Okupācijas neatzīšana

Mani vienmēr mulsinājis vārdu salikuma “okupācijas (ne-)atzīšana” dažādais pielietojums. Ar to mēdz apzīmēt pilnīgi pretējas lietas.

Piemēru ir pilns internets, bet paņemšu šos divus teikumus no masu medijiem:

Lielākā daļa “Saskaņas centra” (SC) Saeimas frakcijas deputātu neatzīst, ka 1940.gada jūnijā notikusi Latvijas okupācija, trešdien vēsta laikraksts “Diena”. (TVNET)

Savas nesenās vizītes laikā Rīgā ASV viceprezidents Džo Baidens paziņoja, ka Amerikas Savienotās valstis (ASV) nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju un neatzīst „ietekmes sfēras”. (LSM)

Tātad okupāciju neatzīst ne SC, ne ASV, tikai nez kāpēc vieni ir labi, bet otri slikti.

 

Termins okupācija nozīmē citas valsts teritorijas sagrābšanu ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešanu tajā. Ko tad nozīmē neatzīt okupāciju? Tas nozīmē noliegt, ka kāda valsts ir sagrābusi citas valsts teritoriju ar bruņotu spēku. Attiecīgi, ja ASV nav atzinusi okupāciju, tad tas nozīmē, ka viņi uzskata, ka PSRS Latviju nav okupējusi.

Grāmata – Dzīvnieku dvēseles dzīve

Pētera Vollēbena Dzīvnieku dvēseles dzīve būtu ierindojama populārzinātnisko grāmatu plauktā. Pret šo žanru es izturos ar sevišķu piesardzību. Tad man liekas, ka atkal sastapšos ar “zinātnieki atklājuši” un tālāk sekos nepierādīts, muļķīgs apgalvojums klikšķu ķeršanas vietņu ierastajās tradīcijās. Bet biju manījis labas atsauksmes par autora pirmo grāmatu Koku slepenā dzīve un nolēmu uz kādu no viņa darbiem palūkoties. Ja ne šīs atsauksmes, pieļauju, ka uz vākiem rakstītie “Bestsellera (..) autors”, “Pārsteidzošs ieskats”, “(..) guvusi sensacionālus panākumus visā pasaulē” mani no lasīšanas būtu atturējuši.

Grāmatā ir pārdesmit nodaļas, kurās aprakstīta dzīvnieku cilvēcīga izturēšanās. Piemēram, kā sīļi apzog cits citu, kā kraukļi sauc viens otru vārdos, kā stirnas pacieš sliktu laiku, kurš tām līdzīgi cilvēkiem nepatīk un tā tālāk.

Autors nav fanātiķis un necenšas par varītēm pierādīt savu taisnību. Tomēr nav arī tā, ka viņš uz aplūkojamo jautājumu raudzītos no pilnīgi neitrālas pozīcijas. Šis aspekts mani darīja piesardzīgu un lasīšanas sākumā biju noskaņojies ļoti skeptiski. Šķita, ka būs kas līdzīgs seklajām Psihoanalītiķa piezīmēm, bet tā nebija. Nevaru teikt, ka tuvāk beigām sāku grāmatā rakstīto uztvert nekritiski, bet manas bažas ne brīdi neguva apstiprinājumu.

Grāmatā pausts (un es tam piekrītu), ka dzīvnieku jūtas ir diezgan grūti apšaubīt, jo dažādu pazīmju par tām ir pārāk daudz. Tomēr atzīt, ka tādas pastāv, ir ļoti neērti.

Jaunākie zinātniskie atklājumi dzīvnieku mīļotājiem nav nekāds pārsteigums; bieži tie tikai nostiprina pārliecību, ka attiecībā uz dzīvniekiem jāuzticas savām izjūtām.

