Rīgas putnu cīņa 2018

Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.

Rīgas putnu cīņā piedalījos trešo gadu (pirmās un otrās reizes apraksti). Jau laicīgi bija zināms, ka ierastajā komandas sastāvā startēt nevarēsim. Apspriedāmies savā starpā par iespējamo aizvietotāju kandidatūrām un citu nopietnu variantu bez Ievas nemaz nebija. Vairums no mums bija savstarpēji pazīstami un zinājām, ka Ieva putnus pazīst visai labi. Par laimi, Ieva piekrita uzreiz.

Šoreiz treniņu ekskursiju pirms sacensībām nerīkojām, jo divas nedēļas agrāk jau bija putnu dienas.

Nepilnu nedēļu pirms sacensībām saslimu un nepaspēju izveseļoties. Prātīgāk būtu bijis nestartēt, bet Rīgas putnu cīņa ir tikai reizi gadā un negribējās arī atstāt komandu bez šofera.

Par pamatu ņēmām pagājušā gada maršrutu. Izņēmu mazāk rezultatīvākos posmus laukā un centos sakārtot atlikušās apmeklējamās vietas pēc to steidzamības. Iepriekšējos gados meža malā vai pļavas vidū dienas beigās mums nebija ko redzēt. Attiecīgi šie posmi liekami dienas sākumā, kad ir vairāk putnu. Izvēlējāmies startēt Vecdaugavā, turpināt ar molu un Mangaļsalas mežu. Turpinājumā mēs dotos pastaigāt mazdārziņiem, vērot pīles un pa ceļam pamanīt kādu pilsētas putnu.

Sacensībām pieteicās deviņas komandas. Kad uzzināju to sastāvus, kritiski izvērtēju mūsu spējas un atzinu, ka septītā vieta būs mūsu griesti. Vieta gan nebija mūsu mērķis. Galvenais, lai mums pašiem būtu interesanti un nepārspīlēt ar skriešanu.

Vecdaugavā ieradāmies pusstundu pirms saullēkta, kas sacensībām, starp citu, nemaz nav agri. Migrēja zosis un mazāki putniņi. Lidojošos putnus atpazīt nebija viegli, jo bija vēl patumšs, mazo putniņu saucienus tik labi nezinājām un tos nemaz tik labi nevarēja dzirdēt. Tomēr lauku cīruļus atšķīrām viegli.

Ūdenī varēja redzēt pīles, bet pustumsā bija grūti tās atpazīt. Atlikām tās uz atceļu no Vecdaugavas.

Devāmies tālāk pa pļavu. Visiem bija prieks par tālumā redzamo lielo čaksti, vienīgi, uzstādot teleskopu, mans lētā gala statīvs gandrīz izjuka. Par laimi, galvenās daļas kopā turējās labi.

Paejot vēl tālāk, gaisā pacēlās mērkaziņa un nosēdās tālāk aiz cinīša, kur to vairs nevarējām redzēt. Žēl, labprāt būtu šo interesanto putnu apskatījuši ilgāk. Visai drīz devāmies atpakaļ, jo atnāca kāda sieviete vest suni pastaigā.

Sākām vērot pīles. Kamēr Elīna centās mums parādīt mazo dūkuri un es – saprast, vai redzu cekulpīli, vai tomēr ķerru, atbrauca motorlaiva un visus putnus aizbiedēja. Atlika vien braukt uz molu.

Pa ceļam Vecāķos nācās strauji bremzēt. Šķiet, pirmo reizi dzīvē to darīju zvirbuļu dēļ. Uzreiz tikām pie lauku zvirbuļa un abu dzimumu mājas zvirbuļiem. Kilometru tālāk nācās bremzēt arī dēļ svilpju pārīša. Svilpju mammu diemžēl redzēju es vienīgais.

Izkāpjot no auto, uzreiz tikām pie zeltgalvīšiem, pelēkās zīlītes un zaļžubītes. Bijām mazliet pārsteigti, ka automobiļu tik maz. Mums šķita, ka molā jau visi būs klāt pirms mums.

Daugavas malā centāmies pamanīt kādu šņibīti, bet tā vietā mums garām palidoja dienas vienīgais kākaulis. Vēl gabaliņu tālāk ievēroju vīru ar fotoaparātu, pētot bērzu. Diez vai viņš tur zvirbuli meklētu, tāpēc devāmies tuvāk. Izrādījās, ka tur ir tāds jauks putniņš kā ķeģis.

Satikām Pilnīgas žubes, mazliet parunājāmies. Uzzinājām, ka netālu ir garknābja gaura. Nez vai mēs būtu tāpat vien iedomājušies to meklēt starp lielajām gaurām.

