiem piebiedrojas rotaļu biedrs Dillis.

Aiz “nav ko darīt” bērni ieinteresējas par kaimiņu māju. Tās iedzīvotāji turas ļoti savrupi. Stāsta, ka tajā dzīvo kāds vīrietis, tā sauktais Briesmeklis, kurš nekad neejot ārā. Par viņu klīst baumas, ka esot savulaik bez iemesla iedūris šķēres savam tēvam kājā. Pirmās grāmatas puses notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar Briesmekli. Bērni viņa tēlu lieto rotaļās, tēvam tas nepatīk, viņi neklausa, lien pie Briesmekļa mājas, pazaudē tur bikses un tā tālāk.

Otrajā grāmatas pusē galvenais notikums ir kāda nēģera aizturēšana par varas darbu pastrādāšanu pie kādas baltās sievietes no sevišķi nelabvēlīgas ģimenes. Sprigaces tēvs Atikuss ir advokāts. Protams, viņam šis nēģeris jāaizstāv. Ciematiņā valda nešaubīgs viedoklis, ka nēģeris ir vainīgs, viņu vajag nolinčot un Sprigaces tēvam, viņu aizstāvot, visi nav mājās. Atikuss aizstāv nēģeri arī pret linčotāju bandu, precīzāk, viņu paglābj paša bērni. Norisinās tiesa, lasītājs tiek pārliecināts par nēģera nevainību un tālāk bez maitekļiem vairs nevar pastāstīt.

Interesanti, ka autorei Hārperai Lī šis 1960. gadā izdotais darbs faktiski ir viņas vienīgā grāmata. Otra ir izdota 2015. gadā un ir “Kas nogalina lakstīgalu” pirmvariants, tiesa, ievērojami atšķirīgs. Vēl viņai bijušas dažādas publikācijas žurnālos.

Jāpiebilst, ka “Kas nogalina lakstīgalu” ASV ir ļoti, ļoti populārs darbs. Par to savā ziņā liecina arī ieraksta vikipēdijā apjoms. Tomēr es to nespēju saukt par lielisku grāmatu. Kāpēc tā?

Ja cenšas saprast darba pamatdomu, ideju, ar kādu tas tapis, tie nebūt nav saulainās bērnības piedzīvojumi. Nē, šī ir politiski didaktiska grāmata. Jūs zinājāt, ka nēģeri ne vienmēr ir slikti? Ka viņus mēdz (mēdza) nepatiesi apsūdzēt nekrietni cilvēki un ka sekas var būt ļoti, ļoti bēdīgas? Ka augstākās sabiedrības dāmas mēdz būt iedomīgas liekules, kuras nesaprot nabaga meiteni, kura nebūt negrib staigāt apkārt ņieburā un kleitā? Ka vajag iestāties par taisnību pat ja esi tāds vienīgais pret veselu baru? Nezinājāt? Tad šī grāmata domāta tieši jums!

Es nezinu, kāpēc “Kas nogalina lakstīgalu” uzreiz iemantoja milzu popularitāti. Varbūt to galvenokārt pirka afroamerikāņi? Grūti iedomāties, bet kas zina. Toties nemaz nepārsteidz šīs grāmatas popularitāte mūsdienās, jo ASV valda slimīgas bailes no rasisma. Par baiļu slimīgo raksturu liecina arī fakts, ka šo ārkārtīgi melnmīlīgo (izteiciens no grāmatas) darbu vietām izņēmuši no obligātās literatūras saraksta. Nu, kā – tur taču lietots vārds “Nigger”! Pie tam 48 reizes. Kāds par to varētu justies neērti.

Ja lasītāju visa šī politika neinteresē, tad paliek pāri neslikts, lai arī nedaudz dīvains darbs. Parasti tomēr notikumi grāmatā ved uz kādu noteiktu mērķi, bet te tā gluži nav. Varbūt tāpēc, ka autore gribējusi pieskarties vairākiem sarežģītu problēmu jautājumiem uzreiz. Mūsdienās šo darbu droši vien sadalītu divās dažādās grāmatās, tad arī kopējā struktūra liktos mazliet saprotamāka.