Man ir klusa nojauta, ka pārāk stiprā dzīvnieku emociju noliegšana vienmēr ir mazliet saistīta ar bailēm, ka cilvēks varētu zaudēt savu īpašo stāvokli. Vēl ļaunāk: dzīvnieku izmantošana kļūtu ievērojami apgrūtināta, ja prieku par maltīti vai ādas jaku katru reizi nomāktu morālas pārdomas. Tikai iedomājieties par jūtīgām cūkām, kas apmāca savus bērnus sniegt palīdzību, kad dzemdēs viņu bērni; atpazīst savu vārdu; sekmīgi veic spoguļa testu, – tad taču pārņem šausmas, uzzinot, ka Eiropas Savienībā vien gadā tiek nokauti 250 miljoni šo dzīvnieku!

Par grāmatā minētajiem faktiem runājot, daudzus gan zināju, gan nezināju. Neesmu biologs un droši vien nekad arī nebūšu, bet mani interesē dzīvnieki. Man šķiet, ka cilvēks tāds pats lopiņš kā zvēri vien ir, tikai ar attīstītu domāšanu. Diezgan tizls un dzīvei maz piemērots, tomēr, sadarbojoties ar citiem sugas brāļiem, masveidā izplatījies pa visu pasauli, neiedomājami uzkundzējies citām sugām un aiz pārlieku labas dzīves pa laikam iet sviestā. Kādā brīdī cilvēki kā tādi baciļi būs savairojušies tik daudz, ka notiks ekoloģiska katastrofa, bet, cerams, es un mani bērni to nepiedzīvos.

Daļa no minētajiem faktiem ātri aizmirsīsies, bet, kā rakstījis autors, mana pārliecība, ka dzīvnieku jūtas pastāv, ir nostiprinājusies. Iesaku grāmatu lasīt arī citiem, gan jau kaut ko jaunu izdosies uzzināt! Subjektīvais baudījums 8/10.

Būtu interesanti iepazīties arī ar kāda biologa atsauksmi par grāmatu.

Personīgie atklājumi čekas maisos

Brīžos, kad man bija lieka minūte vai dažas, mēdzu pašķirstīt kādu no Pietiek.com piedāvātajiem čekas maisu PDF failiem. Kāpēc es tā darīju, ja reiz slavenākie cilvēki ir jau publiskoti? Tāpēc, ka vēlējos uzzināt, vai tajos nav kāds man personīgi pazīstams cilvēks, tāds, kuru es vismaz uz ielas pasveicinātu. Ko es darītu, ja tādu atrastu? Ja gadītos tāda izdevība, droši vien pajautātu par iemesliem nokļūšanai maisos. Tas arī viss.

Sāku ar Pietiek.com čekas un Centrālās komitejas telefonu grāmatām. Tajās neko sev interesantu neatradu, vienīgi publiski zināmas personas, tādas kā Aivars Lembergs vai Augusts Brigmanis.

Lai pārskatītu visus čekas maisus, jāaplūko apmēram 15’000 kartīšu. Patiesībā tas nemaz tik daudz nav. Ja katru dienu atrod pa dažām minūtēm laika, tajās var apskatīt kādus 100 ierakstus un aptuveni 150 dienās izskatīt visu maisu saturu. Es katru dienu neskatījos, vienīgi, kad bija pauzes dažu minūšu garumā. Starp citu, grūti bija atrauties, gribējās aplūkot “vēl vienu kartīti”.

Kartītes lielākoties ir aizpildītas rokrakstā. Tie mēdz būt grūti salasāmi. Ja ar uzvārdiem lielu problēmu parasti nav, tad ar darbavietām vai adresēm tādas ir daudz biežāk, jo šajās nelielajās ailītēs bijis jāieraksta lielāks daudzums informācijas.

Latviešu / krievvalodīgo tautu attiecība ir stipri līdzīga. Es pat neņemtos minēt, kuru maisos ir vairāk. Nez kāpēc neievēroju igauņus, bet lietuvieši bija.

Iespējams, pie vainas ir manas trūcīgās zināšanas vai neuzmanība, bet sportistus sarakstos gandrīz nemanīju.

Mazliet jautrības sagādāja personas, kuru vārdi un uzvārdi sakrīt ar man zināmiem. Andri Kiviču grūti pārspēt, bet atradās vairāki darba kolēģi. Par mani pašu pat nav vērts runāt, kaut gan – ne katram ir pat divas kartītes čekas maisos.

