Peitavas iela 7

Šodien bija lasāma ziņa, ka Vecrīgā esot daļēji nobrucis grausts Peitavas ielā 7. Spriežot pēc attēliem, sacelts milzu tracis par akmeņu un ķieģeļu kaudzīti, kuru potenciālā nobrukšana bija paredzama jau pirms krietna laika. Protams, ja arī tagad neko nedarīs, drupu kaudzīte kļūs daudz, daudz lielāka.

Nav biežas reizes, kad, uzzinot adresi, uzreiz atceros ēku, bet šī bija viena no tām. Gluži vienkārši – vecā noliktava Peitavas ielā 7 jau izsenis ir tik šausmīgā stāvoklī, ka par ēku to pat īsti vairs nevar saukt. Tās ir četras sienas no tā, kas reiz bijusi noliktava.

Pirms pieciem gadiem uzņēmu dažas bildes, tajā skaitā ar iekšpusi.

No Peitavas ielas puses. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2015. gada decembris. Norobežota iekļuve sienu iekšpusē.

Ja jau tolaik ēkas atliekas bija tik briesmīgā stāvoklī, tad vai šis gadījums drīzāk neizskatās pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta aktīvas darbības imitācijas? Nav diskusiju par to, ka objekts Peitavas ielā 7 ir bīstams. Jautājums ir – vai tad iepriekšējos vismaz piecus gadus tas tiešām šķitis drošs?

Krišjāņa Barona iela 73

Man vēl nebija izdomāta Izzūdošās Rīgas kategorija Stacijā, bet es tik un tā nofotografēju dažas vecuma skartas ēkas un nostūrus.

Ēka Barona 73 (google maps) bija viena no pirmajām nobildētajām. Drīz vien tā arī pazuda no zemes virsas. Man tas likās negaidīti, jo nevienam jau tā ēka virsū neskrēja. Atradās nost no ielām, nevienu neapdraudēja. Nekas jauns pa šiem gadiem vēl nav tapis, bet iecerēta visai apjomīga ēka: arhis.lv, latarh.lv.

Vēl attēli atrodami wikimapia.

Krišjāņa Barona 73 2013. gada aprīlī

Koki arī pazuduši.

Krišjāņa Barona iela 73 2018. gada jūlijā

 

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Viļņas iela 22

Viļņas iela atrodas Iļģuciemā, ar nelielu līkumu tā savieno Dzegužkalnu ar piektā tramvaja galapunktu.

Šī koka ēka ilgus gadus nav mainījusi ārējo izskatu. Varbūt šobrīd tā ir jau pavisam pamesta, bet varbūt arī logu slēģi ir tikai aizvērti. Katrā ziņā kāds ir parūpējies pie ēkas izkārt Latvijas karogu. Varbūt to paveikuši nelielajā sētas namiņā dzīvojošie cilvēki.

Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī
Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī

Šīs ēkas 2008. gada uzņēmums atrodams arī zudusilatvija.lv. Wikimapia vērojams 2015. gada attēls.

Slokas iela 51

Slokas ielā 51 atrodas (vai varbūt jāsaka atradās) četras koka ēkas un neliela katlumāja.

Slokas iela 51 Bing maps

Pēc Valsts zemes dienesta datiem kadastrs.lv tur atradušās arī vairākas nelielas palīgbūves – šķūnīši vai kas tamlīdzīgs.

Slokas iela 51 kadastrs.lv

25. aprīlī Rīgas dome lēma ēku īpašniekam sagatavot dokumentāciju to nojaukšanai, vai arī tas tiks veikts piespiedu kārtā. Kad to uzzināju un pavirši aplūkoju ēkas Google maps Street view, man šķita, ka Rīgas dome mazliet pārsteigusies.

Man tur garām sanāca iet 28. aprīlī un vecās ēciņas – vai kas nu no tām bija palicis pāri – iemūžināju fotoattēlos. Jāatzīst, ka glābt tur vairs īsti nebija ko.

Uz žoga joprojām bija plakāts par pārdošanu. Tajā minētas sešas ēkas.

Nezinu, vai kādreiz ir eksistējušas ēkas ar numuriem 1 un 2, neko tādu nevarēju atrast.

Jau otrajā maijā pirmā no ēkām bija nojaukta.

Drīzumā nojaucamās ēkas Rīgā

Rīgas Dome ziņo par vēl vairākām nojaucamām ēkām.

Mazā Piena iela 11. Mazs, pievilcīgs, zemē iegrimis namiņš Pētersalā. Varbūt tagad tas izskatās daudz bēdīgāk nekā 2014. gadā.

Lomonosova ielā 1 k-16. Gara ēka Maskavas forštatē, netālu no LU Sociālo zinātņu fakultātes ēkas. Daudz logu, bet ēkas forma liek domāt par bijušo noliktavu. Šis nu tiešām Rīgai nebūs liels zaudējums.

