Vai (ne-)piedalīties čeku loterijā?

Ir aizritējusi pirmā izloze. Neko tajā neesmu laimējis. Tāpat kā vairums no mums visiem.

Visi droši vien jau zina, bet atgādināšu. Tātad, ja vēlos piedalīties loterijā, kas man ir jādara? Jāpaņem čeks vismaz 5 eiro vērtībā un jādodas uz cekuloterija.lv. Čekā jāatrod un jānoraksta

  • nodokļu maksātāja reģistrācijas numurs (rimi nodokļu maksātāja numuru protu jau no galvas),
  • kases aparāta numurs,
  • čeka numurs,
  • čeka summa
  • un jāieklikšķina (man šķiet, ka ierakstīt būtu ātrāk) datums.
  • Telefona numuru, vienreiz ievadot, pārlūkprogramma atceras.

VID-s čeka oriģinālu prasa vienīgi, ja esi laimējis loterijā un vēlies iegūt balvu. Šis princips ir čeku loterijas realizācijas galvenā neveiksme.

Ir diezgan vienkārši kļūdīties kādā no cipariem vai sajaukt čeka numuru ar kādu citu simbolu virkni. Daļēji šo problēmu risina čeku paraugi, kurus var aplūkot turpat ievades lodziņā.

Neviens neliedz sabotēt čeku loteriju, regulāri rakstot safantazētas summas un čeku numurus reāliem nodokļu maksātājiem. Ja es paņemšu sev netīkama uzņēmuma reģistrācijas numuru, pārējos datus izfantazēšu un nosūtīšu VID, tad vai tikai pēc idejas agrāk vai vēlāk šim uzņēmumam nebūtu jāpiedzīvo VID pārbaude? Varbūt viena čeka dēļ VID-s tā nedarīs, bet, ja tie būs kādi 10-20 un dati ievadīti no dažādām IP adresēm, turklāt ar dažādiem telefona numuriem?

Būtu interesanti uzzināt, cik daudzi no laimestiem nekad netiks izņemti. Tas varētu samērā precīzi atainot fiktīvo čeku skaitu čeku loterijā.

VID pirmo loterijas mēnesi atzīstot par ļoti sekmīgu. Nu, nu. Kaut gan ko citu viņi vispār var teikt? Kļūdas valsts sektorā atzīt nemēdz un, visticamāk, dzirdēsim vēl daudzus čeku loterijas “veiksmes stāstus”.

 

Labi, aizmirstam par iespējamiem apzinātas kaitniecības gadījumiem. Palūkosimies, cik laika tiek patērēts, pārrakstot visu čekos redzamo informāciju. Pirmajai izlozei esot reģistrēti 1’731’070 čeki, biļetes un kvītis. Pieņemsim, ka viena čeka reģistrācijai vajag vidēji 45 sekundes, reāli gan droši vien tiek tērēts vairāk laika. Tās ir 21’638 stundas jeb 2705 8-stundu darbdienas, jeb 10,8 darba gadi. Un tas ir tikai viena mēneša izlozei! Vai šī čeku loterija patiesībā nav noziegums pret Latvijas ekonomiku?

Praktisks padoms. Uz katra čeka vienmēr uzrakstiet datumu līdz kuram tas ir jāglabā. Tas ievērojami atvieglos kārtošanas procesu, kad izrādīsies, ka jūsu aploksnē, mapītē, atvilktnē vai skapītī vairs nav vietas nevienam jaunam čekam.

Čeku loterijā pēc iespējas ātrāk būtu nepieciešams ieviest lietotni, kurā čeks būtu jānofotografē, nevis kaut kas jāpārraksta. Jā, VID-am būs sarežģītāk apstrādāt datus, bet tie būs precīzāki (kas arī ir loterijas mērķis) un cilvēkiem nebūs jātērē tik daudz laika, pārrakstot čekos redzamo informāciju. Bet arī tas visu neatrisinās, jo tik un tā tiks tērēts laiks lietotnes atvēršanai, čeka fotografēšanai un nosūtīšanai.

 

Čeku loterijā lielākie ieguvēji izrādīsies lielveikalu apsargi. Pa naktīm viņi apstaigās miskastes, pievāks čekus un reģistrēs tos.

 

Kad čeku loterija sākās, diez vai kāds iedomājās, ka tiks iesniegti 1’731’070 čeki (kā arī biļetes un kvītis).

“Ja čeks netiek automātiski atpazīts, tas nozīmē, ka kāds no šiem te kritērijiem – vai nu kases aparāta šasijas numurs vai uzņēmuma reģistrācijas numurs – nav sakrituši VID datubāzēs, bet šeit noteikti ir jāpaskatās, vai tur nav kādas no datu ievades kļūdām,” norādīja Pelēkā.

Pelēkā norādīja, ka šie neatpazītie čeki loterijā nepiedalās.

lsm.lv

Interesanti, ka VID neatklāj, kāds tieši ir brāķēto čeku skaits un līdz ar to mēs nezinām precīzu varbūtību, ar kādu iespējams tikt pie kāda no laimestiem. Uz labu laimi pieņemšu, ka brāķēti varētu būt 5% čeku, Paliek 1’644’517 čeki, ar kuriem tālāk operēšu aprēķinos.