Bet kā tad gāja ar pazīstamajiem cilvēkiem? Jāatzīst, ka biju mazliet pārsteigts, bet atradu vienīgi bijušos pasniedzējus. Tādi, kurus sveicinātu uz ielas, bija četri. Trīs no Ventspils Augstskolas (VeA), viens no Rīgas Tehniskās universitātes. Vēl bija divi man labi zināmie pasniedzēji no Venstpils Augstskolas, kurus uz ielas tomēr nesveicinātu, jo neko man viņi nav mācījuši.

Protams, ir iespējams, ka tās ir tikai vārdu uzvārdu un pat profesionālās ievirzes sakritības. Tāpēc par šiem cilvēkiem meklēju vairāk informācijas, dzimšanas datus un agrāko nodarbošanos. Teorētiski nevar pilnībā izslēgt iespēju, ka ir darīšana ar datu sakritību. Tomēr visiem šiem manis atrastajiem cilvēkiem kartītēs norādītās darba vietas ir kādā no Latvijas (PSR) universitātēm.

Šie mani bijušie VeA pasniedzēji ir Juris Žagars (ar segvārdu Sergejs), Aivars Zemītis (Ivars) un Sergejs Hiļkevičs (Oka). Kādus tad es viņus atceros? Kā ziņkārīgus okšķerus – rusofilus? Nekā tamlīdzīga. Ziniet, reizēm gadās, ka pasniedzējs lāgā nav sagatavojies, pret mācību procesu attiecas nevīžīgi utml. Par šiem pasniedzējiem es neko tādu nevaru teikt. Nevaru arī apgalvot, ka man būtu ļoti paticis pie viņiem mācīties vai ka viņiem nebūtu nekādu trūkumu. Tomēr es viņus visus atceros kā cienījamus profesionāļus. Par viņu politiskajām simpātijām neko nevaru pateikt (daļējs izņēmums ir Juris Žagars), jo trīs gadu laikā tādi temati netika aizskarti.

Neko man nav mācījuši Astra Skrābane (Stella) un Jānis Sīlis (Vizbulis), bet, tā kā VeA ir neliela, tad viņus tomēr zinu. Par Skrābanes kundzi neko nevaru pateikt. Jāni Sīli atceros no publiskas, visai slikti apmeklētas diskusijas pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Bija arī viens vai daži citi pasniedzēji, bet skaidri atceros tieši šos divus. Juris Žagars pauda viedokli, ka, neiestājoties ES, mēs nopietni riskējam ar Krievijas iebrukumu. Jo, ja tāds būs, tad neviens neskries Latviju aizstāvēt. Jā, būs liels troksnis un skandāls, Krieviju izmetīs no visām organizācijām un pēc kāda laika paņems atpakaļ, jo nekur jau bez tās neliksies. Savukārt Jānis Sīlis atsaucās uz klasificētu informāciju, kuru viņš nedrīkstot izpaust, bet tā liecina, ka Krievijai jau esot gatavs rīcības plāns, ja Latvija ES neiestāšoties. Varēja noprast, ka neko draudzīga šīs Krievijas reakcija Latvijai nebūtu.

Studiju gados dažus mēnešus strādāju RTU Modelēšanas un imitācijas katedrā kā tehniskais asistents. Tās vadītājs tolaik bija Jurijs Merkurjevs (Saša). Izvēlējos arī studēt viņa katedrā, jo mācības tajā šķita interesantākas, lai arī, iespējams, grūtākas nekā Vadības informācijas katedrā. Gan kā pasniedzējs, gan priekšnieks darbā Merkurjeva kungs bija ārkārtīgi pieklājīgs, patīkams cilvēks. Arī studēt pie viņa bija interesanti. Kad rakstīju maģistra darbu, tieši Jurijs Merkurjevs, lai arī nebija mana darba vadītājs vai recenzents, man norādīja uz dažām izteiksmes un latviešu valodas kļūdām. Neatceros, ka vēl kāds cilvēks, kura dzimtā valoda nebūtu latviešu, man kādreiz būtu norādījis uz kādu kļūdu. Vēlāk no kāda pasniedzēja dzirdēju viedokli, ka, ja nebūtu Jurija Merkurjeva, par modelēšanu Latvijā nemaz nevarētu runāt.

