Autortiesības blogā. 3. daļa. Saruna ar AKKA/LAA

Turpinot noskaidrot, kā ar autortiesību pārkāpumiem cīnās citi, devos aprunāties ar KI fonda sabiedrisko attiecību speciālisti Ievu Kolmani un Vizuālo darbu nodaļas vadītāju Ingu Mūrnieci no Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/Latvijas Autoru apvienības.

 

Īsumā – ar ko AKKA/LAA nodarbojas?

Ieva Kolmane. Ne visi autori paši tiek galā ar savu darbu pieskatīšanu. Principā autors ir pirmais, kurš drīkst atļaut vai aizliegt sava darba izmantojumu. Darbs ir viņa īpašums. Bet ir autori, kuriem darbu ir ļoti daudz. Mūzikas vai dziesmu tekstu gadījumā katra kafejnīca nevar tev pavaicāt atļauju, vai drīkst atskaņot to, kas radio skan. Līdz ar to visā pasaulē ir spēkā tā saucamais kolektīvais pārvaldījums – autori apvienojas organizācijās. AKKA/LAA ir pašu autoru dibināta biedrība. Autors, kurš biedrībai uztic pieskatīt viņa darbus, slēdz ar mums līgumu, un mēs viņa vietā izsniedzam atļauju darbu izmantotājiem. Par atļauju iekasējam autoram atlīdzību, arī par attēliem.

Inga Mūrniece. Mēs esam starpnieks starp autoru un darba izmantotāju, turklāt autors var izvēlēties, kādas tiesības mums uzticēt.

Tātad autors var izvēlēties gan pieskatītāja, gan iekasēšanas funkciju? Vai vēl kādas?

I.M. Tieši tā. Autors var izvēlēties pats administrēt sava darba izmantojumu un pieprasīt par to atlīdzību. Var arī uzticēt tiesības pārvaldīt kādam aģentam, kā tas notiek pasaulē, vai fondam. Mūsu gadījumā – autoru biedrībai, kas noteikusi visiem autoriem vienādus tarifus par noteikta darbu veida noteiktu izmantojumu.

Ja runa ir par blogiem, tur iekļauti divi dažādi darbu veidi. Ir teksts, kas ir literārs darbs, un attēli – vizuāli darbi. Katram darba veidam ir atšķirīgs pārvaldījuma veids. Piemēram, attēliem, sevišķi fotogrāfijām, tas ir visai sarežģīti – šis ir vairāk individuāli administrējams darba veids.

I.K. „Individuāli administrējams” nozīmē, ka izmantotājs, piemēram, vēršas pie mums, un mēs viņa vēlmi saskaņojam ar paša attēla autoru.

I.M. Blogu veido autors, ievieto tur pats savus darbus un pēc likuma var ar tiem iesākt visu, ko pats vēlas. Kopš brīža, kad darbi tapuši materializētā formā, tas nozīmē – attēls ir tapis, teksts ir uzrakstīts, tos aizsargā Autortiesību likums. Taču to ievietošana blogā ir paša autora atbildība. Autoram par saviem darbiem ir jārūpējas. Ja tos vēlas izmantot kāds cits, vajadzīga jūsu atļauja. Ja esat noslēdzis līgumu ar mums, jūsu vietā atļauju izsniedzam mēs.

I.K. Ja līguma nav, jums jādara viss, lai tas, kurš darbu gribētu izmantot, varētu jūs atrast un pavaicāt pēc atļaujas.

I.M. Pēc likuma viņam ir jābūt rakstiskai atļaujai pirms jūsu darba izmantošanas.

I.K. Tāds arī ir mūsu darbs. Jo mēs nodarbojamies ar tā saucamajām mantiskajām tiesībām. Proti, runa ir par atlīdzības iekasēšanu un atlīdzības izmaksu par to, ka darbs tiek izmantots. Bet ir vesels tiesību bloks, tā saucamās personiskās tiesības, kuras neviens nevar citam deleģēt.

I.M. Tās ir neatņemamas autora tiesības.

I.K. Piemēram, ka vārds jānorāda, ka nevar tavu darbu pārveidot bez tavas atļaujas.

I.M. Ir jānošķir divas lietas. Tiesības, par kurām rūpējas pats autors, un tās, par kurām var parūpēties kāds cits. Kad darbi ir ievietoti internetā, tos ļoti viegli var nokopēt, pārsūtīt, izmantot un tā tālāk. Tāpēc, pirms darbus ievietojat internetā, jums ir jāsaprot, kas ar tiem tālāk notiks. Ja vēlaties, lai jūsu darbi vienkārši būtu pieejami, lai tos apskatītu un lietotu pēc iespējas vairāk cilvēku, – varat arī nepieprasīt nekādus īpašus izmantojuma noteikumus. Bet, ja vēlaties, lai ar jums saskaņotu katra jūsu darba katru izmantojuma reizi, par to ir jāparūpējas.

Piemēram, fotoattēliem var norādīt speciālas fotoattēla zīmītes, likt ūdenszīmes, lietot sliktāku izšķirtspēju, attēlu „sagriežot gabaliņos”, vai bloķēt labo taustiņu, lai nevar nokopēt. Jo internetā ir ļoti daudz rīku, kā var uzlikt aizsardzību attēliem. Protams, nebūsim naivi. Ir arī programmas, kas atbloķē aizsardzību. Bet parastais lietotājs, ja saskarsies ar grūtībām konkrētu attēlu nokopēt, nelauzīsies tālāk.

I.K. Jebkurā gadījumā vienmēr var arī skaidri un gaiši savā vietnē ielikt universālu atļauju – ja vēlaties izmantot manus darbus, dariet, ko gribat.

I.M. Jūs kā autors nosakāt, kas jādara lietotājam. Lai es, ieejot jūsu mājaslapā, skaidri saprastu, ko es varu darīt. Principā viss, kas atrodas internetā, protams, ir brīvi pieejams. Bet tas nenozīmē, ka visu drīkst brīvi izmantot.

I.K. Ļoti daudzos gadījumos visi šie noteikumi ir vietnē atrodami, jo katra sevi cienoša vietne rūpējas, lai lietotājs saprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kā rīkoties, ja lietotājs grib attēlu likt reklāmā vai vēl kur citur.

Tad, ja es, teiksim, esmu bloga autors, es varu pie jums nākt un teikt, ka, lūdzu, pārstāviet manas tiesības, es jūs pilnvaroju?

I.M. Jā, bet kādam nolūkam?

Ja, teiksim, kāds neatļauti nokopē kādu fotogrāfiju vai veselu rakstu un publicē pie sevis, tad jūs ar viņu tiekat galā?

I.K. Tā nav mūsu primārā funkcija. Pilnīgi nemaz. Mums nav ne tādu resursu, ne kompetences, ne tādu tiesību. Autortiesību likums un AT kolektīvā pārvaldījuma likums mums nedod tiesības kādu vajāt, sodīt. Mēs šādos gadījumos rīkojamies tieši tāpat kā kurš katrs cilvēks. Mēs ziņojam policijai. Tā mēs darām, ja konstatējam, ka ir kādi pārkāpumi vai, ja autors signalizē, ka ir kas tāds noticis, un runa ir nevis par personiskajām tiesībām, bet nesankcionētu izmantojumu. Turklāt – par atkārtotu izmantojumu, nevis pirmreizēju, kur autors pats slēdz līgumu ar darba pasūtītāju. Tur arī mēs nedrīkstam jaukties.

I.M. Autoram ir visas tiesības darīt tāpat, un prakse rāda – ja ar iesniegumu vēršas fiziska persona, process parasti norit ātrāk nekā gadījumā, kad to dara juridiska persona. Kā jau teikts – ar mums līgumu ir vērts slēgt tikai tad, ja pats vairs nespējat izsekot savu darbu izmantojumam.

I.K. Un tādēļ, lai mēs iekasētu atlīdzību par jūsu darbu legālu izmantojumu un jūs to saņemtu.

I.M. Attēlu autoriem ar mums būtu izdevīgi slēgt līgumu par mantisko tiesību pārstāvēšanu arī tāpēc, ka tad autora vārds automātiski parādīsies arī starptautiskajā autoru datubāzē. Visā pasaulē ir māsu organizācijas, kas strādā līdzīgi kā mēs.

