Izvēles pamatojums

Vairākas reizes šogad esmu dzirdējis izmisīgus “nav par ko balsot”. Tāpat “kāpēc jābalso par ļaunumu, pat ja tas ir mazākais” utml.

Es vēlēšanās neizvēlos savu dzīvesbiedru vai turpmāko garīgo autoritāti. Ir jauki, ka cilvēki nopietni attiecas pret savu izvēli, bet nevajag arī pārspīlēt. Domāt, ka būs kāds indivīds vai pat partija, ar kuru manas indivīda vērtības sakritīs par 100%, ir utopija. Būs partija, kuras vērtības ar manējām sakritīs par 30%, citai par 50%, citai par 60%. Tā tam arī ir jābūt. Tas ir absolūti normāli.

Es dzīvoju Rīgā. Esmu spiests pieciest Saskaņu un Ušakovu jau gandrīz 10 gadus. Man tas ir noriebies. Ļoti, ļoti. Starp citu, ne jau nacionālā jautājuma dēļ. Es varētu uzrakstīt garum garu referātu par visām Saskaņas vadībā īstenotajām stulbībām, bet man pārlieku žēl sava laika un es to te tagad nedarīšu. Izskatās, ka Saskaņieši sabāzuši visur savējos cilvēkus un saimnieciskais rezultāts viņiem absolūti nerūp. Šī ārkārtīgi tuvredzīgā pieeja Saskaņu agrāk vai vēlāk tik un tā ieslaucīs politiskajā mēslainē, bet līdz tam vēl jāciešas.

Es negribu redzēt, ka visa Latvijā saimnieko kā Rīgā. Tad Latvija tik tiešām būtu failed state jeb neizdevusies valsts. Rīga tāda jau ir. Būsim godīgi, nu, ir taču.

Ja partija X apsver domu nopietni strādāt kopā ar Saskaņu, tad, acīmredzot, ne jau saimniecisku iemeslu dēļ. Ar tādu kopā var tikai turēties pie siles, nevis nopietni strādāt. Šajā ziņā tāda īsti droša pārliecība man ir tikai par vienu partiju.

Iztālēm jau dzirdu oponentus skandinām “cik var ar to nacionālo jautājumu ņemties, pietiek taču reiz! Atliekam to malā un dzīvojam kopā draudzīgi tālāk!

Saskaņas elektorāts sastāv gandrīz tikai no nacionāli balsojošajiem. Par to nez kāpēc nemēdz skaļi runāt, bet tā taču ir. Ja tā nebūtu, cilvēki paskatītos uz Saskaņas darbiem un balsotu citādāk. Bet tā nav. Tā nebūs. Tā ir realitāte, kuru nevajag ignorēt savas vēlmju domāšanas dēļ.

Kamēr saticīgie latvieši izlems piekāpties un “dzīvot draudzīgi”, tikmēr nacionālie krievi (un tādu ir ļoti, ļoti daudz) nobalsos par Saskaņu un… būs uzvarējuši! Vienos vārtos! Jo Saskaņai jau nekur nebūs jāpiekāpjas.

Kas tad notiks, ja Saskaņu pielaidīs pie varas? No sākuma nekas briesmīgs. Grandiozi pieaugs valsts parāds, būs bezmaksas sabiedriskais transports visas Latvijas mērogā, lieli salūti un tamlīdzīgi. Pa kluso visur tiks salikti savējie cilvēki. Un, pats galvenais – lēnām, bet neatlaidīgi tiks noārdīts atlikušais demokrātiskais varas maiņas mehānisms. Tiks darīts viss iespējamais, lai Saskaņa varētu valdīt mūžīgi.

Mana dzīve ir par īsu naiviem “dzīvosim draudzīgi” eksperimentiem. Pēc tādiem vajadzēs nez cik gadu darbu, lai situāciju vismaz kaut cik mēģinātu atgriezt iepriekšējā līmenī.