Ko es no tā visa varu secināt? Atklāti sakot, gandrīz neko. Izskatās, ka čeka īpašu uzmanību pievērsusi universitātēs strādājošajiem. Bet jāņem arī vērā, ka mans personīgi zināmo cilvēku loks nav ļoti plašs. Gribētos, lai “maisos esošie” katrs nāktu klajā ar savu personīgo stāstu.

Vēl par čekas maisiem ir diezgan interesanta interviju sērija delfos. Īpaši vēlos izcelt sarunu ar pētnieci Kristīni Jarinovsku, jo tajā tiek izvirzīts jautājums, kā skaidrot sabiedrībai gadījumus, ka cilvēks ar čeku sadarbojies, pats to pat atzinis, bet kartītes nav.

Grāmata – Es dzīvoju mūsmājās

Mirdzas Kļavas “Es dzīvoju mūsmājās” ir bērnības atmiņas no divdesmito gadu beigām / trīsdesmito gadu sākuma, kad autore dzīvojusi Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajās mājās “Riekstiņi”. Kad Dāboliņu ģimene pārceļas tur uz dzīvi, autore vēl pat neiet skolā. Drīz viņai nākas uzsākt ganu gaitas. Viņai ir arī vecāka māsa un jaunāks brālis.

Riekstiņus Dāboliņi īrē. Turpat citās telpās dzīvo arī saimnieki. Ar viņiem kontakta ir maz.

Galvenais ģimenē ir tēvs. Viņš ir galvenais naudas pelnītājs. Māte poliete sagurusi no grūtās dzīves un pret bērniem ir stingrāka nekā tēvs. Brālītis ir mazs, mazliet bezatbildīgs delveris, vecākā māsa mīl lasīt grāmatas un pamācīt citus.

Grāmata sastāv no maziem stāstiņiem, kurus pati autore nodēvējusi par atmiņu tēlojumiem. Aizraujoši notikumi lauku meitenes dzīvē nav bieži. Tomēr lasīt ir ļoti viegli un nebūt ne garlaicīgi. Ir stāstiņš par vietējo dziļo ezeriņu, kuram dibenu nevar aizsniegt pat ar garāko kārti. par lopu biešu stādīšanu, jaungada gaidīšanu, pārcelšanos un arī skolā visu ilgi gaidīto Jāni Jaunsudrabiņu, kurš nemaz neierodas.

Sevišķu zemtekstu vai papildus slāņu grāmatā nav, vai arī es tos nemanīju. Šī ir tiešām vienkārša grāmata. Pēdējie vārdi, ko grāmatā izlasīju, bija Vidējā skolas vecuma bērniem. Ko lai tur saka – ja patika, tad jau laikam atbilstoša literatūra?

Subjektīvais baudījums 7/10. Nav slikti, bet līdz Jāņa Kalniņa Sudraba karotei, kas man ir tāds kā bērnības stāstu kvalitātes etalons, tālu.

Neapliekamais minimums

Par gada deklarāciju tagad daudziem ir viedoklis. Cilvēki nesaprot, kā tā varot būt, ka visi nodokļi godīgi maksāti, bet valsts prasa vēl. Bet viss taču ir ļoti vienkārši. Tāpēc, ka sarežģīti.

Parastais darba ņēmējs nemēdz iedziļināties, kā grāmatvedis aprēķina par viņu samaksātos nodokļus. Viņš paļaujas, ka viss būs kārtībā un principā jau pareizi arī dara. Bet, lūk, kopš pagājušā gada mūsu dārgie likumdevēji pamatīgi sarežģīja visu nodokļu aprēķināšanas mehānismu. Vēlos uzsvērt – sarežģīja! Nevis padarīja labāku vai sliktāku, bet sarežģītāku.