Daudzi amerikāņi Atikusu esot izvēlējušies par personīgo piemēru.  Tas ir saprotami, tomēr viņš grāmatā, manuprāt, pārlieku idealizēts. Ja reiz viņš “prot apieties ar bērniem”, viņiem uzticas un visu ko stāsta, tad kāpēc nevarēja laiciīgi izstāstīt visu, ko zina par Briesmekli? Tas būtu aiztaupījis daudz nelāgu piedzīvojumu. Vai arī – uzdāvina bērniem šaujamieroci, atstāj savā vaļā un nemaz nemāca ar to rīkoties. Bērni ir ļoti pārsteigti. kad izrādās, ka Atikuss ir teicams šāvējs.

Manuprāt, grāmatu var lasīt literārpētnieciskiem nolūkiem. Citus iemeslus pagrūti saskatīt. Nav slikta grāmata, bet, to nelasot, nekas daudz arī nebūs zaudēts.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Latvietes karma

Ilgāku laiku esmu bijis autores Intas Blūmas bloga lasītājs. Nevaru teikt, ka uzskatu sevi par šī bloga fanu, bet tas ir pilnīgi atšķirīgs no visiem citiem latviešu blogiem. Zināju, ka autorei ir vairākas grāmatas, tai skaitā populārā “Latvietes karma”. Nebiju gan plānojis to lasīt. Tomēr, kad nejauši šo grāmatu ieraudzīju bibliotēkā, ne mirkli nešaubījos, ka man vajag ar to iepazīties. Dodoties pie bibliotekāres, mazliet nāca smiekli par sevi – tūlīt vīriešcilvēks paņems “Latvietes karmu”.

Meklējot atsauksmes par šo grāmatu, atradu autores lapā krietnu devu slavas dziesmu. Goodreads viedokļi ir ļoti atšķirīgi.

“Latvietes karmā” autore apskata dažādas reālas problēmsituācijas – gan sevis, gan citu piedzīvotas un sniedz tām savu skatījumu. Ar skaidrošanu autore nav pārlieku aizrāvusies. Ja gribēsiet uzzināt, kas ir karma, čakra vai kāds cits no lietotajiem terminiem, nāksies meklēt informāciju citur. Tāpēc grāmata vairāk ir tāds kā pārdomu apkopojums. Tieši pārdomu, jo argumentācijas vai nu nav, vai arī tā ir praktiski nepārbaudāma.

Ja man jālasa, ka ģimene nav nemaz tik sena institūcija, jo agrāk cilvēki dzīvoja ciltīs un tur…, es to redzu kā neargumentētu apgalvojumu. Senāko laiku vēsture ir diezgan tumša lieta. Reāli mēs diez ko labi nezinām kurš un kā tur dzīvojis. Mēs varam interpretēt arheoloģiskos izrakumus, bet tie, manuprāt, nav droši pierādījumi.

Daudz netrūka, lai noliktu grāmatu malā jau desmitajā lappusē. Šāda veida apgalvojumu dēļ:

  • Uz viņas (sievietes) skaidrību, tikumību un sirds gudrību turējās valstis.
  • Sievietes nodomu tīrība un vērtības spēj aizsargāt ne tikai dzimtu, bet pat visu tautu.
  • To, ka sieviete ar savu spēku, sirdsskaidro mīlestību un uzticību var pasargāt savu mīļoto kaujas laukā, ir zināms jau no senatnes.

Lasīšanu tomēr nepārtraucu, tomēr ievadu gan pāršķīru.

Vēl viena apgalvojumu kategorija, kuras argumentācija mani diez ko nepārliecina, ir pamatojums neredzamajā pasaulē. Ja, teiksim, sirds problēmas tiek skaidrotas ar attiecīgās čakras aizvēršanos, tad es saprotu, ka tāds ir autores izskaidrojums, nevis automātiski noticu tam.

Kas notiek ar grāmatas saturu, ja nepārliecinošo argumentāciju neņem nopietni? Mazliet pārsteidzoši, bet nekas briesmīgs. Paliek itin laba grāmata. Nekas muļķīgs netiek ieteikts. Ko sliktu var nodarīt aicinājums paskatīties uz savas dzīves sasāpējušajiem jautājumiem, pabīdīt otrā plānā vīrišķīgo dzīšanos pēc naudas un atlaist savus pāri darītājus, piedodot tiem?

Jēdzieni čakra, aura utml. man nav sveši. Intereses pēc ielūkojos arī vikipēdijā, kas tajā par tiem tiek rakstīts. Īsti pierādītas nav ne čakra, ne aura. Attiecībā uz auru esot veikti neveiksmīgi eksperimenti. Būtu interesanti tos papētīt sīkāk, pārrunāt ar cilvēkiem, kuri auru redz, varbūt kādu eksperimentu atkārtot.