Ja runājam par vizuālajiem darbiem, ar visām lielajām un arī daudzām mazajām organizācijām mums ir noslēgti savstarpējās sadarbības līgumi. Tas nozīmē – ja jūsu darbs tiek izmantots kādā konkrētā valstī, ar kuras organizāciju mums ir noslēgts līgums, šī organizācija mūsu vārdā rīkojas un administrē šo izmantojumu viņu teritorijā, viņu valstī. Tad var slēgt līgumus, ko mēs jau minējām sākumā, ka autors var izvēlēties, tieši kādas mantiskās tiesības nodot mūsu pārvaldījumā.

Tā kā esam kolektīvās pārvaldības organizācija, mēs administrējam arī tādas tiesības, kuras likums pieprasa pārvaldīt tikai kolektīvi, proti, neatkarīgi no tā, vai autoram līgums ar biedrību noslēgts vai ne. Sīkāk par tiesībām ir arī aprakstīts mūsu mājaslapā. Doma ir tāda – to nevar pats autors izdarīt, to dara tikai organizācijas. Tas ir darbu publisks izpildījums, bibliotēku izsniegumi, retranslēšana pa kabeļiem uc., tai skaitā vizuālo darbu „tālākpārdošana” – autoram pienākas daļa atlīdzības, ko katrs nākamais pircējs samaksā pārdevējam.

Bet jūsu mājaslapā autora līguma paraugā ir minēts, ka AKKA/LAA ir tiesīga pārstāvēt autoru tiesību aizsardzības iestādēs.

I.K. Ja esam ar autoru līgumattiecībās, mēs, protams, nevaram nelikties zinis par viņa darbu nelikumīgu izmantojumu. Bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam kā advokātu birojs. Varam, piemēram, ieteikt advokātu autoram, kurš grasās uzsākt tiesvedību. Bet mēs paši nevaram atļauties vairāk kā vienu juristu, kas lielākoties strādā ar lielām tiesu lietām pret tādām organizācijām, kas ļoti lielā apmērā izmanto autoru darbus, atlīdzību nemaksājot vai maksājot to par daudz niecīgā apmērā.

Vai pareizi saprotu, ka, ja ārzemēs kāds grib izmantot manu fotogrāfiju, kuru viņš kaut kur ieraudzījis, viņš vispirms kontaktējas ar savas valsts attiecīgo biedrību vai pārstāvi un tad viņi kontaktējas ar jums?

I.M. Tā būtu jādara. Jo, vēlreiz uzsverot to, ka autora vārds parādās starptautiskajā datubāzē, principā var zināt, vai šeit tiek izmantots Latvijas, Francijas vai ASV, vai Austrālijas autors. To var uzzināt ļoti vienkārši ar pāris klikšķiem.

Es daudzus biedēju ar Vācijas advokātiem, bet principā taisnība. Jūs, piemēram, blogā gribat izmantot cita autora darbu, līdz ar to automātiski kļūstot par šā darba izmantotāju jeb licenciātu, kā tas noteikts mūsu licencēs. Tad nāk jautājums – kas ir jādara darba izmantotājam. Viņam būtu jādara tas, ko jūs jau minējāt – jāsazinās ar konkrēto organizāciju savā valstī, vai arī jāatrod vietnē, kas ir konkrētās bildes autors. Ja tas nav zināms, lietotājs riskē ar to, ka viņš izmanto nenoskaidrota autora darbu, un tad var rēķināties ar dažādām sekām.

Latvijā ir bijuši vairāki gadījumi, kad zvana blogu autori, kas izmanto citu autoru darbus. Viņi ir internetā nejauši nokopējuši attēlu un ielikuši savā mājaslapā, lai gan pie attēla, piemēram, rakstīts, ka darbs var būt aizsargāts ar autortiesībām.

Ir dažādi attēlu meklēšanas attēli. Vācijā ir izstrādāta sistēma – strādā aģenti, ar kuriem autori slēdz līgumus. Aģenti meklē konkrētos attēlus internetā un, piemēram, atrod to tādā un tādā mājaslapā, kas ir reģistrēta Latvijā. Uzreiz top e-pasts: jūs izmantojat savā mājaslapā tāda un tāda autora darbu, lūdzam samaksāt tādu un tādu summu. Summas ir nopietnas, un cilvēki man ir zvanījuši un jautājuši, vai tiešām tā var būt? Tur vēl ir brīdinājums – ja prasītā summa netiks samaksāta līdz tādam un tādam datumam, lieta tiks iesniegta Vācijas tiesā. Jautājums – vai šo lietu var izskatīt Vācijā? Atbilde ir – jā, var. Jo internetam nav teritoriāla ierobežojuma. Prasītājam ir visas tiesības to darīt. Šeit [Latvijā] ir tas pats. Ja kāds izmanto jūsu darbu bez atļaujas, jūs arī varat tieši tāpat rīkoties, nosakot summu par morālo un materiālo kaitējumu. Autora tiesības īstenībā ir ļoti plašas.

Kā jūs rīkojaties, ja konstatējat darba nesaskaņotu izmantošanu?

I.M. Mēs cenšamies visu risināt miera ceļā. Sarunu ceļā, vēstuļu ceļā, vienojamies, mēģinām pārliecināt. Lielākoties izmantotāji piekrīt vienoties, samaksā autoratlīdzību, mēs pārskaitām autoram, un visi ir laimīgi. Bet gadās, protams, visādi. Likums ir autora pusē, mēs pārstāvam autorus. Mēs esam autoru dibināta biedrība, mēs neesam valsts organizācija.

Jā, man vienmēr bijis tāds jautājums, vai tad es nevaru dibināt pats savu AKKA?

I.M. Jā, jūs varat.

Vai jums jau nav konkurence Latvijā?

I.K. Kolektīvā pārvaldījuma likums Latvijā jau kopš zināma laika nosaka, ka noteiktu darbu izmantojuma veidus var pārvaldīt tikai viena organizācija. Līdz ar to mēs neesam vienīgā, bet mums ir, varētu teikt, māsu organizācijas Latvijā. Piemēram, mēs nestrādājam ar mūzikas izpildītājiem, ar mūzikas producentiem. To dara LaIPA – Latvijas izpildītāju un producentu asociācija. Mēs, piemēram, nestrādājam arī ar darbu kopēšanu personiskām vajadzībām. Ar reprogrāfisko reproducēšanu nodarbojas LATREPRO. Profesionālajiem aktieriem sava organizācija. Sava organizācija, izrādās, ir arī pornofilmu industrijai, arī viņi administrē savas tiesības un iekasē atlīdzību par darbu izmantojumu. Bet Latvijā nevar būt otras organizācijas, kas dara tieši to pašu, ko mēs darām. Tas tāpēc, lai neiestātos nepārskatāms haoss.

I.M. Tā ka nav tik vienkārši. Jūs varat būt aģents, piemēram. Mēs esam krājuši pieredzi nu jau 25 gadus, noslēguši līgumus ar daudzām ārvalstu un starptautiskām organizācijām, tās mums uzticas.

I.K. Latvijā mūsu jumta organizācija ir Kultūras ministrija. Eiropas un pasaules mērogā esam saslēgušies tīklā ar mūzikas autoru apvienību apvienībām, piemēram, GESAC un CISAC. Ir lielas organizācijas, kas savukārt rūpējas par rakstniekiem, kinorežisoriem, kinoproducentiem. Sistēma ir izaugusi laika gaitā. Līdz ar to iedibinājies zināms līdzsvars starp autoru un darbu izmantotāju interesēm. Nevar teikt, ka Latvijā autortiesību ziņā nav kārtības – ir gan, turklāt tāda pati kā gandrīz visur citur pasaulē. Dažviet kārtība ir daudz mazāka.

I.M. Iestrādes ir jau vairāku gadu desmitu garumā.

I.K. Mums desmitu, bet Eiropā ir simt gadu un vairāk.

I.M. Piemēram, vizuālo darbu organizācijai Francijā, kur tradīcijas ir nostiprinājušās. Mēs esam mācījušies no viņu pieredzes. Sistēma ir pietiekami vienota visā pasaulē, un mēs esam paņēmuši vislabākos variantus.

I.K. Jo ir bijusi iespēja paskatīties, kurš variants Latvijai varētu būt piemērotākais.

 

 

Ceturtajā daļā atgriezīšos pie pirmajā daļā aprakstītā gadījuma ar Rīga TV24. To es publicēšu tikai, kad būs kas nozīmīgi mainījies vai šai lietai būs pielicis punkts tādā vai citādā veidā. Šobrīd es nevaru pateikt, kad tas būs.

