Grāmata – Pakāpies tornī!

No Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī! neko daudz negaidīju. Zināju, ka grāmatā ir par karu.

Pats pirmais iespaids man lika iedomāties, vai tikai autors nebūs no garu, tēlainu aprakstu cienītājiem, jo bijušais skolotājs bija raksturots visai plaši. Izrādījās, ka tā gluži nav. Vai arī tā aizrāvos, ka tādas īpatnības man turpmāk paslīdēja garām nemanītas.

Nezinu, vai ir korekti tā teikt, bet Pakāpies tornī! nav tipiska kara grāmata. Tajā aprakstītais nav autobiogrāfija, tomēr paralēles, jādomā, ir ļoti lielas. Klasiskam vēsturiskam romānam būtu mazāk lieko varoņu. Tam arī droši vien būtu mazliet citādāka struktūra. Man gan tie nešķiet trūkumi, tieši otrādi.

Galvenais varonis ir nevis literāros darbos ierastais panaivais trešais tēva dēls, bet inteliģents vīrietis. Viņš skaidri zina, ko grib. Tas ir, nosūtīt ģimeni drošībā ārpus Latvijas un, kad tas būs iespējams, sekot tai (kā zināms, mūsdienās “bēgļi” rīkojas otrādi). Galvenā varoņa skopā emocionālā pasaule man sākotnēji šķita mazliet dīvaina, bet vēlāk guvu apstiprinājumu aizdomām, ka tādos apstākļos tas ir tikai likumsakarīgi. Ja gribi izdzīvot, kavēties  sentimentālās atmiņās nedrīkst.

Aprakstītas ir ne tik daudz kaujas, šaušanas un tamlīdzīgi kara notikumi, cik parasta, inteliģenta vīrieša dzīve kara apstākļos. Ir intelektuāla bauda to lasīt, lai arī ne viss ir pilnīgi skaidrs. Mūsdienās dažas lietas vairs nav tik pašsaprotamas kā tolaik. Piemēram, kā izskaidrot, ka galvenā varoņa ģimene var doties uz ārzemēm, bet viņam pašam tāda iespēja nekādi nav iespējama? Atbildi varu nojaust, bet nevaru apgalvot, ka to zinu.

Tagad mazliet personīga atkāpe. Ir visai dīvaina sajūta sastapties ar pilnīgi negaidītu atsauci uz sev nozīmīgu mākslas darbu, Mana gravatar attēls, kurš redzams, kad komentēju wordpress blogos, ir ilustrācija no Ivana Gončarova darba Oblomovs. Es bieži mēdzu domāt Oblomovu, par veidu, kā Iļja Iļjičs Oblomovs uztver dzīvi. Mūsdienās, kad visi no tevis aizvien vairāk kaut ko grib, iespēja no visiem izolēties šķiet aizvien vilinošāka. Tad, lūk, mani pārsteidza fakts, ka Ģērmanis Oblomovu ne tikai piemin, bet pat velta tam diezgan daudz rindu. Tiesa, autora un mans skatījums uz I. I. Oblomovu būtiski atšķiras. Es gan nevēlos apgalvot, ka mans skatījums ir adekvātāks un pareizāks, tas gluži vienkārši ir citādāks.

Savā ziņā pārsteidza, ka grāmatā ir tik daudz seksa. Varbūt arī tas ir tikai likumsakarīgi, bet līdz šim grāmatās par kara laiku neko tādu nebiju redzējis. Sava nozīme varbūt ir tam, ka Pakāpies tornī! izdota 1987. gadā, turklāt drukāta ASV.

Grāmatas varoņi regulāri mēdz izteikties svešvalodās. Tādos gadījumos autors tulkojumu nesniedz. Noderīgas ir vācu un krievu valodas zināšanas, bet nav liela nelaime, ja tādu nav.

Grāmatai ir vairākas Artūra Langmaņa ilustrācijas. Man tās šķita oriģinālas, patika.

Ja kaut cik interesē lasīt par pagātni, tad jālasa tādu autoru darbi, kuri paši aprakstīto laiku ir piedzīvojuši. Tādu kā šis. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte ar apbrīnojami izteiktu realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 9/10. Darbam esot otrā daļa. Centīšos atrast un izlasīt arī to.

Grāmata – Ogļu kalna bibliotēka

Vispār es nemēdzu lasīt fantastiku vai fantāziju (nemaz nezinu, vai šie žanri nav viens un tas pats). Tāpēc, ka līdz šim tā mani nav īpaši uzrunājusi. Ticu, ka ir arī tādi fantastikas darbi, kuri man patiktu, bet kaut kā nav sanācis tos sastapt. Hese laikam pie fantastikas neskaitās.

Ogļu kalna bibliotēku biju nolūkojis jau diezgan pasen, jo biju par to lasījis brīnumcildinošas atsauksmes. Tad jau iespējai, ka man patiks, vajadzētu būt gana lielai.

“Ogļu kalna bibliotēka”, iespējams, ir šokējošākais fantāzijas darbs, ko lasīsiet šogad… vai jebkad. Tēli, kas jūs vajās sapņos, un ainas, kas iespiedīsies jūsu atmiņā kā iededzinātas, sižets, kas burtiski rauj uz priekšu, smiekli caur asarām un šoka elsām, – tas viss liecina, ka fantāzijas žanra lauciņā ir parādījusies jauna balss, ar ko turpmāk būs jārēķinās (citāts no prometejs.lv).