Nekorekts jautājums

Attēls no cvk.lv

Pieņemsim, ka es sekoju līdzi visiem politiskajiem jaunumiem. Zinu, kas ir Saskaņas ministru kandidāti, esmu izlasījis visas 4000 zīmju programmas, paudis viedokli sociālajos tīklos, kaitinājis mudinājis līdzcilvēkus izdarīt pareizo izvēli, šausminājies par pirts sarunām, sekojis partiju reitingiem, apmeklējis KPV LV tikšanos ar vēlētājiem, diskutējis ar PAR-iešiem viņu teltīs un tā tālāk.

Un tad ir mans hipotētiskais brālēns, kurš šo laiku pavadījis, lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, ejot uz teātri, gleznojot savam priekam vai gluži vienkārši, pavadot mazliet vairāk laika darbā, lai nopelnītu vairāk naudas.

Kad pienāks 2018. gada 6. oktobris, mēs būsim vienādās pozīcijās. Mana balss nebūs svarīgāka par viņa balsi (ar nosacījumu, ka balsosim tajā pašā reģionā).

Pēc vēlēšanām manām zināšanām par politiskajiem procesiem nebūs reāla pielietojuma, ja vien pats profesionāli nebūšu ar to cieši saistīts. Un, protams, nebūšu, tāpat kā lielais vairums no mums.

Kurš no mums abiem ir gudrāks – es vai mans brālēns?

 

Es zinu, ka vēlēšanas ir svarīgas. Bet es justos labāk, ja man to katru brīvu brīdi neatgādinātu. Savu izvēli vēlēšanām esmu izdarījis jau sen. To nekas nemainīs, jo pēdējā brīža kompromatus es nespēšu uztvert nopietni. Mani daudz kas kaitina politiskajos procesos, tai skaitā sevis izvēlētajā partijā, bet es par to negribu cepties. Mans personīgais miers un labsajūta man šķiet svarīgāki par diskusijām ar stipri apšaubāmiem panākumiem.

Kādreiz par politiku mēdzu rakstīt blogā. Man patika vērot, cik gudri tiek īstenotas dažādas intrigas. Kopš Tautas partijas aiziešanas pa skuju taku man šķiet, ka politiķi kļuvuši primitīvāki. Pirmsvēlēšanu vēršanās pie vēlētājiem, tajā skaitā reklāmas, mani vispār tracina. Pārāk bieži izskatās, ka šo aktivitāšu mērķauditorija ir garīgi atpalikušie.

Es nespēju cienīt cilvēkus, kuri pret mani un maniem līdzcilvēkiem izturas kā debiliem. Man būtu ļoti liels kārdinājums nobalsot par partiju, kura vērstos pret vēlētājiem ar cieņu – kā pret domājošām būtnēm, pat neskatoties uz tās programmu.

Es tomēr cienu un reizēm pat mazliet apbrīnoju tos, kuri par politiku uztraucas un cenšas kaut ko mainīt, kaut vai tikai runājot par to. Protams, ja tas ir argumentēti un konstruktīvi, jo “viss ir slikti” līmeni cienīt nav iespējams. Nudien nezinu, vai viņu darbības kaut ko reāli maina, bet bez viņiem būtu vēl bēdīgāk.

Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā jeb kā Youtube bloķēja video ar vardēm

Pēc astoņu gadu ilgas galvas lauzīšanas youtube beidzot sapratusi – mans 2010. gadā ievietotais video pārkāpjot youtube vadlīnijas un ir aizliedzams!

 

Video nosaukums bija Mežonīgs grupveida sekss Uzvaras parkā. Savulaik tam pat izveidoju ierakstu blogā. Tagad man kaut ko tādu darīt nebūtu interesanti. Bet tas bija joks un domāju, ka tā arī visi to uztvēra. Vienīgi izskatās, ka youtube mākslīgajam intelektam šis joks nav pielecis garus astoņus gadus, tāpēc apvainojies un ņem ļaunā.

Aizrakstīju caurulei protestu: There are frogs in the video. Just frogs! Yes, title of the video is ironic, but it’s ridicilous to ban video with frogs.

Atbilde uz manu protestu (nez, vai kāds to maz lasīja?) bija noraidoša.

Pats par sevi man šis niecīgais incidents ir diezgan vienaldzīgs, jo tā laika ieraksts man šodien diez ko smieklīgs vairs nešķiet. Turklāt youtube vadlīnijām neatbilstošo varžu video ievietoju vimeo. Bet kāda starpība? Principā kopā ar virsrakstu to var klasificēt kā mākslas darbu. Varbūt primitīvu un draņķīgu, bet mākslas darbu.