Lai arī nepavisam neesmu grāmatas mērķauditorija, man, to lasot, bija par ko padomāt. Man pēdējā laika aktuālākā problēma ir saasināta reakcija uz problēmām, kuras nespēju ietekmēt. Nebija tā, ka izlasīju kādu maģisku frāzi un tagad esmu mierīgs kā jēriņš. Bet apdomājot ierastās problēmas no citas puses, mani tas nomierināja, vismaz uz dažām dienām.

Tā arī, manuprāt, ir galvenā grāmatas vērtība. Tā var iedot pozitīvu sajūtu, motivāciju kaut ko mainīt savā dzīvē, ļauties būt sev pašai.

Bija nodaļas, kurā paustās domas man šķita ne sevišķi pieņemamas. Tomēr pēcvārdā pati autore norāda, ka paudusi personīgo viedokli un nezina, vai arī rīt viņai tieši tāds tas būs aktuāls. Ka universālu patiesību šajā Visumā ir ļoti maz, ka uz to viņa nepretendē un ka būs cilvēki, kuriem viņas stāsts un pieredze nenoderēs.

Esmu priecīgs, ka neatmetu grāmatai ar roku pēc desmitās lappuses. Vai es to ieteiktu visiem? Tas drīzāk atkarīgs no jau esošās nostājas pret jēdzieniem “čakra” un “karma”.

Grāmata – Meteors

Lai arī Karela Čapeka triloģijas pirmā daļa mani nepavisam neiedvesmoja, nolēmu aplūkot arī otro grāmatu. Vai tad nu tiešām tā būtu tāda pati?

 

Kādu dienu slimnīcā nonāk smagi apdedzis lidmašīnas vienīgais pasažieris. Viņš nespēj runāt, viņa identitāte nav zināma. Pilots gājis bojā. Mīklainais pacients, kuru slimnīcā dēvē par misteru Ikss, nevienam neliek mieru, tas ir, visi par viņu domā. Kas viņš tāds bijis, no kurienes nāk, uz kurieni lidojis tik briesmīgos laikapstākļos un tādā steigā?

Terapeits vadās no acīmredzamām lietām kā seni ievainojumi, tropu kaite utml. Viņa versija par pacientu ir iespējami precīza, lai arī pavisam lakoniska.

Pacienta kopēja redz vairākus sapņus ar pacientu. Tajos misters Ikss mazliet pastāsta par sevi un veic zināma veida grēksūdzi.

Kāds pacients gaišreģis atstāsta savu redzējumu par noslēpumaino slimnieku, jo tas viņu neliek mierā.

Visbeidzot rakstnieks, kurš neskaidra iemesla dēļ grozās pa slimnīcu, piedāvā savu stāstu.

Visiem viņu versijām ir daudz kopīga. Misters Ikss bijis nepacietīgs dēkainis, daudz bijis ārzemēs, nelaimīgi mīlējis.

 

Kopējā darba iecere un tā formāts man ne īpaši patika. Tomēr labu daļu grāmatas lasīju ar interesi. Terapeites sapnī mani uzrunāja mistera Ikss pieredzes neparastums, es viņa stāstam noticēju. Gaišreģis centās ļoti precīzi atstāstīt, kā tieši viņš uztver misteru Ikss. Arī tas man šķita neparasti un interesanti. Savukārt rakstnieks ļoti aizrāvās ar paša personīgajām pārdomām, lirisku stāsta ievadu un citām muļķībām, novirzoties no paša stāsta. Viņa stāsts, kad līdz tam beidzot tiek, arī nav slikts, bet drusku jau bija apnicis lasīt par kārtējo mistera Ikss dimensiju.

Neskatoties uz to, ka darbs nav slikts, laikam gan neriskētu to kādam ieteikt. Es nezinu, vai kādu mūsdienās ļoti pārsteigtu, ka uz vienu un to pašu cilvēku var skatīties dažādi. Turklāt Meteorā (līdzīgi kā Hordubalā) skatu punkti nemaz tik atšķirīgi nav.

Subjektīvais baudījums 6/10. Triloģijas trešo grāmatu nelasīšu, vismaz tuvākajā laikā nē.