Stāsta galvenos varoņus dēvē par bibliotekāriem. Es drīzāk teiktu, ka tie ir ar pārdabiskām spējām apveltīti cilvēkveidīgie, kuri savas zināšanas it kā esot smēlušies no grāmatām. Pamatā katrs specializējies savā nozarē. Nu, tur karošana, medicīna, valodas un tamlīdzīgi. Varoņi sēdējuši vienā lielā bibliotēkā ar daudz, daudz grāmatām un izglītojušies. Lai tas neizskatītos pagalam muļķīgi, bibliotēkā laiks ritot citādāk, turklāt laiku pa laikam varoņi papraktizējas. Pamatā tomēr gudrība nāk no grāmatām un, atvainojos par maitekli, viskrutākais beigās izrādās tas, kurš lasījis visvairāk.

Stāstā ir vairākas intermēdijas, kuras stāsta par notikumiem pagātnē. Man personīgi laika ass saraustīšana diez ko nepatīk un reizēm šķiet, ka tādā veidā autors tiek galā ar neprasmi pasniegt stāstu lineārā veidā. Šoreiz gan jāatzīst, ka citādāk autora stāstu pasniegt būtu diezgan neveikli un šis paņēmiens sevi attaisno.

Notikumi risinās diezgan spraigi. Vēriens, ar kādu autors ķeras klāt pasaulei, man kā fantastikas nelasītājam šķita diezgan iespaidīgs. Stāsta aprīkojums ar fantastiskajiem elementiem mani personīgi neaizrāva. Varbūt vienīgi fināls ar Stīvu šķita skaists.

Par spīti rainiskai tēmai grāmatas beigu daļā kopumā man palika tāds kā pusaudziskas literatūras iespaids. Tas nenozīmē, ka man tā šķita slikta. Nē, lasīju ar aizrautību. Kad biju ielasījies, negribējās grāmatu likt malā. Tiesa, jau pēc pāris dienām pieķēru sevi, ka esmu piemirsis, kā tad īsti grāmata beidzās.

Mana dzīvesbiedrene tālāk par pārdesmit lappusēm netika. Neiepatikās un laika arī nebija tik daudz. Pēc kādām pāris nedēļām centos viņai īsi izstāstīt tālāko saturu un ar pārsteigumu apjēdzu, ka izklausās… diezgan dumji. Nebiju agrāk par to iedomājies, bet laikam jau vairums grāmatu, iespējami īsi atstāstītas, var izklausīties muļķīgi.

Personīga atziņa sev pašam – tas, ka grāmatu blogos slavē no panckām ārā, nenozīmē, ka tā arī man šķitīs īpaša. Reiz jau tā bija arī ar Omci. Tiesa, ir arī pretējs piemērs – Jelgava 94.

Subjektīvais baudījums 7/10. Patiktu vairāk, ja autors būtu atturējies no iespējas “vēlēties jebko” un izvilcis spriegumu līdz pašām beigām. Sava nozīme bija arī tam, ka šo darbu lasīju pēc Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī!, kas paņēma ar inteliģentu galveno varoni un realitātes sajūtu.

Grāmata – Sveicināta, mana zeme

Sveicināta, mana zeme ir Irmas Grebzdes autobiogrāfisks darbs. Pati autore tās nodēvējusi par atmiņām.

Darbu var iedalīt trīs daļās. Pirmajā Irma ir skolniece un uzsāk savas mācību gaitas Rīgā. Otrajā Irma meklē un atrod savu pirmo darbu, kurš saistīts ar lopkopību. Trešajā daļā Irma iekārtojas uz dzīvi citā pilsētā un meklē citu, sirdij tuvāku nodarbošanos. Starp darba daļām ir hronoloģiski gari pārtraukumi. Savā ziņā daļas ir gandrīz neatkarīgas viena no otras.

Par skolas gaitām lasīju ar lielu aizrautību. Šķita, ka autore visu stāsta kā bijis. Lasīšanu bija grūti pārtraukt, visu laiku gribējās izlasīt “vēl tikai vienu lappusīti”. Šī daļa aizņem gandrīz pusi grāmatas.

Par nesenākiem laikiem autore stāsta it kā negribīgāk. Hronoloģiskie pārrāvumi raisa aizdomas, vai tajos nav noticis kas tāds, ko autore vēlas noklusēt. Gan otrajā, gan trešajā daļā autore attēlo sevi kā prasmīgu siržu lauzēju, kuru tādi panākumi patiesībā nemaz neinteresē, bet, acīmredzot, viņai piemīt slēpti talanti un īpašas pievilcības spējas savaldzināt ērmīgus un pat sākotnēji naidīgus tipus par spīti savai (pēc pašas vārdiem) necilajai ārienei. Var jau saprast, ka atmiņās par sevi nav īpaši patīkami kavēties pie netīkamām lietām, tomēr rezultāts manai gaumei sanācis mazliet par saldu. Cik tad ilgi cukura sīrupu laizīsi? Man pazuda ticamības moments. Es ticu, ka tas ir autobiogrāfisks stāsts par autori, kādu viņa vēlējusies atstāt lasītājiem, bet ne pārāk, ka tā arī patiešām viss bijis, kā viņa raksta.

Ja darbu vērtē mazāk no literāra, vairāk no kultūrvēsturiska aspekta, tad tā ir atzīstama sava laika liecība. Aprakstīta Latvijas brīvvalsts laika Rīga, Daugavpils, cilvēki laukos un to dzīves.

Žēl, ka darbam reāli nav nobeiguma, kaut arī to uzrakstīt, manuprāt, nebūtu bijis grūti. Otrais pasaules kara sākums dod lielisku iespēju pielikt stāstam treknu punktu, bet tā nav izmantota.

Par pirmo daļu mans subjektīvais baudījums ir 9/10, par otro – 5/10, par trešo 3/10.

Grāmata – Maņuņa

Maņuņa ir Narines Abgarjanas grāmata par autores bērnību Armēnijā. Par Maņuņu sauc viņas labāko draudzeni, bet grāmatas galvenā varone būtībā ir Maņuņas agresīvā vecmāmiņa. Grāmata nav dokumentāla, tomēr autore ģimenes locekļus dzīvē sauc tāpat kā grāmatā. Starp citu, autore aktīvi raksta blogu, ir Krievijas pilsone un dzīvo Maskavā.