 

Pirms tālākās lasīšanas silti iesaku katram lasītājam atbildēt sev pašam uz diviem jautājumiem.

  1. Cik daudz laika jūs esiet gatavi ziedot, lai tiktu pie galvenā laimesta – 20’000 eiro?
  2. Kā jūs šo laiku novērtētu naudā?

Manas atbildes – 10 minūtes katru dienu. Man grūti šo laiku novērtēt, bet tā kā tas ir mans brīvais laiks, tad es to nevēlos atdot ļoti lēti. Teiksim, 5 eiro jeb 50 centi par minūti.

 

Saglabājoties esošajai tendencei, pusgada laikā loterijā piedalīsies aptuveni 9’867’099 čeki. Visticamāk, aktivitāte ar laiku nedaudz kritīsies, bet diez vai vairāk 20-25%.

Ja visas lielās balvas (virs 100 eiro) saskaita kopā, tad (šajā) pusgadā var laimēt 220’000 eiro. Tam vajadzīgs minimums 34 čeki. Ar balvām 100 eiro vērtībā, manuprāt, vispār nav vērts rēķināties. Kāpēc?

 

Katru mēnesi tiek izlozēti 50 laimesti par 100 eiro. Pusgada laikā tie ir 300 laimesti. Pieskaitīsim arī laimestus virs 100 eiro un tad sanāk (300 + 34 =) 334 laimesti un (30’000 + 220’000 =) 250’000 eiro. Attiecīgi iespēja laimēt vismaz 100 eiro ir 1 pret 29’542. Citiem vārdiem sakot, katram ~30’000-ajam čekam būtu jālaimē (bet bez jelkādas garantijas) loterijā vismaz 100 eiro.

Ja pieņem, ka katra čeka reģistrācijai man nepieciešamas 45 sekundes, tad vienam laimestam es patērēšu vidēji 22’157 minūtes jeb 369 stundas, jeb 46 pilnas 8-stundu darbdienas.

Tālāk, ja pēc šīm 46 darbdienām es patiešām būšu kaut ko laimējis, tad ar 89,82% varbūtību tie būs 100 eiro. Labāk nekā nekas, bet strādāt 46 pilnas darbdienas, lai (varbūt) nopelnītu 100 eiro? Tas ir nopietni?

 

Atgriezīšos pie lielajām balvām. Aptuveni var pieņemt, ka katrs (9’867’099 / 34 =) 290’209. čeks laimēs lielo laimestu. Lai es sakrātu šos 290’209 čekus, man būs vajadzīgas 217’657 minūtes jeb 3628 stundas, jeb 453 8-stundu darbdienas, jeb 1,81 darba gads.

Un tad, ja būšu veiksmīgs,

  • ar 14,71% iespēju laimēšu 2000 eiro,
  • ar 52,94% iespēju laimēšu 5000 eiro,
  • ar 29,41% iespēju laimēšu 10’000 eiro,
  • ar 2,94% iespēju laimēšu 20’000 eiro.

Vidēji tas būtu 6470,59 eiro par 1,81 darba gadu. Viena minūte darba man būtu devusi aptuveni trīs centus. Viena stunda – 1,78 eiro, viena darbdiena – 14,27 eiro, viens mēnesis darba – 297,28 eiro.

Vai tas ir daudz? Kādam varbūt jā, bet man nē. Es gribētu savam darbam redzēt lielāku ienesīgumu.

Atgriezīšos pie augstāk uzdotajiem jautājumiem.

Ja es vienu minūti sava laika vērtēju ar 0,50 eiro, tad sanāk, ka viena vidējā 6470,59 eiro laimesta nopelnīšanai man jāiegulda laiks (0,50 * 217’657 =) 108’828,50 eiro vērtībā.

Pilnīgi garām.

Ņemot vērā augstāk veiktos aprēķinus, man personīgi par čeku loteriju būtu vērts sākt domāt vienīgi, ja loterijā piedalītos ~17 reižu mazāks čeku skaits, kas būtu mazāk par 100’000 čeku mēnesī. Tuvākajos gados tas neizskatās reāli.

Viesstrādnieki

Vidējais latvietis #1: Man ir tik zema alga un tā pati aploksnē! Vai nevarētu to pacelt vai vismaz maksāt esošo legāli?

Uzņēmējs: Nē. Ja tev kas nepatīk, ej prom.

Vidējais latvietis #1: Lūk, mans atlūgums.

 

Uzņēmējs: Man trūkst darbaspēka! Nav kas strādā! Man vajag viesstrādniekus!

Efektologs: Paceliet algas un pie jums nāks strādāt vietējie.

Uzņēmējs: Nē. Tad taču mans bizness apstāsies!

Efektologs: Tad tas nozīmē, ka jums ir neizdevies bizness un laiks to pārtraukt.

Uzņēmējs: Nē. Aizver muti!

 

Uzņēmējs: Man trūkst darbaspēka! Nav kas strādā! Man vajag viesstrādniekus!

Valdība: Nu, labi. Ja vietējos nevari sameklēt, ņem arī.