Gabaliņu tālāk Ieva sauca, ka tikko redzējusi sniedzes. Diemžēl citi tās nepaspēja ieraudzīt. Pretī nāca Paceplīšu komanda un sniedzes aizlaidās. Mazliet aprunājāmies un tālāk visa komanda redzējām šos jaukos putniņus otrreiz.

Sniedze

Mola galā ilgi neuzkavējāmies, jo nebija pārāk silti. Devāmies pretī meža sugām, lai arī viena no tām pati atnāca pretī – pie bākas uz brīdi redzējām paceplīti.

Mežam veltījām nepilnu stundu. Pabraucām gabaliņu ar auto, apstājāmies un klausījāmies. Klusums. Pabraucām gabaliņu tālāk. Atkal klusums. Izkāpām, pastaigājām apkārt un atradām vienīgi dižraibo dzeni, kurš mums tāpat jau bija. Ievai šķita, ka dzirdēja dzilnas saucienu, bet tas diemžēl neatkārtojās.

Tālāk braucām uz Ķīšezeru. Mūs nepatīkami pārsteidza sastrēgums ceļa remonta dēļ, bet daļu no tā izdevās apbraukt pa mazajām ieliņām. Lai kā arī centāmies pa ceļam ieraudzīt baložus un žagatu, mūsu pūliņi diemžēl bija nesekmīgi.

Pie Ķīšezera sarīkojām ilgi gaidītu uzkodu pauzi. Atlaidās arī mežā gaidītās sugas – garastīte, mizložņa un cekulzīlīte. Ūdenī pamanījām cekulpīles, pelēkās pīles, platknābjus, mazo gauru, baltvēderus. Arī lielais baltais gārnis grozījās starp niedrēm.

Kārtējo reizi runājot, kā žagata mūs pievīlusi, izdevās to tālumā pamanīt, sēžot augstu kokā. Ņēmām vērā, ka, ja grib redzēt putnus, par tiem jārunā.

Devāmies tālāk uz mazdārziņiem. Galvenā cerība bija dadzītis. Par to, acīmredzot, bija gana daudz runāts, jo meitenes, ejot gabaliņu pa priekšu, to ieraudzīja. Neko citu gan tur nedabūjām, vienīgi sastapām Kurzemes putnu komandu.

Palūkojāmies pulkstenī un izlēmām, ka ar nelielu līkumu dosimies uz Sarkandaugavu. Pa ceļam dabūjām tikai mājas balodi, toties Sarkandaugavā tikām gan pie ūdensvistiņas, gan krīkļiem. Dažus metrus priekšā uz zemes meitenes pamanīja arī dziedātājstrazdu.

Ūdensvistiņas

Ap šo brīdi pirmo reizi paņēmu rokās mūsu sacensību protokolu. Pārskatīju to, ievēroju, ka nejauši sajaukti krīkļi ar krauķiem un izsvītroju krauķus no protokola. Pēc maza brīža Elīna parādīja uz koku ar krauķiem, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga.

Steidzāmies uz rezultātu apkopošanu un apbalvošanu. Par kopbildi aizmirsām, dabasdati.lv novērojumus savadīt nepaspējām, pārskatīt fotogrāfijas, cik nu to bija – arī nē. Kā vēlāk atzina Māris Strazds, ja viņi būtu paspējuši pārskatīt savas fotogrāfijas, būtu dabūjuši vēl 0,6 punktus par noteiktiem dzimumiem. Protams, pēc tādām sacensībām visi ir noguruši un daudziem ātrāk gribas mājās, bet šoreiz noslēguma pasākums šķita sācies pārāk ātri.

Šogad par noteiktiem putnu dzimumiem pienācās 0,3 punkti. Tas ir, ja redzēta dižraibā dzeņa mātīte un tēviņš, tad viens punkts pienācās par sugas novērojumu, 0,3 – par tēviņu, 0,3 – par mātīti. Agrāk bija 0,5 punkti par dzimumu.

Vēl atšķirībā no pagājušā gada vairumam sugu bija norādīts, ka jāspēj pamatot, kāpēc redzēta tieši mātīte, nevis jaunais putns. Mēs komandā izdarījām pavisam vienkārši – “pamatojamās” mātītes neskaitījām. Tāpēc, ka pārliecinošu atbildi uz “kāpēc?” mēs sniegt nespētu. Varētu jau mēģināt izsprukt vai cerēt, ka citas komandas neapstrīdēs mūsu novērojumus, bet mums punkti un vieta nešķita tik ļoti svarīgi.

Īpaši bija izdalītas 40 parastās sugas. Sacensību gaitā šim sugu iedalījumam mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Tikai brīdī, kad vajadzēja paziņot, cik daudz parasto sugu savākts, ievēroju, ka mums ir apbrīnojami labs rezultāts – 37! Arī par pārējām 24 sugām nebija ko kaunēties. Kopā 61 suga. Manuprāt, tas ir atzīstams rezultāts. Par noteiktiem dzimumiem pienācās vēl 5,7 punkti.