Maņuņa Krievijā esot bestsellers un jāatzīst, ka ne velti. Grāmatas vāka pieklusinātie toņi un melnbaltā fotogrāfija mazliet vedina uz apcerīgi sērīgiem memuāriem, bet nav uz to pusi. Maņuņā visu laiku kaut kas notiek un balansē uz “kā var būt tik traki” robežas. Ir šausmas, nav ļaunuma. Ir dažas nedaudz uzbāzīgas vietas grāmatā, kas apliecina autores nekritisko attieksmi pret padomju laikiem, tomēr tās neizvēršas plašākā morāles lasīšanā. Turklāt grāmata nav ne audzinoša, ne politkorekta, tāpēc tādas autores atkāpes kā “tie laiki, kad mēs visi vēl draudzīgi sadzīvojām, un jebkuram normālam cilvēkam bija pilnīgi vienalga, kas tu esi: gruzīns, krievs, ebrejs, ukrainis vai armēnis, un mums šķita, ka tā būs vienmēr, un šī draudzība nemūžam nebeigsies” šķiet relatīvi pieņemamākas.

Grāmatu var lasīt gan bērni (politkorektākie un visādi citādi pareizākie ļaudis varētu nepiekrist), gan pieaugušie. Subjektīvais baudījums – 8 balles.

Dienā ir lasāma plašāka Bārbalas Simsones recenzija.

Grāmata – Džeka Londona kopoto rakstu 7. sējums

Līdz šim Džeks Londons bija šad tad dzirdēts. Man šķita, ka viņš ir izslavēts klasiķis. Attiecīgi diez vai es varētu īpaši vilties viņa rakstītajā, tāpēc uz labu laimi paņēmu kādu no viņa kopotajiem rakstiem.

Tomēr brīdī, kad rakstu šīs rindas, esmu ticis grāmatai mazliet tālāk par pusi un sapratis, ka lasīt tālāk būtu bezjēdzīga laika tērēšana.

Šajā sējumā ir Ceļojums ar Snarku, kā arī 20 stāsti.

Vispār es ilgi nevarēju saprast, kas ir Ceļojums ar Snarku. Šķita, ka tas ir kāds dīvains garstāsts, bet kaut kādā ziņā tik ļoti neveikls, ka… Nē, tas nevarēja būt stāsts. Vai tiešām īstenība?

Šķita, ka darba autors par paraugu izvēlējies Dž. K. Džeroma Trīs vīrus laivā. Londons laikam gribējis līdzīgi – reizē nopietni un humoristiski aprakstīt piedzīvojumus, tikai atšķirībā no vīriem laivā nekas labs viņam nav sanācis.

Ilgi savu neziņu nespēju izturēt. Ķēros pie vikipēdijas un noskaidroju, ka stāsts ir dokumentāls. Vēl, cik varēju noprast, autors, naudas vajadzības spiests, aprakstījis savus piedzīvojumus žurnāliem. Tas daudz ko izskaidro. Notiekošajam brīžiem grūti saprast kontekstu, acīmredzot, to sniedzis žurnāls rakstu ievadā vai kur citur. Autors ar savu nesmieklīgo humoru aizrāvies tik ļoti, ka notikumi palikuši otrā plānā. Šķiet, ka cilvēks drukājis, neko nepārlasot, un diez ko nedomājot par sava darba kvalitāti. Vidusmēra blogeris savus ceļojumu iespaidus apraksta daudz sakarīgāk un kvalitatīvāk.

Izmocīju līdz galam un ķēros pie stāstiem. Tiem taču vajadzēja būt labākiem. Bet nē. Varoņi tādi kā neizstrādāti, galvenais akcents likts uz visai paredzamo sižetu. Te atkal daudz ko izskaidro vikipēdija.

He saw his writing as a business, his ticket out of poverty, and, he hoped, a means of beating the wealthy at their own game.

Esmu pārliecināts, ka, mākslas darbs, kurš tapis ar galveno mērķi to pārdot, nekad nebūs īsta māksla.

Londonam veiksmīgi sakrita īso stāstu rakstnieka kajeras sākums ar jaunu iespiedtehnoloģiju rašanos. Tā rezultātā viņš ļoti ātri kļuva populārs. Sižetus, kā noprotams, autors mēdzis aizņemties no avīzēm vai kur citur. Lielas konkurences laikam nav bijis. No krievu valodas tulkots droši vien ne tikai savas slavas, bet arī simpātiju pret sociālismu dēļ.

Negribas ticēt, ka pārējie Londona darbi ir tikpat draņķīgi, bet kādu laiku neko no viņa daiļrades lasīt vairs negribēšu.

Grāmata – Zem Muhameda palmas

2016. gadā tika izdota Lato Lapsas grāmata “Zem Muhameda bārdas”. Tā bija par islamu un valstīm, kuras šī reliģija ietekmē. “Zem Muhameda palmas” zināmā mērā ir šīs grāmatas turpinājums. Kāpēc rakstu “zināmā mērā”? Tāpēc, ka par islamu un Muhamedu šoreiz ir pavisam maz, īpaši, ja salīdzina ar pirmo grāmatu. Grāmata “Zem Muhameda palmas” ir par vairākām Āfrikas ziemeļu puses valstīm, par cilvēkiem, kuri tajās dzīvo, un tuksnesi. Islams šajās teritorijās netiek piekopts tik stingri kā Tuvajos Austrumos.

Ar sarkanu apvilktas grāmatā apskatītās valstis.

Īsi iepazīstināšu ar katru nodaļu.