Uzņēmējs: Protams, nevaru! Cik lielu ziedojumu jūsu partijai jāpārskaita?

 

Vidējais latvietis #2: Man ir tik zema alga un tā pati aploksnē! Vai nevarētu to pacelt vai vismaz maksāt esošo legāli?

Uzņēmējs: Nē. Ja tev kas nepatīk, ej prom. Paņemšu tavā vietā uzbekus.

Vidējais latvietis #2: (Nopūšas). Nē, man viss ir kārtībā…

Neapliekamais minimums

Par gada deklarāciju tagad daudziem ir viedoklis. Cilvēki nesaprot, kā tā varot būt, ka visi nodokļi godīgi maksāti, bet valsts prasa vēl. Bet viss taču ir ļoti vienkārši. Tāpēc, ka sarežģīti.

Parastais darba ņēmējs nemēdz iedziļināties, kā grāmatvedis aprēķina par viņu samaksātos nodokļus. Viņš paļaujas, ka viss būs kārtībā un principā jau pareizi arī dara. Bet, lūk, kopš pagājušā gada mūsu dārgie likumdevēji pamatīgi sarežģīja visu nodokļu aprēķināšanas mehānismu. Vēlos uzsvērt – sarežģīja! Nevis padarīja labāku vai sliktāku, bet sarežģītāku.

Pirms apmēram gada uzrakstīju, kā pēc izmaiņām rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli. Murgs kaut kāds ar atvieglojumiem, neapliekamajiem minimumiem, trim dažādām likmēm un aprēķina algoritma maiņu pa vidu. Kļūdīties tajā visā var diezgan viegli. Biežāk gan novirzes rodas dažādu atvieglojumu maiņas dēļ. Piemēram, darba ņēmējam parādās papildus apgādājamais (vai tiek noņemts no apgādības) un grāmatvedis par to laikus neuzzina.

Tagad tajā vēl iejaucas VID prognozētais neapliekamais minimums. Tas ir, VID nodarbojas ar nākotnes pareģošanu. Nez, cik Jānis Bērziņš šajā pusgadā varētu pelnīt? Vairāk nekā agrāk? Mazāk? Pieņemsim, ka tikpat cik agrāk un iedosim viņam neapliekamo minimumu 100 eiro lielu. Bet Jānis, lūk, dabūja algas pielikumu un kļuva par nodokļu parādnieku. Tā vietā, lai savas neprecīzās prognozes dēļ radušos starpību norakstītu zaudējumos, VID piedzen starpību no Jāņa. Nedarīt viņi to nevar likuma dēļ, bet parlaments – tā ir kolektīvā atbildība, kur galu galā neviens ne par ko neatbild. No otras puses, ja VID šo starpību patiešām norakstītu zaudējumos, uzreiz uzrastos dažādi nodokļu “optimizatori”, kuri nekavētos izmantot situāciju sev par labu.

Principā jau visus šos mēneša neapliekamos minimumus, atvieglojumus par bērniem utt., varētu likvidēt, izveidojot katram darba ņēmējam individuālas nodokļa likmes. Tādā veidā varētu pat apvienot sociālo un ienākuma nodokli. Nelaime ir tā, ka progresivitātes griesti ir noteikti par gada ienākumiem un precīzi nodokļus var pārbaudīt tikai pēc gada beigām. Ja teiksim, janvārī – martā cilvēks maksās 20% nodokli, aprīlī – maijā 23%, bet pēc tam 31,4% nodokli, viņš varētu būt vēl neapmierinātāks. Droši vien uzkrājumi nav izveidojušies, jāmaksā kredīti un tā tālāk. Risinājums varbūt būtu likumā noteikt progresivitātes griestus par dienu, nedēļu vai mēnesi. Tad arī VID iesniegtos datus par aprēķināto samaksu darbiniekam varētu pārbaudīt faktiski uzreiz pēc tam, kad uzņēmējs iesniedzis datus par samaksāto algu un aprēķinātajiem nodokļiem. Bet tas ļoti nepatiktu cilvēkiem ar neregulāriem ienākumiem.

Cita lieta ir čeku iesniegšana un (marta) deklarāciju pildīšana, lai atgūtu it kā pārmaksātos nodokļus. Būtībā tā ir valsts bezprocentu kreditēšana. Manuprāt – visu pušu ievērojamus resursus prasošs stulbums, kuru vajadzētu likvidēt. Nākošajā reizē, kad gribēs celt nodokļus (tāda noteikti pienāks un drīzāk nekā mēs gribēsim), tā vietā vajadzētu atcelt IIN atvieglojumus par iesniegtajiem čekiem. Efekts būtu līdzīgs, bet ļautu sakārtot kopējo sistēmu.

Tiem, kuriem kremt viņu piepeši radušais nodokļu parāds, mierinājumam diezgan droši varu teikt, ka ir tādi cilvēki, kuru nodokļu parādi šajās dienās, visticamāk, aprēķināti ar pieczīmju skaitli. Tie ir darbinieki, kuru algas būtiski pārsniedz 55’000 eiro gadā un kuri nav pārgājuši uz palielināto nodokļu likmi.