Kad paziņoja rezultātus, sāka ar zemākajām vietām, minot arī punktu skaitu. Tikai tajā brīdī sapratu, ka mums ir labs rezultāts arī, salīdzinot ar citiem. Gala rezultātā bijām izcīnījuši necerēti augsto ceturto vietu.

Par dzimumu noteikšanu izvērsās plašāka diskusija. Māris Strazds pauda viedokli, ka 90% no kopējā tabulā ievadītajiem dzimumiem varētu apstrīdēt. Jo, piemēram, jaunie mājas zvirbuļi no mātītēm nemaz neatšķiras, bet visas komandas norādījušas, ka redzējušas gan mātīti, gan tēviņu. Tad vajadzētu uzskaitīt gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus.

Man personīgi dzimumu skaitīšana diez ko nepatīk. Piemēram, zilzīlītei putnu noteicējā minēts, ka mātītēm ir blāvi zila “cepurīte”, tēviņiem spilgti zila. Lauka apstākļos zilzīlītes ir ļoti kustīgas un apgaismojums mainīgs. Var jau noteikt pēc grāmatā rakstītā, bet vēlāk gandrīz droši būs saspringtas diskusijas. Pat putni.lv autori savos zilzīlīšu attēlos nav norādījuši dzimumus. Man labāk patiktu, ja dzimumus brīvprātīgi noteiktu tie, kuri to vēlas darīt un labākā rezultāta īpašnieks par to saņemtu speciālu balvu.

Gandrīz visas mūsu atzīmētās sugas bijām redzējuši. Rūdītākie speciālisti putnus labi atpazīst pēc saucieniem un tos redzēt ne vienmēr ir nepieciešams. Mums “tikai dzirdētās” sugas bija bārdzīlīte un žubīte. Ja pamācītos saucienus, rezultāts noteikti būtu labāks. Tomēr vairāk prieka ir, ja putniņu esi arī redzējis, ne tikai dzirdējis. Turklāt tad arī tiek izslēgts risks sastapties ar tādiem māksliniekiem kā sīlis, kurš teicami prot atdarināt peļu klijānu, vistu vanagu un citus putnus.

No parastajām sugām mums trūka pelēkais strazds, purva zīlīte un, lai cik tas dīvaini varbūt arī neliktos – kajaks. Tuvumā mēs to neredzējām, bet pa lielu gabalu nespējām viennozīmīgi identificēt.

Lai arī nolikumā bija paredzēta iespēja īslaicīgi sadalīties pa pāriem, mēs to gandrīz neizmantojām. Tikai tik, cik kāds pa laikam bija aizgājis priekšā vai atpalicis aizmugurē.

Neilgi pēc sacensībām Elīna teica, ka nākamgad labprāt pamēģinātu startēt tur, kur vēl neesam bijuši. Iebildu, ka mēs tur tik daudz ko nevarētu redzēt. Divas komandas, kuras apsteigt necerējām, putnus meklēja Pārdaugavas pusē. Bet vispār ir par ko padomāt. Tieši tādu pašu maršrutu noteikti neatkārtosim. Gribētos arī redzēt, kas ir citur, bet negribas secināt, ka “nekā nav”. Līdzīga pieredze man bija pirmajās sacensībās, kad izvēlējāmies būtiski citādāku maršrutu nekā citi un redzējām krietni mazāk. Varbūt tas nozīmē, ka biežāk jāiet putnus vērot ārpus sacensībām.

Ziemeļu gulbji

P.S. Reiz man jautāja – ja jau tu piedalies tādās sacensībās, tad jau tev noteikti ir arī daudz bildes, ko parādīt. Tā gluži nav. Sacensībās labam kadram nav laika. Tikai, ja veiksmīgi sakrīt visi apstākļi. Tā kā sliktus uzņemt gluži negribas, tad ar fotografēšanu sacensībās neaizraujos un īpaši daudz nav ko parādīt.

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Piecas dienas Igaunijā

Šogad atvaļinājuma laikā vēlējos dažas dienas pavadīt Igaunijā. Ceļojumu saplānoja un par naktsmītnēm parūpējās mana dzīvesbiedrene. Īsi (cik nu sanāks) pastāstīšu par iespaidiem.