Sāls vilinājums ir par sāls ieguvi Mali. Tas ir smags roku darbs, kā autors uzsver – ārkārtīgi smagos apstākļos. Viņi dzīvo sāls būdās, rok sāli, ēd sāļu barību, dzer sāļu ūdeni, elpo sāļu gaisu un, kad izlaiž garu, arī apbedīti tiek sālī. Izrādās, ir dažādu veidu sāls. Tā transportēšanai joprojām mēdz izmantot kamieļu karavānas. Vienai no tām autors devies līdzi uz četrām dienām.

Zelta pilsētas nolemtība stāsta par Timbuktu, kādreiz leģendārāko un noslēpumaināko pilsētu pasaulē. Mali ieguva daudz zelta un Timbuktu savos pirmsākumos bija izdevīgā vietā esoša oāze un tranzīta punkts. Ar laiku tā kļuvusi par plaukstošu pilsētu, bet iebrukumu, dabas stihiju un epidēmiju rezultātā astoņpadsmitajā gadsimtā tā zaudējusi trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Tagadējai Timbuktu, šķiet, gadu desmiti ir skaitīti.

Lepnie un kašķīgie tuksneša zilie vīri ir par zilā tērptajiem tuksneša ļaudīm – tuaregiem. Tējas gatavošana viņiem ir ļoti nopietna, cik var spriest, teju meditatīva nodarbe. Interesanti, ka tuaregu sievietes divdesmitā gadsimta sākumā bija daudz svabadākas nekā vidusmēra Rietumeiropas sievietes. Vēsturiski tuaregi klīduši ar saviem ganāmpulkiem, meklējot ganības, pa Sahāras tuksneša milzīgo teritoriju. Tagad tas vairs tā nav iespējams, jo tuksnesi sadala stingras valstu robežas. Pie savas valsts tuaregi netika.

Smiltis, vējš, saule un kauli stāsta par tuksnesi. Autors dodas uz dinozauru kapsētu, tas ir, vietu, kur bieži sastopami dinozauru zobi un kauli. Viņu ar pavadoņiem pārsteidz smilšu vētra, kā rezultātā vairs nedarbojas transportlīdzekļi. Mobilo sakaru nav, ūdens krājumu arī nē. Autors pastāsta, ar kādiem simptomiem šādās situācijas tuvojas nāve. Viņš pats no tik bēdīga likteņa izvairās, bet nebūt ne tik viegli.

Tuksnešu tuksnesis un tā sirds vēsta par tuaregu pilsētu Agadesu Nigērā un Teneras tuksnesi, kas ir Francijas lieluma tuksnesis Sahāras tuksnesī.

Nāves bundzinieks un bēniņu renovētājs par kāpu staigāšanām, vēju un smiltīm. Par Aravanu – vēl apdzīvotu futbollaukuma lieluma pilsētu, kuru drīzumā tuksnesis pilnīgi pārņems savā varā.

Tie tur jokainie, no Sīriusa – par Dogonu zemi Mali vidienē. Tur dzīvo tauta ar sevišķi bagātu mitoloģiju. Vietējiem ir neparasti precīzas zināšanas par Sīriusu, no kura paši it kā esot cēlušies, vai vismaz uzņēmuši kontaktus ar turieniešiem. Pastāstīts arī par fulaniem un vodaabēm, kā arī vietējās ekosistēmas iznīcināšanu mūsdienās.

Māla maģija ir par vietējo dzīvi Nigēras upes krastos un islamu Mali. (..) džihādistu organizācijas valsts ziemeļos ar saviem finansiālajiem resursiem un vēlmi kaut jel ko darīt izrādījās nopietnākais un stabilākais darba devējs – vienīgais, kas bija gatavs dot jaunatnei kādas iespējas, perspektīvas, kaut kādu dzīves jēgu.

Nabaga marokānis starp divi pasaulēm aprakstītas slavenākās Marokas pilsētas un paši multikulturālie marokāņi. Maroka ir tāds kā Āfrikas veiksmes stāsts, tomēr daudz kas mainījies pēc 2003. un 2004. gada terora aktiem. Visšokētākie bija paši marokāņi, kuri visā nopietnībā sev jautāja – klau, kas gan ir noticis ar mums, mierīgajiem, pieklājīgajiem, rāmajiem cilvēkiem?

Dzimuši brīvībai un kārtīgam dumpim stāsta par berberiem Rifa kalnos, kuri nodarbojas ar marihuānas audzēšanu, un jau gadu desmitiem ģeopolitiskas neskaidrības statusā esošo Rietumsahāru, kuras lielākā daļa ir ārpusniekam nepieejama.

Mauru zemē autors pastāsta, kā pareizi (tas ir, ne tā kā viņš) braukt ar pasaulē garāko vilcienu, kuram esot arī divi vai trīs pasažieru vagoni. Mauritānijas galvaspilsēta Nuakšota esot viena no pasaules visnabadzīgākajām galvaspilsētām. Var uzzināt, kā eiropieši visu salaiduši dēlī, vairākās vietās ar dziļurbumiem nodrošinot vietējiem trūkstošo ūdeni.

Zeme, kurā pravieti pielūdz visvairāk – tieši tāda ir oficiālā Sudānas ideoloģija. Nodaļa vēsta par sūfistiem, dervišiem un citiem interesantiem cilvēkiem Sudānā. Dažādība ir ļoti liela un Dienvidsudānas atdalīšanās nav bijis liels pārsteigums.

Arabizēšana faraonu manierē un citas šausmas ir par migrējošu arābu cilti rašaidas, bedžas cilts pārstāvjiem, arabizētiem afrikāņiem bagarām, viņu dzīvesveidu, sieviešu apgraizīšanas praksi un kosmētiskajām operācijām afrikāņu stilā.

Papildinājums pasaules dibencaurumu kolekcijai rakstīts par daudzajām Sudānas piramīdām un ar atkritumiem bagātajai Hartūmas pilsētai, kurā mīt itin lādzīgi un jauki cilvēki.

