Labu apetīti!

Par ko cilvēki mēdz dziedāt? Par lietām, kuras viņiem sagādājušas emocijas, gan priecīgas, gan bēdīgas. Lapčenoks skumst par rudens iestāšanos, Kaupers sapņo par medaļām, Reiniks dalās pieredzē par maratona pievarēšanu. Tās ir vienkāršas, ikdienas cilvēkiem saprotamas lietas un ne velti šīs dziesmas ir populāras.

Sāku prātot, vai šīs tendences nevar pārnest citā kvalitātē un cilvēku emocionālo pieredzi paspilgtināt vēl vairāk. Kāpēc nedziedāt par lietām, kuras cilvēkiem patīk darīt visvairāk? Piemēram, par ēšanu. Popularitāte garantēta.

Jādibina grupa!

Grupas nosaukumam būtu jābūt vienkāršam un uzrunājošam, piemēram Labu apetīti!

Dziesmām vajadzētu būt priecīgām, viegli saprotamām. Muzikālajā noformējumā dominētu šlāgeris, arī popmūzika nebūtu smādējama. Jaunatni varētu uzrunāt ar kādu repa partiju.

Iesākumam varētu patrenēties spēlēt citu cilvēku radītās dziesmas, kuras jau iemantojušas atzinību un popularitāti, piemēram, par pienu vai garšīgo viru ar vircu un lozberiem no trim vella kalpiem.

Kad zināma profesionālitāte būtu jau sasniegta, varētu izlaist īpaši ēdieniem veltītus albumus. Piemēram, albums Smalkmaizītes ar dziesmām Pumperniķelis, Gaisīgais eklērs un Svaigā, svaigā Vecrīga.

Ilgs laiks nepaietu, kad Labu apetīti! aicinātu spēlēt lidiņā un citos publiskās ēdināšanas uzņēmumos.

Tā kā bez lieliem mērķiem neko daudz sasniegt nevar, grupai būtu neatlaidīgi jāvirza savi spēki uzvarai Eirovīzijas atlasē. Šī nolūka realizācijai būtu jārada dziesma par kādu sevišķi populāru un iecienītu ēdienu. Piemēram, par rosolu.

Piena baltā bļodā tu
Gardumiņš mans maigais
Kubiciņos sagrieztie
Desa, ābols svaigais

Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki!
Rosols ir svētki, jā!

Bez kanalizācijas nav civilizācijas

Tu, cilvēks, staigā pa galīgu Rīgas nomali – Mārkalnes ielu pie Ķīšezera un uzej kaut ko tādu. Vai nav jauki?

Netālu dzīvo šādi dusmīga paskata skaistuļi.

Dižknābis

Par lielo gauru neesmu drošs, vai tā tur dzīvo, vai tikai viesojas, bet putns ļoti izplatīts. Ja nu vienīgi – nemaz tik bieži negadās lielo gauru redzēt izkāpušu no ūdens.

Lielā gaura

Nav slikti mazliet zināt svešvalodas

Smilšu iela 2

Garām pagāja vīrietis un sieviete, stumjot ratos mazu bērnu, paskatījās uz šo namu, mazliet uzjautrinājās un apstājās, lai to nofotografētu.

Paskatījos es arī. Vispirms uz namu, tad uz uzjautrināto ģimeni, kuri palūkojās arī uz mani.

Teicu (angliski) – redzu, ka esiet no Igaunijas. Saņēmu atbildi – nē, no Somijas.

 

* Google translate apgalvo, ka perse somiski un igauniski esot ēzelis. Citēšu Andri Cauni no grāmatas “Rīgas klusais centrs”.

Latviešiem Pērses iela atsauc atmiņā populāro skaisto Pērses ūdenskritumu pie Kokneses, bet bāleliņi igaunīši, iebraucot Rīgā un ieraugot uz namu sienām uzrakstu ar Pērses ielas nosaukumu, skaļi smejoties, vēderu turēdami. Izrādās, ka igauņu valodā vārds “pērse” apzīmē to ķermeņa daļu, no kuras aug kājas laukā. Vai nu tādēļ mēs iesim ielai nosaukumu mainīt!

Piektdienas rīts Rīgā

Šorīt paskatījos pa logu un nolēmu uz darbu doties nesteidzīgi. Nodomāju – kurš gan šodien vispār būs ieradies laikā? Varbūt vienīgi kolēģis, kurš dzīvo darbam blakus.

Ebreju kapi

Kad izveidojusies sniega sega, var sākt piebarot mazputniņus. Kā reiz vakar pie mājas novēroju lielās zīlītes neierastos daudzumos, pārmeklējam koku zarus. Izņēmu no skapīša zīlīšu barotavu, piepildīju ar sēkliņām un pakāru pie loga. Laukā redzēju zilzīlīti. Tikai šodien nebūs laika paskatīties, kā viņām sēkliņas iet pie sirds.

Ātri vien sapratu, ka doties uz bērnudārzu ar ratiem, bija kļūda. Ātrāk un vieglāk būtu ticis galā, nesot jauno paaudzi rokās. Bērnu ratu stumšana pa nenotīrītu, padsmit centimetrus biezu sniega kārtu, nav nekāda izklaide. Visvairāk tracina neredzami akmeņi un ielu apmalītes. Kāds onkulis pamāca, ka ratus vajagot vilkt, nevis stumt, būšot vieglāk. Zinu, ka tā ir, bet tad nevar redzēt kur iet vai arī ļoti viegli ratus nejauši apgāzt ar visu dārgo kravu. Meitai tikmēr galvenā rūpe tikt pie sniega, ko paspaidīt un pamētāt pa ceļam.

Automobiļi kustas ļoti lēni. Vienam otram, uzsākot braukšanu, vispirms pamatīgi izspolē riteņi. Pirmo reizi redzu, ka trolejbuss no pieturas spēj izkustēties vien ar kādu septīto mēģinājumu. Sastrēgumi. Pat pagalmos rindas, lai izbrauktu laukā ar automašīnu. Pretī nāk sieviete ar divriteni. Jā, nāk, nevis brauc. Pie mājas redzama sētniece ar sāls paku. Kaut velns parautu visus tos slinkuma lāpītājus ar viņu sāli!

Lomonosova iela
Uz ielām ar mazāk intensīvu satiksmi izskatās šādi. Te arī redzams pirmais upuris.

Gandrīz vai jautri nolūkoties, kā cilvēki kāpj lejā pa Vagonu parka gājēju pārvada kāpnēm, ja tikai tas pats nebūtu jādara pašam. Augšā tikt vēl ir diezgan viegli, lejā bez turēšanās pie margām nošļūkšana uz dibena ir pilnīgi droša. Varētu sanākt diezgan interesants video, ja kāds apakšā pafilmētu lejā nācējus.

Vagonu parka gājēju pārvads
Vagonu parka gājēju pārvads

Pa ceļam satieku pazīstamu sētnieci – dāmu pensijas gados. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un tad viņa paziņo, ka dodas rakstīt atlūgumu. Viņa vairs negribot izskatīties kā vergs, bet gan kā sieviete! Interesanti, kā viņas paziņojumu uztvers darba vietā.

Pats darbā esmu nonācis nevis ierastajā stundā, bet stundā un divdesmit minūtēs. Kabinetā ir tikai viens kolēģis, protams, tas, kurš dzīvo vistuvāk.