Par literatūru un latviešu valodu pamatskolas laikā

Lai arī lasīt man ļoti patika pat pirms skolas, pamatskolā kā priekšmeti man sirdij diez ko tuvi nebija ne latviešu valoda, ne literatūra. Varbūt vienīgi tik daudz, ka šie priekšmeti lielākoties bija vieglāk izturami par citiem. Bet arī ne vienmēr. Vārdu locīšana un pareizrakstība man bija laba, pateicoties lasīšanai. Ar komatiem gāja grūtāk. Vienkāršākajiem gadījumiem līdzēja pamatskolā apgūtie likumi, sarežģītākajiem – intuīcija. Vārdu un teikumu analīze man šķita garlaicīga un bieži arī bezjēdzīga.

Vispār es nebiju nekāds teicamnieks. Kur nu, piemēram, piektās klases pirmajā semestrī latviešu valodā un literatūrā man liecībā bija četrinieki desmit baļļu skalā. Tas gan vairāk bija disciplīnas, nevis valodprasmes dēļ. Es reiz nevarēju atrast mājasdarbu somā. Par to dabūju nulli un tajā pašā dienā mani to piespieda izlabot. To es izdarīju bez kļūdām un dabūju par to 8. Atzīmes man palika abas, vidēji tātad 4. Un mājasdarbs turpat somā vakarā atradās. Vispār jau tādas atzīmes “nulle” nemaz nebija. Mēs to nezinājām un, šķiet, mūsu pensijas gadu skolotāja arī nē. Bet atzīmi uz liecības šīs nulles pamatīgi samazināja.

Domraksti man problēmas nesagādāja, vienīgi vērtējums literatūrā reti bija augstāks par 7. Bija skolotājas pareizais viedoklis (domrakstā!), bija manējais un, jo atšķirīgāki tie bija, jo zemāku atzīmi saņēmu. Es pie tā biju pieradis.

Literatūrā mēs kādu mēnesi vai divus varējām veltīt Blaumanim. Lasīju ar lielu interesi, patika. Bet ar to arī, tā sakot, prieki beidzās. Jo tad vajadzēja šos darbus ņemt un vienu pēc otra analizēt. Kādas rakstura iezīmes vērojamas varoņos, kā pats būtu rīkojies un tā tālāk. Kad divi mēneši ar domrakstu vai pamatīgu kontroldarbu noslēgumā bija pārdzīvoti, sekoja Brigaderes pāris mēneši. Nu, tur pat no lasīšanas nekāda prieka nebija.

Protams, es nesapratu, kāpēc patīkamās nodarbes – lasīšanas – vietā jānodarbojas ar tukšu laika tērēšanu.

Bija regulāri arī jākaļ dzejoļi un tautasdziesmas (kādas 10, lai dabūtu 4, kādas 30, lai dabūtu 10). Iekalu kādas padsmit, dabūju savu 5 vai 6 un apbrīnojamā ātrumā visas aizmirsu. Es vispār nevienu dzejoli no skolas laika neatceros.

Pamatskolas skolotāja aizrāvās ar izdales materiāliem. Tos obligāti vajadzēja turēt kladē. Dažus vajadzēja ielīmēt, dažus tāpat vazāt līdzi un klades mums bija uztūkušas gandrīz divtik biezas. Ja izdales materiāls kladē neatradās, par to varēja dabūt nulli. Reti ļaujos destruktīvām emocijām, bet dienu pirms devītās klases latviešu valodas eksāmena obligāti līdzi vazājamos izdales materiālus sadedzināju. Varbūt arī tāpēc vērtējumā dabūju tikai 7.

Vidusskolā mācījos eksaktajā klasē un jaunā skolotāja mūs pārlieku nedresēja, īpaši pēc desmitās klases. Mēs arī attiecīgi izlaidāmies un, kamēr skolotāja stāstīja par, piemēram, brāļiem Kaudzītēm, īpaši neslēpjoties, lasījām avīzes un žurnālus. Par domrakstiem saņēmu daudz labākas atzīmes. Pirmais 10 mani gan ļoti pārsteidza, gan arī šķita likumsakarīgs un tas būtiski stiprināja manu pārliecību par sevi.

Kad pētīju, kur iestāties pēc skolas beigām, spēju sevi iedomāties gandrīz visur, izņemot filologus. Man īsti nebija priekšstata, ar ko viņi nodarbojas. Droši vien ļoti daudz kaļ no galvas, ko es noteikti negribēju darīt.

 

Tagad man ir cits priekšstats gan par valodu, gan literatūru. Mazliet žēl, ka līdz tam bija jāiet tik ilgs un garš ceļš, bet neko darīt. Lasu joprojām ļoti labprāt. Vienīgās bažas man ir par to, ka, jo vairāk lasu, jo prasīgs kļūstu. Jau tagad nav viegli atrast patīkamu literatūru, kur nu vēl pēc kādiem desmit gadiem.

Arī latviešu valodu gribētos prast mazliet labāk. Reizēm es redzu raksturīgas kļūdas citu rakstītos tekstos (piemēram, “tolete”) un pie sevis šausminos, ka droši vien arī manā rakstītajā valodā mēdz būt tādas “āža kājas”.

 

Uz šo garo ievadu mani pamudināja kas pilnīgi cits. Nejauši pamanīju rakstu par Jāni Poruku. Pārlaidu tam acis. Pat ja tur ir mazliet pārspīlēts, tas tik un tā ir iespaidīgi. Puisim izglītību sākotnēji apmaksājuši vecāki, bet viņa tēvs tiek ievietots cietumā un ģimene bankrotē. Tad viņam uzrodas mecenāts, kurš nezināmu iemeslu dēļ (aizdomas par homoseksuālismu) apmaksā studijas Vācijā. Tur Jānis aizraujas ar uzdzīvi un jau pēc trim semestriem atgriežas Rīgā. Ar naudu nav praties apieties. Uzsācis studēt gan ķīmiju, gan komerczinātnes, bet neko nav pabeidzis. Līdz visbeidzot saslimis ar, visticamāk, šizofrēniju. Mocījuši murgi, paranoja. Visbeidzot miris Tērbatas psihiatriskajā klīnikā nieka 39 gadu vecumā.

Ja paņem vikipēdijas ierakstu, tad tas ir tik sauss un neinteresants, cik vien var būt. Pilnīgi kā no mācību grāmatas norakstīts. Pareizuma esence, tā sakot.

Pēc Andra Bernāta raksta es Poruka biogrāfiju atcerēšos vēl labu laiku. Ja būtu lasījis tikai vikipēdiju, neatcerētos gandrīz neko. Jā, varbūt Bernāta raksts ir mazliet dzeltens, bet veido priekšstatu par literāta personību, atraisa lasītāja emocijas un līdz ar to paliek atmiņā. Vikipēdijas stila ieraksti lieliski der enciklopēdijām, bet neredzu nozīmi skolēniem ko tādu vispār mēģināt kalt no galvas. Man gan nav ilūziju, ka mūsdienās skolēniem sausas biogrāfijas vairs nav jāmācās.

Īsi par kebabēšanu

Pakistānas kebabā esmu bijis divreiz. Pirmajā bija tīri ok. Otrajā iekūlos pārsteidzošā netīrības perēklī un apkalpojošais personāls latviski komunicēt nespēja.

Es neesmu sev ienaidnieks. Man rūp mana veselība un zinu, ka higiēna ir svarīga. Ja kādam šķiet, ka viņa personīgajai veselībai ar higiēnu nav nekāda sakara, tad tas ir tikai laika jautājums, līdz viņš būs spiests pārliecināties par pretējo. Ja es aizeju ar bērnu uz ēstuvi, kurā higiēnas normas acīmredzami ievērotas netiek, es tur vairs neatgriezīšos. Vienalga, kas tur stāvētu pie letes vai kādā valodā ar mani runātu.

Šī iemesla dēļ Pakistānas kebabu ēšanas akcijas veicēji man asociējas ar bērniem, kuri, lai ieriebtu mammai, piekakā bikses.

Var jau būt, ka var izdomāt arī kaut ko vēl stulbāku.