Beidzot jūs sapratīsiet, ko tie melnie ņemas pa Dārfūru. Dārfūrā autors netiek, jo neviens viņu uz turieni nespēj aizvest, valdība neļauj un ceļā ir pārāk daudz kontrolposteņu. Tāpēc nodaļa ir stāsts par kariem, kariņiem un pat rasismu un genocīdu Sudānā un Dienvidsudānā. Nekas nav beidzies arī šobaltdien. (..) Un arī nevar beigties – neraugoties uz slaktiņiem, cilvēku kļūst tikai vairāk, bet ūdens un izmantojamas zemes – aizvien mazāk.

Pasaules baisākais režīms vai itāliešu mazā, baltā Āfrika? stāsta par Eritreju un tās vietējiem iedzīvotājiem. Tajā valda bezgala liela nabadzība, bet pasaules baisāko režīmu kaut kā nemana. Vietējie iedzīvotāji ir laipni gan pret iebraucēju, gan savā starpā.

Tumšādainajā Padomju Savienībā joprojām ir par Eritreju, šoreiz arī ārpus tās galvaspilsētas. Satiktie cilvēki gan stāsta, ka Eritreja, salīdzinot ar Ziemeļkoreju, ir brīva valsts. Ja grib, tad var arī aizbraukt no valsts, protams, ja vien ir uz kurieni doties. Tomēr vietējie no armijniekiem paniski baidās.

Kad cīņa ir galā, bet karš nebeidzas. Autors veic nelegālu braucienu uz aizliegto Afabetu, kur gan neko īpašu neievēro, toties satiek vietējo, kurš pastāsta par Eritrejas neseno karu ar Etiopiju. (..) arvien vairāk etiopiešu bija (ir) gatavi piekrist vilinošajai tēzei, ka “četru miljonu nācija nevar liegt pieeju jūrai septiņdesmit miljonu nācijai”, un bija (ir) tikai un vienīgi laika jautājums, kad viņi sagribēs šo pārliecību īstenot.

Visbeidzot seko pēcvārds, kurā autors īsi apkopo savus iespaidus, pēcpēcvārds par vietvārdu rakstību, praktiski padomi ceļotājiem, literatūras saraksts un labi daudz fotoattēlu, kuros visbiežāk redzami apskatīto valstu vietējie iedzīvotāji.

 

Šī bija devītā Lato Lapsas ceļojumu grāmata, kuru esmu izlasījis, un vairāk to, cik man zināms, nemaz nav. Domāju, ka šī ir viena no labākajām, nodaļas ir sabalansētas, nav jūtamas ievērojamas disproporcijas par labu vai sliktu kādai no valstīm. Ir vienojošs elements – tuksnesis. Šķiet, ka autors savu stilu ir izkopis līdz teju pilnībai.

Izskatās, ka autoram sevišķi simpātiskas šķiet nelielas tautas un dažādi dumpinieki, jo viņš tiem pievērsis salīdzinoši daudz uzmanības. Aizkustinošākās nodaļas ir par Eritreju, kas ir mazākā valsts no apskatītajām. Autors nekautrējas veltīt skarbus un politnekorektus vārdus dažādām nejēdzībām, tomēr viņš neuzspiež savu viedokli. Lasītājam ir pašam jāiedziļinās grāmatā aprakstītajos apstākļos, lai saprastu, kāpēc tur mītošie cilvēki kļuvuši tādi, kādi tie ir. Pats šad un tad ķēros pie interneta, lai pameklētu vairāk informācijas par grāmatā rakstīto.

Jāatzīst, ka grāmatas radīto pēcsajūtu nevar raksturot kā priecīgu. Apskatīto valstu iedzīvotāji senos laikos sadzīvojuši gan ar tuksnesi, gan vairāk vai mazāk ar saviem kaimiņiem, bet laiki mainījušies. Rietumeiropieši ir iejaukušies afrikāņu dzīves kārtībā, centušies to iekārtot pēc sava prāta un daudz ko sabojājuši. Piemēram, diez vai tuksnesis izplestos tik strauji, ja nebūtu realizēta daudz intensīvāka zemkopība un koki tuksneša malā būtu atstāti augam.

Interesanti, ka grāmata pamatā ir par cilvēkiem, bet par sevi un savām gaitām autors raksta visai skopi. Arī savas emocijas autors apraksta reti, tāpēc tām nevar izsekot un lasītājs brīžiem var tikt pārsteigts. Jāatzīst gan, ka autora  personības neizcelšana piederas pie kopējā grāmatas stila. Tomēr būtu interesanti uzzināt mazliet vairāk, piemēram, vai valstis apceļotas vienā paņēmienā, cik laika tas prasījis, kādas bijušas lielākās grūtības, kur bijis visbailīgāk utml. Ja autors kādreiz gribēs padalīties ar savām atziņām par cilvēkiem pasaulē kopumā, ņemot vērā viņa ceļošanas pieredzi, tām vajadzētu būt ļoti interesantām.

Grāmata sevišķi patiks tiem, kurus interesē kā Sahāras tuksnesī vai netālu no tā dzīvo citi cilvēki un kāpēc tieši tā.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Auseklis

Par Ausekli gandrīz neko nezināju. Spriežot pēc viņa pseidonīma, ar mazvērtības kompleksiem puisis sevišķi nav sirdzis. Tādu cilvēku dzīvesstāsti mēdz būt interesanti.

Izrādījās, ka 1981. gadā tapusī Jāņa Kalniņa grāmata ar nosaukumu “Auseklis” ir biogrāfisks romāns. Tas mani mazliet sabiedēja, jo nesenā atmiņā vēl bija grāmata par Šķērsielu 13. Tomēr drīz vien manas bažas izklīda.