Maisu plīšana II

Derētu apkopot visādu maizīšu, zatleru un freibergu agrāk teikto “kāpēc nedrīkst vērt vaļā čekas maisus”. Manuprāt, viņiem nepavisam nav bijusi taisnība. Lai arī tur ir dažādi sabiedrībā cienīti cilvēki, tieši tāpēc tie bija jāatver. Citādi no visas šīs jezgas neko nebūtu iespējams iemācīties.

Mēs visi esam cilvēki, gan tie slavenie, gan pavisam nezināmie. Atzīšana sabiedrībā nozīmē tikai to, ka cilvēks ir atzīts sabiedrībā un neko citu. Slavenība var būt gan cēls cilvēks, gan pēdīgais draņķis. Mēs nevaram droši zināt, kā mēs rīkotos viņu apstākļos, viņu vietā. Mums mūsu pašu drošībai būtu jāpatur prātā, ka slavenais raidījuma vadītājs, grupas dalībnieks vai mākslinieks var izrādīties arī nodevējs. Jāatceras arī, ka biežāk viņi tomēr būs godīgi cilvēki.

Kāds varbūt baidījās no sava veida linča tiesas, raganu medībām un tamlīdzīgiem procesiem. Protams, ka viena daļa sabiedrības pret maisos esošajiem būs naidīgi noskaņota. Tur neko nevar darīt. Ar to jāsamierinās. Un, ja godīgi, neko jau citu arī tie kolaboracionisti nav pelnījuši. Tiesa, ne visi, jo ne katrs no maisos esošajiem reāli ziņojis. Bet atkal no otras puses – ir ļoti daudz piedodošu cilvēku. Manuprāt, daudz vairāk nekā neiecietīgo. Nav teikts, ka piedodošie saprot visu līdz galam, bet viņiem tas netraucē piedot. Varbūt kādu šī samiernieciskā attieksme kaitina, bet arī tur neko nevar darīt. Arī ar to ir jāsamierinās.

Gudrākie zina, ka katrs no čekas maisos esošais jāvērtē individuāli. Daudz informācijas par maisos esošo indivīdu sadarbošanos mums nav, bet kā ir, tā ir. Manuprāt, atliek tikai viena iespēja. Pavērot, kā čekas maisos esošais indivīds runā par savu gadījumu. Kāda ir ķermeņa valoda? Cik konkrēti indivīds stāsta par sevi, par to, ko stāstījis? Vai viņš nav pārmērīgi nervozs? Vai viņa stāstītajā nav pretrunas? Varbūt kas cits liekas aizdomīgs?

Kolaborantu (tajā skaitā nepierādīto) atbildes nesniegs pilnīgu skaidrību, lai kādas tās arī nebūtu. Ne visiem nervi ir no dzelzs. Var gadīties, ka cilvēks rūpīgi sagatavojas “iznākšanai no maisiem”, bet viņa iecerētais scenārijs nesanāk. Vairums no maisos sēdošajiem nez vai būs raksturā ļoti drosmīgi. Jo tad viņi nez vai vispār maisos būtu nonākuši. Bet, ja būtu, tad viņi diez vai būtu tajos mēģinājuši sēdēt tik ļoti ilgi.

No otras puses – ja tiešām neesi sadarbojies ar VDK, nervozitāte ir saprotama. Neliela sapīšanās atbildēs arī var gadīties, tas tomēr bija diezgan sen. Tāpēc čekas maisos esošo cilvēku komentāri būtu jāvērtē ļoti, ļoti rūpīgi.

Bet ko iesākt, ja maisos esošais pilnīgi atsakās par šo tēmu runāt? Manuprāt, piespiest uz šādu sarunu nevienu nevajag. Varbūt kādreiz čekas maisā sēdošais klusētājs sapratīs, ka laiks viņam nāk par sliktu un ka pēc daudziem gadiem viņa vārdam un uzvārdam vienmēr vilksies līdzi nenomazgājams VDK ziņotāja tituls.

 

Uzskatu, ka maisu publiskošanas novilcinātāji ir izrīkojušies cūciski attiecībā pret tiem, kuri sevi vairs aizstāvēt nespēj. Daudzi ir jau miruši. Varbūt kāds no viņiem tiešām nezināja, ka viņam ir sava VDK kartīte. Mirušajiem tagad vairs nav nekādas iespējas aizstāvēt sevi. Paldies, Vaira Vīķe-Freiberga! Paldies, Valdi Zatler! Paldies arī pārējiem! Kaut nu aizsaulē jums par šo nāktos vēl atbildēt!

2. janvārī Pietiek.com došot iespēju bez reģistrācijas lejuplādēt visas čekas maisu kartītes uzreiz. Tā kā diez vai tik drīz sagaidīšu ērti pārskatāmu, pilnu sarakstu ar kartīšu saturu, iespējams, ka šo iespēju arī izmantošu.