Kā Rīgas dome ienīst kājāmgājējus

Pie tā, ka satiksmes organizācijas plānu autori nestaigā ar kājām, jau ir kaut kā pierasts. Bet kā var izdomāt kaut ko tik plānprātīgu kā šī noeeja no Vanšu tilta uz Ķīpsalu, man vēl joprojām nav saprotams.

Vanšu tilta noeeja uz Ķīpsalu kājāmgājējiem

Nez, ko gan tur nodomājuši darīt gājēji aiz barjeras? Un nez, kādēļ gan zāle aiz barjeras vairs neaug?

Šādus ierakstus varētu štancēt ķīpām. Visvairāk tajā visā tracina, ka tendence – likt kājāmgājējam mest cilpu cilpas – pat nedomā mazināties.

Gājējs vienmēr centīsies izvēlēties taisnāko ceļu. To mainīt nav iespējams. Ne ar žogiem, ne citādiem līdzekļiem. Ja ceļu projektētājs to atsakās saprast, tad viņš ir stulbs un savam darbam nederīgs.

Vienīgais iespējamais aizbildinājums – rūpes par drošību – netur kritiku, jo pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka gājējiem par šīm rūpēm ir nospļauties. Viņi iet kā gājuši un varbūt pat vēl nedrošāk nekā agrāk.

Par blogosfēras nīcināšanu

Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.

Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.

Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.

Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.

Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.

Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,

  • ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
  • kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
  • ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
  • un ka vispār autors ir stulbs.

Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.

Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!

Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.

Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.

Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt

  • lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
  • lielāks slinkums rakstīt komentārus,
  • augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
  • augstāks pieklājības līmenis,
  • vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
  • angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
  • iepriekš uzskaitītā kombinācija.

 

Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.

Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.

 

Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.

Krustāmie vārdi 1879. gadā

Reiz sensenos laikos dzīvoja enerģisks jauneklis, kurš sevi dēvēja par Ausekli. Viņš gribēja redzēt latviešu tautu ceļamies garā un necieta vācu kundzisko iedomības garu. Par spīti dažādām grūtībām Auseklis sastādīja savu kalendāru un piedāvāja tajā jaunus, latviskus krustāmos vārdus.

Tagad ir interesanti palūkoties, kas no tā laika vārdiem ir līdz mūsdienām izdzīvojis un kas tagad liekas pavisam nesaprotams. Piedāvāju pilnu Ausekļa rakstu (avots) ar labotām skenēšanas kļūdām un alfabētiskā secībā pārkārtotiem vārdiem.

Ja kādam ārzemniekam mūsu dienās, pēc beigta sprediķa gadītos nonākt latviešu baznīcā, kur tas dzirdētu pieminam uzsaucamo un krustāmo vārdus, tad tam gribot negribot būtu jādomā, ka mūsu tēvijā vairs nedzīvo neviena latvieša, bet ka visa šī zeme ciltām sāgām pārvācota. Tas pie viena krustījamā dzirdēta: Bartholomaus, Vilhelm, Florentin, Johannes, pie otrā: Louise, Helena, Zophie, Carolina u.t.t. Pie uzsaucamiem: Friedrich, Ernst Zutis ar Emilie, Dorothea Piparing u. t. t. u. t. t.

Priekš gadu desmitiem tikai dzirdēja: Bērtuli, Viļumu, Plorantiņu, Jāni un Līžu, Lieni, Zapu, Karliņu; tad vēl: Pidriķi, Ernestu, Mīliņu, Dārtu u. t. t. u. t. t. — Toreiz nedrīkstēja pieņemt tīrus svešus vārdus, tautu un kārtu šķirtības labad. Tikai kādas muižas — „jumpravas” un „špīsmanes” aplaimoja kādas zemnieku meitenes ar kādām aubītēm un tīriem svešiem vārdiem, kuri pēc baznīcas mājā pārnākdami tūliņ tērpās prastākos laužu uzvalkos, un bija līdzīgi citiem sērdieņiem. Latvietis visus šos, no grieķu, latiņu, ebreju, vācu u. c. valodas tapinātos krustāmos vārdus pārgrozījis pēc savas gaumas un sava valodas gara, caur ko tie pa lielākai daļai gluži pazaudējuši pirmajo veidu, kā augšā minētie vārdi rāda. Viss tas pierāda, cik tādi sveši vārdi mūsu valodas dabai pretīm, un cik pretdabīgi ir tērpties svešām spalvām.

Citam svešam vārdam norauta galva, citam aste; cits kā nabags sarauts kopām; un tādi ir krustāmie vārdi, kurus mūsējie mēdz dot saviem mīļotiem bērniem, savai dārgākai mantai. Nožēlojama ākstīšanās. Bet kā viņa gan nākusi pie mums?

Kā zināms, kristīgas ticības patiesība pirmos dīgļus ņēma starp grieķiem un romniekiem, caur kuriem tās ari tika izpaustas citās malās. Grieķi un romnieki toreiz ari bija tie vienīgie civilizācijas jeb izglītības nesēji. Visas tautas, kas kurmēr jau bija odušas viņu kultūras gaisu, dzinās visu darīt tā kā grieķi un romnieki, augstāka viņi nekā nezināja: šās valodas runāt, un pat savu vārdu no tām patapināt, varēja derēt tik par godu.

Tāda pērtiķiska ārpuses spīduma iegūšana gan parādās pie visām tautām, kuras patlaban grib sadraudzēties ar kulturu; bet viņa ari atstāj smieklīgas pēdas pēc sevis. Šāda atliciņa ir ari krustāmie vārdi, kas caur vācu misionāriem ienesti ir pie mums. Lai nu kā kurai tautai tie piederās, bet latvietim gan ne; to rāda jau tā augstāk minēta vārdu samaitāšana.

Latviešiem dot pašu vārdus jau agrāk mēģināja Biezbārdis, R. L. B. Zin. komisija, Kronvalds, u. c. Šo domu (ideju) daudzējādā ziņā par pareizu atzīdami, mēģinājām to tuvāk izstrādāt. Mēs atstājām krustāmo vārdu rubrikā tik tos (līdz 40), kas patiesi ļaudīs lietājami; visus citus mainījām, gan caur saviem atvasinājumiem, gan it īpaši caur senu vēsturīgu varoņu un mitoloģisku darītāju nosaukumiem u. t. t. Tam ļoti viltos, kas domātu, ka to darot būtu aizskārts kāds svētums. Tie tapinātie nosaukumi, kas atrodas vecos kalendāros, ir gandrīz visi cēlušies priekškristīgos laikos; tie ir ņemti no seno tautu dažādiem mitoloģiskiem dievekļiem u. t. t. Latviskus vārdus ņemdami, tik to esam darījuši, ka svešu, nesaprotamu vārdu vietā esam ņēmuši pašu vārdus. Un ja daži no pašu vārdiem, kas ņemti iz vēstures un teiksmu valsts, skanētu svešādi, tad tas vienīgi liecina, ka laiki un vēsturiski apstākļi spējuši tautu atsvešināt no tēvu tēvu citkārt cienītiem mitoloģiskiem un vēsturīgiem vārdiem.

Protams, mēs ne vienam negribam uzspiest ne viena ne otra vārda, un atļaujam ari pusmācītām freilenēm „izdomāt skaistus (!) vārdus priekš radinieku bērniem.” Mums atkal liels prieks ziņojot, ka jau sāk ieviesties ari latviski krustāmi vārdi.

Ausekļa priekšā liktie latviskie krustāmie vārdi “Baltijas kalendarā” 1879.