Autoram ir vienkāršs, nesamākslots rakstības stils. Viņa tēli šķiet ļoti ticami un nemaz neienāk prātā, ka daudz kas grāmatā ir izdomāts. Nav pat kārdinājuma meklēt informāciju par Ausekli, lai apzinātu autora neprecizitātes. Pēc grāmatas pieveikšanas es tomēr painteresējos par Ausekli vairāk un nekādas nesakritības ar grāmatu neatradu.

Auseklis bijis patriotiski nokaņots jauneklis, talantīgs dzejnieks, bet ar raksturiņu. Tas viņa dzīves gaitās sagādājis problēmas.

Man ļoti patika, ka autors nav attēlojis tā laika varoņus kā dumjākus vai nepilnvērtīgākus par mūsdienu cilvēkiem. Biju ļoti pārsteigts par aprakstīto Ausekļa patriotismu. Grāmata taču tapusi 1981. gadā! Mūsdienās tik patriotiskus daiļdarbus nemēdz rakstīt. Šī iemesla dēļ bija pat pagrūti lasīt. Jo, lai arī Ausekļa dzīves gaitas nepārzināju, tomēr vēstures notikumos orientējos un tie tajā laikā gluži nebija tādi, kā Auseklim gribētos.

Grāmata nav gluži dēkām bagāta, tomēr lasīt bija interesanti. Gribējās uzzināt, vai Ausekļa plāni piepildīsies. Ja pirms tam es būtu iepazinies ar Ausekļa biogrāfiju, lasīšana būtu garlaicīgāka.

Vēl no Jāņa Kalniņa darbiem esmu lasījis bērnības stāstus grāmatā “Sudraba karote”. Tā ir viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām, turklāt arī šodien man būtu interesanti to pārlasīt. Jānis Kalniņš esot sarakstījis grāmatu arī par Raini. Ja gadīsies, lasīšu arī to.

Ļoti patīkams pārsteigums. Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Uz kraujas rudzu laukā

Grāmatu ar uzrakstu Džeroms D. Selindžers uz muguriņas paņēmu uz ātru roku, nemaz nepētot tās saturu. Izrādījās, ka 1969. gadā izdotajā grāmatā ir Uz kraujas rudzu laukā un daži stāsti. Par Selindžeru līdz šim nezināju neko, kaut gan dzirdēts bija, tāpat kā šis darbs. Zināju, ka tajā ir kaut kas par pusaudžiem, kādēļ ne īpaši tīkoju to lasīt. Bet, ja jau trāpījās pa ķērienam, tad jau var arī izlasīt.

Uz kraujas rudzu laukā galvenais varonis ir pusaudzis Holdens Kolifīlds, kurš pats stāsta par vairākām dienām savā dzīvē. Holdens tiek atskaitīts no kārtējās skolas un dodas mājup. Viņa piedzīvojumi vairāk ir satikšanās ar dažādiem cilvēkiem un sarunas ar tiem nekā dēkainas likstas vai notikumi. Holdens ir bagātu vecāku dēliņš un par naudu neraizējas. Viņš ir ļoti emocionāls, nedisciplinēts un pagļēvs. Komunikācijā ar citiem cilvēkiem viņš netieši atklāj savu pusaudža – maksimālista dabu. Viņš nezina, ko pats grib, bet zina, ko necieš.

Darba galvenā vērtība ir Holdena tēls. Viņa raksturs un pārspīlējumiem bagātā valoda ir izveidoti ļoti prasmīgi. Nav šaubu, ka stāsta pusaudzis. Mazliet lielākam efektam prasās vairāk slenga, bet varbūt tas ir pazudis tulkojumā. Turklāt viens otrs vecāks slenga vārds mūsdienās var šķist pilnīgi normāls, lai arī, iespējams, vecmodīgs.

Neskatoties uz rūpīgo autora darbu, man bija mazliet garlaicīgi, īpaši pirmajā grāmatas pusē. Nekas daudz jau tur nenotiek. Holdens vāra ziepes uz līdzenas vietas, netiek galā ar uzmācīgiem tipiem, rīkojas iracionāli, bieži melo… Man subjektīvi viņš šķita tik nepievilcīgs tēls, ka grūti just līdzi. Pieņēmu, ka visa grāmata nevar turpināties tieši tāpat visu laiku un daļēji tā arī bija. Holdens parāda sevi arī no maigākas puses. Viņam ir ļoti īpašas attiecības gan ar draudzeni, gan jaunāko māsu. Negribu maitekļot, bet grāmatai šķita ļoti piemērotas beigas.

Ieinteresējos par darba autoru, kurš pratis tik meistarīgi attēlot pusaudzi. Jāatzīst, ka Dž. D. Selindžers bijis gana savdabīgs cilvēks. Viņa aktīvais rakstniecības periods ildzis 25 gadus. No 46 gadu vecuma Selindžers pārtraucis publicēt savus darbus. Droši var teikt, ka Uz kraujas rudzu laukā ir viņa būtiskākais darbs. Jādomā, ka bez tā atnestās slavas viņš būtu visai nepazīstams autors. Vēl Selindžers ļoti sargājis savas dzīves privātumu. Nav piekritis Uz kraujas rudzu laukā ekranizācijai, kaut arī bijuši kārdinoši piedāvājumi. Pēdējo interviju sniedzis 1980. gadā, no dzīves šķīries 2010. gadā 91 gada vecumā.

Droši vien, ja es šo darbu būtu lasījis savos pusaudža gados, man tas patiktu daudz vairāk.

Pārējie pieci stāsti kopā aizņem apmēram divas piektdaļas no visas grāmatas. Tajos līdzīgi titulstāstam vairāk dominē cilvēku jūtas, savstarpējie dialogi un notikumu ir salīdzinoši maz. Man no tiem lasāmi šķita trešais un ceturtais, daļēji arī otrais. Īss atstāsts ar maitekļiem.