Grāmata – Hordubals

Reiz pirms vairākiem gadiem biju atzīmējis, ka vajag palasīt arī kaut ko no Čapeka. Kāpēc – neatceros. To, ka Čapeki ir divi, nemaz nezināju. Bet, lai vai kā, uz labu laimi izvēlējos Karela Čapeka triloģiju, kuras pirmā grāmata ir Hordubals.

Parasti, jo man grāmata izteiktāk nepatīk, jo ātrāk to lasu, tā sakot, lai ciešanas ātrāk beidzas. Hordubals tika piebeigts ļoti ātri.

Autora mērķis bijis ļaut paraudzīties uz cilvēka likteni no dažādiem skatu punktiem, parādīt, cik dažāds, īstenībai neatbilstošs tas var izskatīties. Neredzu, kā var pastāstīt par šo grāmatu bez maitekļiem, tāpēc piedodiet un atvainojiet…

Juzefs Hordubals pēc astoņu gadu darba Amerikā atgriežas savā dzimtenē. Tur viņu mājās sanegaida sieva Polina un meitiņa, kurai nu jau palikuši 11 gadi. Par atsūtīto naudu Polina ar kalpu Stepanu krietni attīstījusi saimniecību, tiesa, ne gluži tā, kā Juzefs būtu to vēlējies redzēt. Lasītājs jau uzreiz nojauš, ka Polinai un Stepanam ir kaut kas slēpjams, bet Juzefs, lai arī Amerikā labu laiku sabijis, ir naivāks par mazu bērnu. Lasīt viņš arī neprot un, vēl vairāk – arī ar sievu sarunāties nē. Arī ar citiem cilvēkiem viņš nav nekāds mēļotājs, lai neteiktu vairāk. Viņam nav arī ne kripatiņas līdera dotību, visa viņa izturēšanās ir kā pēdīgajam kalpam, nevis saimniekam. Tad nu lasītājs spiests pusgrāmatu lasīt šī neveiksminieka apceres, fantāzijas un pilnīgi katastrofālās attiecības ar visiem citiem cilvēkiem. Labi laiku viņš Stepanu piecieš, tad aiz bažām par cilvēku valodām viņu atlaiž, visbeidzot, saskumis par sievas apvainošanos, atkal pieņem viņu atpakaļ un, lai nebūtu tik nesmuki, saderina ar savu 11 gadīgo meitu.

Galu galā nīkulīgais Juzefs galīgi apriebjas ne tikai lasītājam, bet arī grāmatas varoņiem. Grāmatas otrās daļas sākumā tiek atrasts Hordubala līķis. Aizdomas krīt uz Stepanu un Polinu. Tiek meklēti un atrasti daudz pierādījumi, notiek tiesas process. Tajā abus notiesā, lai arī pilnīga skaidrība par vainīgajiem un slepkavības norisi netiek rasta.

 

Pirmo pusgrāmatu mocījos. Man neliekas interesanti lasīt par dumjiem cilvēkiem. Tālākā notikumu virzība šķita ļoti paredzama, vienīgi izņemot slepkavību. Otrā daļa šķita neparedzamāka, līdz ar to arī lasīt kļuva mazliet interesantāk. Jādomā, ka tajos laikos tiesa vairāk tikusi uztverta kā instance, kurā noskaidro patiesību un spriež taisnu tiesu. Man tāda priekšstata par tiesu nav, līdz ar to nepārsteidza tajā uzaicināto liecinieku un apsūdzēto izrunāšanās, neatrisinātas pretrunas, klusēšana un vainas noliegšana.

Tagad vajadzētu par grāmatu pateikt arī kaut ko labu, bet nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi – pēc grāmatas motīviem uzņemtas divas filmas. Tātad ir bijis gana daudz cilvēku, kuriem šis darbs paticis vairāk nekā man.

Subjektīvais baudījums 2/10. Ja nav specifiska mērķa iepazīt Karela Čapeka daiļradi vai citi literārpētnieciski nodomi, tad, manuprāt, nav vērts to lasīt.

Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.

Grāmata – Perfektā teikuma nāve

Grāmatas nosaukums lika domāt, ka tas ir filoloģisks daiļdarbs. Katrā ziņā kādam aizrautīgam indivīdam, kurš darbojas ap teikumiem, tur jābūt. Nebija. Grāmatas nosaukums ir autora atsauce uz vienu teikumu grāmatā. Ja to neaizplīvurotu, sanāktu maiteklis.