Acons
Acuraugs
Aivess
Alga
Andris
Andula
Andžis
Anšlavs
Apdoms
Argodis
Atzailis
Aukuperons
Auseklis
Austra
Austris
Ausveits
Ausviķis
Balva
Bangpūtis
Beveriņa
Bezbailis
Biruta
Brīvaitis
Budrels
Burtnieks
Burtons
Censaitis
Cerons
Ciltvairis
Daila
Dailons
Daiņa
Deja
Dēkla
Dievbijis
Dievdots
Dievgodis
Dievredzis
Dievvalds
Diža
Dravdāva
Drebkuls
Drivinalds
Drostala
Drošuls
Druvena
Dukņa
Dzeja
Dziedons
Dzintara
Dzīvaitis
Emils
Gaidulis
Gaigala
Gaismona
Gardauts
Gardietis
Gausons
Gādiņš
Glaima
Glauda
Glābiņš
Glezna
Glīta
Godaciets
Godains
Godiņš
Godvaris
Grasna
Gudra
Gudrons
Ģieda
Imants
Induls
Jausma
Jautra
Jautriņš
Jūsma
Jūsmiņš
Kaira
Kaitekla
Karaluna
Kareivs
Karvilis
Kaunis
Kaupons
Kļūma
Koša
Krietniņš
Krišus
Krūģis
Kunggaidis
Kungvaldis
Kurģis
Kūma
Ķeistauts
Labdars
Ladons
Laimiņš
Laimons
Lauka
Lauma
Laumiņš
Lēma
Lēnprāts
Liesma
Linksma
Līga
Līgona
Līgotis
Līgusons
Loma
Ļauduva
Mačis
Magona
Maigona
Maina
Maja
Margons
Marģers
Medainis
Mieraslava
Mierkopis
Miernesis
Miervaldis
Milda
Mirdza
Mīlula
Mīlvaris
Modra
Modriņš
Nameitis
Naula
Nāra
Nenoziedzis
Nomajs
Odiņš
Olgarts
Pagoda
Parega
Pastariņš.
Pergrubs
Pērkonela
Pērkons
Pērkons
Pilnītis
Plūdons
Potrimps
Pramšans
Praurima
Prātkopis
Prātons
Prieca
Priecis
Puķaja
Puškaitis
Radagaiss
Radivils
Rameķis
Ranapura
Rasmona
Rota
Rusiņš
Rūķis
Rūriķis
Saldmiers
Saldons
Salnaitis
Sārtona
Sērona
Sirdsmiers
Sirdsprieks
Sirdsspodra
Skadra
Skaidris
Skaidrīte
Skaidrīte
Slava
Slavdzītis
Slavels
Smaida
Smuidra
Sola
Spīdala
Spīdons
Spodra
Sprieduls
Sprigacīte
Spulga
Spulgace
Spulgacis
Spulģis
Stiprons
Strauja
Strāduls
Svantevaits
Sveika
Svētredzis
Tautgodis
Tavals
Tālivalds
Tālvaitis
Tikla
Tīkona
Trimpula
Trimpus
Uzvara
Ūziņš
Vadenauts
Valda
Valdmiers
Valdons
Varabalss
Varajdotis
Varpulis
Veikla
Videvuts
Viesturs
Virsaitis
Visdraugs
Vitauts
Zandars
Zeltena
Zeltmatis
Zeltsprodze
Zemlika
Zemvairis
Zēronis
Ziedokla
Ziedona
Ziedonis
Ziedula
Ziemcietis
Ziemuls
Zvaigstigs
Zvanpūtis

Maisu plīšana

Pēdējos mēnešos novērojama pastiprināta rosība ap čekas maisiem. Savā ziņā tas ir interesants fenomens, jo čekas maisi salīdzinoši mierīgi gulējuši ~27 gadus un tikai tagad šķiet, ka kļuvis neizturami spiedīgi.

Iespējams, to aizsāka romāns “Bailes”. Tajā izvirzīta versija, ka nekādu čekas maisu vairs nav, jo tie esot nozagti. Tas, protams, esot rūpīgi glabājams valsts noslēpums.

Reakcija uz “Bailēm”, kuras ilgstoši atradās pārdotāko grāmatu virstonē, bija diezgan pieklusināta. Apspriestākais temats bija grāmatas autors, par kuru vairums mēdza uzskatīt Lato Lapsu. “Bailēs” rakstītais maz tika komentēts pēc būtības. Varbūt tāpēc, ka nebija ko komentēt, varbūt nebija lasījuši, nav pat tik svarīgi. Tikai tas ir atstājis iespaidu, ka “Baiļu” versija, iespējams, nemaz nav bez pamata.

Tad bija garumā izstiepts mini-tracis ar čekas maisu pētnieku pielaidēm pie čekas maisiem. Lato Lapsas iesniegums SAB par iepazīšanos ar kartotēkas dokumentiem. Un pamazām čekas maisi atgriezās aktualitāšu sarakstā. Varbūt tas nemaz nebūtu noticis, ja viens otrs nebūtu tik cītīgi pretdarbojies. Ja, teiksim, čekas pētītājiem būtu sniegta pieeja dokumentiem uzreiz, bez jelkādām ierunām. Ja visādi gudrinieki nebūtu stāstījuši muļķīgus iemeslus, kāpēc tagad nekādi nav pieļaujama čekas maisu publiskošana. Bet panākts ir tieši pretējais.

Jo vairāk kāds pretojas čekas maisu publiskošanai, jo vairāk tas kaitina citus.

Ir punkts, aiz kura atpakaļceļš vairs nav iespējams. Kādu brīdi tas jau ir sasniegts. Par to liecina “maisu sargātāju” kuslie mēģinājumi saglabāt esošo stāvokli. Viņi vairs nespēj apturēt čekas maisu publiskošanu. Pat ja viņiem atrastos sakarīgi argumenti savas pozīcijas pamatošanai, tie nedarbosies, jo savu darbiņu ir padarījuši jau izskanējušie muļķīgie un oponentus aizvainojošie argumenti. Datu valsts inspekcijas iesaistīšana jau ir pēdējais salmiņš.

Prātīgākais būtu samierināties, ka čekas maisi tūlīt būs vaļā. Un sagatavoties, ja līdz šim tas neienāca prātā.

Nav vairs palicis daudz iespējamo vainīgo, kāpēc valstī lietas nenotiek tā, kā gribētos. Turklāt tādi, ar kuriem varētu tikt galā vai vismaz nedaudz ieriebt.

Patīk tas kādam vai nē, bet čekas maisu atvēršana tiek un tiks uztverta kā zināma veida atmoda, kā valsts pamatu restartēšana. Atbrīvošanās no stukačiem nepieciešama, lai varētu saprast, kuras šūnas mūsu valsts organismā ir slimas ar vēzi un pieņemt lēmumu par to turpmāku izolēšanu. Protams, ka viņi – stukači domā otrādi. Ka viņi vienīgie tik niansēti spēj saprast sarežģīto situāciju un ka pārējie ir dumji, neizglītoti nejēgas. Mums jāņem vērā, ka lielākā daļa stukaču nespēs pēc būtības atzīt savu nosodāmo darbību. Bet tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, lai mēs uzzinām, kuri tie ir un pie varas vairs tādus nepielaistu.

Es esmu par čekas maisu saturu publiskošanu. Pilnā apmērā un pēc iespējas ātrāk. Lai nav nekādu šaubu par to, kas varētu būt palicis noklusēts. Citādi ar tiem varēs spekulēt mūžīgi un mēs šo tēmu nevarēsim izrunāt un slēgt. Visādas “izņemtās kartītes”, “pazudušās lietas” utt. lai skaidro speciālisti. Ja šo ~27 gadu laikā tā arī nav rasta iespēja dokumentus izpētīt, tad jāatzīst neveiksme un jākustas uz priekšu, nevis jāturpina muļļāties uz vietas. Turklāt turpmāka izpēte būs iespējama arī pēc materiālu publiskošanas.

Daži publiskotie mājieni par čekas maisu saturu.

Imants Kalniņš

Aivars Borovkovs

Ivars Godmanis

Zigmunds Skujiņš

Vaira Vīķe-Freiberga

Ints Cālītis

Helēna Celmiņa

Guntars Krasts

Indulis Zariņš

Edvīns Inkēns

Džemma Skulme

 

Vai feļetonisma laikmets attiecas uz mūsdienām?

Literatūras pazinējiem nevajadzētu būt grūtībām nosaukt darbu, tā autoru un aptuvenu tapšanas gadu, vai ne?