Igaunijā ir viegli braukt ar auto. Tāpēc, ka infrastruktūra ir vienkāršāka un saprotamāka. Nav pusjoslu (kā pie Baltezera), nav pašam jāvaktē, kad būs kārtējais krustojums un drīkstēs atkal braukt uz 90+ km/h, īsāks dzeltenās gaismas ilgums luksoforos. Latvijas pusē arī bija vairāk ātruma pārkāpēju (virs +9 km/h). Pirms foto radariem Igaunijā pat uz ceļa ir uzkrāsots ātruma ierobežojums. Nepamanīt to ir diezgan grūti. Vienīgi Tallinā braukt bija grūtāk, daļēji remontu dēļ, daļēji nesaprašanās ar waze dēļ.

Pērnavā tikai pēc apjautāšanās vietējiem šoferiem sapratu, ka pie veikala pirmā stunda ir bezmaksas. Tikai jāatstāj zīmīte, kad esi mašīnu nolicis, jo atšķirībā no Rīgas Europark automāts tādu neizsniedz.

Sagūglējām, ka svētdienās Tallinā parkošanās ir bezmaksas. Nolūkojām vietu centrā, aizbraucām, izkravājām ratus jaunākajam ģimenes loceklim un tikai tad nejauši ieraudzīju, ka aiz muguras esošajam automobilim ar latviešu numurzīmi aiz stikla tīrītāja aizbāzts 10 minūšu svaigs sods par 31 eiro. Lūk, esot noparkojies maksas stāvvietā. Pieņēmām, ka vecpilsētā varētu būt citi noteikumi un braucu meklēt stāvvietu tālāk aiz stacijas. Vēlāk ieraudzīju stāvvietu kontrolieri, apjautājos un uzzināju, ka, jā, vecpilsētā arī svētdienās par parkošanos ir jāmaksā.

Skats uz Tallinu no Olafa baznīcas torņa

Pērnavā ir apbrīnojami saglabājusies vecā mazstāvu arhitektūra, galvenokārt koka ēkas. Līdzīgi arī Tallinā. Nezinu, kā igauņi to panākuši. Vai viņiem kara postījumu bijis mazāk? Vai viņi pratuši labāk parūpēties par ēkām pēdējos okupācijas / pirmajos neatkarības gados? Varbūt tur vienkārši bijis mazāk entuziastu ar vēlmi sačakarēt pilsētu pēc sava prāta?

Pērnavas centrā

Kūrortpilsēta Hāpsalu izskatās pēc nesačakarētas Jūrmalas. Tur vēl ir koka arhitektūra, nav pārspīlētas komercializācijas, nav krievu valodas ik uz stūra. Arī Tallina nešķita tik ļoti komercializēta kā Rīga. Vecrīgā pat pa bruģi normāli paiet nevar, jo jālaipo starp āra kafejnīcu platformām. Kuresārē dažas tādas platformas bija uz brauktuves.

Ēka un skatuve Hāpsalu piekrastē
Ikvienam brīvi pieejama lapene Hāpsalu. Tās vidū var vērot peldošas zivis jūrā.
Kuresāres centrā

Par krievu valodu turpinot, mēs to manījām apbrīnojami reti. Angļu valodu dažādos uzrakstos redzējām daudz biežāk. Man izskatās, ka igauņi ar krieviem neceremonējas. Vienalga, vai tie būtu vietējie, vai tūristi. Vēl vairāk. Sagadīšanās pēc šobrīd lasu igauņu autora Reina Rauda Perfektā teikuma nāve un manī nostiprinās sajūta, ka igauņi krieviski runājošos (precīzāk – igauniski nerunājošos) uztver kā trešās šķiras cilvēkus. Nu, kā okupantus. Vai tas ir pareizi? Domāju, ka lielā mērā jā. Pie mums joprojām murgo par nacionālo izlīgumu un apbrīnojami daudzi vēsturi ļoti slikti apguvuši jampampiņi gaida laimes lāci Krievijas naudas izskatā, kad valdībā būs Saskaņa, okupācijas jautājumi aizmirsti un nepilsoņiem pilsonība uzdāvināta. Pat uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu mums nav palīdzējušas panākt vai apsteigt Igauniju, kas vienkārši nestrādā ar tiem, kuri prot tikai krieviski. Viņi ir lieliski iztikuši bez vana vene musta perse bučošanas un nekas neliecina, ka Latvijā ierastā pielienošā attieksme spēj dot labākus rezultātus.