Autortiesības blogā. 2. daļa

Turpinot stāstu par autortiesībām, apjautājos, kā gājis Ikaram Kubliņam, kurš publicē savas fotogrāfijas vietnēs Photoplaces.eu, Fotovietas.com un photoriga.com. Šīs vietnes nav tipiski blogi, jo vairums ierakstu ir fotogrāfijas ar aprakstu. Ņemot vērā, cik rūpīgi autors attēlos norāda savas vietnes adresi, secināju, ka viņam droši vien ir pieredze ar bilžu zagļiem.

Cik apmēram tādu gadījumu un cik ilgā laika posmā Tev bijuši? Kā atklāji zādzības faktu?

Paskaitīju e-pastos, un pēdējo trīs gadu laikā ir bijuši vismaz 19 gadījumi – taču tikai bezkaunīgākie, jo parasti e-pastus rakstu tikai tad, kad bilde izmantota komerciālā lapā vai zagšana bijusi redzami tīša (piemēram, aizmālētas vai nogrieztas ūdenszīmes). Gadījumos, kad bildi bija paņēmis, piemēram, kāds medijs un vismaz norādījis atsauci uz avotu, parasti nekasījos. Zādzības faktus sākotnēji atklāju nejauši, meklējot kaut ko internetā un atklājot savas bildes citos saitos; vēlāk sāku to darīt jau mērķtiecīgi, dažām no savām publicētajām bildēm izlases veidā veicot “Image reverse search” (lai gan pārāk aktīvi to nedarīju).

Vai vienmēr ir izdevies kontaktēties ar vainīgo pusi? Ko esi darījis, ja tas nav izdevies?

Nē, ne vienmēr. Citkārt vienkārši neatbild. Dažreiz, lai gan nekomunicē, bildi tomēr izņem, bet, ja nē, tad dažos tādos gadījumos esmu ielicis informāciju par šo komersantu “sudzibas.lv“.

Kādu risinājumu tādās sarunās centies panākt? Nozagto foto iegādi par tās norādīto cenu savā lapā? Vai ir runa par vēl kādu kompensāciju?

Kā kuru reizi, skatījos arī pēc apstākļiem – cik bezkaunīgs bijis bildes zagšanas veids, kā uz manu pretenziju atbild. Apzinātas, tīšas zādzības gadījumos standarta prasība ir kompensācija – un vismaz divreiz lielāka nekā bildes pirkšanas cena mājaslapā, jo nevar pielīdzināt legālu iegādi ar kompensāciju pēc zādzības fakta – ja kaut ko nozags lielveikalā vai kur citur, tad arī, visticamāk, zaglim būs tomēr krietni lielākas nepatikšanas (vismaz lielāka soda nauda) nekā tikai nozagtās preces veikala plaukta cenas atmaksa, pretējā gadījumā jau tas vispār nevienu zagli neatturētu, jo viņam nebūtu, ko zaudēt. Ja redzu, ka cilvēks tiešām nav zinājis, nav sapratis, komunicē godprātīgi, atvainojas – tad bijuši dažādi varianti: kompensācija bildes cenas apmērā, vai arī tikai bildes izņemšana no lapas, neprasot atlīdzību.

Kāpēc, Tavuprāt, vainīgajai pusei būtu izdevīgāk atrisināt konfliktu miermīlīgā ceļā?

Ja vainīgā puse vēlas būvēt kaut cik ilgtspējīgu biznesu, tad būtu muļķīgi desmit vai pārdesmit eiro dēļ (ja nozagtas vairākas bildes) riskēt ar reputācijas bojāšanu vai tiesvedību. Konstatējot sava darba neatļautu izmantošanu, fotogrāfam ir visas tiesības pieprasīt no uzņēmuma kompensāciju un, ja neizdodas vienoties, viņam tikai atliek vērsties tiesā pēc būtībā garantētas uzvaras. Iespējams, vēl lielāku skādi var nodarīt tas, ja fotogrāfs nevis dodas uz tiesu, bet gluži vienkārši informē publiku par to, ka jūsu uzņēmums ir pārkāpis autortiesības un atsakās par to atlīdzināt – šādā veidā var ātri vien sabojāt gadiem būvētu reputāciju. Sudzības.lv ir vietne, kas ļoti labi kotējas Google meklēšanas rezultātos – tur ielikta sūdzība par uzņēmuma negodprātīgumu var būt pirmais, ko potenciālais klients par šo uzņēmumu atrod.

Un, protams, muļķīgi vispār ir zagt bildes laikmetā, kad tās maksā faktiski centus vai pāris eiro, un ir visdažādākās iespējas tās ērti iegādāties. Vai arī izmantot bildes, kuru autori tām pielikuši CC licenci, kas ļauj tās izmantot par velti.

Kāda bijusi Tava rīcība, ja vainīgā puse vainu noliedz vai kādu citu iemeslu dēļ nav izdevies sarunu ceļā rast kompromisu?

Nopietnākos gadījumos (ja nozagta ne tikai viena, bet vairāk bilžu) izdaru spiedienu un diezgan bieži tas tomēr rezultējies ar kompensācijas saņemšanu. Mazāk svarīgos esmu ielicis informāciju Sudzības.lv vai arī citreiz vienkārši atmetis ar roku – katrā ziņā neesmu gluži vienas bildes dēļ mēģinājis papildus noslogot Latvijas tiesu sistēmu 🙂

Vai Tevi apmierina veicamā juridiskā procedūra, kas jāiziet, lai atrisinātu sarunu ceļā neatrisināmas situācijas? Vai normatīvajos aktos būtu jāveic uzlabojumi? Citi ierosinājumi?

Būtībā juridiskā procedūra nav korekta. Atstāt intelektuālā īpašuma (ne vien autora autortiesību, bet arī mantisko tiesību) zādzību tikai civiltiesiskajā atbildībā, manuprāt, nav pareizi. Salīdzinām ar to pašu lielveikala piemēru – ja tur pieķer pie rokas zagli, vai tad lielveikalam tas jāsūdz tiesā, lai iegūtu vismaz kompensāciju? Nē, ir zādzības fakts, un ar to pietiek, lai nodotu zagli policijai. Būtībā kaut kam līdzīgam būtu jābūt arī intelektuālā īpašuma jomā, īpaši tad, ja zagtais intelektuālais īpašums izmantots peļņas gūšanai (biznesa reklamēšanai utt), nevis tikai privātām vajadzībām (man nav lielu pretenziju pret tiem, kas paņem internetā bildi, lai uzliktu to uz mājas datora “desktopa” vai izdrukātu fotogleznai mājās pie sienas). Pozitīvi ir tas, ka par autortiesību pārkāpuma sūdzības iesniegšanu vismaz nav jāmaksā tiesas nodeva, diemžēl tiesāšanās tomēr ir un paliek smagnējs birokrātisks process. Drīzāk vajadzētu izveidot kādu pavisam nelielu nodaļu, kaut vai viena vai dažu cilvēku sastāvā Valsts policijā, kas nodarbotos arī ar šādiem “mazajiem” intelektuālo tiesību pārkāpumiem, reāli reaģētu uz sūdzībām. Tad fotogrāfa rokās būtu krietni “smagāks” trumpis sarunās ar bilžu zagļiem – ja nemaksāsiet kompensāciju, tad rēķinieties, ka ziņošu policijai. Ja ar torrentiem utml. lietām cīnās, tad ar ko fotogrāfa tiesības ir sliktākas par lielo Holivudas kinostudiju vai mūzikas izdevniecību tiesībām? Manuprāt, tām jābūt tieši prioritārākām, jo atsevišķs fotogrāfs ir daudz mazāk aizsargāts nekā lieli industrijas milži.

 

Trešajā daļā būs saruna par autortiesībām ar AKKA/LAA.

Autortiesības blogā. 1. daļa

Autortiesībām saistībā ar blogiem rūpīgāk pievērsos, kad sastapos ar pirmo nopietno bilžu zādzības gadījumu no stacija.org. Pirmajā daļā pastāstīšu, kā (neveiksmīgi) risināju savu konkrēto gadījumu.

Viss sākās ar to, ka draugs televizorā ievēroja bildes, kuras agrāk jau bija redzējis Stacijā. Viņš mani par to informēja komentārā.

Sameklēju Rīga TV24 raidījumu arhīvu un patiešām – raidījumā izmantots krietni daudz attēlu, tajā skaitā trīs no stacija.org. Ūdenszīmi diviem attēliem nogriezuši, vienam nemanāmi aizkrāsojuši.