Youtube nodarbojas ar neargumentētu cenzūru. Ja tiek aizliegts pat varžu video, kurš astoņus gadus nevienam nav traucējis, tad ko gaidīt no tādas vietnes administrācijas? Kādā tieši veidā varžu video apdraud youtube auditoriju? Kāds nejauši uzzinās, ka vardes lec viena otrai virsū, būs šokēts un nespēs vairs naktīs gulēt? Varbūt tad esam konsekventi līdz galam un aizliedzam cilvēkiem pavasarī apmeklēt Uzvaras parku?

Par literatūru un latviešu valodu pamatskolas laikā

Lai arī lasīt man ļoti patika pat pirms skolas, pamatskolā kā priekšmeti man sirdij diez ko tuvi nebija ne latviešu valoda, ne literatūra. Varbūt vienīgi tik daudz, ka šie priekšmeti lielākoties bija vieglāk izturami par citiem. Bet arī ne vienmēr. Vārdu locīšana un pareizrakstība man bija laba, pateicoties lasīšanai. Ar komatiem gāja grūtāk. Vienkāršākajiem gadījumiem līdzēja pamatskolā apgūtie likumi, sarežģītākajiem – intuīcija. Vārdu un teikumu analīze man šķita garlaicīga un bieži arī bezjēdzīga.

Vispār es nebiju nekāds teicamnieks. Kur nu, piemēram, piektās klases pirmajā semestrī latviešu valodā un literatūrā man liecībā bija četrinieki desmit baļļu skalā. Tas gan vairāk bija disciplīnas, nevis valodprasmes dēļ. Es reiz nevarēju atrast mājasdarbu somā. Par to dabūju nulli un tajā pašā dienā mani to piespieda izlabot. To es izdarīju bez kļūdām un dabūju par to 8. Atzīmes man palika abas, vidēji tātad 4. Un mājasdarbs turpat somā vakarā atradās. Vispār jau tādas atzīmes “nulle” nemaz nebija. Mēs to nezinājām un, šķiet, mūsu pensijas gadu skolotāja arī nē. Bet atzīmi uz liecības šīs nulles pamatīgi samazināja.

Domraksti man problēmas nesagādāja, vienīgi vērtējums literatūrā reti bija augstāks par 7. Bija skolotājas pareizais viedoklis (domrakstā!), bija manējais un, jo atšķirīgāki tie bija, jo zemāku atzīmi saņēmu. Es pie tā biju pieradis.

Literatūrā mēs kādu mēnesi vai divus varējām veltīt Blaumanim. Lasīju ar lielu interesi, patika. Bet ar to arī, tā sakot, prieki beidzās. Jo tad vajadzēja šos darbus ņemt un vienu pēc otra analizēt. Kādas rakstura iezīmes vērojamas varoņos, kā pats būtu rīkojies un tā tālāk. Kad divi mēneši ar domrakstu vai pamatīgu kontroldarbu noslēgumā bija pārdzīvoti, sekoja Brigaderes pāris mēneši. Nu, tur pat no lasīšanas nekāda prieka nebija.

Protams, es nesapratu, kāpēc patīkamās nodarbes – lasīšanas – vietā jānodarbojas ar tukšu laika tērēšanu.

Bija regulāri arī jākaļ dzejoļi un tautasdziesmas (kādas 10, lai dabūtu 4, kādas 30, lai dabūtu 10). Iekalu kādas padsmit, dabūju savu 5 vai 6 un apbrīnojamā ātrumā visas aizmirsu. Es vispār nevienu dzejoli no skolas laika neatceros.

Pamatskolas skolotāja aizrāvās ar izdales materiāliem. Tos obligāti vajadzēja turēt kladē. Dažus vajadzēja ielīmēt, dažus tāpat vazāt līdzi un klades mums bija uztūkušas gandrīz divtik biezas. Ja izdales materiāls kladē neatradās, par to varēja dabūt nulli. Reti ļaujos destruktīvām emocijām, bet dienu pirms devītās klases latviešu valodas eksāmena obligāti līdzi vazājamos izdales materiālus sadedzināju. Varbūt arī tāpēc vērtējumā dabūju tikai 7.