  • Badijs atbrauc uz brāļa Simora kāzām, bet Simors uz tām neierodas. Badijs nejauši iekāpj vienā limuzīnā ar sievas piederīgajiem, klausās viņu tērgās un uzaicina uz savu dzīvokli, viesi piekrīt, iedzer un dodas prom.
  • Simors atstāj viesnīcā savu sievu un pats tikmēr pludmalē izklaidē kādu pirmsskolas vecuma meiteni. Beigās bez acīmredzama iemesla viņš nošaujas.
  • Bērni regulāri tiek vadāti spēlēt beisbolu vai futbolu. Grupas vadītājs jauneklis katru reizi pastāsta šausmu stāsta fragmentu. Dažreiz viņiem piebiedrojas izskatīga jauniete. Tad viņa ar jaunekli sastrīdas un jauneklis tajā reizē “nomirdina” stāsta galveno varoni.
  • 19-gadnieks uzdod sevi par 10 gadus vecāku mākslas speciālistu un kļūst neklātienes privātskolā par mākslas pasniedzēju. Viņam ļoti iepatīkas kādas skolnieces – mūķenes darbi, viņš tos vēstulē slavē, cenšas iepazīties, bet atbildes vietā mūķenes priekšniecība šīs studijas pārtrauc. Pēc tam jauneklis darbu pamet.
  • Divas sievietes iedzer un tērgā. Pa laikam parādās mazā meitiņa (vienai no dāmām) kopā ar savu iedomu draugu. Pēcāk māte saniknojas uz meitu un tad atkal par to pārdzīvo.

Tā kā pieķēros pie šīs grāmatas aprakstīšanas, nodomāju, ka derētu arī pārlaist acis priekšvārdam. Tas ir pat interesantāks par vienu otru stāstu, tiesa, to hronoloģiski labāk vajadzētu lasīt kā pēcvārdu. Citāts:

Ja tava garīgā dzīve nav kārtībā, ja tu nevari atrast sevi, pierast pie garlaicīga un varbūt pat negodīga darba, ja esi ar kaut ko neapmierināts, par kaut ko šaubies – neraizējies! Ir vesela armija ļaužu, daži pat ar medicīnisko izglītību, kuri – par krietnu atlīdzību! – iztīrīs un uzkops tavu dvēseli tāpat, kā tīra dārzu vai garāžu. Viņi iemācīs tevi “iecietīgi” izturēties pret to, kas tev pretīgs, palīdzēs “pielāgoties” dzīvei – vārdu sakot, izveidos no tevis pilnvērtīgu sabiedrības locekli, kurš spējīgs samierināties gan ar kukuļu ņemšanu kantorī, gan ar rasistu ālēšanos un pat ar nemīlamu sievu.

Varētu domāt, ka PSRS nemaz neņēma kukuļus, krievu šovinisma nebija un visas sievas tika mīlētas, garīgās aprūpes speciālisti nebija vajadzīgi un visi sabiedrības locekļi bija pilnvērtīgi. Par pārējo priekšvārdu – apbrīnoju, kādas tikai cildenas īpašības tā autore nav spējusi saskatīt stāstu varoņos, nejauši piemirstot viņu trūkumus.

Subjektīvais baudījums man sanāca gandrīz labi, tas ir, 6/10. Bet nevajadzētu tāpēc nodomāt, ka man grāmata šķiet ne pārāk laba. Domāju, ka padsmitnieka gados mans baudījums varētu būtu 9/10.

Grāmata – Pansija pilī

Gadījās tā, ka vajadzēja gan atdot grāmatu bibliotēkā, gan ļoti steigties. Tāpēc izvēlēties nācās uz ātru roku un izvēle krita par labu Anšlava Eglīša “Pansija pilī”.

Pirmā grāmatu sāka lasīt dzīvesbiedrene. Lasīja cītīgi un bieži. No tā nopratu, ka droši vien laba.

Biju domājis, ka tā ir daiļliteratūra, bet nē, tie ir nelieli stāstiņi par laika posmu autora jaunībā. Vienojošais faktors stāstos ir nevis autora personība, bet gan veca, liela pusmuiža. Eglīšu ģimene pie tās tika laikā, kad Latvijas brīvvalstī dalīja zemi. Kā īpašums tas bijis gaužām nepraktisks. Neērts transports, apstrādājamas zemes pārlieku maz, milzīga, pusizlaupīta ēka sliktā stāvoklī. Turklāt vēl ar īrniekiem. Eglīša tēvs Viktors bijis humāns un īrniekus nav dzinis prom. Tiesa, maksāt tie nav bijuši spējīgi un arī kā darba spēks bijis gaužām nepraktisks. Jaunie īpašnieki kādu laiku nezina, ko ar jauno īpašumu iesākt. Visbeidzot pēc kalpones Anniņas ieteikuma Eglīši atver pansiju. Ar to nemaz neiet gludi. Apkalpojošais personāls – slinkie, nevarīgie īrnieki slikti tiek galā ar saviem pienākumiem. Turklāt Inciems atrodas pārāk nomaļus no pārējās civilizācijas un arī ēka ir pārāk sliktā stāvoklī. Tomēr daži viesi parādās, reizēm atbrauc arī ciemiņi. Visus šos cilvēkus un pansijas nebūšanas Eglītis lasītājam prasmīgi attēlo.

No paša sākuma es lielā sajūsmā nebiju. Bet, jo tālāk tiku, jo interesantāk kļuva. Beigās jau biju pavisam aizrāvies. Arī noslēdzas grāmata pilnīgi likumsakarīgi un citādākas beigas tai nemaz nevarētu būt.

