Peitavas iela 7

Šodien bija lasāma ziņa, ka Vecrīgā esot daļēji nobrucis grausts Peitavas ielā 7. Spriežot pēc attēliem, sacelts milzu tracis par akmeņu un ķieģeļu kaudzīti, kuru potenciālā nobrukšana bija paredzama jau pirms krietna laika. Protams, ja arī tagad neko nedarīs, drupu kaudzīte kļūs daudz, daudz lielāka.

Nav biežas reizes, kad, uzzinot adresi, uzreiz atceros ēku, bet šī bija viena no tām. Gluži vienkārši – vecā noliktava Peitavas ielā 7 jau izsenis ir tik šausmīgā stāvoklī, ka par ēku to pat īsti vairs nevar saukt. Tās ir četras sienas no tā, kas reiz bijusi noliktava.

Pirms pieciem gadiem uzņēmu dažas bildes, tajā skaitā ar iekšpusi.

No Peitavas ielas puses. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2015. gada decembris. Norobežota iekļuve sienu iekšpusē.

Ja jau tolaik ēkas atliekas bija tik briesmīgā stāvoklī, tad vai šis gadījums drīzāk neizskatās pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta aktīvas darbības imitācijas? Nav diskusiju par to, ka objekts Peitavas ielā 7 ir bīstams. Jautājums ir – vai tad iepriekšējos vismaz piecus gadus tas tiešām šķitis drošs?

Krišjāņa Barona iela 73

Man vēl nebija izdomāta Izzūdošās Rīgas kategorija Stacijā, bet es tik un tā nofotografēju dažas vecuma skartas ēkas un nostūrus.

Ēka Barona 73 (google maps) bija viena no pirmajām nobildētajām. Drīz vien tā arī pazuda no zemes virsas. Man tas likās negaidīti, jo nevienam jau tā ēka virsū neskrēja. Atradās nost no ielām, nevienu neapdraudēja. Nekas jauns pa šiem gadiem vēl nav tapis, bet iecerēta visai apjomīga ēka: arhis.lv, latarh.lv.

Vēl attēli atrodami wikimapia.

Krišjāņa Barona 73 2013. gada aprīlī

Koki arī pazuduši.

Krišjāņa Barona iela 73 2018. gada jūlijā

 

Grāmata – Hordubals

Reiz pirms vairākiem gadiem biju atzīmējis, ka vajag palasīt arī kaut ko no Čapeka. Kāpēc – neatceros. To, ka Čapeki ir divi, nemaz nezināju. Bet, lai vai kā, uz labu laimi izvēlējos Karela Čapeka triloģiju, kuras pirmā grāmata ir Hordubals.

Parasti, jo man grāmata izteiktāk nepatīk, jo ātrāk to lasu, tā sakot, lai ciešanas ātrāk beidzas. Hordubals tika piebeigts ļoti ātri.

Autora mērķis bijis ļaut paraudzīties uz cilvēka likteni no dažādiem skatu punktiem, parādīt, cik dažāds, īstenībai neatbilstošs tas var izskatīties. Neredzu, kā var pastāstīt par šo grāmatu bez maitekļiem, tāpēc piedodiet un atvainojiet…

Juzefs Hordubals pēc astoņu gadu darba Amerikā atgriežas savā dzimtenē. Tur viņu mājās sanegaida sieva Polina un meitiņa, kurai nu jau palikuši 11 gadi. Par atsūtīto naudu Polina ar kalpu Stepanu krietni attīstījusi saimniecību, tiesa, ne gluži tā, kā Juzefs būtu to vēlējies redzēt. Lasītājs jau uzreiz nojauš, ka Polinai un Stepanam ir kaut kas slēpjams, bet Juzefs, lai arī Amerikā labu laiku sabijis, ir naivāks par mazu bērnu. Lasīt viņš arī neprot un, vēl vairāk – arī ar sievu sarunāties nē. Arī ar citiem cilvēkiem viņš nav nekāds mēļotājs, lai neteiktu vairāk. Viņam nav arī ne kripatiņas līdera dotību, visa viņa izturēšanās ir kā pēdīgajam kalpam, nevis saimniekam. Tad nu lasītājs spiests pusgrāmatu lasīt šī neveiksminieka apceres, fantāzijas un pilnīgi katastrofālās attiecības ar visiem citiem cilvēkiem. Labi laiku viņš Stepanu piecieš, tad aiz bažām par cilvēku valodām viņu atlaiž, visbeidzot, saskumis par sievas apvainošanos, atkal pieņem viņu atpakaļ un, lai nebūtu tik nesmuki, saderina ar savu 11 gadīgo meitu.