Čekas maisu saturs mani interesē vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, man gribas uzzināt, vai maisos nav kāds cilvēks, kuru pazīstu personīgi – tāds, kuru es sveicinātu, satiekot uz ielas. Ja man būs iespēja, parunāšos ar šo cilvēku. Pavērošu, mēģināšu saprast, vai ir kas mainījies kopš maisu publicēšanas. Viennozīmīgu spriedumu neizdarīšu, jo tas nemaz nav iespējams. Trūkst informācijas. Galu galā tiešām eksistē cilvēki, kuri tiesā pierādījuši, ka ar čeku nav sadarbojušies. Tas nenozīmē, ka bez runas ticu attiecīgajam tiesas spriedumam, bet arī tam ir sava nozīme.

Otrkārt, es no visas šīs jezgas vēlos kaut ko iemācīties. Varbūt man šīs zināšanas nekad nenoderēs, bet es labāk būšu izpratis cilvēka dabu. Nemaz jau tik ļoti atšķirīgi mēs viens no otra neesam.

Izvēles pamatojums

Vairākas reizes šogad esmu dzirdējis izmisīgus “nav par ko balsot”. Tāpat “kāpēc jābalso par ļaunumu, pat ja tas ir mazākais” utml.

Es vēlēšanās neizvēlos savu dzīvesbiedru vai turpmāko garīgo autoritāti. Ir jauki, ka cilvēki nopietni attiecas pret savu izvēli, bet nevajag arī pārspīlēt. Domāt, ka būs kāds indivīds vai pat partija, ar kuru manas indivīda vērtības sakritīs par 100%, ir utopija. Būs partija, kuras vērtības ar manējām sakritīs par 30%, citai par 50%, citai par 60%. Tā tam arī ir jābūt. Tas ir absolūti normāli.

Es dzīvoju Rīgā. Esmu spiests pieciest Saskaņu un Ušakovu jau gandrīz 10 gadus. Man tas ir noriebies. Ļoti, ļoti. Starp citu, ne jau nacionālā jautājuma dēļ. Es varētu uzrakstīt garum garu referātu par visām Saskaņas vadībā īstenotajām stulbībām, bet man pārlieku žēl sava laika un es to te tagad nedarīšu. Izskatās, ka Saskaņieši sabāzuši visur savējos cilvēkus un saimnieciskais rezultāts viņiem absolūti nerūp. Šī ārkārtīgi tuvredzīgā pieeja Saskaņu agrāk vai vēlāk tik un tā ieslaucīs politiskajā mēslainē, bet līdz tam vēl jāciešas.

Es negribu redzēt, ka visa Latvijā saimnieko kā Rīgā. Tad Latvija tik tiešām būtu failed state jeb neizdevusies valsts. Rīga tāda jau ir. Būsim godīgi, nu, ir taču.

Ja partija X apsver domu nopietni strādāt kopā ar Saskaņu, tad, acīmredzot, ne jau saimniecisku iemeslu dēļ. Ar tādu kopā var tikai turēties pie siles, nevis nopietni strādāt. Šajā ziņā tāda īsti droša pārliecība man ir tikai par vienu partiju.

Iztālēm jau dzirdu oponentus skandinām “cik var ar to nacionālo jautājumu ņemties, pietiek taču reiz! Atliekam to malā un dzīvojam kopā draudzīgi tālāk!

Saskaņas elektorāts sastāv gandrīz tikai no nacionāli balsojošajiem. Par to nez kāpēc nemēdz skaļi runāt, bet tā taču ir. Ja tā nebūtu, cilvēki paskatītos uz Saskaņas darbiem un balsotu citādāk. Bet tā nav. Tā nebūs. Tā ir realitāte, kuru nevajag ignorēt savas vēlmju domāšanas dēļ.

Kamēr saticīgie latvieši izlems piekāpties un “dzīvot draudzīgi”, tikmēr nacionālie krievi (un tādu ir ļoti, ļoti daudz) nobalsos par Saskaņu un… būs uzvarējuši! Vienos vārtos! Jo Saskaņai jau nekur nebūs jāpiekāpjas.

Kas tad notiks, ja Saskaņu pielaidīs pie varas? No sākuma nekas briesmīgs. Grandiozi pieaugs valsts parāds, būs bezmaksas sabiedriskais transports visas Latvijas mērogā, lieli salūti un tamlīdzīgi. Pa kluso visur tiks salikti savējie cilvēki. Un, pats galvenais – lēnām, bet neatlaidīgi tiks noārdīts atlikušais demokrātiskais varas maiņas mehānisms. Tiks darīts viss iespējamais, lai Saskaņa varētu valdīt mūžīgi.

Mana dzīve ir par īsu naiviem “dzīvosim draudzīgi” eksperimentiem. Pēc tādiem vajadzēs nez cik gadu darbu, lai situāciju vismaz kaut cik mēģinātu atgriezt iepriekšējā līmenī.

Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Kā rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli (jeb kāpēc par to grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem)

Ne pārāk sen izlasīju vecu, Paulam Raudsepam piedēvētu fragmentu, kur cilvēks spriež par IIN aprēķinu un ar piemēriem “pierāda”, ka progresīvajā nodokļu sistēmā indivīds ar algu 5000 eiro mēnesī turpmāk nodokļos samaksās mazāk nekā agrāk. Nekautrēšos no skarbā apzīmējuma – infantilais – aprēķina piemērs man lika iedomāties par šāda raksta noderīgumu. Tas ir, kā rēķina iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un sociālo nodokli (SN) parastam darba ņēmējam. Mikrouzņēmumus un sevišķi specifiskus gadījumus neapskatīšu. Tie, kuri IIN aprēķina algoritmu daudz maz jau zina, var sākt lasīšanu ar sesto piemēru.

