Esot Brodu ciemā, aplūkojām Jāņa Akuratera taku. Stendā ievēroju slavētu Akuratera darbu “Degoša sala”, jo tā pie mums neviens nerakstot. Sāka kļūt interesanti un vakarā atradu, kā to varu lasīt elektroniski. 93 lappuses pieveicu divās dienās.
“Degoša sala” ir mazliet kā pasaka pieaugušajiem par bērnību. Sākums ir ļoti apcerīgs un aprakstiem bagāts. Galvenais varonis Smailis Zimza pēc 20 gadiem atbrauc uz tēva mājām. Tajās daudz kas ir mainījies, saimnieko sveši cilvēki, tomēr Smailis sarunā naktsmājas, apstaigā apkārtni un šķirsta atmiņu grāmatu. Kas tā par atmiņu grāmatu, kur viņš to dabūjis? Visdrīzāk tā ir iztēles auglis. Grāmata ir tēlaina un nevajag no tās gaidīt konkrētību un precizitāti.
Smailis atceras skolu, kā gājis uz turieni un nakšņojis tajā. Aprakstīti vairāki klasesbiedri, to uzvārdi zināmā mērā viņus pašus raksturo – Vanags ir visai negants, Grauds – naudas krājējs, bet Jānis Jasmins – kluss, vārgs un glezns kā lilijas zieds. Ar pēdējo Smaili saista cieša draudzība un jūtas. Mūsdienās tas tiktu interpretēts diezgan tieši un brutāli.
Guļamistabā gultas viņiem ir blakus, un vakaros, kad auksti istabā, tie guļ zem vienas segas. Jasmins ir tik silts, kaut gan vienmēr drebuļojas. Viņam ir mīksti balti mati, tik mīksti kā ūdens putas, kā vismīkstākās ezera zāles. Smailis laiž šos matus caur saviem pirkstiem un ilgi viņam patīk tā kavēties. Tad piespiež galvu pie Jasmina galvas un saldi aizmieg. Un naktī, kad vēl no baiga sapņa pamostas, sajuzdams pie sava vaiga šos mīkstos matus, ir drošs un mierīgs atkal. Ēdamistabā viņi ēd blakus pie galda un klasē brīvstundās ir kopā.
Jasmins ir viņam brālis, vaj vēl kas tuvāks. Tas nelien nekur pulkā, novēršas, kad tiek lamāts un lasa grāmatās brīnišķus stāstus.
Smailis ir liels lasītājs un stāstnieks. Viņš mīl pasakas un teikas. Tā viņš ieskatās arī savā cītīgajā klausītājā Birutā Vilnis, sauktā par Rūtiņu. Tālākais stāsts par jūtu rašanos un pieņemšanos spēkā ir skaists un trausls. Iztikšu bez maitekļiem un tālāk nestāstīšu.
Subjektīvais baudījums 8/10.
Diez vai šim darbam būs vēl daudz lasītāju, pats par to dzirdēju pirmo reizi. Konkrētības un notikumu cienītājus darbs varētu ātri nokaitināt. Droši vien autors savu ieceri īstenojis kā plānojis, tomēr, manuprāt, piestrādājot pie ticamības momenta un pievienojot neromantisku realitātes skarbumu, darbs būtu izdevies labāk.