Apvērsumu gaidot

Man ir piekrājušies melnraksti ar grāmatu atsauksmēm un vēl šādi tādi sīkumi, bet roka neceļas šobrīd tos publicēt. Varbūt pēc kādas nedēļas.

Ļoti bieži lasu tviteri. Ārpus tā vairākas reizes dienā aplūkoju vara bungu pēdējo ierakstu un inforesist.org.

Nesen rakstīju, ka populārākais Stacijas ieraksts ir Īsa Ukrainas vēsture. Kopš piektdienas iezīmējies arī otrs populārākais ieraksts. Tie ir Nostradama pareģojumi. Nedomāju, ka par to būtu jāsmīkņā. Laiki tiešām ir tādi, ka cilvēkiem izteiktāk vajag drošības sajūtu, ticību, paļaušanos uz nākotni. Tas ir pilnīgi dabiski, ka tādos brīžos tiek meklēts glābiņš reliģijā vai, teiksim tā, misticismā. Zīlnieces, amuletu tirgotāji un varbūt arī astrologi kļūs aizvien populārāki. Gribas taču kādu nebūt pamatojumu cerīgākam skatam nākotnē.

Daudz runāts par Kremļa zaudējumiem un tā nepārdomāto taktiku. Es pret tādām optimistiskām runām izturos piesardzīgi. Gan jau krievi ir izdarījuši savus secinājumus un diez vai ir nopietns pamats domāt, ka tikpat lieli zaudējumi būs arī turpmāk.

Rietumu reakcija pārsteidz gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Es jau vairs īsti necerēju, ka krievus izmetīs no sporta sacensībām vai ka ekonomiskās sankcijas varētu izrādīties arī ietekmīgas. Tikai gribētos to visu redzēt iedarbīgāku un nezinu, vai ar militāro atbalstu nebūs jau nokavēts. Ļoti gribas cerēt, ka nē.

Mazliet priecē redzēt, ka rietumu pasaules apziņā starp Hitleru un Putinu iezīmējas kaut kas līdzīgs vienādības zīmei. Tā kā rietumiem ar vēstures izpratni parasti ir diezgan švaki, tad šāda līdzība varētu palīdzēt viņiem saprast gan pašiem savu brīžiem divkosīgo un gļēvo nostāju, gan to, ka tas garīgi slimais noteikti ir jāapstādina.

Lai arī viens otrs eksperts nekautrējas pareģot, ka karš nebūs ilgs, es tik optimistisks nebūtu. Nespēju iedomāties, kā Krievija spētu noturēt tik milzīgu teritoriju, pilnu ar nikniem cilvēkiem. Varbūt vienīgi ar izdedzinātās zemes taktiku, ko, starp citu, krievi vēsturiski piekopuši ne reizi vien.

Stipri naivs, tomēr kāds nebūt optimistisks scenārijs liekas iespējams apvērsums Krievijā. Ne vienu reizi vien Krievijā tādi ir bijuši. Būtu īstā reize vēl vienam.

Daudzi šausminās par parastajiem krieviem, ka tie atbalstot karu un acīmredzami nesaprotot, ka notiek okupācija. Nezinu, vai patiesībā to ir tik daudz. Kur tad viņiem likties? Sākt kaut ko publiski nožēlot? Un to kāds gaida no tautas, kurā kļūdu atzīšana nešaubīgi apliecina vājumu? Es neticu, ka krievi ir tādi naivi muļķīši, kā viens otrs par viņiem domā. Sava personīgā labuma dēļ krievi mēdz izrādīties pat ļoti attapīgi. Un tieši tāpēc es domāju, ka sankcijām ir jābūt iespējami sāpīgām arī vienkāršajiem iedzīvotājiem. Tā sakot, labi paēdis cilvēks nav motivēts kaut ko mainīt. Kremlis var bāzt cietumos visus demonstrāciju dalībniekus pēc kārtas, bet, ja būs satracināta lielākā daļa krievu tautas, pat čekisti ar to netiks galā.

Varbūt tas ir mans naivums un labticība, bet domāju, ka par Latvijas vietējo okupantu un viņu pēcteču ticību Putinam nevajadzētu pārlieku dramatizēt. Kas tad no tiem apmātajiem ļautiņiem ir atkarīgs? Nekas, pilnīgi nekas. Pat ja viņi domātu tāpat kā mēs, ne jau viņi brauktu uz Krieviju revolūciju rīkot. Viņu priekšstats par Krieviju nevar būt diez ko objektīvs, jo viņi tajā nedzīvo. Varbūt hipotētiskas okupācijas gadījumā viņi līstu bučot tankus, bet ātri attaptos pēc triecieniem pa dzīvojamajām ēkām, slimnīcām utml.

Visbeidzot kodolkara iespējamība. Kremlim, sajūtot, ka zaudējums ir nenovēršams, visdrīzāk gribēsies uz atvadām uzrīkot salūtu. Vai to var novērst, es nezinu. Ceru, ka gudrāki prāti ar lielāku ietekmi par to cītīgi domā.

Attēls no biedrības “SOS palīdzība Ukrainai”, kas jau ilgstoši palīdz Ukrainas aizstāvjiem un ko varam atbalstīt ar saviem ziedojumiem.