Galu galā nīkulīgais Juzefs galīgi apriebjas ne tikai lasītājam, bet arī grāmatas varoņiem. Grāmatas otrās daļas sākumā tiek atrasts Hordubala līķis. Aizdomas krīt uz Stepanu un Polinu. Tiek meklēti un atrasti daudz pierādījumi, notiek tiesas process. Tajā abus notiesā, lai arī pilnīga skaidrība par vainīgajiem un slepkavības norisi netiek rasta.

 

Pirmo pusgrāmatu mocījos. Man neliekas interesanti lasīt par dumjiem cilvēkiem. Tālākā notikumu virzība šķita ļoti paredzama, vienīgi izņemot slepkavību. Otrā daļa šķita neparedzamāka, līdz ar to arī lasīt kļuva mazliet interesantāk. Jādomā, ka tajos laikos tiesa vairāk tikusi uztverta kā instance, kurā noskaidro patiesību un spriež taisnu tiesu. Man tāda priekšstata par tiesu nav, līdz ar to nepārsteidza tajā uzaicināto liecinieku un apsūdzēto izrunāšanās, neatrisinātas pretrunas, klusēšana un vainas noliegšana.

Tagad vajadzētu par grāmatu pateikt arī kaut ko labu, bet nespēju iedomāties. Ja nu vienīgi – pēc grāmatas motīviem uzņemtas divas filmas. Tātad ir bijis gana daudz cilvēku, kuriem šis darbs paticis vairāk nekā man.

Subjektīvais baudījums 2/10. Ja nav specifiska mērķa iepazīt Karela Čapeka daiļradi vai citi literārpētnieciski nodomi, tad, manuprāt, nav vērts to lasīt.

Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.

Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

Grāmata – Perfektā teikuma nāve

Grāmatas nosaukums lika domāt, ka tas ir filoloģisks daiļdarbs. Katrā ziņā kādam aizrautīgam indivīdam, kurš darbojas ap teikumiem, tur jābūt. Nebija. Grāmatas nosaukums ir autora atsauce uz vienu teikumu grāmatā. Ja to neaizplīvurotu, sanāktu maiteklis.

Perfektā teikuma nāve ir par okupācijas laika Igaunijā pēdējiem mēnešiem un dienām. VDK turpina apkarot valsts ienaidniekus, vervēt ziņotājus, kamerās sist aizturētos. Ar to jāsadzīvo draudzībai un mīlestībai, cik nu tas iespējams.

Darbs sastāv no īsām nodaļām. Dažbrīd rodas iespaids, ka nodaļas rakstītas it kā neatkarīgi viena no otras. Tuvojoties grāmatas beigām, tās kļūst savstarpēji saistītākas. Autors bieži veic dažādas atkāpes no stāsta, lai pavēstītu, kā tad tajos laikos bija. Reizēm autors pat pastāsta pats par sevi. Stāsts ir visai dinamisks, lasīt interesanti. Cilvēki savstarpējās attiecībās raksturoti ļoti ticami. Varoņu gan ir diezgan daudz, izsekot brīžiem pagrūti.

Autors jau pašā grāmatas sākumā norāda, ka labi zina neatbilstības vēsturiskajām patiesībām. Nozīmīgākā, manuprāt, ir grāmatas beigās. Nebija gluži tā, ka atskārsme par Igaunijas neatkarību pienāca pēc augusta puča. Būtu daudz efektīvāk, ja autors būtu savu stāstu pielāgojis vēsturiskajai patiesībai. Vēl žēl, ka Ervina stāsts ir ar nozīmīgu pārrāvumu, pārējiem varoņiem tādu nav.

Lai arī grāmatai, manuprāt, ir nozīmīgi trūkumi, tomēr man tā patika un lasīt bija aizraujoši. Varu ieteikt kā iedvesmojošu literatūru par VDK darbības beigām. Ja tēma ieinteresēs, nebūs grūti atrast arī citus, precīzākus vēstures avotus.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā jeb kā Youtube bloķēja video ar vardēm

Pēc astoņu gadu ilgas galvas lauzīšanas youtube beidzot sapratusi – mans 2010. gadā ievietotais video pārkāpjot youtube vadlīnijas un ir aizliedzams!