Garīgā strāva (..) aizsākās vēstures periodā, kuru kopš literatūras zinātnieka Plīnija Cīgenhalsa fundamentālajiem pētījumiem, izmantojot viņa ieviestu terminu, dēvē par «feļetonisma laikmetu». (..)
Šai gadījumā nebūt nav jāsecina, ka feļetonisma laikmets bijis neapgarots vai pat garīgi nabags. Tomēr, ja ticētu Cīgenhalsam, tas nav pratis īsti likt lietā savus garīgos resursus, pareizāk sakot, nav pratis tos pienācīgi izmantot ekonomiskajā un politiskajā dzīvē. (..)
Pēc Cīgenhalsa, tas bijis īpaši «pilsonisks» laiks, kurš maksājis meslus tālejošam individuālismam (..).
Sākot ar vēlajiem viduslaikiem, Eiropas garīgās dzīves attīstībā, šķiet, iezīmējas divas galvenās tendences: domas un ticības atbrīvošanās no jebkuras autoritatīvas ietekmes, tātad savu briedumu un neatkarību atskārtušā saprāta cīņa pret Romas baznīcas kundzību, un – no otras puses – slēpta, bet dedzīga cenšanās leģitimēt izcīnīto brīvību, rast jaunu – sevī pašā iedibinātu, sev adekvātu autoritāti. (..)
Pilnīgi atbrīvojies no baznīcas un daļēji no valsts aizbildnības, gars jau pieminētajā vēlīnajā feļetonisma laikmetā gan ieguva nepieredzētu, pašam nepanesamu brīvību, taču vēl aizvien nebija atradis īstu, paša formulētu un respektētu likumu, jaunu, patiesu autoritāti un leģitimitāti. Gara pazemošanas, pērkamības, pašnolieguma piemēri, kurus min Cīgenhalss, raksturodams šo laikmetu, tik tiešām ir pārsteidzoši. (..)
Rodas iespaids, ka feļetoni, kā jau īpaši iecienīta paveida publikācijas periodiskajā presē, saražoti miljoniem eksemplāros, bija galvenā garīgā barība izglītoties kārajiem lasītājiem un vēstīja – vai drīzāk «tērzēja» – par dažnedažādām zināšanu nozarēm; turklāt gudrākie feļetonisti, liekas, nereti paši uzjautrinājās par savu veikumu. (..)
Šo blēņu sacerētāji bija laikrakstu redakciju līdzstrādnieki vai «neatkarīgi» rakstnieki, nereti viņus pat dēvēja par dzejniekiem; rādās, viņu vidū bijuši daudzi zinātnieki,” arī ievērojami augstskolu profesori. Iemīļota sacerējumu tēma bija anekdotiski atgadījumi no slavenu cilvēku dzīves, kā arī viņu sarakste, un virsraksti bija aptuveni šādi: «Fridrihs Nīče un sieviešu modes deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados» vai «Komponista Rosīni iecienītie ēdieni», vai «Klēpja sunīšu loma slavenu kurtizāņu dzīvē» utt. Tikpat populāras bija vēsturiskas apceres par mantīgo aprindās aktuālām sarunas tēmām, piemēram, «Sapnis par mākslīgā zelta izgatavošanu gadsimtu gaitā» vai «Mēģinājumi fizikāli ķīmiskā ceļā ietekmēt klimatu» un simtiem citu – līdzīgu. Lasot Cīgenhalsa pieminēto spriedelējumu virsrakstus, mazāk pārsteidz fakts, ka eksistējuši cilvēki, kas diendienā pārtikuši no tik nožēlojamas lasāmvielas, – dīvaināk liekas tas, ka ievērojami, kvalificēti, labu izglītību guvuši autori, lietojot tiem laikiem zīmīgu teicienu, palīdzējuši «apkalpot» masu pieprasījumu pēc izklaidējošām blēņām (..). Laiku pa laikam sevišķi iecienītas kļuva pazīstamu personību aptaujas par aktuāliem jautājumiem (..). Izcilu ķīmiķi vai pianistu, piemēram, lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt. Svarīgi bija tikai viens: saistīt pazīstamu vārdu ar tobrīd aktuālu tēmu (..).
Plašā publika, kas toreiz, šķiet, bijusi apbrīnojami lasītkāra, neapšaubāmi ņēmusi par pilnu visas šīs groteskās publikācijas. Ja slavena glezna nonāca cita īpašnieka rokās, ja vairāksolīšanā pārdeva vērtīgu rokrakstu, ja nodega sena pils, ja izrādījās, ka aristokrātiskas dzimtas atvase iepīta skandalozā notikumā, tūkstoši feļetonu informēja lasītāju ne tikai par šiem faktiem,bet vēl tai pašā vai nākamajā dienā sniedza neskaitāmas anekdotiska, vēsturiska, psiholoģiska, erotiska vai tamlīdzīga rakstura ziņas par attiecīgo tēmu; jebkurš aktuāls notikums izraisīja īstus skribelējumu pludus, turklāt visas šīs informācijas pasniegumam, izkārtojumam un noformējumam bija uzspiests bez jebkādas atbildības steigā izgatavotas masu produkcijas zīmogs. (..) Cilvēki, kas aizrāvās ar bērnišķīgām rotaļām – minēja mīklas vai lasīja feļetonus – nebūt nebija bērni, gluži otrādi, viņi dzīvoja nemitīgās bailēs no politiskām, ekonomiskām vai morālām jukām un katastrofām, viņi izcīnīja vairākus briesmīgus karus, arī pilsoņu karus, un viņu izziņas rotaļas nebija tikai līksma, bērnišķīga izklaidēšanās, tās, gluži otrādi, atbilda dziļajai nepieciešamībai aizvērt acis neatrisinātu problēmu priekšā, no biedējošām bojāejas nojautām paglābties iespējami nevainīga šķituma pasaulē. Viņi cītīgi mācījās vadīt automašīnas, spēlēja sarežģītas kāršu spēles un aizsapņojušies risināja krustvārdu mīklas, jo jutās bezgala neaizsargāti, tiekoties ar nāvi, ciešanām, badu; ne baznīca sniedza viņiem mierinājumu, ne gara dzīve – padomu. Viņiem, kas lasīja tik daudzus feļetonus un noklausījās tik daudzus priekšlasījumus, neatlika ne laika, ne spēka, lai pārvarētu bailes, uzveiktu nāves biedus, viņi dzīvoja kā agonijā, bez ticības rītdienai. (..)
Tā laika garīgās dzīves nestabilitātē un neīstumā, kaut dažā ziņā tai enerģijas un dižuma netrūka, mēs, tagadnes cilvēki, saskatām ko simptomātisku izmisumam, kurš pārņēma garu, kad tas, beidzoties šķietamu uzvaru un šķietamas plauksmes laikmetam, pēkšņi uzdūrās tukšumam: dziļa ekonomiska posta, politisku un militāru vētru joslai, spēji uzdīgušai neticībai sev, saviem spēkiem un savai cieņai, pat paša eksistencei. Tiesa, arī šajā bojāejas noskaņu periodā bija ne mazums visai ievērojamu garīgu sasniegumu (..). Bet, lai cik viegli, lai cik jauki un saskanīgi pasaules vēsturē iekļaujas pagātnes norises, tagadne nespēj pati noteikt savu vietu tajā, un tā arī toreiz, intelekta prasībām un sasniegumiem strauji krītoties līdz visai pieticīgam līmenim, tieši gara darbiniekus pārņēma briesmīga nedrošība un izmisums. Nupat, proti, bija izdarīts atklājums (viens otrs jau Nīčes laikā to bija nojautis), ka beidzies mūsu kultūras radošās jaunības periods, ka pienācis vecums, norieta mijkrēslis, un, pamatojoties uz šo pēkšņi visu noskārsto un daudzu asi formulēto atziņu, tika iztulkotas neskaitāmās biedīgās laikmeta iezīmes: nomācošā dzīves mehanizācija, dziļais morālais pagrimums, tautu neticība, mākslas neīstums. Tāpat kā brīnum skaistajā ķīniešu pasakā, visapkārt uzreiz ieskanējās «bojāejas mūzika», it kā varens ērģeļu bass tā dunot vibrēja cauri gadu desmitiem, ielauzās korupcijas skartajās skolās, laikrakstu redakcijās, akadēmijās, darīja grūtsirdīgus vai garīgi slimus jo daudzus vēl nopietni ņemamus māksliniekus un sava laika kritiķus, pavēra ceļu nekontrolētai un diletantiskai pārprodukcijai visās mākslas nozarēs. Pret šo ienaidnieku, kurš bija ielauzies un vairs nebija padzenams, varēja attiekties dažādi. Varēja klusuciešot atzīt rūgto patiesību un stoiski paciest grūtības – tā rīkojās daudzi krietnākie -, varēja arī meklēt glābiņu melos – it īpaši tādēļ, ka literātu – bojāejas sludinātāju mācībās daudz kas bija diskutējams, turklāt ikviens, kas uzsaka cīņu pret draudīgajiem bojāejas praviešiem, guva atzinību un ietekmi pilsonībā, jo apgalvojumi, ka šī kultūra, kuru tā vēl vakar uzskatīja par savu īpašumu un ar kuru tik ļoti lepojās, vairs nepastāv, ka tai tik mīļā māksla un izglītība vairs nav īsta māksla un izglītība, pilsonībai likās tikpat nekaunīgi un neciešami kā negaidīta inflācija vai revolūcija, kas apdraud tās īpašumus. Pret valdošo norieta noskaņu varēja izturēties arī ciniski: iet dejot, paziņojot, ka jebkuras rūpes par nākotni ir veču muļķība. Žurnālisti izjustos feļetonos apdziedāja mākslas, zinātnes, valodas tuvo bojāeju, uz papīra uzburtajā feļetona pasaulē tādā kā pašnāvnieka saldkaislē sludināja totālu gara demoralizāciju, visu jēdzienu inflāciju un liekuļoti ciniskā vienaldzībā vai bakhantiskā aizgrābtībā apcerēja ne tikai mākslas, gara dzīves, ētikas un goda jūtu, bet arī Eiropas un «pasaules» galu. Krietno vidū valdīja klusināti drūms, nekrietno vidū – dzēlīgs pesimisms, un vispirms vajadzēja nojaukt to, kas bija novecojis, radīt jaunu morāli, pārkārtot pasauli politisku un militāru sadursmju ceļā, lai arī kultūra spētu reāli novērtēt sevi un no jauna iekļautos dzīvē.
Pati kultūra šajos pārejas gadu desmitos tomēr nebija gulējusi letarģiskā miegā, gluži otrādi, tieši panīkuma un šķietama pašnolieguma stāvoklī, ko tai piedēvēja mākslinieki, profesori un feļetonisti, kultūra atsevišķu indivīdu sirdsapziņa kļuva īpaši modra un paškritiska. Pat feļetonisma ziedu laikos itin visur eksistēja nelielas, izolētas grupas, kas bija cieši apņēmušās palikt uzticamas garam un darīt visu iespējamo, lai neskartu saglabātu patiesas tradīcijas, disciplīnas, metodikas un intelektuālas godprātības drusciņu.