Vidusskolā mācījos eksaktajā klasē un jaunā skolotāja mūs pārlieku nedresēja, īpaši pēc desmitās klases. Mēs arī attiecīgi izlaidāmies un, kamēr skolotāja stāstīja par, piemēram, brāļiem Kaudzītēm, īpaši neslēpjoties, lasījām avīzes un žurnālus. Par domrakstiem saņēmu daudz labākas atzīmes. Pirmais 10 mani gan ļoti pārsteidza, gan arī šķita likumsakarīgs un tas būtiski stiprināja manu pārliecību par sevi.

Kad pētīju, kur iestāties pēc skolas beigām, spēju sevi iedomāties gandrīz visur, izņemot filologus. Man īsti nebija priekšstata, ar ko viņi nodarbojas. Droši vien ļoti daudz kaļ no galvas, ko es noteikti negribēju darīt.

 

Tagad man ir cits priekšstats gan par valodu, gan literatūru. Mazliet žēl, ka līdz tam bija jāiet tik ilgs un garš ceļš, bet neko darīt. Lasu joprojām ļoti labprāt. Vienīgās bažas man ir par to, ka, jo vairāk lasu, jo prasīgs kļūstu. Jau tagad nav viegli atrast patīkamu literatūru, kur nu vēl pēc kādiem desmit gadiem.

Arī latviešu valodu gribētos prast mazliet labāk. Reizēm es redzu raksturīgas kļūdas citu rakstītos tekstos (piemēram, “tolete”) un pie sevis šausminos, ka droši vien arī manā rakstītajā valodā mēdz būt tādas “āža kājas”.

 

Uz šo garo ievadu mani pamudināja kas pilnīgi cits. Nejauši pamanīju rakstu par Jāni Poruku. Pārlaidu tam acis. Pat ja tur ir mazliet pārspīlēts, tas tik un tā ir iespaidīgi. Puisim izglītību sākotnēji apmaksājuši vecāki, bet viņa tēvs tiek ievietots cietumā un ģimene bankrotē. Tad viņam uzrodas mecenāts, kurš nezināmu iemeslu dēļ (aizdomas par homoseksuālismu) apmaksā studijas Vācijā. Tur Jānis aizraujas ar uzdzīvi un jau pēc trim semestriem atgriežas Rīgā. Ar naudu nav praties apieties. Uzsācis studēt gan ķīmiju, gan komerczinātnes, bet neko nav pabeidzis. Līdz visbeidzot saslimis ar, visticamāk, šizofrēniju. Mocījuši murgi, paranoja. Visbeidzot miris Tērbatas psihiatriskajā klīnikā nieka 39 gadu vecumā.

Ja paņem vikipēdijas ierakstu, tad tas ir tik sauss un neinteresants, cik vien var būt. Pilnīgi kā no mācību grāmatas norakstīts. Pareizuma esence, tā sakot.

Pēc Andra Bernāta raksta es Poruka biogrāfiju atcerēšos vēl labu laiku. Ja būtu lasījis tikai vikipēdiju, neatcerētos gandrīz neko. Jā, varbūt Bernāta raksts ir mazliet dzeltens, bet veido priekšstatu par literāta personību, atraisa lasītāja emocijas un līdz ar to paliek atmiņā. Vikipēdijas stila ieraksti lieliski der enciklopēdijām, bet neredzu nozīmi skolēniem ko tādu vispār mēģināt kalt no galvas. Man gan nav ilūziju, ka mūsdienās skolēniem sausas biogrāfijas vairs nav jāmācās.

Īsi par kebabēšanu

Pakistānas kebabā esmu bijis divreiz. Pirmajā bija tīri ok. Otrajā iekūlos pārsteidzošā netīrības perēklī un apkalpojošais personāls latviski komunicēt nespēja.