Perfektā teikuma nāve ir par okupācijas laika Igaunijā pēdējiem mēnešiem un dienām. VDK turpina apkarot valsts ienaidniekus, vervēt ziņotājus, kamerās sist aizturētos. Ar to jāsadzīvo draudzībai un mīlestībai, cik nu tas iespējams.

Darbs sastāv no īsām nodaļām. Dažbrīd rodas iespaids, ka nodaļas rakstītas it kā neatkarīgi viena no otras. Tuvojoties grāmatas beigām, tās kļūst savstarpēji saistītākas. Autors bieži veic dažādas atkāpes no stāsta, lai pavēstītu, kā tad tajos laikos bija. Reizēm autors pat pastāsta pats par sevi. Stāsts ir visai dinamisks, lasīt interesanti. Cilvēki savstarpējās attiecībās raksturoti ļoti ticami. Varoņu gan ir diezgan daudz, izsekot brīžiem pagrūti.

Autors jau pašā grāmatas sākumā norāda, ka labi zina neatbilstības vēsturiskajām patiesībām. Nozīmīgākā, manuprāt, ir grāmatas beigās. Nebija gluži tā, ka atskārsme par Igaunijas neatkarību pienāca pēc augusta puča. Būtu daudz efektīvāk, ja autors būtu savu stāstu pielāgojis vēsturiskajai patiesībai. Vēl žēl, ka Ervina stāsts ir ar nozīmīgu pārrāvumu, pārējiem varoņiem tādu nav.

Lai arī grāmatai, manuprāt, ir nozīmīgi trūkumi, tomēr man tā patika un lasīt bija aizraujoši. Varu ieteikt kā iedvesmojošu literatūru par VDK darbības beigām. Ja tēma ieinteresēs, nebūs grūti atrast arī citus, precīzākus vēstures avotus.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Sālsvārnas salas vasarnieki

Bērnībā man šķita, ka visas latviski pieejamās Lindgrēnes grāmatas esmu izlasījis. Par vasarnieku eksistenci nemaz nenojautu. Tā kā Astrida Lindgrēne atmiņā palikusi kā cilvēks, kurš tiešām prot rakstīt, tad nolēmu – labāk vēlāk nekā nekad un ķēros klāt.

Grāmatas centrā ir Melkersonu ģimene – tēvs, trīs dēli un deviņpadsmitgadīga meita, kas brāļiem faktiski ir mātes vietā. Nozīmīgi ir arī citi tēli – Sālsvārnas salas vietējie iedzīvotāji.

Kādam no Melkersoniem allaž kaut kas atgadās. Ģimenes tēvs nav no veiklākajiem un apdomīgākajiem cilvēkiem pasaulē, varbūt tieši tāpēc viņš visiem patīk. Arī vasarnīcas noīrēšana uz gadu, pat neredzot pašu ēku, ir spontāns lēmums. Vasarnīca ir visai nolaista, tomēr šķiet simpātiska. Vasarnieki ķeras pie darba, iepazīstas ar bezgala lādzīgajiem kaimiņiem un seko piedzīvojumi – aizraujošāki un šausminošāki cits par citu. Jo tuvāk beigām, jo grūtāk iedomāties, ka var būt arī vēl trakāk.

Lasīju lēni un ar baudu. Man nešķita, ka grāmata mani varētu pārsteigt, tomēr tā bija. Tēva un viņa meitas personāžu līdziniekus Lindgrēnes darbos neatceros redzējis. Pārējais gan kā ierasts. Lindgrēnes radītajā salā valda ļoti pozitīva atmosfēra. Cilvēki pārsvarā ir pārlieku jauki, kas bērnu grāmatai zināmā mērā piestāv. Kopējā darba struktūra paredzama un piedzīvojumiem atrisinājums nojaušams jau pašā sākumā.

Es nespēju pateikt, vai bērnībā man šī grāmata patiktu tāpat kā Pepija, Karlsons vai Trokšņu ciema bērni. Droši vien nē, bet Ronju, Mio un Brāļus Lauvassirdis tā noteikti pārspētu.