 

Video nosaukums bija Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā. Savulaik tam pat izveidoju ierakstu blogā. Tagad man kaut ko tādu darīt nebūtu interesanti. Bet tas bija joks un domāju, ka tā arī visi to uztvēra. Vienīgi izskatās, ka youtube mākslīgajam intelektam šis joks nav pielecis garus astoņus gadus, tāpēc apvainojies un ņem ļaunā.

Aizrakstīju caurulei protestu: There are frogs in the video. Just frogs! Yes, title of the video is ironic, but it’s ridicilous to ban video with frogs.

Atbilde uz manu protestu (nez, vai kāds to maz lasīja?) bija noraidoša.

Pats par sevi man šis niecīgais incidents ir diezgan vienaldzīgs, jo tā laika ieraksts man šodien diez ko smieklīgs vairs nešķiet. Turklāt youtube vadlīnijām neatbilstošo varžu video ievietoju vimeo. Bet kāda starpība? Principā kopā ar virsrakstu to var klasificēt kā mākslas darbu. Varbūt primitīvu un draņķīgu, bet mākslas darbu.

Youtube nodarbojas ar neargumentētu cenzūru. Ja tiek aizliegts pat varžu video, kurš astoņus gadus nevienam nav traucējis, tad ko gaidīt no tādas vietnes administrācijas? Kādā tieši veidā varžu video apdraud youtube auditoriju? Kāds nejauši uzzinās, ka vardes lec viena otrai virsū, būs šokēts un nespēs vairs naktīs gulēt? Varbūt tad esam konsekventi līdz galam un aizliedzam cilvēkiem pavasarī apmeklēt Uzvaras parku?

Grāmata – Sālsvārnas salas vasarnieki

Bērnībā man šķita, ka visas latviski pieejamās Lindgrēnes grāmatas esmu izlasījis. Par vasarnieku eksistenci nemaz nenojautu. Tā kā Astrida Lindgrēne atmiņā palikusi kā cilvēks, kurš tiešām prot rakstīt, tad nolēmu – labāk vēlāk nekā nekad un ķēros klāt.

Grāmatas centrā ir Melkersonu ģimene – tēvs, trīs dēli un deviņpadsmitgadīga meita, kas brāļiem faktiski ir mātes vietā. Nozīmīgi ir arī citi tēli – Sālsvārnas salas vietējie iedzīvotāji.

Kādam no Melkersoniem allaž kaut kas atgadās. Ģimenes tēvs nav no veiklākajiem un apdomīgākajiem cilvēkiem pasaulē, varbūt tieši tāpēc viņš visiem patīk. Arī vasarnīcas noīrēšana uz gadu, pat neredzot pašu ēku, ir spontāns lēmums. Vasarnīca ir visai nolaista, tomēr šķiet simpātiska. Vasarnieki ķeras pie darba, iepazīstas ar bezgala lādzīgajiem kaimiņiem un seko piedzīvojumi – aizraujošāki un šausminošāki cits par citu. Jo tuvāk beigām, jo grūtāk iedomāties, ka var būt arī vēl trakāk.

Lasīju lēni un ar baudu. Man nešķita, ka grāmata mani varētu pārsteigt, tomēr tā bija. Tēva un viņa meitas personāžu līdziniekus Lindgrēnes darbos neatceros redzējis. Pārējais gan kā ierasts. Lindgrēnes radītajā salā valda ļoti pozitīva atmosfēra. Cilvēki pārsvarā ir pārlieku jauki, kas bērnu grāmatai zināmā mērā piestāv. Kopējā darba struktūra paredzama un piedzīvojumiem atrisinājums nojaušams jau pašā sākumā.

Es nespēju pateikt, vai bērnībā man šī grāmata patiktu tāpat kā Pepija, Karlsons vai Trokšņu ciema bērni. Droši vien nē, bet Ronju, Mio un Brāļus Lauvassirdis tā noteikti pārspētu.