Darvina balvas kandidāts Kuresārē

Interesanti, ka Tallinā lielā kokakolas pudele maksāja eiro un 9 centus jeb tikpat cik Latvijā. Vajadzēja taču būt par 10 centiem vairāk, jo viņiem ir taras depozīta sistēma. Tā kā gribēju to iemēģināt, tukšo taru laukā nemetām, bet vadājām līdzi. Taras nodošanas aparātus gan pamanīju tikai pēdējā dienā. Tallinas centrālajā stacijā esošais nedarbojās. Atceļā Pērnavā jautājām, kur tādu atrast, jo nekur citur pa ceļam nebijām plānojuši iegriezties. Uzzināju, ka aparāts esot saplīsis un ka tuvākais esot Selverā. Aizbraucām arī līdz Selveram, atradām aparātu un sākām tajā kraut pudeles. Pie trešās aparāts sāka pīkstēt un tur vairs neko nevarēja izdarīt. Visi uzraksti igauniski, abas pogas varēja spaidīt pēc sirds patikas, bet nekas nenotika. Garām ejošie cilvēki palīdzēt nevarēja vai negribēja. Tā nu tara nonāca miskastē. Gājām garām pēc padsmit minūtēm, aparāts joprojām ņēmās pīkstēt. Vēl pēc desmit minūtēm gan vairs nē, bet tad jau mēs visu bijām izmetuši ārā.

Neparastākā maltīte gadījās Kuresāres indiešu restorānā. Ēdienkartē pēc bildītes un apraksta izvēlējos kariju ar kartupeļiem. Atnesa man ēdienu kā citā bildītē. Pēc pretenziju celšanas tika piešķirta 10% atlaide un sniegts paskaidrojums, ka ēdiens esot pareizs, bet bildīte ēdienkartē maldinoša. Drīz vien uzzināju kā ir, kad ēdot kļūst mežonīgi karsti un asaras skrien acīs. Pie asiem ēdieniem neesmu radis, tomēr līdz finišam kaut kā tiku. Nākošajā dienā nācās sadzīvot ar vieglām vēdersāpēm.

Kovārnis. Kadrā neietilpa ķiršu koks, bet tā klātbūtni tāpat var nojaust.

No putniem neko neparastu neredzējām. Bija neierasti daudz bezdelīgu, mājas čurkstu un jūras zīriņu. Igauņiem ir vairāk nekā 2000 salu jūrā. Mazākās dod iespēju putniem un roņiem dzīvot salīdzinoši netraucēti. Vēl tur aug daudz kadiķu. Kādu brīdi pavadīju, odziņas lasot vēderā.

Kāda no salām
Mājas čurkste

Uz lielākajām salām kursē prāmji. Biļete diviem pieaugušajiem, diviem bērniem (vecākajam 3 g.) ar automobili maksāja 14.40 eiro vienā virzienā.

Viens no prāmjiem

Pirmo nakti pavadījām Muhu salā. Tur bija ļoti skaisti. Neskatoties uz to, ka sala neliela, vismaz stundu braukājām apkārt līdz atradām, kur var pabrokastot. Pirms vienpadsmitiem tā, izrādās, ir problēma. Vēlāk apmeklējām turienes dzirnavas. Par to apskati onkulītis iekasēja divarpus eiro (vismaz zīdainim nebija jāmaksā). Izrādījās, ka dzirnavu komplekss ir viena neliela ēciņa un tualete bez krampīša. Būtu zinājuši, nebūtu tur kāju spēruši.

Vienīgās kompleksa dzirnavas.
Būdiņai nav obligāti jābūt ar sirsniņu. Vēl tai bija īpaša durvju pašaizvēršanas sistēma ar akmeni atsvaram un nefunkcionējošs krampītis.

Sākotnēji biju visai skeptisks pret Kali krātera apmeklējumu. Domāju – kāda jēga braukt skatīties lielu bedri? Uz vietas nācās konstatēt, ka bedre ir ļoti liela, bez pāris minūtēm pat apkārt apiet nevar. Visai iespaidīgi. Starp citu, dodoties uz turieni, sanāca paiet garām Agrim ar Annu. Uzreiz neatpazinu. Žēl, būtu vismaz sasveicinājies.

Kali krāteris

Vēl ir vērts paskatīties uz Panga klintīm un Keila ūdenskritumu.

Panga klintis
Keila ūdenskritums

Mūsu trīsgadniecei staigāšana nav gluži mīļākā nodarbe. Bet kāpt pa trepēm gan! Pati uzkāpa un nokāpa ~250 pakāpienus Serves bākā. Arī Tallinas mūra fragmentu stāvās kāpnes pievarēja bez problēmām. Tallinas Svētā Olafa baznīcas tornī jauno entuziasti ar līdzīgu pakāpienu skaitu nelaidām, jo tur bija pārāk daudz cilvēku. Skati gan no bākas, gan baznīcas torņa bija vismaz ieejas biļetes vērti.

Serves bāka
Skats no Serves bākas

Serves bākai ir arī muzejs un pat bibliotēka. Viss ir tāds nesen remontēts, izskatās glīti. Tur bija arī liels plakāts ar zaļo vārnu un cits mazāks ar paskaidrojošo tekstu. Šķiet, viņiem neviens vēl nav pateicis bēdīgo ziņu, ka Igaunijā šo putnu vairs sastapt nevar.