Tagad man – pieaugušam cilvēkam sapņainā Lindgrēnes pasaule šķiet ne tikai naiva, bet arī mazliet mulsinoša. Pieaugušam cilvēkam tik talantīgi izdomāt un aprakstīt ar pozitīvismu piesātinātu minipasauli nav nemaz tik vienkārši. Mūsdienu pasaulē mēs ar katru dienu aizvien vairāk attālināmies no tāda naiva ideālisma. Tas nevar tā notikt bezgalīgi, bet šobrīd nespēju iedomāties, kā izskatīsies beigas.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Poketbuks

Elektroniskā grāmata man ir kopš 2010. gada. Nopirku ārzemēs par aptuveni 50 latiem, kas tobrīd bija ļoti lēti. Tam laikam tas arī bija labs pirkums, bet tā tomēr nebija e-grāmata manā tagadējā izpratnē. Midžeram bija 2 Gb atmiņas, LCD ekrāns, iespēja klausīties mp3 un skatīties bildes. Pēdējā iespēja ļāva man paņemt līdzi kaudzīti bilžu un parādīt tās draugiem, kad bija tāda nepieciešamība. Krāsains ekrāns, parocīgs izmērs, relatīvi ātri darbojas. Visvairāk man nepatika trūcīgais failu atbalsts. Aparāts negribēja draudzēties ar latviešu simboliem. Tos bija iespējams iemānīt tikai TXT formātā, pirms tam failu pārsaglabājot UTF-8 kodējumā. Vēl arī PDF ņēma pretī, bet to bija ilgi un neērti lasīt. Šodien tādu e-grāmatu varētu saukt par mazfunkcionālu planšeti.

Jaunai e-grāmatai briedu no pagājušā gada, bet tas nebija steidzami un ilgi nevarēju izvēlēties. Kindle mani atbaidīja sava failu formāta (ne-)atbalsta dēļ un pirms lasīšanas ņemties ar konvertāciju nav liela prieka. Otra alternatīva bija Pocketbook. Citus variantus pēc MiGear pieredzes pat neapsvēru, šķita, ka ar populārākajiem produktiem būs mazāk problēmu.

Ja tas ir iespējams, pirms pērku preci internetā, cenšos tās modeli aplūkot dzīvē. Iegāju vairākos elektronikas preču veikalos, bet tajos, izrādās, e-grāmatu nemaz nebija. Biju pārsteigts. Ja nav, tad tas nozīmē, ka nepērk. Bet kāpēc? Tas man īsti nekļuva skaidrs. Cilvēki vairs nelasa? Nav cerētā piedāvājuma e-grāmatu vidū? Jauni cilvēki-lasītāji nenāk klāt, bet esošajiem vēl vienu e-grāmatu nevajag? Planšetes izkonkurējušas?

Pēc ilgāka laika nejauši uzgāju veikalu, kurā dažas e-grāmatas bija. Apjautājos, ar ko tās atšķiras. Dažbrīd šķita, ka pārdevēja zina pat mazāk par mani, bet es tāpat lēmumu pieņemtu mājās, visu rūpīgi salīdzinot.

Izvēlējos PocketBook Touch Lux 3. Tāpēc, ka to var lasīt tumsā un vēl sarežģītākas iespējas man gluži vienkārši nav nepieciešamas.

Diezgan ilgs laiks pagāja līdz atradu interneta veikalu, kurā to nopirkt. Jo modelis it kā viens, bet specifikācijas dažādos interneta veikalos bija atšķirīgas – vienam 4 Gb atmiņas, citam astoņi. Tikai jau pēc pirkuma noskaidroju, ka to ietekmējot programmatūra. Man uzreiz bija 8 Gb, bet vispār jau arī 4 Gb ir krietni daudz.

Pirmais iespaids bija labs – patīkami turēt rokās, vienīgi tāds trausls šķita, turklāt mīkstās plastmasas aizmugure sašvīkājās vienā mirklī. Nācās vien pasūtīt arī vāciņus (šobrīd vēl klejo pa pasauli).

Izrādījās, ka e-grāmata nāk komplektā ar dažām grāmatām, tai skaitā, Džeinu Eiru un Lepnums un aizspriedumi. Tā man tapa skaidrs, kāpēc šīs grāmatas mūsdienās ir relatīvi populāras.

Ja e-grāmatā nebūtu vārdnīcas, es diez vai vispār apcerētu tās iegādi. Nu man nācies secināt, ka ar tām ir švaki. Angļu sinonīmiem domāta Webster’s 1913 Dictionary. Ir vārdnīcas uz / no angļu valodas, tai skaitā angļu – latviešu. Cik tā pilnīga, pagaidām grūti spriest. Ja tulkojums ir pagarš, tad patīt līdz tā beigām nav iespējams. Ritjosla ir tik šaura, ka tur labākajā gadījumā varētu iebakstīt zīmuļa galu. Var tulkot vārdu arī google, kas atgriež vārda skaidrojumu angliski. Diemžēl google tulkošana notiek kaitinoši lēni un tad, protams, vajadzīgs WiFi.