 

No Salu tilta līdz Deglava ielai

Es savā rīdzinieka ikdienā esmu gan kājāmgājējs, gan auto vadītājs, gan velosipēdists. Joprojām mēdzu pa laikam brīnīties, cik ļoti transporta infrastruktūra var būt neērta gan gājējiem, gan velosipēdistiem. Ir arī par ko piesieties autovadītājiem, bet krietni mazāk.

Parādīšu, kā ir nokļūt no Salu tilta līdz Valmieras / Deglava ielas krustojumam.

Attēls no balticmaps.eu

Sadalīšu šo maršrutu pa posmiem un apskatīšu trīs variantus – braucot ar automobili, ar kājām, stumjot bērnu ratiņus un braucot ar divriteni.

Līdz Gogoļa ielai.

Ar automobili te ir ļoti, ļoti vienkārši. Uz Salu tilta ieņemam vidējo vai kreiso joslu un braucam taisni līdz luksoforam.

Ar velosipēdu pa Salu tilta brauktuvi brauc tikai retais. Jo tur ir intensīva satiksme, atļautais ātrums automobiļiem 70 km/h (tātad faktiski liela daļa brauc ar vismaz 79 km/h). Drošāk ir braukt kopā ar gājējiem.

Salu tilta specifiska ir tajā, ka gājēji un velosipēdisti tiek novirzīti Salu tilta apakšā, zem brauktuves. Nezinātājam tas diez vai uzreiz ienāks prātā, turklāt nevienā no tilta pusēm nav vienkārši saprotams, kā tur tikt. Nav nekādu norāžu.

Kājāmgājējam, protams, ļoti viegli saprast, kur jādodas, lai šķērsotu Salu tiltu.

Dodoties prom no tilta, ir daudz vienkāršāk, jo citur jau lāgā nav kur doties. Ja mums ir divritenis un esam gana optimistiski noskaņoti, varam maukt pa aptuveni metru šauro tunelīti un cerēt, ka neviens pretī nenāks.

Ieteicams aizturēt elpu, jo, tā kā tualešu tuvumā nav, čurātāji mēdz atviegloties tunelī. Urīna aromāts tur ir nezūdoša vērtība.

Varētu kāpt atpakaļ divritenī, bet vai maz ir vērts to darīt? Jo tagad jāšķērso Mazā Krasta iela. Tur ir tramvaja sliedes un apmalītes ir vismaz desmit centimetrus augstas. Pie sliedēm ceļa klājums ir no lieliem, apaļiem akmeņiem un sliedes atrodas gana augstu. Šķiet, ka gājēju satiksme šeit vispār nav paredzēta (bet kam tad tas tunelītis domāts?). Ja bērnu ratiņiem ir nelieli ritentiņi, tad lielie akmeņi sagādā diezgan lielas problēmas. Ar velosipēdu te arī nav vienkārši.

Bet tā ir tikai puse bēdas. No kreisās puses braucošos automobiļus var pamanīt tikai pēdējā brīdī. Ir jācer, ka neviens autovadītājs nesadomās gonkot no kreisās puses, un jāiet pāri. Ar velosipēdu to var izdarīt mazliet ātrāk, jo cilāt bērnu ratiņus pāri 10+ cm augstajām apmalēm prasa vairāk laika. Ja parādīsies automobilis no kreisās puses, īsti nebūs kur likties.

Tā, kas tad tas? Kur palika trotuārs? Tur, kur tam vajadzētu būt, ir iemīta taka. Tās gals nav saskatāms un nevar saprast, vai pa to var tikt līdz Gogoļa ielai.

Ja gājējs / velosipēdists šeit saminstinās un dodas pa labi, tad viņam sanāk līkumiņš gandrīz 200 metru garumā. Ja samulsušais gājējs / velosipēdists dodas pa kreisi, tad viņš ir spiests secināt, ka trotuārs šeit ir tik ļoti šaurs, ka īsti nav vietas ne divritenim, ne bērnu ratiņiem, ne pretimnācējam.

Pieņemsim, ka devāmies pa taku uz priekšu un laimīgi nonācām pie Maskavas ielas.

Priecājamies, ka nelīst un taka nav dubļaina, vai ka nav sals un taka nav pārvērtusies par slidotavu. Tālāk sevišķu problēmu nav.

Pretējā ielas pusē var pavērot, kā riteņbraucējs cenšas pa šauru trotuāra strēmelīti pabraukt garām sabiedriskā transporta pieturai. Tur parasti ir daudz cilvēku, bet velosipēdistam citur īsti nav kur likties.

Līdz Satekles ielai.

Ar automobili pārbaucam pāri krustojumam. Var sanākt neliela berzēšanās, jo Lāčplēša ielā nav iezīmētas divas joslas braukšanai vienā virzienā. Parasti tās sadala paši vadītāji. Jāpievērš uzmanība divām gājēju pārejām, kuras intensīvas satiksmes gadījumā ir slikti pārskatāmas. Starp citu, te ļoti prasītos vēl arī trešā pāreja, blakus dzelzceļa pārvadam. Jo nereti gājēji tieši tur cenšas šķērsot visas četras Lāčplēša ielas joslas.

Te pat brīvdienā gājējam šķērsot brauktuvi nemaz nav tik vienkārši. Tomēr tādi varoņi atrodas regulāri.
Šī taka ved no Daugavpils un Katoļu ielām uz Abrenes ielas autobusu galapunktu. Gājēju satiksme nav ļoti intensīva, bet gana regulāra gan.