Pirms apmēram gada uzrakstīju, kā pēc izmaiņām rēķina iedzīvotāju ienākumu nodokli. Murgs kaut kāds ar atvieglojumiem, neapliekamajiem minimumiem, trim dažādām likmēm un aprēķina algoritma maiņu pa vidu. Kļūdīties tajā visā var diezgan viegli. Biežāk gan novirzes rodas dažādu atvieglojumu maiņas dēļ. Piemēram, darba ņēmējam parādās papildus apgādājamais (vai tiek noņemts no apgādības) un grāmatvedis par to laikus neuzzina.

Tagad tajā vēl iejaucas VID prognozētais neapliekamais minimums. Tas ir, VID nodarbojas ar nākotnes pareģošanu. Nez, cik Jānis Bērziņš šajā pusgadā varētu pelnīt? Vairāk nekā agrāk? Mazāk? Pieņemsim, ka tikpat cik agrāk un iedosim viņam neapliekamo minimumu 100 eiro lielu. Bet Jānis, lūk, dabūja algas pielikumu un kļuva par nodokļu parādnieku. Tā vietā, lai savas neprecīzās prognozes dēļ radušos starpību norakstītu zaudējumos, VID piedzen starpību no Jāņa. Nedarīt viņi to nevar likuma dēļ, bet parlaments – tā ir kolektīvā atbildība, kur galu galā neviens ne par ko neatbild. No otras puses, ja VID šo starpību patiešām norakstītu zaudējumos, uzreiz uzrastos dažādi nodokļu “optimizatori”, kuri nekavētos izmantot situāciju sev par labu.

Principā jau visus šos mēneša neapliekamos minimumus, atvieglojumus par bērniem utt., varētu likvidēt, izveidojot katram darba ņēmējam individuālas nodokļa likmes. Tādā veidā varētu pat apvienot sociālo un ienākuma nodokli. Nelaime ir tā, ka progresivitātes griesti ir noteikti par gada ienākumiem un precīzi nodokļus var pārbaudīt tikai pēc gada beigām. Ja teiksim, janvārī – martā cilvēks maksās 20% nodokli, aprīlī – maijā 23%, bet pēc tam 31,4% nodokli, viņš varētu būt vēl neapmierinātāks. Droši vien uzkrājumi nav izveidojušies, jāmaksā kredīti un tā tālāk. Risinājums varbūt būtu likumā noteikt progresivitātes griestus par dienu, nedēļu vai mēnesi. Tad arī VID iesniegtos datus par aprēķināto samaksu darbiniekam varētu pārbaudīt faktiski uzreiz pēc tam, kad uzņēmējs iesniedzis datus par samaksāto algu un aprēķinātajiem nodokļiem. Bet tas ļoti nepatiktu cilvēkiem ar neregulāriem ienākumiem.

Cita lieta ir čeku iesniegšana un (marta) deklarāciju pildīšana, lai atgūtu it kā pārmaksātos nodokļus. Būtībā tā ir valsts bezprocentu kreditēšana. Manuprāt – visu pušu ievērojamus resursus prasošs stulbums, kuru vajadzētu likvidēt. Nākošajā reizē, kad gribēs celt nodokļus (tāda noteikti pienāks un drīzāk nekā mēs gribēsim), tā vietā vajadzētu atcelt IIN atvieglojumus par iesniegtajiem čekiem. Efekts būtu līdzīgs, bet ļautu sakārtot kopējo sistēmu.

Tiem, kuriem kremt viņu piepeši radušais nodokļu parāds, mierinājumam diezgan droši varu teikt, ka ir tādi cilvēki, kuru nodokļu parādi šajās dienās, visticamāk, aprēķināti ar pieczīmju skaitli. Tie ir darbinieki, kuru algas būtiski pārsniedz 55’000 eiro gadā un kuri nav pārgājuši uz palielināto nodokļu likmi.

Gramata – Psihoanalītiķa piezīmes

Jāatzīst, ka mans priekšstats par psihoanalīzi bija samērā stereotipisks. Tas ir, atnāk pacients, atguļas kušetē un stāsta par bērnību. Vai tiešām tā notiek arī dzīvē, man nebija ne jausmas. Mazliet cerēju, ka Stīvena Grosa grāmata man viesīs kādu skaidrību. Esot starptautisks bestsellers, aprakstītas pavisam neticamas cilvēka izrīcības utt.