Tagad man – pieaugušam cilvēkam sapņainā Lindgrēnes pasaule šķiet ne tikai naiva, bet arī mazliet mulsinoša. Pieaugušam cilvēkam tik talantīgi izdomāt un aprakstīt ar pozitīvismu piesātinātu minipasauli nav nemaz tik vienkārši. Mūsdienu pasaulē mēs ar katru dienu aizvien vairāk attālināmies no tāda naiva ideālisma. Tas nevar tā notikt bezgalīgi, bet šobrīd nespēju iedomāties, kā izskatīsies beigas.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Poketbuks

Elektroniskā grāmata man ir kopš 2010. gada. Nopirku ārzemēs par aptuveni 50 latiem, kas tobrīd bija ļoti lēti. Tam laikam tas arī bija labs pirkums, bet tā tomēr nebija e-grāmata manā tagadējā izpratnē. Midžeram bija 2 Gb atmiņas, LCD ekrāns, iespēja klausīties mp3 un skatīties bildes. Pēdējā iespēja ļāva man paņemt līdzi kaudzīti bilžu un parādīt tās draugiem, kad bija tāda nepieciešamība. Krāsains ekrāns, parocīgs izmērs, relatīvi ātri darbojas. Visvairāk man nepatika trūcīgais failu atbalsts. Aparāts negribēja draudzēties ar latviešu simboliem. Tos bija iespējams iemānīt tikai TXT formātā, pirms tam failu pārsaglabājot UTF-8 kodējumā. Vēl arī PDF ņēma pretī, bet to bija ilgi un neērti lasīt. Šodien tādu e-grāmatu varētu saukt par mazfunkcionālu planšeti.

Jaunai e-grāmatai briedu no pagājušā gada, bet tas nebija steidzami un ilgi nevarēju izvēlēties. Kindle mani atbaidīja sava failu formāta (ne-)atbalsta dēļ un pirms lasīšanas ņemties ar konvertāciju nav liela prieka. Otra alternatīva bija Pocketbook. Citus variantus pēc MiGear pieredzes pat neapsvēru, šķita, ka ar populārākajiem produktiem būs mazāk problēmu.

Ja tas ir iespējams, pirms pērku preci internetā, cenšos tās modeli aplūkot dzīvē. Iegāju vairākos elektronikas preču veikalos, bet tajos, izrādās, e-grāmatu nemaz nebija. Biju pārsteigts. Ja nav, tad tas nozīmē, ka nepērk. Bet kāpēc? Tas man īsti nekļuva skaidrs. Cilvēki vairs nelasa? Nav cerētā piedāvājuma e-grāmatu vidū? Jauni cilvēki-lasītāji nenāk klāt, bet esošajiem vēl vienu e-grāmatu nevajag? Planšetes izkonkurējušas?

Pēc ilgāka laika nejauši uzgāju veikalu, kurā dažas e-grāmatas bija. Apjautājos, ar ko tās atšķiras. Dažbrīd šķita, ka pārdevēja zina pat mazāk par mani, bet es tāpat lēmumu pieņemtu mājās, visu rūpīgi salīdzinot.

Izvēlējos PocketBook Touch Lux 3. Tāpēc, ka to var lasīt tumsā un vēl sarežģītākas iespējas man gluži vienkārši nav nepieciešamas.

Diezgan ilgs laiks pagāja līdz atradu interneta veikalu, kurā to nopirkt. Jo modelis it kā viens, bet specifikācijas dažādos interneta veikalos bija atšķirīgas – vienam 4 Gb atmiņas, citam astoņi. Tikai jau pēc pirkuma noskaidroju, ka to ietekmējot programmatūra. Man uzreiz bija 8 Gb, bet vispār jau arī 4 Gb ir krietni daudz.

Pirmais iespaids bija labs – patīkami turēt rokās, vienīgi tāds trausls šķita, turklāt mīkstās plastmasas aizmugure sašvīkājās vienā mirklī. Nācās vien pasūtīt arī vāciņus (šobrīd vēl klejo pa pasauli).

Izrādījās, ka e-grāmata nāk komplektā ar dažām grāmatām, tai skaitā, Džeinu Eiru un Lepnums un aizspriedumi. Tā man tapa skaidrs, kāpēc šīs grāmatas mūsdienās ir relatīvi populāras.

Ja e-grāmatā nebūtu vārdnīcas, es diez vai vispār apcerētu tās iegādi. Nu man nācies secināt, ka ar tām ir švaki. Angļu sinonīmiem domāta Webster’s 1913 Dictionary. Ir vārdnīcas uz / no angļu valodas, tai skaitā angļu – latviešu. Cik tā pilnīga, pagaidām grūti spriest. Ja tulkojums ir pagarš, tad patīt līdz tā beigām nav iespējams. Ritjosla ir tik šaura, ka tur labākajā gadījumā varētu iebakstīt zīmuļa galu. Var tulkot vārdu arī google, kas atgriež vārda skaidrojumu angliski. Diemžēl google tulkošana notiek kaitinoši lēni un tad, protams, vajadzīgs WiFi.