Ar auto ieņemam labo joslu, sagaidām papildsekcijas zaļo signālu, nogriežamies pa labi.

 

Ar velosipēdu / bērnu ratiņiem šķērsojam Gogoļa ielu un Firsa Sadovņikova ielu. Varam novērtēt pilsētplānotāju izdomu, nelielā laukumiņā izkārtojot elektrības sadales kasti, ceļu stabiņu, trotuāru un zaļo zonu.

Tā kā gājējam ir iespējams saīsināt ejamo metru skaitu uz zaļās zona rēķina, šeit pilnīgi likumsakarīgi ir iemītas takas. Trotuārs kreisajā tālajā kaktā ir bezjēdzīgs. Starp citu, šis šķērojums labiekārtots pēdējo gadu laikā. Agrāk tur nebija ne sētas gājējiem, ne gājēju pārejas. Likumsakarīgā kārtā nebija arī iemītu taku.

Tālāk velosipēdistam / gājējam doties pa trotuāru ir visai ērti.

Gājējs var mierīgi aplūkot veikalus ēku pirmajos stāvos, pareizāk sakot, to neesamību.

Jo satiksme intensīva, bet noparkot mašīnu īsti nav kur. Tāda kā mirusī zona.

Jāuzmanās, šķērsojot Kalupes ielu, jo gājēju pārejas tur nav, toties mēdz būt intensīva satiksme, īpaši darbdienās.

Līdz Ģertrūdes ielai.

Ar automobili – gāzi grīdā un uz priekšu. Nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju.

Ar kājām visloģiskāk šķiet soļot līdz Satekles ielai, nogriezties pa labi un turpināt ceļu taisni līdz Ģertrūdes ielai. Tā mēs nonākam līdz benzīntankam.

Un kas tad tas? Kur palika trotuārs? Ko iesākt?

Gājēju pārejas tuvumā nav. Šķērsot Valmieras ielu šajā vietā nav viegli pat brīvdienās. Var doties 100 metrus atpakaļ, lai pie luksofora šķērsotu Lāčplēša ielu, tad Satekles ielu, tad atkal Lāčplēša ielu, lai nonāktu pretējā ielas pusē.

Kopā šī manevra veikšanai būtu jānoiet 330 metri un ne mazums laika tiktu notērēts stāvot pie luksoforiem. Kurš to gribētu darīt?

Ērtāk šķiet doties uz priekšu pa taciņu. Ja jau tā tur ir iemīta, tad cilvēki pa to staigā un var arī tikt uz priekšu, vai ne?

Pēc aptuveni 200 metriem esam spiesti secināt, ka taciņa sāk vest pa dzelzceļa uzbēruma apakšu tieši blakus brauktuvei ar intensīvu satiksmi, turklāt iešanas virziens ir ar muguru pret automobiļiem. Nav vairs kur likties.

Arī, ja esam laicīgi pārgājuši Satekles ielas otrā pusē, pārāk garlaicīgi nebūs. Pie Kurbada ielas var novertēt domas lidojumu cilvēkam, kurš izlēmis trotuāra apmali pazemināt tieši pret brauktuvi.

Tas ir, ja mums šo pazeminājumu tiešām vajag izmantot, vispirms jādodas uz brauktuvi. To vēl var izdarīt, ja dodas virzienā prom no centra. Bet, ja dodas virzienā uz centru, tad jāskatās, kas notiek aiz muguras, vai netiks uziets vai uzbraukts automašīnai. Uz braucoša velosipēda paskatīties atpakaļ nav tik vienkārši un viens otrs to nemaz nedara. Ar bērnu vai invalīdu ratiņiem šo manevru veikt gribēsies vēl mazāk. Bet parastajam gājējam šo pazeminājumu vispār īpaši nevajag.

Krustojums ar Kurbada ielu ir it kā vienkāršs, bet gājējam grūti pārskatāms un bīstams, īpaši darbdienās.

Sarkanais Volvo grasās nogriezties pa kreisi.

Valmieras ielā ir intensīva satiksme un parasti tur ir daudz gribētāju nogriezties pa kreisi uz Kurbada ielu. Viņu uzmanība tiek pievērsta pretim braucošajiem transportlīdzekļiem, gaidot brīdi, kad varēs sākt nogriešanās manevru. Gājēju viņi, visticamāk, pamanīs tikai pēc tam, kad manevrs būs jau uzsākts. Var tikai minēt, vai vadītājs paspēs laicīgi nobremzēt un kurā vietā tas būs. Vieglāk šo krustojumu šķērsot, dodoties virzienā uz centru, jo tad tas ir pārredzamāks.

Ar divriteni nākošais šķērslis ir autobusa pietura. Ja pieturā negaida cilvēki, var izvēlēties braukt tai cauri. Pretējā gadījumā pieturu ērtāk būt apbraukt pa uzkalniņu un zālīti.

Ievērojam iebraukāto taku apkārt autobusa pieturai.

Pirms pašas Ģertrūdes ielas ir gājēju tunelis, kurš savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas. Tas aizņem krietnu daļa trotuāra un izveido vēl vienu vietu, kur riteņbraucējam paberzēties gar kājāmgājējiem.

Līdz Matīsa ielai.

Ar automobili. Uzreiz aiz Ģertrūdes ielas seko gājēju pāreja. Tā kā satiksme šeit nemaz nav tik lēna un Valmieras iela ved pa kreisi, no automobiļa tā ir slikti pārskatāma, pat ja atceras, kur tā ir. Ja šoferis te brauc pirmo reizi, var gadīties, ka gājēja dēļ strauji jābremzē. Tiesa, tādas situācijas nebūs bieži, jo gājēju satiksme uz šīs pārejas nav intensīva. Otrā braukšanas virzienā gājēju pāreja ir pārskatāma pietiekoši labi.

Aiz Ģertrūdes ielas iespējams braukt pa divām joslām vienā virzienā. Labā josla allaž ir pilnāka par kreiso. Gan nekaunīgie, gan nezinošie braucēji mēdz izvēlēties kreiso un pirms Bruņinieku ielas attapties joslā, kura ved tikai pa kreisi. Tā kā nezinošos no nekaunīgajiem atšķirt pagrūti, labās joslas šoferīši diez ko entuziastiski “kreisos” pie sevis nelaiž.

Pēc Bruņinieku ielas joprojām var braukt pa divām joslām. Loģiski būtu turpināt braukt pa labo, jo kreisā josla taču būs domāta, lai Matīsa ielā nogrieztos pa kreisi? Nē, šeit zinošie šoferīši uzreiz pārkārtojas kreisajā joslā, jo pa labi varēs nogriezties tikai pa labi. Nezinošie attopas tikai īsi pirms krustojuma ar Matīsa ielu, pamanot ceļa zīmi vai uzkrāsotās bultas uz asfalta.

Ar kājām / velosipēdu.

Tikpat kā neesmu redzējis, ka velosipēdisti mēģinātu braukt pa Valmieras ielas brauktuvi virzienā no centra. Automobiļiem tur nav daudz vietas, attiecīgi velosipēdistiem arī nē. Drošāk un ērtāk šķiet izvēlēties trotuāru.

Ģertrūdes ielas šķērsošana prasa īpašu uzmanību.

Paralēli brauktuvei to izdarīt nevar, jo traucē pa vidu novietotā saliņa ar ceļa zīmi. Jāuzmanās no automobiļiem, kuri griežas no Valmieras ielas uz Ģertrūdes ielu. Tā kā luksofora nav, tie parasti nebrauks īpaši lēni. Ja pamanīs un paspēs piebremzēt – labi, ja nē – slikti.

Aiz Ģertrūdes ielas trotuārs pārtop tādā kā autostāvvietā, kur gājēji spiesti doties pa tādu kā pagalmu, kurš izskatās paredzēts automobiļiem. Par laimi, automobiļi tur brauc salīdzinoši reti.

Nez, kādēļ gan varētu būt iestaigāta taka pa labi?