Uzraksts – Serves daba

Kuresāres Ārensburgas pilī atrodas muzejs ar dabai un vēsturei veltītām ekspozīcijām. Pamaldīties pa pili interesanti, tā ir diezgan liela. Žēl, ka nelaiž augšā kādā no torņiem.

Ārensburgas pils

Uz Hāpsalu braucām, lai paskatītos uz pili. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk lielu, neparastu amerikāņu auto redzējām. Pašā Hāpsalu nonācām sastrēgumā to pašu amerikāņu auto dēļ. Ar grūtībām atradām vietu automobilim un devāmies uz pili. Izrādījās, ka tās teritorijā notiek amerikāņu auto festivāls. Ieeja, protams, ar festivāla biļetēm. Būtu zinājuši, nebūtu braukuši. Ar diviem maziem bērniem iedziļināties vecu auto dizainā ir diezgan grūti.

Tādu un vēl iespaidīgāku bija krietni daudz.

Nervus pakutinošas situācijas gadījās divas. Vispirms automobilim ceļā sāka degt divas no signāllampām. Diezgan nepatīkami. Visai labs laiks pagāja līdz noskaidrojām, ka tas ir saistībā ar dīzeļa filtru un ka to varētu mēģināt salabot, pabraucot ilgāku laiku sporta režīmā. Tas arī tobrīd palīdzēja, lai arī nākošajā dienā procedūru nācās atkārtot.

Otrs piedzīvojums bija nepatīkamāks. Kamēr palīdzēju ģērbties vecākajam bērnam, sešmēnešnieks padsmit sekunžu laikā pārripoja pāri visai gultai un piezemējās uz grīdas. Neko no tā visa neredzēju, dzirdēju tikai būkšķi. Sajūtas pat negribas atcerēties. Tādos gadījumos esot jāvēro, vai kas mainās uzvedībā. Protams, jaunais cilvēks bija nervozāks nekā parasti. Bet zilumus neredzējām, nešķita, ka viņam kaut kas sāp, interese par apkārtējo pasauli un koordinācija bija kā parasti. Pēc divu stundu pauzes ceļojumu turpinājām.

Lokomotīve pie Tallinas stacijas. Ja grib, var arī uzrāpties.
Pērnavas Moskvičs visai nolaistā stāvoklī. Nebiju domājis, ka vēl kādreiz dzīvē redzēšu AZLK-2137, veco ģimenes mašīnu uz dažiem gadiem bērnībā.

Kopumā ceļojums ļoti patika un mājās pavisam negribējās braukt. Ja mēs būtu divi vien vai tikai ar mazāko bērnu, varētu par to padomāt. Meita piektajā dienā vairs nebija nekāds staigātājs.

Visa ceļojuma laikā internetā skatījos tikai to, kas attiecīgajā brīdī bija pilnīgi nepieciešams. E-pastus, ziņu portālus, tviteri u.c. ignorēju un lieliski atpūtos vismaz šādā ziņā. Iesaku pamēģināt.

Par literatūru un latviešu valodu pamatskolas laikā

Lai arī lasīt man ļoti patika pat pirms skolas, pamatskolā kā priekšmeti man sirdij diez ko tuvi nebija ne latviešu valoda, ne literatūra. Varbūt vienīgi tik daudz, ka šie priekšmeti lielākoties bija vieglāk izturami par citiem. Bet arī ne vienmēr. Vārdu locīšana un pareizrakstība man bija laba, pateicoties lasīšanai. Ar komatiem gāja grūtāk. Vienkāršākajiem gadījumiem līdzēja pamatskolā apgūtie likumi, sarežģītākajiem – intuīcija. Vārdu un teikumu analīze man šķita garlaicīga un bieži arī bezjēdzīga.

Vispār es nebiju nekāds teicamnieks. Kur nu, piemēram, piektās klases pirmajā semestrī latviešu valodā un literatūrā man liecībā bija četrinieki desmit baļļu skalā. Tas gan vairāk bija disciplīnas, nevis valodprasmes dēļ. Es reiz nevarēju atrast mājasdarbu somā. Par to dabūju nulli un tajā pašā dienā mani to piespieda izlabot. To es izdarīju bez kļūdām un dabūju par to 8. Atzīmes man palika abas, vidēji tātad 4. Un mājasdarbs turpat somā vakarā atradās. Vispār jau tādas atzīmes “nulle” nemaz nebija. Mēs to nezinājām un, šķiet, mūsu pensijas gadu skolotāja arī nē. Bet atzīmi uz liecības šīs nulles pamatīgi samazināja.

Domraksti man problēmas nesagādāja, vienīgi vērtējums literatūrā reti bija augstāks par 7. Bija skolotājas pareizais viedoklis (domrakstā!), bija manējais un, jo atšķirīgāki tie bija, jo zemāku atzīmi saņēmu. Es pie tā biju pieradis.