Ieriķu ielā 7a. Tieši blakus Dominai. Pagara vienstāva ēka, pareizāk sakot, tās drupas.

Par ēkām Bērzaunes ielā 10 netālu no Dominas un Kaukāza ielā 14 Teikā rakstīju jau agrāk.

Papildus tikšot presingots Vīlandes ielas grausta īpašnieks, lai protas ēku savest kārtībā. Citādi Rīgas dome to paveiks par saviem līdzekļiem.

Piespiedu kārtā sakārtojamie grausti

05.01.2018. Rīgas dome uzdeva sagatavot lēmumus par ēku piespiedu sakārtošanas darbiem un bīstamo daļu demontāžu sešiem īpašumiem, kas kopumā aptver 11 ēkas. Ziņa.

Kas tās konkrēti par ēkām ir?

  1. Peitavas 9/11. Tas ir Vecrīgas graustu nostūrī pie Kalēju ielas. Skaista ēka šausmīgā stāvoklī. Uzcelta 1750. gadā. 2012. gadā daļa ēkas nobruka.
    Peitavas 9/11 2015. gadā

    Peitavas 9/11 2015. gadā
  2. Sparģeļu ielā 10. Avotu apkaimē Pie Ziedoņdārza. Degusi, ilgstoši briesmīgā stāvoklī. Efektīvi aizsedz skatu uz nesen atjaunotu pagalma ēku.

    Sparģeļu iela 10
  3. Četras ēkas Ērģeļu ielā 2. Tas ir gandrīz vesels kvartāls Āgenskalna apkaimē pie Kalnciema un Daugavgrīvas ielas.
    Ērģeļu – Daugavgrīvas – Kalnciema kvartāls
    Ērģeļu iela 2 2016. gadā
    Daugavgrīvas iela 4

    Kalnciema iela 3 2017. gadā
  4. Kaukāza ielā 14. Pavisam netālu no Džutas un Ropažu ielas krustojuma, tur, kur iela pāri sliedēm savieno Čiekurkalnu ar Teiku.

    Kaukāza iela 14
  5. Jāņa Asara ielā 22. Gandrīz blakus Grīziņkalnam. Jādomā, ka tā ir pagalma ēka, jo fasādes ēka izskatās labā stāvoklī.

    Jāņa Asara iela 22
  6. Bērzaunes ielā 10. Teikas apkaimē, pa ceļam no Dominas uz Brīvības ielu.

    Bērzaunes iela 10
  7. Līvānu iela 2a. Dārzciema apkaimē, netālu no sliedēm un Lubānas ielas.

    Līvānu iela 2a

Attēli no google maps, bing maps un personīgā arhīva.

Pēdējā koka ēka Vesetas ielā

Vesetas iela atrodas uz Ziemeļiem no Krišjāņa Valdemāra ielas, tā savieno Hanzas ielu pie Skonto futbola stadiona ar Skanstes ielu netālu no tās krustojuma ar Duntes ielu.

Vesetas iela pie krustojuma ar Sporta ielu, Bing maps

Vesetas iela 6 atrodas blakus krustojumam ar Sporta ielu. Sporta iela ir Bruņinieku ielas pagarinājums uz Ziemeļiem.

Vesetas iela 6 2016. gada martā

Pagājušajā gadā, ejot garām, nobildēju šo sagrabējušo koka mājiņu. Žēl, ka koks traucēja aplūkot tās tornīti. Google maps attēli uzņemti vasarā un ēciņu varēja aplūkot tikai no otras puses.

Vesetas iela 6 2016. gada martā

Šī ir pēdējā koka ēka Vesetas ielā. Vai, pareizāk sakot, bija.

Vesetas iela 6 2017. gadā

 

Mazliet atkāpjoties no šīs konkētās ēkas, gribu pieminēt, ka šajā ierakstu kategorijā man jauni ieraksti pagaidām netiek plānoti. Vienubrīd man šķita, ka tikpat kā nevienu šīs vecās ēkas neinteresē, bet tāpat turpināju likt iekšā. Ar laiku nopratu, ka tomēr ir cilvēki, kas šiem ierakstiem seko līdzi. Tas priecē. Tomēr viens ir staigāt pa Rīgu un uzņemt kadrus, bet pavisam kas cits – ielikt tos Stacijā. Tad, kad parādās vairāk laika bilžu apstrādei, vairs nav skaidrs, cik ļoti attiecīgā vieta ir jau mainījusies. Bet laika man kļūst aizvien mazāk un mazāk.

Pazīstot sevi, pa laikam noteikti gadīsies kāds interesants objekts, kuru es nekādi nespēšu neielikt Stacijā. Sava kaudzīte ar graustu u.c. vietu attēliem man arī ir sakrājusies un daļa no tiem savu laiku šeit atradīs. Es tikai vēl nezinu, kad tad būs. Visticamāk tad, kad būs jau notikušas reālas pārmaiņas. Tā, kā, piemēram, šajā ierakstā.