 

Ne vienmēr alga līgumā ir summa, kura tiks izmaksāta un no kuras aprēķinās IIN. Var būt dažādas prēmijas, piemaksas, atvaļinājuma naudas, slimības naudas, pabalsti bēru gadījumā, veselības polises utt. Gandrīz viss no tā arī ir apliekams ar IIN. Piemēram, bēru pabalstu līdz 213.43 eiro ar IIN (un SN) neapliek.

Likmes.

  • Standarta sociālā nodokļa likmes darba devējam (DD SN) ir 24.09% un darba ņēmējam (DŅ SN) 11%. Pensionāriem un cietumniekiem likmes ir drusku mazākas, bet tās mēs tagad neapskatīsim.
  • IIN likme līdz 1666.67 eiro mēnesī ir 20%, pēc tam 23%. No 4583.33 mēnesī likme ir 31.4%. Ja nodarbinātais darba vietā nav iesniedzis algas grāmatiņu, viņam 20% vietā piemēro 23%.
  • Neapliekamais minimums – kā nu kuram VIDs to ir noteicis. Likmi piemēro mēnesim. Tā var mainīties reizi pusgadā. Katrs savu var apskatīt EDS vai noskaidrot darba vietā pie algu grāmatveža.
  • Atvieglojums par apgādājamajiem – 200 eiro par apgādājamo.

Vienkāršota formula

Alga uz rokas = apliekamā summa – (apliekamā summa * DŅ SN likme) – ((apliekamā summa – atvieglojums par apgādājamajiem – neapliekamais minimums – (apliekamā summa * DŅ SN likme)) * IIN likme)

Piemērs #1

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam nav iesniedzis, ir viens apgādājamais.

Vispirms aprēķina DŅ SN. Tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro.

Ir arī DD SN. To parasti darba ņēmējs nerēķina, jo uz rokas saņemamo summu tas neietekmē. Toties tas ļoti jūtami ietekmē darba devēja kontu. Šajā piemērā 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

Atvieglojums par vienu apgādājamo būtu 200, bet nav, jo darbinieks nav iesniedzis savu algas grāmatiņu darba devējam. Parasti to dara, ja saņem algu no vairākiem darba devējiem, jo iesniegt to var tikai vienam no tiem.

Ja nav algas grāmatiņas, nav arī neapliekamā minimuma.

IIN sanāk (1000 – 110) * 0.23 = 204.7 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 204.7 = 685.30 eiro. Darba devēja izmaksas būs gandrīz divas reizes lielākas, tas ir, 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Piemērs #2

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50 – 200) * 0.2 = 128 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 128 = 762 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: algas grāmatiņas neiesniegšana iepriekšējā piemērā izmaksājusi 76.70 eiro.

Piemērs #3

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, apgādājamo nav. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

DŅ SN un DD SN nemainās, tas ir 1000 * 0.11 = 110 eiro un 1000 * 0.2409 = 240.90 eiro.

IIN sanāk (1000 – 110 – 50) * 0.2 = 168 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 1000 – 110 – 168 = 722 eiro. Darba devēja izmaksas nemainās un paliek 1000 + 240.9 = 1240.90 eiro.

Secinājums: viens apgādājamais (parasti) nozīmē 40 eiro uz rokas.

Piemērs #4

Cilvēkam ir alga 1000 eiro. Mēnesī bijušas 20 darbdienas, 5 no tām (secīgi) viņš noslimojis (A lapa). Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 50 eiro.

Parastā gadījumā algu rēķina proporcionāli nostrādātajām dienām. Šoreiz viņam alga būs 1000 / 20 * (20 – 5) = 750 eiro.

Slimības naudu rēķinot, jāņem vērā darbinieka dienas vidējā izpeļņa. Tās aprēķins ir diezgan sarežģīts, tāpēc pieņemsim, ka vidējā dienas izpeļņa šajā gadījumā ir 1000 / 20 = 50 eiro dienā.

Pirmo slimības dienu darba devējs neapmaksā. Otro un trešo – 75% apmērā no vidējās izpeļņas, ceturto – desmito: 80% apmērā.

Šajā gadījumā slimības nauda ir 2 * 50 * 0.75 + 2 * 50 * 0.8 = 75 + 80 = 155 eiro.

Apliekamā summa būs 750 + 155 = 905 eiro.

DŅ SN un DD SN: 905 * 0.11 = 99.55 eiro un 905 * 0.2409 = 218.01 eiro.

IIN sanāk (905 – 99.55 – 200 – 50) * 0.2 = 111.09 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 905 – 99.55 – 111.09 = 694.36 eiro. Darba devēja izmaksa būs 905 + 218.01 = 1123.01 eiro.

Secinājums: piecu dienu slimošana darbiniekam uz rokas izmaksājusi 67.64 eiro.

Piemērs #5

Cilvēkam ir alga 2000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 2000 * 0.11 = 220 eiro un 2000 * 0.2409 = 481.80 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 220 – 200) * 0.2 = 249.33 eiro.