Es neesmu sev ienaidnieks. Man rūp mana veselība un zinu, ka higiēna ir svarīga. Ja kādam šķiet, ka viņa personīgajai veselībai ar higiēnu nav nekāda sakara, tad tas ir tikai laika jautājums, līdz viņš būs spiests pārliecināties par pretējo. Ja es aizeju ar bērnu uz ēstuvi, kurā higiēnas normas acīmredzami ievērotas netiek, es tur vairs neatgriezīšos. Vienalga, kas tur stāvētu pie letes vai kādā valodā ar mani runātu.

Šī iemesla dēļ Pakistānas kebabu ēšanas akcijas veicēji man asociējas ar bērniem, kuri, lai ieriebtu mammai, piekakā bikses.

Var jau būt, ka var izdomāt arī kaut ko vēl stulbāku.

Kā Rīgas dome ienīst kājāmgājējus

Pie tā, ka satiksmes organizācijas plānu autori nestaigā ar kājām, jau ir kaut kā pierasts. Bet kā var izdomāt kaut ko tik plānprātīgu kā šī noeeja no Vanšu tilta uz Ķīpsalu, man vēl joprojām nav saprotams.

Vanšu tilta noeeja uz Ķīpsalu kājāmgājējiem

Nez, ko gan tur nodomājuši darīt gājēji aiz barjeras? Un nez, kādēļ gan zāle aiz barjeras vairs neaug?

Šādus ierakstus varētu štancēt ķīpām. Visvairāk tajā visā tracina, ka tendence – likt kājāmgājējam mest cilpu cilpas – pat nedomā mazināties.

Gājējs vienmēr centīsies izvēlēties taisnāko ceļu. To mainīt nav iespējams. Ne ar žogiem, ne citādiem līdzekļiem. Ja ceļu projektētājs to atsakās saprast, tad viņš ir stulbs un savam darbam nederīgs.

Vienīgais iespējamais aizbildinājums – rūpes par drošību – netur kritiku, jo pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka gājējiem par šīm rūpēm ir nospļauties. Viņi iet kā gājuši un varbūt pat vēl nedrošāk nekā agrāk.

Par blogosfēras nīcināšanu

Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.

Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.

Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.

Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.

Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.

Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,

  • ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
  • kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
  • ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
  • un ka vispār autors ir stulbs.

Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.

Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!

Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.

Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.

Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt

  • lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
  • lielāks slinkums rakstīt komentārus,
  • augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
  • augstāks pieklājības līmenis,
  • vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
  • angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
  • iepriekš uzskaitītā kombinācija.

 

Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.

Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.

 

Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.

Krustāmie vārdi 1879. gadā

Reiz sensenos laikos dzīvoja enerģisks jauneklis, kurš sevi dēvēja par Ausekli. Viņš gribēja redzēt latviešu tautu ceļamies garā un necieta vācu kundzisko iedomības garu. Par spīti dažādām grūtībām Auseklis sastādīja savu kalendāru un piedāvāja tajā jaunus, latviskus krustāmos vārdus.

Tagad ir interesanti palūkoties, kas no tā laika vārdiem ir līdz mūsdienām izdzīvojis un kas tagad liekas pavisam nesaprotams. Piedāvāju pilnu Ausekļa rakstu (avots) ar labotām skenēšanas kļūdām un alfabētiskā secībā pārkārtotiem vārdiem.

Ja kādam ārzemniekam mūsu dienās, pēc beigta sprediķa gadītos nonākt latviešu baznīcā, kur tas dzirdētu pieminam uzsaucamo un krustāmo vārdus, tad tam gribot negribot būtu jādomā, ka mūsu tēvijā vairs nedzīvo neviena latvieša, bet ka visa šī zeme ciltām sāgām pārvācota. Tas pie viena krustījamā dzirdēta: Bartholomaus, Vilhelm, Florentin, Johannes, pie otrā: Louise, Helena, Zophie, Carolina u.t.t. Pie uzsaucamiem: Friedrich, Ernst Zutis ar Emilie, Dorothea Piparing u. t. t. u. t. t.