Rakstīju e-pastu uz viņu lapā norādīto saziņas adresi zinas@riga24tv.lv.

Esmu ievērojis, ka 18.09.2018. raidījumā “Vēlais ar Streipu” bez saskaņošanas tikuši izmantoti attēli no http://stacija.org/peitavas-iela-7/, rupji pārkāpjot LR Autortiesību likumu.

Vēlos par šo rīcību saņemt kompensāciju 100 eiro apmērā. Esmu ar mieru arī uzklausīt līdzvērtīgus piedāvājumus no jūsu puses.

Atbildes nesniegšanas gadījumā vai, ja netiks rasta vienošanās, parūpēšos, lai par šo gadījumu uzzina iespējami daudz cilvēku un meklēšu palīdzību tiesībsargājošās instancēs.
Vispirms konkrētais raidījums no raidījumu arhīva pazuda. No shortcut.lv televīzijas arhīva viņi to, protams, nevarēja izņemt, tāpēc raidījuma ieraksta saglabāšanai tas netraucēja. Starp citu, tagad viņi raidījumu ir ielikuši atpakaļ un to var apskatīt šeit.
Atbildi saņēmu nepilnu divu stundu laikā jau no cita e-pasta, zinasrigatv24@gmail.com. Ar parakstu Rīga TV24 komanda.

Pirmkārt, vēlamies atvainoties par sagādātajām neērtībām, Vēlais ar Streipu komanda nekādā gadījumā nevēlējās aizskart autora publicitāti.

Visa raidījuma pastāvēšanas laikā vienmēr esam ievērojuši autortiesības, taču diemžēl šoreiz tehnisku iemeslu dēļ esam palaiduši garām šīs bildes.

Vēlamies ar Jums draudzīgi izrunāties par radušos situāciju, tāpēc mums ir daži jautājumi.

Vēlamies zināt, kāpēc gribat saņemt kompensāciju tieši 100 eiro apmērā?

Tāpat, lai nerastos lieki pārpratumi un nesaprašanās, lūdzu, ļaujiet mums pārliecināties, ka Jūsu pieminētā bilde tik tiešām ir Jūsu (bildes autentiskumu).

Vienmēr visā raidījuma pastāvēšanas laikā ievērojuši autortiesības, tikai tieši šoreiz trim attēliem nogriezušās un aizkrāsojušās ūdenszīmes! Pie tam tehnisku iemeslu dēļ. Par šo diskusijās neielaidos, jo neredzēju tam jēgu.

Sniedzu summas pamatojumu un vēlāk autorības apliecināšanai nosūtīju vienu no attēlu oriģināliem.

Kā varbūt esiet ievērojuši, stacija.org ir bezpeļņas projekts. Tajā nav atrodama neviena reklāma, par kuru kāds būtu samaksājis. Toties uzturēšanas izmaksas ir pavisam reālas. Hostings vien maksā nedaudz zem 100 eiro gadā (šī brīža aktuālās cenas: https://www.1984hosting.com/product/pricelist/).
Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro.
Tomēr jāatzīst, ka foto izmantošanas faktu esmu konstatējis nejauši un neviens nav pūlējies ar mani sazināties, lai arī to nebūt nebija grūti izdarīt. Tas ir gan aizvainojoši, gan likuma pārkāpums. Tādēļ kompensāciju vēlos saņemt viena gada hostinga izmaksu apmērā. Tādā gadījumā varu arī sniegt personīgo goda vārdu, ka par radušos situāciju neveidošu ierakstu stacija.org, nerakstīšu sociālajos portālos vai citādā veidā neinformēšu plašāku sabiedrību.
Autorības apliecināšanai vakarā nosūtīšu vienu no izmantotās bildes oriģināliem bez ūdenszīmēm tā pilnā izšķirtspējā. Ja vienosimies par kompensāciju, nosūtīšu jums visu attēlu oriģinālus, apliecinot Jūsu tiesības tos izmantot pēc vajadzības.
Nākošajā dienā saņēmu pretpiedāvājumu.
Vēlamies Jums izteikt draudzīgu piedāvājumu atnākt kā viesim uz mūsu televīzijas raidījumu Ko Notiek?, kur tiek reklamēti dažādi pasākumi, un viesi var iepazīstināt skatītājus ar savu daiļradi. Tā Jums kā fotogrāfam būtu lieliska iespēja iepazīstināt skatītājus ar saviem mākslas darbiem/izstādēm/mājaslapu/pasākumiem utt. Šī iespēja darbotos kā barteris un summas ziņā būtu pielīdzināma Jūsu pieprasītajai samaksai.
Vai arī esam gatavi Jums samaksāt 45 – 50 eiro, jo esam izmantojuši 3 no Jūsu bildēm, no kurām 2 parādītas divreiz. (Atsaucoties uz norādīto – Cenas vienā no zināmākajām Rīgas fotoattēlu krātuvēm ir 9-10 eiro par attēlu ar tiesībām to izmantot masu medijos. Pieņemu, ka cena šajā gadījumā varētu būt līdzīga. Ierakstā ir pieci attēli, attiecīgi to cenu var vērtēt ap 45-50 eiro).
Painteresējos, kas ir “Ko Notiek?” Izrādās, tas ir televīzijas raidījums, kurš pieņem (teju jebkuru) pusotras minūtes garu video, kurā tu pastāsti par savu pasākumu.
Ja es kādu pasākumu rīkotu vai citādā veidā būtu ieinteresēts iepazīstināt lielāku publiku ar savu daiļradi un patiešām gribētu to darīt ar šī raidījuma starpniecību, viņi manu video parādītu (daudz maz) jebkurā gadījumā. Acīmredzami vainīgā puse cenšas no manis tikt vaļā par baltu velti.
Savukārt standarta cenas piedāvājums, nu, piedodiet… Uzrakstīju, ko par to domāju.
Pateicos par piedāvājumu piedalīties televīzijas raidījumā, tomēr mani tas neinteresē.
Ja esiet gatavi samaksāt tikai 45-50 eiro, tad es nemeklēšu risinājumus tiesībsargājošās instancēs, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt. Kādēļ es tā rīkošos?
Ja es aizietu uz veikalu, iebāztu kabatā biezpiena sieriņu, par to nesamaksātu un mani pieķertu, vai es tiktu sveikā cauri, samaksājot biezpiena sieriņa cenu? Protams, nē. Citādi tā darītu pilnīgi visi. Nu, nesanāca nozagt, nekas briesmīgs, atvainojos, samaksāju sieriņa cenu un nākamreiz būšu uzmanīgāks, lai mani zogot nepieķer.
Jūs vēlieties atrisināt situāciju tieši šādā veidā. Es uzskatu, ka uz to jāvērš sabiedrības uzmanība.
Ja Jūs minētās fotogrāfijas iegādātos par paaugstinātu cenu, tad es saprastu, ka tik tiešām nožēlojiet radušos situāciju un ka nākošās reizes nebūs. Attiecīgi man nebūtu iemesla vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu, jo jūs jau būtu darbos apstiprinājuši savu labo gribu visu atrisināt.
Varētu vēl diskutēt par cenu, tomēr man personīgi nešķiet, ka tā šajā gadījumā būtu pārspīlēta.
Atbildē saņēmu mēģinājumu izlocīties un izsprukt no jelkādas atbildības pat e-pastā.
Tā kā šo raidījumu veido neatkarīga producentu kompānija, apzinamies, ka tā daļēji arī ir mūsu atbildīga, kas tiek pārraidīts, tāpēc gribam to sakārtot mierīgā ceļa, jo katrs skatītājs mums ir ļoti svarīgs, bet tā kā kļūdu pieļāva producentu kompānija, nevis mēs, negribam arī par to maksāt kā Jūs sakat, bet vienoties par tirgus cenu, kā tas būtu bijis jāizdara neatkarīgajam producentam. Šajā gadījumā gribam nākt Jums pretī un samaksāt summu bez, iespējams, bezjēdzīgas tiesāšanās ar neatkarīgu mazu producentu, un ceram, ka arī Jūs mums varat panākt pretī un vienoties par abpusēju cieņu un neveikt melno PR.
Palūkojos, kas tad titros norādīts kā raidījuma producents. Tā ir Lelde Miezīte. Pameklēju google un atradu facebook profilu, kurā persona ar šādu vārdu un uzvārdu norādījusi kā darba vietu Producer at Rigatv 24. No kā diez šis mazais producents ir neatkarīgs?
Vai ir liela jēga diskutēt par dažādām vainas pakāpēm ar anonīmu gmail konta autoru? Domāju, ka nē.
Neņemos spriest, kura no pusēm ir vainīgā – jūsu uzņēmums, vārdā nenosauktā producentu kompānija, kāds cits vai visi kopā. Pat ja es gribētu to noskaidrot, man tam trūkst informācijas. Lūdzu esiet tik laipni un savas attiecības atrisiniet savā starpā. Konflikta situāciju esiet uzņēmušies risināt jūs. Paldies, ka jūs to godprātīgi dariet. Tomēr tas ir līdzīgi kā, ja par veikalā nozagtu sieriņu tā cenu samaksātu advokāts. Īsti godīgi tas tomēr nav. Tāpēc pie tāda risinājuma man personīgi paliek bažas, ka līdzīgas situācijas atkārtosies arī nākotnē. Attiecīgi uzskatīšu par savu morālu pienākumu brīdināt līdzcilvēkus par nonākšanu līdzīgās situācijās. Nedomāju, ka tas ir melnais PR, bet pieņemu, ka jums par to var būt atšķirīgs viedoklis un respektēju to. Jebkurā gadījumā jums ir (būs) visas iespējas situāciju detalizēti izskaidrot no sava redzes punkta. Ja esiet daļēji uzņēmušies vainu kaut arī jums tas nebūtu jādara, neredzu kā tas jums varētu darīt negodu.
Un tā pagāja nedēļa. Neloloju nekādas ilūzijas attiecībā uz atbildes sagaidīšanu un tās arī, protams, nebija. Nodomāju – bet ko viņi darīs, ja mēģināšu izprovocēt uz atrisinājumu citādā veidā?
Vai noformēsim līgumu par autoratlīdzību? Jums droši ir kāds paraugs.
Nu gan es saņēmu atbildi. Samulsu.
Ja esat ar mieru vienoties par autoratlīdzības samaksu 45 – 50 eiro vērtībā un neveikt melno PR, tad esam ar mieru Jums sagatavot un nosūtīt līgumu.
Pirmo reizi šīs sarakstes laikā es nezināju, ko darīt. Vai tad man ir kāds prieks krāmēties ar to visu? Un vai tad 45-50 eiro ir tik ļoti maz šajā gadījumā? Atbildēju, neko līdz galam neizlēmis, ar domu skatīties, kā tālāk risināsies lietas.
Principā jā.
Lai nebūtu pārpratumu, esiet lūdzu tik laipni un iespējami precīzi definējiet, ko saprotiet ar “neveikt melno PR”. No līdzšinējās sarakstes izskatās, ka mēs šo jēdzienu saprotam dažādi.
Saņēmu arī atbildi.
Labi, tad drīzumā sagatavosim un nosūtīsim Jums līgumu. Ar melno PR domājam Jūsu iepriekš minēto (citējot, tomēr vēlēšos vērst sabiedrības uzmanību uz šo gadījumu. Vai tā būtu tikai publikācija stacija.org, vai raksts pietiek.com, vai vēl kur citur – to es šobrīd nevaru pateikt.). Ja varam vienoties par šādu darbību neveikšanu, tad būsim pateicīgi.
Apdomājos un diezgan negribīgi nolēmu piekāpties. Tā sakot, labāk slikts miers nekā labs karš.
Es gluži nebūšu ar mieru par šo gadījumu pilnīgi klusēt. Piedāvāju kompromisu neminēt jūsu uzņēmumu, raidījuma nosaukumu, telekompāniju vai tamlīdzīgu informāciju, kas ļautu jūs identificēt.
Saņēmu ziņu.
Kad būsim sagatavojuši līgumu, nosūtīsim to Jums.
Pagāja nedēļa. Apvaicājos.
Cik tieši laika jums vēl nepieciešams, lai sagatavotu autoratlīdzības līgumu?
Saņēmu atbildi.
Viss ir procesā, drīz nosūtīsim!
Nu, labi. Nav jau tā, ka es pats nevarētu sagatavot autoratlīdzības līgumu. Ja ir paraugs, to var nesteidzīgi paveikt nepilnas stundas laikā. Bet Rīga TV24 uzņēmās šo darbiņu izdarīt. Tad lai arī dara.
Pagāja vēl viena nedēļa. Tad vēl viena. Kopā tātad jau vairāk nekā trīs. Nav nekādu ziņu par aizkavēšanās iemesliem, pat konkrētu summu nav centušies sarunāt. Man nekur nav jāsteidzas, bet tā kārtot lietas vienkārši nav nopietni.