Otrā soļa IIN: (2000 – 1666.67) * 0.23 = 76.67 eiro.

IIN kopā: 249.33 + 76.67 = 326 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 2000 – 220 – 326 = 1454 eiro. Darba devēja izmaksas: 2000 + 481.8 = 2481.80 eiro.

Piemērs #6 jeb kāpēc par šo sistēmu grūti izteikties pieklājīgiem vārdiem

Cilvēkam ir alga 10000 eiro (nedomājiet, ka tas ir nereāli daudz). Viņš tiek atbrīvots un saņem kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kurā viņš nav bijis jau gadu. Mazliet vienkāršojot, tie būs vēl 10000 eiro. Kopā apliekamie ienākumi 20000 eiro. Viņš visas dienas ir bijis darbā. Algas grāmatiņu darba devējam ir iesniedzis, ir viens apgādājamais. Neapliekamais minimums ir 0 eiro.

DŅ SN un DD SN: 20000 * 0.11 = 2200 eiro un 20000 * 0.2409 = 4818 eiro.

Pirmā soļa IIN sanāk (1666.67 – 2220 – 200) * 0.2 = … nē, ne jau -733.33 eiro. Tas ir 0, jo sociālais nodoklis + atvieglojums par bērniem ir lielāks par 1666.67. Piemēro tikai 1666.67.

Otrā soļa IIN. Apliekamā summa būs 4583.33 – 1666.67 = 2916.66. Šo summu 2916.66 sareizina ar likmi 0.23 un no tās atņem sociālā nodokļa + atvieglojumu pārpalikumu, pareizinātu ar 0.2. Sanāk 2916.66 * 0.23 – (2200 + 200 – 1666.67) * 0.2 = 670.83 – 146.67 = 524.16. Ievērojāt aprēķina algoritma maiņu? Kad pats ar to saskāros pirmo reizi, nespēju noticēt savām acīm. Pamatojums: VID metodiskā materiāla 3. piemērs.

Trešā soļa IIN: (20000 – 4583.33) * 0.314 = 4840.83 eiro.

IIN kopā: 0 + 524.16 + 4840.83 = 5364.99 eiro.

Uz rokas darbinieks saņems 20000 – 2200 – 5364.99 = 12435.01 eiro. Darba devēja izmaksas: 20000 + 4818 = 24818 eiro. Starp citu, ja paņem swedbank kalkulatoru, rezultāts atšķiras. Es nezinu, kāpēc viņi pēc 4583.33 DŅ SN aprēķina ar likmi 0.5%. Neesmu redzējis, ka vēl kāds tā darītu. Savukārt aprekinat.lv kalkulatorā ir vēl cits rezultāts. Arī kalkulatori.lv piedāvā savu no visiem atšķirīgo versiju.

Secinājums: ne velti vid.lv (nejaukt ar valsts ieņēmumu dienestu) autors Rolands Celmiņš savulaik rakstīja, ka nodokļu kalkulatoru 2018. gadam neveidos.

Ziedojumi

Ja kādam ir ilūzijas par valsts rūpēm par dabas aizsardzību, iesaku iepazīties ar šiem diviem piemēriem.

 

Pasaules mērogā Latvija ir ļoti nozīmīga mazajam ērglim, jo te ligzdo gandrīz trešā daļa Eiropas savienībā mītošo putnu.

Latvijā mazo ērgli apdraud gan pieaugošā lauksaimniecības intensifikācija, gan ligzdvietu iznīcināšana un traucējums ligzdošanas laikā. Aizsardzības plāna realizācijai šogad nepieciešams savākt sešus tūkstošus eiro.

Ziedojumu vākšana uzsākta 2017. gadā un ir saziedoti 632 eiro. Lielākā daļa ziedojumu ir no privātpersonām un ir 10-30 eiro. Lai summu savāktu pilnībā, būs krietni jāpacenšas.

 

Un tad ir pāris džeki, kuriem vienkārši patīk ātri braukt ar mašīnu.

Tika nolemts (..) 30 000 eiro piešķirt Reinim Nitišam, 20 000 eiro – Eiropas čempionāta posma organizatoram posma nodrošināšanai Mūsas trasē un 5000 eiro LAF darbības nodrošināšanai.

100 000 eiro atbalsts piešķirts Jāņa Baumaņa dalībai FIA Pasaules Rallijkrosa čempionātā 2018. gada sezonā komandā STARD. Atbalsts piešķirts arī Mārtiņam Seskam dalībai FIA Eiropas ralllija čempionātā, kopā 45 000 eiro.

Līdz ar to kopējā Latvijas autosportam ziedotā summa no AS “Latvijas valsts meži” sastādījusi 200 000 eiro.

 

Kaut kas te ļoti nav kārtībā.

Vēsturisko bilžu tiešsaistes arhīvs Ajapaik

Mani interesē vēsturiskas Rīgas fotogrāfijas. Kur es tās varu meklēt? Galvenais resurss ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas zudusilatvija.lv. Daudz ko interesantu var atrast forum.myriga.info, bet tur ir sarežģīti atrast kaut ko konkrētu. Jo būtībā tas ir forums, nevis attēlu uzturēšanas sistēma. Vēl šo to var cerēt atrast google.