Priekš gadu desmitiem tikai dzirdēja: Bērtuli, Viļumu, Plorantiņu, Jāni un Līžu, Lieni, Zapu, Karliņu; tad vēl: Pidriķi, Ernestu, Mīliņu, Dārtu u. t. t. u. t. t. — Toreiz nedrīkstēja pieņemt tīrus svešus vārdus, tautu un kārtu šķirtības labad. Tikai kādas muižas — „jumpravas” un „špīsmanes” aplaimoja kādas zemnieku meitenes ar kādām aubītēm un tīriem svešiem vārdiem, kuri pēc baznīcas mājā pārnākdami tūliņ tērpās prastākos laužu uzvalkos, un bija līdzīgi citiem sērdieņiem. Latvietis visus šos, no grieķu, latiņu, ebreju, vācu u. c. valodas tapinātos krustāmos vārdus pārgrozījis pēc savas gaumas un sava valodas gara, caur ko tie pa lielākai daļai gluži pazaudējuši pirmajo veidu, kā augšā minētie vārdi rāda. Viss tas pierāda, cik tādi sveši vārdi mūsu valodas dabai pretīm, un cik pretdabīgi ir tērpties svešām spalvām.

Citam svešam vārdam norauta galva, citam aste; cits kā nabags sarauts kopām; un tādi ir krustāmie vārdi, kurus mūsējie mēdz dot saviem mīļotiem bērniem, savai dārgākai mantai. Nožēlojama ākstīšanās. Bet kā viņa gan nākusi pie mums?

Kā zināms, kristīgas ticības patiesība pirmos dīgļus ņēma starp grieķiem un romniekiem, caur kuriem tās ari tika izpaustas citās malās. Grieķi un romnieki toreiz ari bija tie vienīgie civilizācijas jeb izglītības nesēji. Visas tautas, kas kurmēr jau bija odušas viņu kultūras gaisu, dzinās visu darīt tā kā grieķi un romnieki, augstāka viņi nekā nezināja: šās valodas runāt, un pat savu vārdu no tām patapināt, varēja derēt tik par godu.

Tāda pērtiķiska ārpuses spīduma iegūšana gan parādās pie visām tautām, kuras patlaban grib sadraudzēties ar kulturu; bet viņa ari atstāj smieklīgas pēdas pēc sevis. Šāda atliciņa ir ari krustāmie vārdi, kas caur vācu misionāriem ienesti ir pie mums. Lai nu kā kurai tautai tie piederās, bet latvietim gan ne; to rāda jau tā augstāk minēta vārdu samaitāšana.

Latviešiem dot pašu vārdus jau agrāk mēģināja Biezbārdis, R. L. B. Zin. komisija, Kronvalds, u. c. Šo domu (ideju) daudzējādā ziņā par pareizu atzīdami, mēģinājām to tuvāk izstrādāt. Mēs atstājām krustāmo vārdu rubrikā tik tos (līdz 40), kas patiesi ļaudīs lietājami; visus citus mainījām, gan caur saviem atvasinājumiem, gan it īpaši caur senu vēsturīgu varoņu un mitoloģisku darītāju nosaukumiem u. t. t. Tam ļoti viltos, kas domātu, ka to darot būtu aizskārts kāds svētums. Tie tapinātie nosaukumi, kas atrodas vecos kalendāros, ir gandrīz visi cēlušies priekškristīgos laikos; tie ir ņemti no seno tautu dažādiem mitoloģiskiem dievekļiem u. t. t. Latviskus vārdus ņemdami, tik to esam darījuši, ka svešu, nesaprotamu vārdu vietā esam ņēmuši pašu vārdus. Un ja daži no pašu vārdiem, kas ņemti iz vēstures un teiksmu valsts, skanētu svešādi, tad tas vienīgi liecina, ka laiki un vēsturiski apstākļi spējuši tautu atsvešināt no tēvu tēvu citkārt cienītiem mitoloģiskiem un vēsturīgiem vārdiem.

Protams, mēs ne vienam negribam uzspiest ne viena ne otra vārda, un atļaujam ari pusmācītām freilenēm „izdomāt skaistus (!) vārdus priekš radinieku bērniem.” Mums atkal liels prieks ziņojot, ka jau sāk ieviesties ari latviski krustāmi vārdi.

Ausekļa priekšā liktie latviskie krustāmie vārdi “Baltijas kalendarā” 1879.