Vārdnīcas principā var nopirkt, meklēt un ievilkt ierīcē arī pats. Var arī pats nodarboties ar vārdnīcas sastādīšanu. Nespēju gan iedomāties sevi to darām. Vispār man šķiet, ka valstij vajadzētu izveidot un uzturēt savu tiešsaistes vārdnīcu ar iespēju to pielāgot šādām elektroniskajām grāmatām. Jo rūpēties par latviešu valodu būtībā ir valsts funkcija. Tas ļoti atvieglotu dzīvi daudziem cilvēkiem un principā tam nevajadzētu būt nekam tik ļoti dārgam. Varētu kaut vai izsludināt konkursu privātuzņēmējiem šīs funkcijas nodrošināšanai uz noteiktu periodu.

Man patika, ka ierīcē ir savs Task manager, paziņojumu žurnāls, samērā daudz maināmu uzstādījumu. Vēl ir tādas reizēm noderīgas lietas kā interneta pārlūks, šahs (zaudēju pirmajam grūtības līmenim), ierīcē (atmiņas kartē) saglabāto bilžu galerija, kāršu pasjanss, kalkulators, piezīmes, elementāra grafikas lietotne, RSS lasītājs un sudoku (telefonā daudz ērtāk).

Nepatika nekonfigurējamais pirmās lapas dizains. Citādi pogu izkārtojums šķiet salīdzinoši labs. Varbūt laika gaitā mans iespaids mainīsies. Tiesa, cilvēkam ar lielākiem pirkstiem varētu būt trakoti neērti. Viedtālruņa skārienjūtīgais ekrāns ir daudz jūtīgāks un līdz ar to paredzamāks nekā e-grāmatas.

Līdz šim es nezināju, ka goodreads popularitātes pamatā ir fakts, ka tas pieder Amazon. Pocketbook-s nepieder Amazon un ar goodreads tam, protams, nav pa ceļam. Tā vietā poketbuks ir saistījies ar readrate. Atvēru, paskatījos un aizvēru. Pēc noklusējuma vietne ir krieviski. Angļu valodas versija izskatās ļoti nabadzīga un neraisa vēlmi to lietot.

Varot sinhronizēt grāmatas ar dropbox. “Sinhronizēt”, tas laikam poketbuka izpratnē ir “automātiski novilkt grāmatas no mapītes dropbox-ā”, jo otrā virzienā nekādu sinhronizāciju nenovēroju.

Vēl grāmatas varot nosūtīt uz ierīces e-pastu. Lai šo iespēju pieslēgtu, ierīcē nepieciešams norādīt e-pastu un paroli. Tā kā nekādu sīkāku paskaidrojumu nebija, pieņēmu, ka domāta e-pasta parole. Priekš kam? Visādās mistiskās lietotnēs ievadīt savu e-pastu ar visu paroli – jā, kā tad! Nolēmu bez šīs iespējas iztikt. Testam vēl ievadīju e-pastu, citu paroli, bet nekas nenotika.

Grāmatas esot paredzēts iegādāties bookstore.com. Vietne ir vairāk mirusi nekā dzīva. Ilgi man to neizdevās atvērt. Kad tad beidzot izdevās un gribēju aplūkot kādu grāmatu, nācās secināt, ka arī vietnes dizains ir, maigi izsakoties, neveiksmīgs un nepārdomāts. Paņēmu kādu no grāmatu kategorijām, sakārtoju pēc cenas. Tiek atlasītas kādas 30 grāmatas, apakšā visām rakstīts “Nav pieejams”. Filtrēt tikai pieejamās nav iespējams, vismaz viegli pamanīt tādu iespēju nevar. Darbojas ļoti lēni. Turklāt no poketbuka bookstore.com man vispār neizdevās atvērt.

Par pirkumu gluži sajūsmā neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka vīlies. Lasīšana ir ērta un patīkama. Visvairāk pārsteidz Pocketbook un ar to saistīto projektu knapā dzīvības vilkšana. Ļoti žēl. Ja viņi nobeigsies pavisam, tad Kindlei faktiski būs monopols un e-grāmatām nebūs iemesla attīstīties. Tiesa, izskatās, ka tas jau ir tikpat kā noticis.