Jums ir bijis ļoti daudz laika. Esmu jums nācis pretī, bet rezultāta nav pilnīgi nekāda. Es vairs nepiekrītu iepriekš norunātajam kompensācijas variantam.

Ja jums vēl ir vēlme atrisināt situāciju bez trešo pušu iejaukšanās, uzņemieties iniciatīvu un pie reizes pārlieciniet mani, ka sarakstei ar jums ir vērts veltīt kaut vienu minūti.

Nekādas atbildes no Rīga TV24 vairs nav bijis.

 

Apjautājos facebook konta īpašniecei Leldei Miezītei Producer at Rigatv 24, kā ar viņu iespējams kontaktēties darba jautājumos, bet atbildi nesaņēmu.

Sāku interesēties, ko līdzīgos gadījumos dara citi. Par to nākošajos ierakstos.

Vai feļetonisma laikmets attiecas uz mūsdienām?

Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?

Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.

 

Kāpēc Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu?

Man jau labi sen ir aizdomas, ka LSM par Trampu raksta vai nu sliktu, vai neko. Un mani tas kaitina. Jo Donalds Tramps ir mūsu nozīmīgākā militārā sabiedrotā – Amerikas Savienoto Valstu – prezidents. Turklāt demokrātiskā veidā tautas ievēlēts. Patīk viņš kādam vai nē, bet tāda ir bijusi amerikāņu izvēle un mums tā ir jāciena. Latvijai ir eksistenciāli nepieciešamas labas attiecības ar ASV. Vai to var panākt, regulāri izlejot virtuālas samazgas pār viņu galveno amatpersonu? Neticu.

Atvēru LSM un atlasīju pēdējos 30 rakstus ar iezīmi “Donalds Tramps“. Novērtēju arī, kādu iespaidu par Trampu šī ziņa atstāj. Protams, šis vērtējums ir nedaudz subjektīvs, bet, ja ziņā pieminēti kāds no Trampa skandāliem vai viņa zemā popularitāte, tad ziņu kopumā grūti uztvert pat kā neitrālu. Savukārt, ja Tramps atbild Ziemeļkorejiešiem, ka “viņi dabūs pretī”, tad tas nav viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi.

Apkopojot datus, sanāk, ka par Trampu ir 19 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 2 labas un 9 neviennozīmīgi vērtējamas.

 

Salīdzinājumam atlasīju pēdējās 30 ziņas arī par Vladimiru Putinu. Jāatzīst, ka ar viņu mazliet sarežģītāk. Ziņās par Putinu mēdz piesaukt Krievijas mēģinājumus ietekmēt ASV vēlēšanas, Asada un ķīmisko ieroču lietošanas atbalstu, par ko vainotie apgalvo, ka trūkst pierādījumu. Tādas ziņas balansē uz “grūti pateikt” un “sliktas”. Bet, lai cik daudz arī šo “grūti pateikt” nebūtu, viens gan ir skaidrs. Vladimiru Putinu LSM pilnīgi noteikti nemīl. Par Putinu ir 18 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 1 laba, 11 neviennozīmīgi vērtējamas. Rezultāts praktiski tāds pats kā Donaldam Trampam.

Lai arī abi galvenie varoņi ir vienādi slikti, tomēr man nav radies iepaids, ka LSM vērstos pret Vladimiru Putinu tikpat aktīvi kā pret Donaldu Trampu.

Sāku pievērst uzmanību publicēto ziņu datumiem. Ja par Trampu 30 ziņas tikušas publicētas 37 dienu laikā, tad par Vladimiru Putinu 111 dienu laikā. Tas nozīmē, ka par Putinu LSM vidēji publicē vienu sliktu ziņu 6 dienās, bet par Trampu – divās. Tāpēc arī Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu.

 

Jautājums pārdomām – vai LSM strādā noderīgie idioti?