Izrādījās, ka Psihoanalītiķa piezīmes ir tāds kā īsiņu stāstu par pacientiem apkopojums. Kādā brīdī man sāka šķist, ka grāmata ir žurnāla sleju apkopojums. Varbūt tā arī ir, neesmu drošs. Kolīdz sāku stāstiņā iedziļināties, autors dažos teikumos savu (nekļūdīgo) redzējumu izskaidro un nodaļa beidzas. Tāpat arī nākošais un aiznākošais. Sapratu, ka tas nebūt nav tas, ko no grāmatas sagaidīju, tomēr pamazām pie šādas stāstījuma manieres pieradu. Uz beigām stāstiņi kļuva mazliet dramatiskāki, autora skaidrojums garāks un piesardzīgāks, līdz ar to arī lasīt kļuva interesantāk.

Atgriežoties pie mana priekšstata par psihoanalīzi, šķiet, ka tas bijis diezgan precīzs, vienīgi nebiju ņēmis vērā, ka liela nozīme pievērsta arī sapņu analīzei. Autors nevienā brīdī nav centies pastāstīt, ko tieši viņš dara un kāpēc. Ļoti žēl, ka tā. Jo man radās daudz jautājumu. Piemēram, kāpēc pacienti pie viņa nāk pat gadiem ilgi? Vai tas nav neefektīvs darbs no viņa puses? Kā ir ar kļūdīšanos? Vai autors, klausoties pacientā, visu laiku piedāvā savas interpretācijas par esošās situācijas pamatojumu pagātnē? Kas notiek, ja šāda interpretācija ir pareiza, un kas, ja nepareiza?

Tas vairs nav par grāmatu, bet autora psihoanalīzes darbs mani kaitināja. Man patīk izzināt cilvēkus. Reizēm es kādu uzklausu, cenšos palīdzēt. Bet tad man ir jāsaprot divas lietas. Ko uzklausāmais grib panākt? Kur ir viņa problēma? Bez tā palīdzēt reāli nav iespējams. Man neradās sajūta, ka S. Gross cenšas noskaidrot šos jautājumus un izvirzīt tos kā pamatu turpmākajam psihoanalīzes procesam. Šķiet, ka viņš cenšas strādāt ar pacientu pēc iespējas maigāk, kas prasa ļoti daudz laika (par kuru viņš saņem attiecīgu samaksu) un, manuprāt, bieži vien nav diez ko efektīvi. Tā ir tāda kā suņa astes ciršana pa gabaliņiem. Bieži cilvēkam vislabāk var palīdzēt, viņu bez žēlastības izgrūžot laukā no komforta zonas.

Diemžēl nostiprināju pārliecību, ka vārdi “starptautisks bestsellers” nozīmē tikai un vienīgi to, ka grāmatu labi pārdod. Neko neticamu vai sevišķi neparastu pacientu gaitās saskatīt neizdevās. Lielākā daļa gadījumu bija pat visai ikdienišķi. Man nav žēl laika, kuru esmu veltījis grāmatas izlasīšanai, bet ieguvis īsti neko nejūtos. Iespējams, grāmatu būtu interesantāk lasīt cilvēkiem, kuri par psiholoģiju un psihoanalīzi agrāk īpaši nav interesējušies.

Par Levita atbalstītāju nīdējiem

Pēdējā laikā redzu daudz kritikas Egila Levita atbalstītāju virzienā. Ievērojiet – nevis Levita, bet Levita atbalstītāju virzienā! Par pašu Levitu klusē, bet viņa atbalstītāji, nu tie gan…

Nekādi nesaprotu, kāpēc Levita atbalstītāju kritiķi būtu jāņem par pilnu vairāk nekā Levita atbalstītāji. Pirmie ir PRET, otrie PAR. Vienmēr būt PRET ir vieglāk nekā būt PAR. Ja tu esi PAR, tava pozīcija ir daudz vieglāk kritizējama. Ja tu esi PRET, tevi nav par ko kritizēt, ja vien tu nenorādi PAR ko tu esi. To, protams, Levita atbalstītāju kritiķi nedara. Kāpēc nedara? Nezinu, varu vien minēt, ka viņu piedāvātās alternatīvas būtu tik vājas, ka drošāk ir paklusēt. Izskatās vienkārši pēc gļēvuma un pamatīgām problēmām samierināties ar atšķirīgu viedokļu paudējiem.