Acons
Acuraugs
Aivess
Alga
Andris
Andula
Andžis
Anšlavs
Apdoms
Argodis
Atzailis
Aukuperons
Auseklis
Austra
Austris
Ausveits
Ausviķis
Balva
Bangpūtis
Beveriņa
Bezbailis
Biruta
Brīvaitis
Budrels
Burtnieks
Burtons
Censaitis
Cerons
Ciltvairis
Daila
Dailons
Daiņa
Deja
Dēkla
Dievbijis
Dievdots
Dievgodis
Dievredzis
Dievvalds
Diža
Dravdāva
Drebkuls
Drivinalds
Drostala
Drošuls
Druvena
Dukņa
Dzeja
Dziedons
Dzintara
Dzīvaitis
Emils
Gaidulis
Gaigala
Gaismona
Gardauts
Gardietis
Gausons
Gādiņš
Glaima
Glauda
Glābiņš
Glezna
Glīta
Godaciets
Godains
Godiņš
Godvaris
Grasna
Gudra
Gudrons
Ģieda
Imants
Induls
Jausma
Jautra
Jautriņš
Jūsma
Jūsmiņš
Kaira
Kaitekla
Karaluna
Kareivs
Karvilis
Kaunis
Kaupons
Kļūma
Koša
Krietniņš
Krišus
Krūģis
Kunggaidis
Kungvaldis
Kurģis
Kūma
Ķeistauts
Labdars
Ladons
Laimiņš
Laimons
Lauka
Lauma
Laumiņš
Lēma
Lēnprāts
Liesma
Linksma
Līga
Līgona
Līgotis
Līgusons
Loma
Ļauduva
Mačis
Magona
Maigona
Maina
Maja
Margons
Marģers
Medainis
Mieraslava
Mierkopis
Miernesis
Miervaldis
Milda
Mirdza
Mīlula
Mīlvaris
Modra
Modriņš
Nameitis
Naula
Nāra
Nenoziedzis
Nomajs
Odiņš
Olgarts
Pagoda
Parega
Pastariņš.
Pergrubs
Pērkonela
Pērkons
Pērkons
Pilnītis
Plūdons
Potrimps
Pramšans
Praurima
Prātkopis
Prātons
Prieca
Priecis
Puķaja
Puškaitis
Radagaiss
Radivils
Rameķis
Ranapura
Rasmona
Rota
Rusiņš
Rūķis
Rūriķis
Saldmiers
Saldons
Salnaitis
Sārtona
Sērona
Sirdsmiers
Sirdsprieks
Sirdsspodra
Skadra
Skaidris
Skaidrīte
Skaidrīte
Slava
Slavdzītis
Slavels
Smaida
Smuidra
Sola
Spīdala
Spīdons
Spodra
Sprieduls
Sprigacīte
Spulga
Spulgace
Spulgacis
Spulģis
Stiprons
Strauja
Strāduls
Svantevaits
Sveika
Svētredzis
Tautgodis
Tavals
Tālivalds
Tālvaitis
Tikla
Tīkona
Trimpula
Trimpus
Uzvara
Ūziņš
Vadenauts
Valda
Valdmiers
Valdons
Varabalss
Varajdotis
Varpulis
Veikla
Videvuts
Viesturs
Virsaitis
Visdraugs
Vitauts
Zandars
Zeltena
Zeltmatis
Zeltsprodze
Zemlika
Zemvairis
Zēronis
Ziedokla
Ziedona
Ziedonis
Ziedula
Ziemcietis
Ziemuls
Zvaigstigs
Zvanpūtis

Maisu plīšana

Pēdējos mēnešos novērojama pastiprināta rosība ap čekas maisiem. Savā ziņā tas ir interesants fenomens, jo čekas maisi salīdzinoši mierīgi gulējuši ~27 gadus un tikai tagad šķiet, ka kļuvis neizturami spiedīgi.

Iespējams, to aizsāka romāns “Bailes”. Tajā izvirzīta versija, ka nekādu čekas maisu vairs nav, jo tie esot nozagti. Tas, protams, esot rūpīgi glabājams valsts noslēpums.