 

Atlasītās ziņas.

http://www.lsm.lv/temas/donalds-tramps/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
16.08.2017 FOTO: Ņujorkā notiek plaši protesti pret Trampa politiku  slikts
15.08.2017 Kārlis Dagilis: Notikumi Šarlotsvilā atsedz Amerikā gruzdošo saspīlējumu  slikts
14.08.2017 Trampu kritizē par reakciju uz vardarbību Šarlotsvilā  slikts
14.08.2017 Trampa padomnieks uzbrukumu protestētājiem nosauc par teroraktu  labs
14.08.2017 Tramps grasās apsvērt jaunas tirdzniecības barjeras pret Ķīnu  grūti pateikt
11.08.2017 Tramps brīdina Ziemeļkoreju: Viss ir gatavs kaujai  grūti pateikt
09.08.2017 ASV medijos izskan aizdomas par viceprezidenta gatavošanos vēlēšanām  slikts
04.08.2017 ASV aktivizē izmeklēšanu par Trampa komandas sakariem ar Krieviju  slikts
03.08.2017 Tramps spiedis Penju-Njeto pārstāt apgalvot, ka Meksika nemaksās par žogu uz robežas  slikts
03.08.2017 Tramps jauno ASV sankciju likumprojektu nodēvē par «ļoti kļūdainu»  grūti pateikt
03.08.2017 Tramps piedāvā desmit gadu laikā uz pusi samazināt imigrantu skaitu uz ASV  grūti pateikt
02.08.2017 Tramps Balto namu nodēvē par izgāztuvi  slikts
31.07.2017 Atlaiž Baltā nama sabiedrisko attiecību direktoru Skaramuči  slikts
31.07.2017 Japāna aicina Ķīnu aktīvāk vērsties pret Ziemeļkoreju  grūti pateikt
26.07.2017 ASV prezidentam liegs vienpusēji atcelt pret Krieviju noteiktās sankcijas  slikts
25.07.2017 Trampa znots noliedz saistību ar Krieviju  slikts
24.07.2017 Trampa un Krievijas biznesa sakaru izmeklēšanā minēta Latvija  grūti pateikt
24.07.2017 Eiropas Savienība nemierā ar ASV jaunākajām sankcijām pret Krieviju  slikts
23.07.2017 ASV grasās ierobežot Trampa iespējas potenciāli atcelt sankcijas pret Krieviju  slikts
23.07.2017 «Daīš» – vai Indijas un ASV sadarbības veicinātājs?  labs
22.07.2017 Mediji: Līdz ar pārmaiņām administrācijā Tramps vēlas nostiprināties «Krievijas skandāla» laikā  slikts
20.07.2017 ASV senatori izvaicās Trampam pietuvinātos cilvēkus par kontaktiem ar Krieviju  slikts
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
17.07.2017 Samazinās ASV prezidenta Trampa popularitāte  slikts
14.07.2017 FOTO: Bastīlijas ieņemšanas gadadienu šogad Francijā svin kopā ar Trampu  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps vizītē Francijā ar Makronu pārrunās pasaules konfliktu risinājumus  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 G20 samits bez iemesla šampanieša dzeršanai un uguņošanai  slikts
12.07.2017 Skandāls par Trampa dēla tikšanos ar krievu juristi vēršas plašumā  slikts

 

http://www.lsm.lv/temas/vladimirs-putins/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
31.07.2017 Putins paziņo par 755 ASV diplomātu izraidīšanu  slikts
27.07.2017 Putina vizīte Somijā – uzmanības centrā starptautiskie konflikti un mācības Baltijas jūrā  grūti pateikt
27.07.2017 Putins apmeklēs Somiju  grūti pateikt
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 Eksperts: Paliek iespaids, ka Krievijai ir kompromats par Trampu  slikts
09.07.2017 Tramps: Ir laiks veidot konstruktīvu sadarbību ar Krieviju  slikts
08.07.2017 Tramps un Putins vienojušies koncentrēties uz nākotnes sadarbību, nevis kavēties pagātnē  grūti pateikt
07.07.2017 Tramps un Putins vienojas par mēģinājumu panākt jaunu pamieru Sīrijā  grūti pateikt
06.07.2017 Neparedz ASV un Krievijas attiecību maiņu pēc Putina un Trampa tikšanās  slikts
02.07.2017 Putins iesaistās Kataras strīda risināšanā  labs
30.06.2017 Putins pagarina atbildes sankcijas pret Rietumiem  slikts
29.06.2017 Baltais nams apstiprina Trampa un Putina gaidāmo tikšanos G20 samitā  slikts
28.06.2017 Krievija pieļauj Putina un Trampa tikšanos G20 samitā  slikts
25.06.2017 Ukraina protestē pret Putina vizīti Krimā  slikts
15.06.2017 Putins apsūdz BBC Navļnija atbalstīšanā  grūti pateikt
15.06.2017 Putins ikgadējā «tiešajā līnijā» atbildēs uz jautājumiem  grūti pateikt
05.06.2017 Putins: ASV hakeri uzvēluši vainu Krievijai  slikts
01.06.2017 Putins: Citu valstu pūliņi iegrožot Krieviju ir bijuši neveiksmīgi  slikts
31.05.2017 Rokasspiedienu politika jeb jaunie laiki globālajā politikā  grūti pateikt
31.05.2017 Makeins: Putins rada lielākus draudus drošībai nekā «Daīš»  slikts
29.05.2017 Makrons Versaļā uzņem Putinu  slikts
09.05.2017 Maskavā bez aviācijas dalības notikusi Uzvaras parāde  grūti pateikt
03.05.2017 Baltais nams: Trampam un Putinam bija labas sarunas par kara izbeigšanu Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Tramps un Putins apsprieduši situāciju Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Pēc Merkeles un Putina sarunas Vācijas un Krievijas attiecības nekļūst siltākas  slikts
02.05.2017 Piesardzīgas prognozes par Merkeles un Putina tikšanos  slikts
29.04.2017 Krievijas opozīcijas akcijā pret Putinu Sanktpēterburgā vairāki desmiti aizturēto  slikts
29.04.2017 Maskavā pieeja Putina pieņemšanas telpām bloķēta ar celtniecības tehniku  slikts

Par masu mediju un reklāmas mērķauditoriju

Atvēru vienu no populārākajiem interneta portāliem Latvijā un kādu brīdi mēģināju iztēloties šī portāla mērķauditoriju.

  • Šis cilvēks nav dzirdējis, ka dzērumā nevajag sēsties pie stūres.
  • Viņš nezina, ka pasaules spilgtākās rokgrupas ir The Kills, Foo Fighters un Biffy Clyro.
  • Viņam ir aizdomas, ka ugunsgrēks Jūrmalā un tās mēra pārvēlēšana nav tikai nejauša sakritība.
  • Viņš tic nepatiesiem mītiem par “Islāma valsti”.
  • Viņš nezina, kāpēc bankas pieprasa klientu datus.
  • Viņam nav ne jausmas, ka Zolitūdes traģēdijas viens no iemesliem bijis kopnes mezglu nepietiekama stiprība.
  • Viņš uzskatījis, ka Krievija Baltijas jūrā līdz šim rīkojusies neprofesionāli.
  • Viņš plānojis Līgo naktī būt pārgalvīgs.
  • Viņš nemaz nezina, ka viņu gaida jaunie galamērķi slēpošanas tūrēs.
  • Viņš līdz šim nemaz nav pieļāvis, ka maksātnespējas administratori varētu būt pastrādājuši arī citus noziegumus.
  • Viņam būtu jāzina, ko kāda māmiņa atbildējusi meitai, kura viņu nosaukusi par resnu.
  • Viņš ir pārsteigts, uzzinot, ka Makregors varot kļūt par spožāko zvaigzni sportā.
  • Viņam gribas aplūkot, kā likumsargi aizturējuši tūristu, kurš apkārtējiem atrādījis savu mantību.
  • Viņam nav ne jausmas, kur likt atkritumus.
  • Viņu interesē, vai Skrastiņu darbs novedis pie profesionālas kaites.
  • Viņam nepieciešami īpaši katoļu organizēti pirmslaulības apmācību kursi pirms Jāņu nakts.
  • Viņš nemaz nav nojautis, ka biļetes uz Makgregora – Meivezera cīņu maksā milzu summas.
  • Viņam nav ienācis prātā Jāņos noslēpt atslēgas sev nepieejamā vietā.
  • Viņam jāzina, ka Līgas ceļu satiksmē ir apzinīgākas, bet Jāņu tajā ir vairāk.
  • Viņš nespēj izlemt – mīlēties, kniebties vai nodarboties ar seksu.
  • Viņam nav bijis ne jausmas, ka sekss uzlabo darba efektivitāti.
  • Viņš (šoreiz laikam gan viņa) sevi uzskata par dīvainu, jo nepatīk sekss.
  • Viņam šķita, ka Kailija Dženere kaunas no savas rētas.
  • Viņu interesē, kādas 10 lietas jāizdara, lai iegūtu brīvību.
  • Viņam jāpalūko, kā izskatās Demija Mūra, kura palikusi bez zobiem.
  • Viņš nav zinājis, ka Kerijas Fišeres organismā konstatētas narkotikas.
  • Viņam ir jaunums uzzināt, ka viņš ir savas dzīves mākslinieks.