Liela nozīme ir autora dzīvespriecīgajam izteiksmes veidam. Es nevaru nosaukt vēl kādu tikpat optimisku latviešu rakstnieku. Bieži var pasmieties vai vismaz pasmaidīt par notikumiem pansijā. Un, lai arī ne viss, aprakstītais ir priecīgs, autors arī uz likstām pratis paskatīties ar gaišumu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Klūgu mūks

Par Klūgu mūku biju dzirdējis daudz labu vārdu. Tikai nevis par Ingas Ābeles grāmatu, bet gan teātra izrādi. Uzzināju, par ko tā ir un, godīgi sakot, īpašas intereses man nebija. Jo senāka pagātne, jo skeptiskāk izturos pret tās mūsdienīgajām interpretācijām. Piemēram, ir vieglāk rakstīt par otro pasaules karu, nevis astoņdesmitajiem gadiem, jo par pēdējiem nejaukāki lasītāji var arī pastrīdēties. Tomēr, kad saņēmu šo grāmatu kā dāvanu vārda dienā, nācās vien ķerties klāt.

Klūgu mūks pamatā ir par katoļu priesteri no Latgales, kurš kļūst par svarīgu politisku personu un aktīvi iestājas par Latgales pievienošanu Latvijai. Aprakstītas arī viņa ģimenes locekļu gaitas. Galvenā varoņa Franča Sebalda prototips ir Francis Trasūns.

Pirmo nodaļu lasīju ar grūtībām. Skatījos uz daudzajām atlikušajām grāmatas lappusēm un jutu, kā zūd drosme. Uz Klūgu mūku var attiecināt man nezināma autora novērojumu – mūsdienās latviešu autorus nepublicējot, ja grāmatas sākums nav dāsni bagātināts ar epitetiem, metaforām un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Turklāt man šķita dīvaini, ka galvenais tēls tiek attēlots kā nožēlojams, gaudens večuks. Viņa prototips Francis Trasūns bijis viens enerģisks un vismaz drusku dulls (šī vārda vislabākajā nozīmē) latgalis. Parasti tādi mirst ar nesalauztu garu, kājās stāvēdami.

Turpinājumā bija rakstīts par Franča vecāku dzīvi. Stāstījums kļuva raitāks, optimistiskāks un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kultūrslānis jūtami plānāks. Precīzāk sakot, epitetus un metaforas nu aizvietoja daudzi latgaliski vārdi. Lielāko daļu no tiem varēju saprast, kaut vai no konteksta. Vēlāk, kad biju grāmatu jau izlasījis, pamanīju, ka tās beigās ir arī vārdnīca. Būtu noderējusi ātrāk, bet es nudien neiedomājos pirms lasīšanas pašķirstīt grāmatas beigas.

Jo tālāk lasīju, jo interesantāk kļuva. Man ļoti patika, ka grāmata nav tikai ap Franci vien, bet aprakstīti arī viņa radinieki, dots ieskats tajā laikā. Es aizrāvos un, kad Francis sastapa caru, biju sajūsmā. Tikai ne uz ilgu laiku. Man ticamības momentu laupīja otrā “neticamā satikšanās”. Pēc tam par trešo jau vairs pat nebrīnījos. Grāmata kļuva aizvien drūmāka un pesimistiskāka. Dažās nodaļās pagātnes notikumi uzņēma galvu reibinošu tempu, bet tad atkal tas atslāba. Tuvāk beigām dažbrīd bija grūti saprast, uz kuru laiku nodaļa attiecas. Man šķiet, ka šis jaunmodīgais “laika raustīšanas” paņēmiens ir traucējošs un lieks. Ar to var koriģēt tempu, vest uz kulmināciju literārā darbā, kas ir pārāk viduvējs, lai to panāktu citiem līdzekļiem. Bet Klūgu mūks ir daudz labāks par viduvēju literatūru.

Man patika, ka grāmatai ir pēcvārds, kurā mazliet atklāts, kas ticis ņemts no vēstures, bet kas izdomāts literārām vajadzībām. Tāpat arī īss divu grāmatas varoņu dzīves gājums, literatūras avoti un vārdnīciņa.

Šķiet, ka autore pie grāmatas strādājusi daudzus gadus. Temats, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgs. Varbūt ne tik daudz Franča Trasūna personas, cik unikālās latgaliešu valodas dēļ. Francis Trasūns savulaik iestājās par latgaliešu valodas nostiprināšanu Satversmē.

Nedomājat, mani kungi, ka mēs, kas aizstāvam latgaliešu izloksni, ka mēs stāvam arī par to, lai latgalieši nemaz nerunātu baltiešu izloksni. Nemaz ne! Mēs stāvam par to, ka katram latgalietim vajag prast baltiešu izloksni, kā katram Latvijas pilsonim. Bet arī, mani kungi, no otras puses mēs stāvam par to, ka arī baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni. Tāpat kā mēs varam iemācīties baltiešu izloksni, tāpat arī jūs variet iemācīties latgaliski. Baltiešiem vajag prast latgaliešu izloksni un nedrīkst būt, ka viena tautas daļa nezin otru tautas daļu.

Trasūna pūliņi nevainagojās rezultātiem. Diemžēl nešķiet, ka šodienas Latvijā latgaliešu valoda būtu stiprākās pozīcijās nekā toreiz. Man personīgi nav īpašas vēlmes apgūt latgaliešu valodu un lietot to. Tomēr tā ir daļa no Latvijas valodas un kultūras, kura bez rūpīgas kopšanas pakāpeniski noplicināsies un izzudīs. Man šķiet brīnišķīgi, ka latviešu valoda Kurzemē, Rīgā un Latgalē atšķiras. Tā ir dažādība, kas mūs dara bagātus, un nevajag to pazaudēt.

Atgriežoties pie grāmatas, Klūgu mūks šķiet laba, ļoti kvalitatīva literatūra, lai arī ne bez trūkumiem. Subjektīvais baudījums 8/10.