Reakcija uz “Bailēm”, kuras ilgstoši atradās pārdotāko grāmatu virstonē, bija diezgan pieklusināta. Apspriestākais temats bija grāmatas autors, par kuru vairums mēdza uzskatīt Lato Lapsu. “Bailēs” rakstītais maz tika komentēts pēc būtības. Varbūt tāpēc, ka nebija ko komentēt, varbūt nebija lasījuši, nav pat tik svarīgi. Tikai tas ir atstājis iespaidu, ka “Baiļu” versija, iespējams, nemaz nav bez pamata.

Tad bija garumā izstiepts mini-tracis ar čekas maisu pētnieku pielaidēm pie čekas maisiem. Lato Lapsas iesniegums SAB par iepazīšanos ar kartotēkas dokumentiem. Un pamazām čekas maisi atgriezās aktualitāšu sarakstā. Varbūt tas nemaz nebūtu noticis, ja viens otrs nebūtu tik cītīgi pretdarbojies. Ja, teiksim, čekas pētītājiem būtu sniegta pieeja dokumentiem uzreiz, bez jelkādām ierunām. Ja visādi gudrinieki nebūtu stāstījuši muļķīgus iemeslus, kāpēc tagad nekādi nav pieļaujama čekas maisu publiskošana. Bet panākts ir tieši pretējais.

Jo vairāk kāds pretojas čekas maisu publiskošanai, jo vairāk tas kaitina citus.

Ir punkts, aiz kura atpakaļceļš vairs nav iespējams. Kādu brīdi tas jau ir sasniegts. Par to liecina “maisu sargātāju” kuslie mēģinājumi saglabāt esošo stāvokli. Viņi vairs nespēj apturēt čekas maisu publiskošanu. Pat ja viņiem atrastos sakarīgi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tie nedarbosies, jo savu darbiņu ir padarījuši jau izskanējušie muļķīgie un oponentus aizvainojošie argumenti. Datu valsts inspekcijas iesaistīšana jau ir pēdējais salmiņš.

Prātīgākais būtu samierināties, ka čekas maisi tūlīt būs vaļā. Un sagatavoties, ja līdz šim tas neienāca prātā.

Nav vairs palicis daudz iespējamo vainīgo, kāpēc valstī lietas nenotiek tā, kā gribētos. Turklāt tādi, ar kuriem varētu tikt galā vai vismaz nedaudz ieriebt.

Patīk tas kādam vai nē, bet čekas maisu atvēršana tiek un tiks uztverta kā zināma veida atmoda, kā valsts pamatu restartēšana. Atbrīvošanās no stukačiem nepieciešama, lai varētu saprast, kuras šūnas mūsu valsts organismā ir slimas ar vēzi un pieņemt lēmumu par to turpmāku izolēšanu. Protams, ka viņi – stukači domā otrādi. Ka viņi vienīgie tik niansēti spēj saprast sarežģīto situāciju un ka pārējie ir dumji, neizglītoti nejēgas. Mums jāņem vērā, ka lielākā daļa stukaču nespēs pēc būtības atzīt savu nosodāmo darbību. Bet tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs uzzinām, kuri tie ir un pie varas vairs tādus nepielaistu.

Es esmu par čekas maisu saturu publiskošanu. Pilnā apmērā un pēc iespējas ātrāk. Lai nav nekādu šaubu par to, kas varētu būt palicis noklusēts. Citādi ar tiem varēs spekulēt mūžīgi un mēs šo tēmu nevarēsim izrunāt un slēgt. Visādas “izņemtās kartītes”, “pazudušās lietas” utt. lai skaidro speciālisti. Ja šo ~27 gadu laikā tā arī nav rasta iespēja dokumentus izpētīt, tad jāatzīst neveiksme un jākustas uz priekšu, nevis jāturpina muļļāties uz vietas. Turklāt turpmāka izpēte būs iespējama arī pēc materiālu publiskošanas.

 

Daži publiskotie mājieni par čekas maisu saturu.

Imants Kalniņš

Aivars Borovkovs

Ivars Godmanis

Zigmunds Skujiņš

Vaira Vīķe-Freiberga

Ints Cālītis

Helēna Celmiņa

Guntars Krasts

Indulis Zariņš

Edvīns Inkēns

Džemma Skulme

 

Vai feļetonisma laikmets attiecas uz mūsdienām?

Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?

Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.