Apnika. Netiku pirmajai lapai pat līdz pusei. Ilustrācijai iespaids tāpat gana spilgts.

Vai jums šķiet, ka to visu raksta normāliem cilvēkiem? Vai varbūt šī portāla mērķauditorija ir ar debilitāti sasirgušie?

Man nav ilūziju, ka citos portālos vērojamā aina būtu radikāli atšķirīga. Varbūt LSM infantilo ziņu īpatsvars ir mazāks nekā citur.

Bet interneta masu mediji ir tikai viens no piemēriem. Pat ja es braucu ar trolejbusu, tad varu lasīt, ka stāvot vajag turēties vai ka transports var kavēties satiksmes dēļ.

Attēls no rigassatiksme.lv

Visur, kur pamanījusies iespiesties reklāma vai publisko attiecību veidotāju gara darbi, bez pūlēm var atrast līdzpilsoņu centienus izglītot apkārtējos. Kopīgais mēdz būt attieksme pret izglītojamo, iespējams, arī mērķauditorija. Reizēm nav iespējams saprast, kura no grupām ir apdauzītāka – izglītotāji vai izglītojamie.

Mani kaitina sabiedrības uzskatīšana par idiotiņiem. Tas liek justies diezgan nekomfortabli. It kā tu dzīvotu muļķu zemē, kurā ir ļoti maz izredzēto, kuri patiešām saprot lietas tādas, kādas tās ir īstenībā. Bet es neticu šādai ilūzijai. Ja es censtos atcerēties visus sev zināmos muļķus un normālos cilvēkus, tad otro sanāktu daudz reižu vairāk.

Esmu drošs, ka vidēji gudru cilvēku Latvijā ir diezgan daudz. Tomēr, ja paseko, ko publisko attiecību darboņi un citi sabiedrības izglītotāji cenšas iemācīt man un maniem līdzpilsoņiem, šķiet, ka viņi dzīvo kādā paralēlā pasaulē. Viņi ir pārliecināti, ka izglītojamie ir nedomājoša, viegli manipulējama masa. Bet, pirmkārt, viņi kļūdās. Otrkārt, tas liecina par fantastisku iedomību.

Es redzu, ka publisko attiecību veidošana un muļķīgu reklāmiņu izveide ir iztikas avots diezgan daudziem cilvēkiem. Bet kā lai es uz viņiem skatos ar cieņu? Kā lai viņus nenotur par liekēžiem un dienaszagļiem, kurus vajadzētu pielikt pie kārtīga fiziska darba?

Vai tam visam maz ir iespējams punkts? Reklāmai droši vien punktu pielikt nav iespējams. Bet debilai reklāmai varbūt var, nosaucot lietas īstajos vārdos. Tas ir – jūs pret saviem patērētājiem attiecieties kā pret idiotiem! Jūsu mērķauditorija ir debili cilvēki!

Mēs dzīvotu daudz labākā pasaulē, ja citi, īpaši masu mediji, atteiktos no pašizdomātās sabiedrības izglītošanas misijas. Ja pret bērnu mēdz izturēties kā pret viegli debilu cilvēku, veltīgi gaidīt, ka no viņa izaugs apdāvināts gudrinieks. Līdzīgi ir ar pieaugušajiem. Ja tu pret viņiem attieksies kā pusdebiliem, tad ar tādiem arī nāksies darboties tālāk. Bet, ja tu arī pret ne to gudrāko cilvēku attieksies ar cieņu, agrāk vai vēlāk viņš tevi pozitīvi pārsteigs.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Kā interesēs darbojas LSM Melu detektors?

Latvijas Sabiedriskajos medijos ir sadaļa “Melu detektors“. Sadaļas rakstu ideja ir izvēlēties kādas personas izteikumu un izpētīt, cik daudz patiesības tajā ir.

Redzot ažiotāžu ap vienu no melu detektora autoriem Sergeju Pavlovu, nolēmu papētīt šo sadaļu sīkāk.

Sadaļa tikusi atvērta 2014. gada septembrī. Visus tajā publicētos ierakstus var atrast šeit. Tā kā ierakstu nav pārāk daudz, nolēmu būtiskāko informāciju apkopot. Ieraksti uzskaitīti hronoloģiskā secībā, sākot ar jaunāko. Politiskajā piederībā minēta partija minēta tikai, ja tā ir aktīva.

Izteikuma autors Politiskā piederība
Rezultāts Raksta autors
Raivis Dzintars NA puspatiesība Sergejs Pavlovs
Imants Parādnieks NA puspatiesība Anda Rožukalne
Vilnis Ķirsis Vienotība tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Kaspars Čerņeckis puspatiesība Madara Fridrihsone
Andrejs Pildegovičs tukšas pļāpas Sergejs Pavlovs
Vaira Vīķe-Freiberga ārpus konteksta Sergejs Pavlovs
Saeimas Ārlietu komisija, neoficiāli panikas celšana Sergejs Pavlovs
Dana Reizniece-Ozola ZZS puspatiesība Sergejs Pavlovs
Artuss Kaimiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ivars Godmanis puspatiesība Sergejs Pavlovs
Džo Baidens puspatiesība Sergejs Pavlovs
Rigonda Krieviņa puspatiesība Sergejs Pavlovs
Roberts Zīle NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Ēriks Stendzenieks tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Ādamsons Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvards Smiltēns Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Inguna Rībena NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Vilis Vītols puspatiesība Evita Puriņa
Nils Ušakovs Saskaņa puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Tavars ZZS puspatiesība Evita Puriņa
Pēteris Apinis puspatiesība Evita Puriņa
Jānis Iesalnieks NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Bens Karsons panikas celšana pieci.lv
News front tukšas pļāpas pieci.lv
Uldis Augulis ZZS tukšas pļāpas Evita Puriņa
Edvīns Šnore NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Andrejs Klementjevs Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Aleksandrs Vešņakovs Kremlis patiesība Evita Puriņa
Arvils Ašeradens Vienotība puspatiesība Evita Puriņa
Jūlija Stepaņenko Saskaņa tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Gulbis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Līga Meņģelsone tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Pūce Latvijas attīstībai tukšas pļāpas Evita Puriņa
Dzintars Rasnačs NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas Evita Puriņa
Juris Lazdiņš tukšas pļāpas Evita Puriņa
Roberts Ķīlis puspatiesība Evita Puriņa
Edgars Rinkēvičs Vienotība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Mārtiņš Bičevskis puspatiesība Evita Puriņa
KNAB tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guntis Belēvičs ZZS panikas celšana Evita Puriņa
Mārtiņš Šics Reģionu apvienība tukšas pļāpas Evita Puriņa
Gaidis Bērziņš NA puspatiesība Evita Puriņa
Viktors Zaķis tukšas pļāpas Evita Puriņa
Guna Purkalne puspatiesība Evita Puriņa
Ivars Bičkovičs tukšas pļāpas Evita Puriņa
Anrijs Matīss Vienotība patiesība pieci.lv
Vladimirs Reskājs patiesība pieci.lv
Jānis Dombrava NA tukšas pļāpas pieci.lv
Edmunds Zivtiņš panikas celšana pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Māris Balodis patiesība pieci.lv
Juris Pūce Latvijas attīstībai puspatiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andrejs Elksniņš Saskaņa puspatiesība lsm.lv ziņu redakcija
Inguna Sudraba No sirds Latvijai tukšas pļāpas lsm.lv ziņu redakcija
Mārtiņš Bondars Reģionu apvienība patiesība pieci.lv
Andris Orols Suverenitāte tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Dūklavs ZZS patiesība lsm.lv ziņu redakcija
Solvita Āboltiņa Vienotība tukšas pļāpas pieci.lv
Jānis Reirs Vienotība puspatiesība pieci.lv
Laimdota Straujuma Vienotība patiesība pieci.lv
Ivars Godmanis puspatiesība pieci.lv
ZZS ZZS tukšas pļāpas pieci.lv
Artuss Kaimiņš Reģionu apvienība tukšas pļāpas pieci.lv
Edvīns Šnore NA patiesība pieci.lv
Nils Ušakovs Saskaņa tukšas pļāpas pieci.lv
Andris Bērziņš ZZS puspatiesība pieci.lv
Ainārs Šlesers Vienoti Latvijai puspatiesība pieci.lv

Sākumā darbs pie sadaļas norisinājies visai ražīgi – septembrī 12 ieraksti un oktobrī 8. Pēc tam vērojams rakstu apsīkums: no novembra līdz janvārim pa diviem, februārī trīs, martā neviens utt. Kopā 2015. gadā sadaļā publicēti 17 ieraksti.