Literatūrā mēs kādu mēnesi vai divus varējām veltīt Blaumanim. Lasīju ar lielu interesi, patika. Bet ar to arī, tā sakot, prieki beidzās. Jo tad vajadzēja šos darbus ņemt un vienu pēc otra analizēt. Kādas rakstura iezīmes vērojamas varoņos, kā pats būtu rīkojies un tā tālāk. Kad divi mēneši ar domrakstu vai pamatīgu kontroldarbu noslēgumā bija pārdzīvoti, sekoja Brigaderes pāris mēneši. Nu, tur pat no lasīšanas nekāda prieka nebija.

Protams, es nesapratu, kāpēc patīkamās nodarbes – lasīšanas – vietā jānodarbojas ar tukšu laika tērēšanu.

Bija regulāri arī jākaļ dzejoļi un tautasdziesmas (kādas 10, lai dabūtu 4, kādas 30, lai dabūtu 10). Iekalu kādas padsmit, dabūju savu 5 vai 6 un apbrīnojamā ātrumā visas aizmirsu. Es vispār nevienu dzejoli no skolas laika neatceros.

Pamatskolas skolotāja aizrāvās ar izdales materiāliem. Tos obligāti vajadzēja turēt kladē. Dažus vajadzēja ielīmēt, dažus tāpat vazāt līdzi un klades mums bija uztūkušas gandrīz divtik biezas. Ja izdales materiāls kladē neatradās, par to varēja dabūt nulli. Reti ļaujos destruktīvām emocijām, bet dienu pirms devītās klases latviešu valodas eksāmena obligāti līdzi vazājamos izdales materiālus sadedzināju. Varbūt arī tāpēc vērtējumā dabūju tikai 7.

Vidusskolā mācījos eksaktajā klasē un jaunā skolotāja mūs pārlieku nedresēja, īpaši pēc desmitās klases. Mēs arī attiecīgi izlaidāmies un, kamēr skolotāja stāstīja par, piemēram, brāļiem Kaudzītēm, īpaši neslēpjoties, lasījām avīzes un žurnālus. Par domrakstiem saņēmu daudz labākas atzīmes. Pirmais 10 mani gan ļoti pārsteidza, gan arī šķita likumsakarīgs un tas būtiski stiprināja manu pārliecību par sevi.

Kad pētīju, kur iestāties pēc skolas beigām, spēju sevi iedomāties gandrīz visur, izņemot filologus. Man īsti nebija priekšstata, ar ko viņi nodarbojas. Droši vien ļoti daudz kaļ no galvas, ko es noteikti negribēju darīt.

 

Tagad man ir cits priekšstats gan par valodu, gan literatūru. Mazliet žēl, ka līdz tam bija jāiet tik ilgs un garš ceļš, bet neko darīt. Lasu joprojām ļoti labprāt. Vienīgās bažas man ir par to, ka, jo vairāk lasu, jo prasīgs kļūstu. Jau tagad nav viegli atrast patīkamu literatūru, kur nu vēl pēc kādiem desmit gadiem.

Arī latviešu valodu gribētos prast mazliet labāk. Reizēm es redzu raksturīgas kļūdas citu rakstītos tekstos (piemēram, “tolete”) un pie sevis šausminos, ka droši vien arī manā rakstītajā valodā mēdz būt tādas “āža kājas”.

 

Uz šo garo ievadu mani pamudināja kas pilnīgi cits. Nejauši pamanīju rakstu par Jāni Poruku. Pārlaidu tam acis. Pat ja tur ir mazliet pārspīlēts, tas tik un tā ir iespaidīgi. Puisim izglītību sākotnēji apmaksājuši vecāki, bet viņa tēvs tiek ievietots cietumā un ģimene bankrotē. Tad viņam uzrodas mecenāts, kurš nezināmu iemeslu dēļ (aizdomas par homoseksuālismu) apmaksā studijas Vācijā. Tur Jānis aizraujas ar uzdzīvi un jau pēc trim semestriem atgriežas Rīgā. Ar naudu nav praties apieties. Uzsācis studēt gan ķīmiju, gan komerczinātnes, bet neko nav pabeidzis. Līdz visbeidzot saslimis ar, visticamāk, šizofrēniju. Mocījuši murgi, paranoja. Visbeidzot miris Tērbatas psihiatriskajā klīnikā nieka 39 gadu vecumā.

Ja paņem vikipēdijas ierakstu, tad tas ir tik sauss un neinteresants, cik vien var būt. Pilnīgi kā no mācību grāmatas norakstīts. Pareizuma esence, tā sakot.