Pie krustojuma ar Stabu ielu var novērtēt “drošo” gājēju luksoforu. Tas ir, sarkanā gaisma gājējiem iedegas ļoti agri. Tikmēr pa Valmieras ielu automobiļi vēl brauc un brauc. Tā kā Stabu iela ir vienvirziena, tad no Valmieras ielas neviens virsū uzbraukt nemaz nevar. Šī iemesla dēļ gājējs vai velosipēdists tiek burtiski provocēts šķērsot krustojumu pie sarkanās gaismas.

Mazliet tālāk jāšķērso Bruņinieku iela. Luksofors atrodas nevis pie pašas krustojuma malas, bet mazliet nostāk. Sekas ir pilnīgi likumsakarīgas un var uzskatāmi vērot attēlā. Tikai retais gājējs izvēlēsies nesaīsināt savu ceļu un soļot pa trotuāru. Arī velosipēdistam nav ērti braukt līkumu, tajā bremzēt un pēc tam veikt asu pagriezienu pa labi, lai šķērsotu Bruņinieku ielu.

Kad gājējs / velosipēdists laimīgi ticis pāri Bruņinieku ielai, viņu sagaida visai oriģināla šķēršļu josla. Gājējam tas ir sīkums, arī ar bērnu ratiņiem nekas briesmīgs tur nav.

Līdz Augusta Deglava ielai.

Ar automobili turamies labajā joslā, izbraucam cauri ieslīpajam krustojumam ar Lienes un Narvas ielām. Nonākam pie Deglava ielas. Jāņem vērā, ka aizbraukt drīkstēs tikai pa labi. Turklāt deg papildsekcija, kas nozīmē, ka jādod ceļš citiem satiksmes dalībniekiem. Reāli tas var būt trolejbuss no kreisās puses. Praksē vadītāji ne vienmēr atceras, ka papildsekcija nenozīmē priekšroku un tādēļ var rasties konfliktsituācijas vai pat avārijas. No Deglava ielas Pļavnieku puses šis krustojums ir vēl sarežģītāks. Ideāls risinājums šķiet luksoforu aizvietošana ar riņķi, turklāt krustojums ir tik liels, ka tas būtu reāli īstenojams. Turklāt tad varētu nogriezties ne tikai pa labi vien.

Ar kājām / velosipēdu.

Vispirms šķērsojam Matīsa ielu. Ar ratiem te atkal būtu jāpaiet nedaudz sāņus un jācer, ka auto vadītāji nebūs apstājušies tieši pretī šaurajai strēmelītei ar pazemināto apmalīti. Ja braucam ar velosipēdu, pēc uzbraukšanas uz trotuāra jāveic ass labais un tūlīt pēc tam ass, akls kreisais pagrieziens. Ja tur ir viens vai vairāki gājēji, konfliktituācija gandrīz garantēta.

Bez tam, ja ejam ar bērnu ratiem un gribam izmantot pazemināto apmali, mums papildus “prieku” sagādās apaļais bruģis kreisajā pusē. Ja ratiem mazāki ritentiņi, tie var ieķerties. Steigas gadījumā tā var apgāzt ratus.

Mazliet tālāk trotuārs kļūst tāds pašaurs, bet var iztikt. Ar Zaķu ielas šķērsošanu grūtībām nevajadzētu rasties.

Pretējā ielas pusē atrodas autobusa pietura. Bieži vien cilvēki izkāpj no autobusa un uzreiz mēģina šķērsot trīs brauktuves joslas. Satiksme samērā intensīva, līdz krustojumiem tālu. Mēdz būt gājēji, kuri uzskata, ka automobiļiem jāapstājas, lai viņi šajā vietā varētu šķērsot ielu, līdzīgi kā apstājas automobiļi aiz tramvaja pieturas. Vispār tā ir diezgan iedarbīga taktika.

Krustojums ar Lienes ielu. Pazeminātā apmalīte ir šaura un nav vienā līmenī ar brauktuvi, tāpēc ar ratiem jābūt uzmanīgiem. Kā redzams attēlā, gājējam krustojums ir slikti pārskatāms. Automobiļi bieži veic kreiso pagriezienu no Valmieras ielas uz Lienes ielu, šķērsojot gājēja ceļu, tāpēc jāpievērš uzmanība arī aizmugurei. Arī uz velosipēda to paveikt nemaz nav tik viegli.

Tas pats krustojums no otras puses. Ja gājējs darbdienā iecerējis šajā vietā šķērsot Valmieras ielu, būs ko pagaidīt. Lai arī ne pēc Ceļu satiksmes noteikumiem, tomēr drošāk un ātrāk ielu būs šķērsot, paejot no krustojuma uz kvartāla vidu – vienalga uz kuru pusi.

Nākošais krustojums ir ar Rūjienas ielu. Ja dodamies taisni pa Valmieras ielu uz priekšu, tad šajā ielas pusē mūs tas neietekmē. Bet, ja mums Rūjienas iela ir vajadzīga, tad darbdienā būs ko pasvīst. Zemāk attēlā redzamā koka ēka atrodas kvartālā, uz kuru tikt ir diezgan sarežģīti. Valmieras ielas šķērsošana ir grūta intensīvās satiksmes dēļ. Iepriekšējais krustojums ar Lienes un Narvas ielām gājējam ir vienkārši briesmīgs. Bet kas būs, ja mēģināsim šķērsot ielu mazliet tālāk?

Te mēs esam spiesti secināt, ka gājēju kustība pāri Valmieras ielai abās pusēs ir ierobežota ar metāla sētu. Atliek vai nu šķērsot Valmieras ielu mazliet atpakaļ, vai arī doties uz priekšu, šķērsot Deglava, Tallinas, Valmieras ielu, vēlreiz Deglava ielu (katra šķērsošanas reize nozīmē jaunu luksoforu) un paiet gabaliņu atpakaļ. Apbrīnojami, kā lietoto drēbju veikaliņš kvartālā ar tik draņķīgu gājēju satiksmi vēl spēj vilkt dzīvību.

 

Godīgi atzīšu, kad biju iecerējis šo rakstu, man neienāca prātā, ka būs jāapraksta tik daudz dažādu lielu un mazu nejēdzību. Ātri tas negāja, pēc koku lapām var redzēt, ka attēli uzņemti pirms vairākiem mēnešiem.

Katrā ziņā auto Rīgā ir karalis. Ar automobili pārvietoties ir daudz ērtāk, ātrāk un drošāk. Rīdzinieks var droši rēķināties, ka satiksmes infrastruktūra būs pakārtota tieši auto vadītājiem.

Velosipēdisti un kājāmgājēji tikmēr var pasapņot par savu privāto automobili. Sabiedriskais transports pieejams tikai ar līkumotu pārsēšanos, kas nav lēti un aizņem kaitinoši daudz laika.

Kāpēc Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu?

Man jau labi sen ir aizdomas, ka LSM par Trampu raksta vai nu sliktu, vai neko. Un mani tas kaitina. Jo Donalds Tramps ir mūsu nozīmīgākā militārā sabiedrotā – Amerikas Savienoto Valstu – prezidents. Turklāt demokrātiskā veidā tautas ievēlēts. Patīk viņš kādam vai nē, bet tāda ir bijusi amerikāņu izvēle un mums tā ir jāciena. Latvijai ir eksistenciāli nepieciešamas labas attiecības ar ASV. Vai to var panākt, regulāri izlejot virtuālas samazgas pār viņu galveno amatpersonu? Neticu.

Atvēru LSM un atlasīju pēdējos 30 rakstus ar iezīmi “Donalds Tramps“. Novērtēju arī, kādu iespaidu par Trampu šī ziņa atstāj. Protams, šis vērtējums ir nedaudz subjektīvs, bet, ja ziņā pieminēti kāds no Trampa skandāliem vai viņa zemā popularitāte, tad ziņu kopumā grūti uztvert pat kā neitrālu. Savukārt, ja Tramps atbild Ziemeļkorejiešiem, ka “viņi dabūs pretī”, tad tas nav viennozīmīgi pozitīvi vai negatīvi.

Apkopojot datus, sanāk, ka par Trampu ir 19 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 2 labas un 9 neviennozīmīgi vērtējamas.