Jādomā, ka notikušas izmaiņas rakstu veidošanas komandā, jo ierakstiem līdz 2014. gada novembrim kā autori norādīti lsm.lv ziņu redakcija un/vai pieci.lv. Turpmāko rakstu autore ir Evita Puriņa. No 2016. gada septembra rakstus veido arī Sergejs Pavlovs. Pēdējos mēnešos pa vienam rakstam ir arī Madarai Fridrihsonei un Andai Rožukalnei.

 

Analizējot melu detektora pārbaudītos cilvēkus, jāsecina, ka visus sadaļas rakstus būtu jāiedala divās daļās. Līdz 2014. gada novembrim un vēlāk, kad tos pamatā veidojusi Evita Puriņa.

Līdz 2014. gada novembrim visbiežāk cilāta Vienotība (5 reizes). Tas šķiet loģiski, jo Vienotībai bija ministru prezidenta amats un vairāk ministru, kuri attiecīgi dabū vairāk publicitātes. Seko Saskaņa un ZZS ar 3 reizēm, NA un Reģionu apvienība ar divām. Tas liekas loģiski. NA un ZZS bija valdošajā koalīcijā. Saskaņai ir Rīgas mēra amats, Reģionu apvienība tolaik bija aktuāla. Piešķirtie novērtējumi ir dažādi, pārbaudāmie ir gan teikuši patiesību, gan daļēju patiesību, gan stāstījuši niekus.

 

Un tad nāk Evitas Puriņas laiks. Autore ļoti iemīļojusi Nacionālo apvienību, jo kopš 2014. gada novembra tās politiķu izteikumi anlizēti 9 reizes. ZZS 5 reizes, Vienotībai un Saskaņai 4 reizes, Reģionu apvienībai un Latvijas attīstībai pa vienai reizei. Tas būtu loģiski, ja Nacionālā apvienība būtu noteicošais spēks valdošajā partiju koalīcijā. Tā tomēr nav, Nacionālajai apvienībai parlamentā ir 17 deputāti, kamēr Vienotībai 23, bet ZZS 21. Šo partiju politiķu izteicieniem vajadzētu būt aptuveni līdzvērtīgi atspoguļotiem masu medijos. Opozīcijai masu medijos teorētiski būtu jāparādās mazliet retāk. Uz Saskaņu tas pilnā mērā nevar attiekties, jo Nils Ušakovs joprojām ir Latvijas galvaspilsētas domes priekšsēdētājs.

Evita Puriņa savus pārbaudāmos allaž pieķer puspatiesībās (9) un tukša pļāpāšanā (23 reizes). Vienreiz atklāts arī kāds panikas cēlājs (Guntis Belēvičs no ZZS). Un, izrādās, ir arī viens cilvēks, kura izteikumi pēc rūpīgas pārbaudes izrādījušies pilnīga patiesība. Kurš ir šis godavīrs?

Lūk, viņš:

Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs

 

Atgriezīsimies pie Sergeja Pavlova. Viņam līdz šim bijušas tikai 9 publikācijas, kas ir pārāk maza datu kopa nopietnu secinājumu veikšanai. Tomēr zināms ieskats viņa darbībā veidojas. ASV viceprezidenta teiktais, ka ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupāciju, esot tāda puspatiesība. Ivara Godmaņa nacionālā rakstura izteikumi par okupācijas laiku arī ir tikai puspatiesība. Tiek atrasta panika pusanonīmās baumās, kuras nākot no Saeimas Ārlietu komisijas. Savukārt Vienotības Rīgas mēra kandidāts par komunālo maksājumu dārdzību stāstot niekus. Pie parlamentā ievēlētajām partijām piederošu politiķu izteikumi pārbaudīti trīs reizes un tie ir no NA, Vienotības un ZZS.

 

Kopējā tendence ir izteikti pretnacionāla. Nevaru teikt, ka man tas būtu liels pārsteigums, bet tik lielu līdzību ar PSRS laika propagandu negaidīju.

“Top ziņas” draugiem.lv gaumē

Draugos eju vidēji 0-2 reizes dienā. Tur labajos sānos ir josla “Top ziņas”. Reizēm palūkojos uz virsrakstiem, klusītēm pabrīnos, cik tie ir sensacionāli, un nekad, nekad neklikšķinu ne uz viena no “ziņu” virsrakstiem.

Pateicoties delfiem un tvnet, esmu apguvis, ka šokējoši virsraksti praktiski vienmēr ir maldinoši. Tā nu tas ir un tur neko nevar darīt. Vairāk par to esmu rakstījis te: Par masu medijiem pirmā un otrā daļa. Var vienīgi atteikties patērēt tos informatīvos mēslus. To tad arī daru.

Kādudien nolēmu veikt nelielu eksperimentu un saglabāt draugos redzamos šokējošos virsrakstus. Katrā reizē tikai vienu no tiem. Eksperiments tika veikts mēnesi. Dažas dienas iztrūkst, jo nebiju pie datora.

Kādas 3-5 reizes visa mēneša laikā nebija neviena paša šokējoša virsraksta. Bet pēc dažām stundām atkal viss bija kārtībā.

17. jūnijs
17. jūnijs
17. jūnijs
17. jūnijs
18. jūnijs
18. jūnijs
18. jūnijs
18. jūnijs. Re, kas esot jāzina džentlmeņiem!
20. jūnijs
20. jūnijs
21. jūnijs
21. jūnijs
22. jūnijs
22. jūnijs
23. jūnijs
23. jūnijs
26. jūnijs
26. jūnijs. Visi taču atceras ārkārtīgi šausmīgos laika apstākļus tajā dienā, vai ne?
27. jūnijs
27. jūnijs
27. jūnijs
27. jūnijs. Ja VID-s gribēs mani par kaut ko informēt, viņš taču to noteikti darīs tieši caur brivbridis lv!
28. jūnijs
28. jūnijs
29. jūnijs
29. jūnijs
30. jūnijs
30. jūnijs. Tas nav iespējams.
1. jūlijs
1. jūlijs
2. jūlijs
2. jūlijs. Neļausim sievietēm staigāt pa Rīgas centra ielām!
3. jūlijs
3. jūlijs
3. jūlijs
3. jūlijs
3. jūlijs
3. jūlijs
4. jūlijs
4. jūlijs
5. jūlijs
5. jūlijs
6. jūlijs
6. jūlijs
6. jūlijs
6. jūlijs
7. jūlijs
7. jūlijs. Džentlmeņa veidotāji ignorē interneta jēdziena definīciju.
8. jūlijs
8. jūlijs
9. jūlijs
9. jūlijs
10. jūlijs
10. jūlijs
11. jūlijs
11. jūlijs
12. jūlijs
12. jūlijs
13. jūlijs
13. jūlijs
14. jūlijs
14. jūlijs
15. jūlijs
15. jūlijs
16. jūlijs
16. jūlijs. Bet kāpēc ne galaktikā vai Visumā? Nebūtu taču melots!
17. jūlijs
17. jūlijs
17. jūlijs. Tikai tagad patiesība? Ko tad līdz šim - melojāt, vai?
17. jūlijs
18. jūlijs
18. jūlijs
18. jūlijs
18. jūlijs
19. jūlijs
19. jūlijs
20. jūlijs
20. jūlijs
21. jūlijs
21. jūlijs
21. jūlijs
21. jūlijs

Domāju, ka tālāk turpināt nebija vērts.

Aiz gandrīz ikvienas no ziņām ir reāla cilvēka nelaime. Uz tā rēķina pelnīt klikšķus ir neētiski un man personīgi arī nepieņemami. Ja domājiet līdzīgi, lūdzu neklusējiet.