Vārdnīcas principā var nopirkt, meklēt un ievilkt ierīcē arī pats. Var arī pats nodarboties ar vārdnīcas sastādīšanu. Nespēju gan iedomāties sevi to darām. Vispār man šķiet, ka valstij vajadzētu izveidot un uzturēt savu tiešsaistes vārdnīcu ar iespēju to pielāgot šādām elektroniskajām grāmatām. Jo rūpēties par latviešu valodu būtībā ir valsts funkcija. Tas ļoti atvieglotu dzīvi daudziem cilvēkiem un principā tam nevajadzētu būt nekam tik ļoti dārgam. Varētu kaut vai izsludināt konkursu privātuzņēmējiem šīs funkcijas nodrošināšanai uz noteiktu periodu.

Man patika, ka ierīcē ir savs Task manager, paziņojumu žurnāls, samērā daudz maināmu uzstādījumu. Vēl ir tādas reizēm noderīgas lietas kā interneta pārlūks, šahs (zaudēju pirmajam grūtības līmenim), ierīcē (atmiņas kartē) saglabāto bilžu galerija, kāršu pasjanss, kalkulators, piezīmes, elementāra grafikas lietotne, RSS lasītājs un sudoku (telefonā daudz ērtāk).

Nepatika nekonfigurējamais pirmās lapas dizains. Citādi pogu izkārtojums šķiet salīdzinoši labs. Varbūt laika gaitā mans iespaids mainīsies. Tiesa, cilvēkam ar lielākiem pirkstiem varētu būt trakoti neērti. Viedtālruņa skārienjūtīgais ekrāns ir daudz jūtīgāks un līdz ar to paredzamāks nekā e-grāmatas.

Līdz šim es nezināju, ka goodreads popularitātes pamatā ir fakts, ka tas pieder Amazon. Pocketbook-s nepieder Amazon un ar goodreads tam, protams, nav pa ceļam. Tā vietā poketbuks ir saistījies ar readrate. Atvēru, paskatījos un aizvēru. Pēc noklusējuma vietne ir krieviski. Angļu valodas versija izskatās ļoti nabadzīga un neraisa vēlmi to lietot.

Varot sinhronizēt grāmatas ar dropbox. “Sinhronizēt”, tas laikam poketbuka izpratnē ir “automātiski novilkt grāmatas no mapītes dropbox-ā”, jo otrā virzienā nekādu sinhronizāciju nenovēroju.

Vēl grāmatas varot nosūtīt uz ierīces e-pastu. Lai šo iespēju pieslēgtu, ierīcē nepieciešams norādīt e-pastu un paroli. Tā kā nekādu sīkāku paskaidrojumu nebija, pieņēmu, ka domāta e-pasta parole. Priekš kam? Visādās mistiskās lietotnēs ievadīt savu e-pastu ar visu paroli – jā, kā tad! Nolēmu bez šīs iespējas iztikt. Testam vēl ievadīju e-pastu, citu paroli, bet nekas nenotika.

Grāmatas esot paredzēts iegādāties bookstore.com. Vietne ir vairāk mirusi nekā dzīva. Ilgi man to neizdevās atvērt. Kad tad beidzot izdevās un gribēju aplūkot kādu grāmatu, nācās secināt, ka arī vietnes dizains ir, maigi izsakoties, neveiksmīgs un nepārdomāts. Paņēmu kādu no grāmatu kategorijām, sakārtoju pēc cenas. Tiek atlasītas kādas 30 grāmatas, apakšā visām rakstīts “Nav pieejams”. Filtrēt tikai pieejamās nav iespējams, vismaz viegli pamanīt tādu iespēju nevar. Darbojas ļoti lēni. Turklāt no poketbuka bookstore.com man vispār neizdevās atvērt.

Par pirkumu gluži sajūsmā neesmu, bet nevarētu arī teikt, ka vīlies. Lasīšana ir ērta un patīkama. Visvairāk pārsteidz Pocketbook un ar to saistīto projektu knapā dzīvības vilkšana. Ļoti žēl. Ja viņi nobeigsies pavisam, tad Kindlei faktiski būs monopols un e-grāmatām nebūs iemesla attīstīties. Tiesa, izskatās, ka tas jau ir tikpat kā noticis.