 

Salīdzinājumam atlasīju pēdējās 30 ziņas arī par Vladimiru Putinu. Jāatzīst, ka ar viņu mazliet sarežģītāk. Ziņās par Putinu mēdz piesaukt Krievijas mēģinājumus ietekmēt ASV vēlēšanas, Asada un ķīmisko ieroču lietošanas atbalstu, par ko vainotie apgalvo, ka trūkst pierādījumu. Tādas ziņas balansē uz “grūti pateikt” un “sliktas”. Bet, lai cik daudz arī šo “grūti pateikt” nebūtu, viens gan ir skaidrs. Vladimiru Putinu LSM pilnīgi noteikti nemīl. Par Putinu ir 18 negatīvu iespaidu atstājošas ziņas, 1 laba, 11 neviennozīmīgi vērtējamas. Rezultāts praktiski tāds pats kā Donaldam Trampam.

Lai arī abi galvenie varoņi ir vienādi slikti, tomēr man nav radies iepaids, ka LSM vērstos pret Vladimiru Putinu tikpat aktīvi kā pret Donaldu Trampu.

Sāku pievērst uzmanību publicēto ziņu datumiem. Ja par Trampu 30 ziņas tikušas publicētas 37 dienu laikā, tad par Vladimiru Putinu 111 dienu laikā. Tas nozīmē, ka par Putinu LSM vidēji publicē vienu sliktu ziņu 6 dienās, bet par Trampu – divās. Tāpēc arī Tramps ir trīsreiz sliktāks par Putinu.

 

Jautājums pārdomām – vai LSM strādā noderīgie idioti?

 

Atlasītās ziņas.

http://www.lsm.lv/temas/donalds-tramps/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
16.08.2017 FOTO: Ņujorkā notiek plaši protesti pret Trampa politiku  slikts
15.08.2017 Kārlis Dagilis: Notikumi Šarlotsvilā atsedz Amerikā gruzdošo saspīlējumu  slikts
14.08.2017 Trampu kritizē par reakciju uz vardarbību Šarlotsvilā  slikts
14.08.2017 Trampa padomnieks uzbrukumu protestētājiem nosauc par teroraktu  labs
14.08.2017 Tramps grasās apsvērt jaunas tirdzniecības barjeras pret Ķīnu  grūti pateikt
11.08.2017 Tramps brīdina Ziemeļkoreju: Viss ir gatavs kaujai  grūti pateikt
09.08.2017 ASV medijos izskan aizdomas par viceprezidenta gatavošanos vēlēšanām  slikts
04.08.2017 ASV aktivizē izmeklēšanu par Trampa komandas sakariem ar Krieviju  slikts
03.08.2017 Tramps spiedis Penju-Njeto pārstāt apgalvot, ka Meksika nemaksās par žogu uz robežas  slikts
03.08.2017 Tramps jauno ASV sankciju likumprojektu nodēvē par «ļoti kļūdainu»  grūti pateikt
03.08.2017 Tramps piedāvā desmit gadu laikā uz pusi samazināt imigrantu skaitu uz ASV  grūti pateikt
02.08.2017 Tramps Balto namu nodēvē par izgāztuvi  slikts
31.07.2017 Atlaiž Baltā nama sabiedrisko attiecību direktoru Skaramuči  slikts
31.07.2017 Japāna aicina Ķīnu aktīvāk vērsties pret Ziemeļkoreju  grūti pateikt
26.07.2017 ASV prezidentam liegs vienpusēji atcelt pret Krieviju noteiktās sankcijas  slikts
25.07.2017 Trampa znots noliedz saistību ar Krieviju  slikts
24.07.2017 Trampa un Krievijas biznesa sakaru izmeklēšanā minēta Latvija  grūti pateikt
24.07.2017 Eiropas Savienība nemierā ar ASV jaunākajām sankcijām pret Krieviju  slikts
23.07.2017 ASV grasās ierobežot Trampa iespējas potenciāli atcelt sankcijas pret Krieviju  slikts
23.07.2017 «Daīš» – vai Indijas un ASV sadarbības veicinātājs?  labs
22.07.2017 Mediji: Līdz ar pārmaiņām administrācijā Tramps vēlas nostiprināties «Krievijas skandāla» laikā  slikts
20.07.2017 ASV senatori izvaicās Trampam pietuvinātos cilvēkus par kontaktiem ar Krieviju  slikts
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
17.07.2017 Samazinās ASV prezidenta Trampa popularitāte  slikts
14.07.2017 FOTO: Bastīlijas ieņemšanas gadadienu šogad Francijā svin kopā ar Trampu  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps vizītē Francijā ar Makronu pārrunās pasaules konfliktu risinājumus  grūti pateikt
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 G20 samits bez iemesla šampanieša dzeršanai un uguņošanai  slikts
12.07.2017 Skandāls par Trampa dēla tikšanos ar krievu juristi vēršas plašumā  slikts

 

http://www.lsm.lv/temas/vladimirs-putins/

17.08.2017 Aptauja: Vairākās NATO dalībvalstīs Putins populārāks par Trampu  slikts
31.07.2017 Putins paziņo par 755 ASV diplomātu izraidīšanu  slikts
27.07.2017 Putina vizīte Somijā – uzmanības centrā starptautiskie konflikti un mācības Baltijas jūrā  grūti pateikt
27.07.2017 Putins apmeklēs Somiju  grūti pateikt
19.07.2017 Trampam Hamburgā bijušas divas tikšanās ar Putinu  slikts
13.07.2017 Tramps atkārtoti pauž vēlmi sadarboties ar Krieviju  grūti pateikt
12.07.2017 Eksperts: Paliek iespaids, ka Krievijai ir kompromats par Trampu  slikts
09.07.2017 Tramps: Ir laiks veidot konstruktīvu sadarbību ar Krieviju  slikts
08.07.2017 Tramps un Putins vienojušies koncentrēties uz nākotnes sadarbību, nevis kavēties pagātnē  grūti pateikt
07.07.2017 Tramps un Putins vienojas par mēģinājumu panākt jaunu pamieru Sīrijā  grūti pateikt
06.07.2017 Neparedz ASV un Krievijas attiecību maiņu pēc Putina un Trampa tikšanās  slikts
02.07.2017 Putins iesaistās Kataras strīda risināšanā  labs
30.06.2017 Putins pagarina atbildes sankcijas pret Rietumiem  slikts
29.06.2017 Baltais nams apstiprina Trampa un Putina gaidāmo tikšanos G20 samitā  slikts
28.06.2017 Krievija pieļauj Putina un Trampa tikšanos G20 samitā  slikts
25.06.2017 Ukraina protestē pret Putina vizīti Krimā  slikts
15.06.2017 Putins apsūdz BBC Navļnija atbalstīšanā  grūti pateikt
15.06.2017 Putins ikgadējā «tiešajā līnijā» atbildēs uz jautājumiem  grūti pateikt
05.06.2017 Putins: ASV hakeri uzvēluši vainu Krievijai  slikts
01.06.2017 Putins: Citu valstu pūliņi iegrožot Krieviju ir bijuši neveiksmīgi  slikts
31.05.2017 Rokasspiedienu politika jeb jaunie laiki globālajā politikā  grūti pateikt
31.05.2017 Makeins: Putins rada lielākus draudus drošībai nekā «Daīš»  slikts
29.05.2017 Makrons Versaļā uzņem Putinu  slikts
09.05.2017 Maskavā bez aviācijas dalības notikusi Uzvaras parāde  grūti pateikt
03.05.2017 Baltais nams: Trampam un Putinam bija labas sarunas par kara izbeigšanu Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Tramps un Putins apsprieduši situāciju Sīrijā  grūti pateikt
02.05.2017 Pēc Merkeles un Putina sarunas Vācijas un Krievijas attiecības nekļūst siltākas  slikts
02.05.2017 Piesardzīgas prognozes par Merkeles un Putina tikšanos  slikts
29.04.2017 Krievijas opozīcijas akcijā pret Putinu Sanktpēterburgā vairāki desmiti aizturēto  slikts
29.04.2017 Maskavā pieeja Putina pieņemšanas telpām bloķēta ar celtniecības tehniku  slikts