Atsevišķs jautājums ir, kāpēc “PAR Levitu” ir sacelta tāda ažiotāža, kas vienam otram tik ļoti nepatīk. Izteikšu minējumu, ka iemesls varētu būt tāds, par kuru skaļi runāt nebūtu pārāk pieklājīgi.

Paskatieties uz pēdējiem trim Latvijas prezidentiem. Jūs gribiet kārtējo Vējoni, Bērziņu vai Zatleru, kuri brīžiem izskatās kā no plaukta nokrituši? Es negribu. Bet mūsu dārgā Saeima ir spējīga uz visādiem pārsteigumiem un nav nekādas ticības, kā nākošais prezidents nebūs tāda paša līmeņa kā iepriekšējie trīs. Tāpēc arī cilvēki dara to, ko demokrātiskā valstī viņiem ir tiesības darīt – pauž savu atbalstu kādam no kandidātiem. Varbūt izdosies, varbūt arī nē, bet viņi vismaz būs pamēģinājuši.

Grāmata – Ko lai dara, tādi laiki

Kaspara Pūces pirmā grāmata bija tik veiksmīga, ka noteikti vēlējos iepazīties arī ar otro. Nevar teikt, ka otrā nebūtu veiksmīga, bet tā nepavisam nav līdzīga pirmajai. Ja Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā bija hronoloģisks bērnības gaitu apraksts, tad Ko lai dara, tādi laiki ir dažādu anekdotisku stāstu apkopojums. Pārsvarā tie ir par teātri un paša autora piedzīvoto. Tomēr netrūkst stāstiņu, kuros galvenie varoņi ir citi cilvēki un daži ir pat par armiju. Stāstu kārtībā nav nekādas hronoloģijas, par ko mazliet žēl, jo būtu interesantāk lasīt. Pārsvārā stāstiņi šķita vismaz nedaudz smieklīgi. Īpaši ilgi manā atmiņā tie gan neuzkavēsies.

Nemaz jau nav slikti tie stāstiņi. Var arī saprast, ka autoram par savu pieaugušā dzīvi negribas būt tikpat atklātam kā par bērnību. No vienas puses – tas, ka gaidīju ko līdzīgu Pūcesbērnam, ir mana problēma, bet no otras – uz grāmatas otrā vāka ir atsauce uz pirmo grāmatu un nekur nav teikts, ka šis ir (tikai) anekdotisku stāstiņu apkopojums.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Tēlnieka meita

Tēlnieka meita – tā ir pati autore Tūve Jānsone, plašāk pazīstama kā trollīšu Muminu sērijas autore.

Grāmata ir ļoti neparasta. To nevar gluži klasificēt kā bērnības atmiņas, tas būtu pārāk vienkārši. Tā nav arī fantāzija. Tā ir kaut kas pa vidu. Varbūt vispareizāk būtu teikt – ļoti poētiskas bērnības atmiņas.

Es saskatīju paralēles ar trollīti Muminu. Par laimi, muminsēriju esmu pārlasījis salīdzinoši nesen – pirms 5-10 gadiem, tāpēc atceros to labāk nekā, ja būtu lasījis tikai bērnībā. Tolaik man Muminu stāsti nebūt nebija starp iecienītākajām grāmatām. Apmēram starp patīk un nepatīk. Nespēju saprast, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuriem tā ļoti patīk.

Tagad ir mazliet citādāk. Tikai pieaudzis būdams, spēju novērtēt tādu īpatnību kā nesteidzīgs laika ritējums. Tā ir gan muminstāstos, gan Tēlnieka meitā. Vēl šajās grāmatās ir manāmas skumjas savienojumā ar pilnīgu drošības sajūtu. Ļoti savdabīgs salikums, kuru nevaru iedomāties redzējis kaut kur citur.