Tad es reiz nejauši uzgāju igauņu radītu risinājumu.

Tajā bija arī attēli arī no Rīgas, turklāt tādi, kurus nebiju redzējis nekur citur. Paskatījos vienu bildīti, otru, nākošo. Redzēju, ka visbiežāk igauņi ir varējuši identificēt, ka tā ir Rīga, bet ne konkrētāk. Man kā rīdziniekam vairumā gadījumu ielikt kartē punktiņu un aptuveno attēla uzņemšanas gadu bija samērā vienkārši.

Jāatzīst, ka igauņi ir labi pacentušies. Var norādīt attēla atrašanās vietu kartē. Ja gads nav zināms precīzi, var ievadīt no-līdz. Ir iespējams pievienot papildus attēlus, lai varētu salīdzināt, kā attiecīgā vieta izskatās šodien. Var komentēt, atlasīt bildes pēc dažādiem kritērijiem, meklēt tās kartē. Iežurnalēties var ar facebook, google kontu vai e-pastu / paroli. Ja atver albumu (piemēram, Rīgas foto), var mainīt attēlu parādīšanas secību tajā un tādā veidā sakārtot attēlus arī pēc to pievienošanas datuma. Attēliem mēdz būt norādīta informācija par autortiesībām un atļauju tos izmantot citur.

Salīdzinājumam zudusilatvija.lv papildināt informāciju par attēlu var tikai komentējot attiecīgo ierakstu. Tad atliek cerēt, ka kāds LNB darbinieks komentāru izlasīs un ar roku papildinās informāciju par attēlu. Vēl pats var atzīmēt bildētā objekta atrašanās vietu google maps, bet atlase pēc kartes reāli nestrādā. Iežurnalēties var ar e-pastu / paroli, kā arī draugiem.lv identifikatoru. Sakārtot albumus pēc attēlu pievienošanas datuma nevar. Izskatās, ka pēdējie funkcionalitātes uzlabojumi bijuši ļoti, ļoti sen. Par attēlu autortiesībām zudusilatvija.lv nav pieejama informācija, labākajā gadījumā ir norādīts autora vārds un uzvārds. Visiem attēliem zudusilatvija.lv pievieno savu ūdenszīmi, ignorējot autortiesības uz attēlu.

Kādā brīdī man arī atrakstīja Ajapaik pārstāvis Vahur Puik, lai pateiktos par sniegto ieguldījumu. Mazliet sarakstījāmies. Uzdevu jautājumu par autortiesībām. Saņēmu atbildi, ka Ajapaik nav satura īpašnieks un tādēļ viņiem nav ne tiesību, ne arī vēlmes attēlus izmainīt. Tomēr esot problēma, ka no muzeju centrālās datu bāzes importētajiem attēliem licences informācija ne vienmēr ir zināma.

Uzzināju arī, ka Ajapaik īpašnieks ir Igaunijas fotomantojuma biedrība. Ajapaik darbības nodrošināšanai laika gaitā saņemtas dotācijas, bet tas neatrisina problēmas ar uzturēšanu ilgtermiņā. Nesen esot palaists arī norvēģiem paredzēts projekts. Lai arī Ajapaik nav radīts īpaši Igaunijas simtgadei, tas ietilpst Igaunijas simtgades dāvanu sarakstā. Jo šajā projektā ikviens var pielikt savu roku un palīdzēt papildināt fotoattēlu metadatus. Šobrīd neesot plānu nodot Ajapaik kādai citai institūcijai. Finansiālā ziņā ir grūti būt neatkarīgiem, bet tas dod arī daudz brīvības un autoriem netrūkst ideju platformas uzlabošanai. Turklāt Ajapaik ir atvērtā koda produkts.

Nav biežas tās reizes, kad es mazliet apskaužu igauņus, bet attiecībā uz vēsturisko fotogrāfiju tiešsaistes krātuvēm viņi mūs saliek vienos vārtos. Skumjākais, ka tur jau nav nekāda raķešzinātne. Būtu jākoncentrē LNB un arhīvu resursi, jāizvērtē, kas no līdzšinējās prakses bijis slikti, ko varam pārņemt no igauņiem. Tad būtu jāatrod forma, kādā šo ideju varēt īstenot visefektīvāk. Līdzšinējā forma nav apmierinoša, jo ir nodots gatavs projekts, kurš netiek uzlabots. Varbūt risinājums būtu atsevišķs miniuzņēmums vai kādas biedrības rūpe. Varbūt iesaistītos kāds IT uzņēmums kā sponsors, varbūt ar to varētu nodarboties kāda studentu grupa. Varbūt pat varētu izmantot igauņu produktu, tikai vajadzētu sakārtot autortiesību jautājumus un veikt datu migrāciju. Tur būtu par ko padomāt, bet esmu pārliecināts, ka risinājumu var atrast. Ja tikai grib. Tikmēr varam priecāties, kā igauņiem sanāk un vēlēt viņiem veiksmi. Kā arī – Daudz laimes Igaunijas simtajā dzimšanas dienā!