Bet kas tad Tēlnieka meitā notiek? Tajā ir 19 nelieli stāsti, sapņainas bērnības epizodes. Ir stāsts par jūru, par tajā izglābtiem laiviniekiem. Par negaidītu vētras atnākšanu, par kuru neviens tomēr nebēdājas. Vai tēta neparasto mīlestību pret dzīvniekiem.

Ātri lasīt šo darbu ir bezjēdzīgi. Tas jāizjūt lēni.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Apglabājiet mani aiz grīdlīstes

Šķiet, par Pāvela Sanajeva darbu Apglabājiet mani aiz grīdlīstes ir jau tik daudz pateikts, ka maz ko jaunu vēl ir iespējams piebilst. Šī grāmata ir sacēlusi krietnu ažiotāžu Krievijā un arī Latvijā tā ir visai populāra. Ja nu kāds tomēr nezina, vai piemirsis grāmatas nosaukumu, īsi atgādināšu tās saturu.

Mazais, slimīgais Saša dzīvo pie sava vectētiņa un vecmāmiņas, kuri mazdēlu pa pusei atņēmuši savai meitai. Pa pusei – tas ir, meita uz laiku atstāja dēlu pie vecākiem, lai aprūpētu savu draugu Toļu, bet Saša saslima un vecāki viņu atdot atsakās. Vecmāmiņa Ņina savu mazdēlu mīl neizsakāmi stipri, bet izpauž to neiedomājami slimīgās rūpēs par Sašas veselību, sekmēm mācībās utml. Ņinas ikdienišķie izteicieni sastāv no dažādu stāvu mātes vārdiem. Tie dāsni tiek veltīti vecajam mīzalam vīram, tirliņam mazdēlam ar zeltaino stafilokoku, un jo sevišķi meitai maukai ar viņas piedzīvotāju punduri asinssūcēju.

Pirms apmēram gada biju redzējis filmu, kura uzņemta pēc grāmatas motīviem. Grāmatā notikumi aprakstīti mazliet citādāk nekā attēloti filmā. Vispār filmā ir cita, nopietnāka gaisotne. Grāmatā man, jāatzīst, ticamības moments pazuda diezgan ātri un tāpēc man bija pagrūti just līdzi aprakstītajiem varoņiem. Gluži vienkārši – esmu dzīvē redzējis daudzus dīvainus tipus, bet tādu trako kā Ņina gan nē. Ja cilvēks ir ārkārtīgi agresīvs, tad viņā slēpjas arī milzīgas bailes, bet tādas grāmatā saskatīt ir pagrūti.

Reiz kādā krievu politiķes, kuras vārdu diemžēl vairs neatceros, grāmatā lasīju, ka Krievijā lasītājiem esot vajadzīgas divas lietas. Sensācija un patiesība. Tas nekas, ka viena ar otru var būt pretrunā. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes perfekti atbilst šai formulai. Tās autors pats nāk no aktieru ģimenes un lasītājs var domāt, ka darbs ir autobiogrāfisks. Tātad – patiesība. Bet aprakstītā attieksme un lamāšanās – tā taču ir sensācija!

Pa laikam smējos un šad tad lauzīju galvu, kā diez krievu valodā bijis pajoliņš, maitamīzals un citi. Ieskatījos arī internetā, lai uzzinātu, kas ir kolīts un haimorīts. Protams, būtu bijis interesantāk, ja filmu es nebūtu redzējis, jo aptuveni bija skaidrs, ar ko viss beigsies.

Nez kādēļ sanācis, ka visa pēdējā laikā tapusī Krievijas daiļrade, ar kuru man nācies saskarties, ir par dažādiem trakajiem. Žēl, gribētos palasīt arī par normāliem cilvēkiem. Nav jau tā, ka ļoti ilgojos pēc krievu literatūras, bet jāatzīst, ka tās zemteksti ir intuitīvi vieglāk saprotami nekā, piemēram, spāņu. Protams, lasīt es gribētu gan vienu, gan otru.

Starp citu, filmu var bez maksas noskatīties youtube.

Subjektīvais baudījums 8/10.