Pēc Andra Bernāta raksta es Poruka biogrāfiju atcerēšos vēl labu laiku. Ja būtu lasījis tikai vikipēdiju, neatcerētos gandrīz neko. Jā, varbūt Bernāta raksts ir mazliet dzeltens, bet veido priekšstatu par literāta personību, atraisa lasītāja emocijas un līdz ar to paliek atmiņā. Vikipēdijas stila ieraksti lieliski der enciklopēdijām, bet neredzu nozīmi skolēniem ko tādu vispār mēģināt kalt no galvas. Man gan nav ilūziju, ka mūsdienās skolēniem sausas biogrāfijas vairs nav jāmācās.

Torņu cīņas 2018

Manuprāt, Torņu cīņas nav tikai sacensības vien. Tā ir reize pabūt kopā ar domu biedriem, parunāties ar ilgāku laiku neredzētiem cilvēkiem, iepazīties ar jauniem putnu vērošanas cienītājiem, pārrunāt dažādas aktualitātes un sajusties kā daļai no Latvijas Ornitoloģijas biedrības.

Pavisam īsi par sacensību formātu: cilvēki sadalās komandās, izlozē torni un dodas no tā vērot putnus. Jo vairāk sugu izdodas saklausīt vai saskatīt – jo labāk. Tautas klasē vērošana ilgst 4 stundas, pieredzējušo – 24.

Mūsu komanda ir labi sastrādājusies gan Rīgas putnu cīņās, gan iepriekšējās Torņu cīņās, tāpēc šīm sacensībām pieteicāmies jau ļoti laicīgi. Tā kā neesam izcili putnu pazinēji un arī profesionāli ar putniem nekā neesam saistīti, tad izvēlējāmies tautas klasi. Nav arī mazsvarīgi, ka dalība tautas klasē prasa mazāk laika.

Nedēļu pirms sacensībām visa komanda sarunājām doties nelielā treniņu ekskursijā. No treniņu viedokļa varbūt tas nebija pārāk rezultatīvi, bet ekskursija izdevās pilnīgi neticami – redzējām piecas zaļās vārnas un apdzīvotu bezdelīgu piekūna ligzdu. Starp citu, nebija nozīmes tam, ka zaļo vārnu meklējumos biju devies arī agrāk, jo tikai vienā gadījumā mēs putnu redzējām tur, kur es to, iespējams, būtu iedomājies meklēt individuālā kārtā.

Sestdienas rīts, kurā notika torņu izloze, sākās ar ļoti nepatīkamu pārsteigumu. Saņēmu īsziņu, ka ceturtā daļa komandas spiesta palikt mājās slimības dēļ. Sacensības trijatā ir grūtākas, jo putni jāredz un jāatpazīst vismaz trim komandas locekļiem. Tīri cilvēcīgi arī žēl – cilvēks ilgi gaidījis sacensības, gatavojies tām un še tev…

Lai dzīve šķistu vēl mazāk rožaina, dodoties ar velosipēdu uz izlozi, Merķeļa ielā vējš iepūta acīs smiltis. Nevarēju kādu brīdi ar divriteni vairs pabraukt. Vēlāk telpās palika mazliet labāk.

Tradicionālajās 3 pavāru restorāna sarūpētajās brokastīs mani ļoti pārsteidza speciāli man pienests šķīvis, jo bez spiestas vajadzības nemēdzu stāstīt par savu savdabīgo diētu. Nezinu, kā tas tika saorganizēts, bet ļoti patīkami, turklāt garšīgi.

Torņu izlozē mums bija divi mērķi. Neizvilkt Ķengaraga torni un dabūt Enguri. Tas piepildījās daļēji, jo izvilku, manuprāt, ne sevišķi aizraujošo Daugavgrīvas torni. Apspriedāmies komandā un izlēmām izmantot iespēju torni pārlozēt. Te lieti noderēja fakts, ka tautas klasē bijām pieteikušies pirmie un mums arī pirmajiem bija tiesības torni pārlozēt. Tā mēs tikām pie Slampes kurgāna torņa, kur agrāk nebijām bijuši.

Vienojāmies sākt ceļu no Rīgas ap pusčetriem naktī. Līdz tam varējām gatavoties sacensībām. Manā gadījumā tas bija:

  • sekošana tviterplūsmai un tās papildināšana,
  • ekipējuma izdaiļošana ar izdales materiāliem,
  • potenciālo putnu sugu apzināšana, izmantojot dabasdati.lv,
  • balsu atkārtošana,
  • optikas tīrīšana,
  • somas kravāšana,
  • telefoniska konsultācija ar acu traumpunktu un brauciens ar divriteni līdz dežūraptiekai (labāk būtu bijis līdz traumpunktam, bet to es vēl nezināju).
Ķikutu pievilināšanas metode. Nevainagojās panākumiem.

No rīta neviens neaizgulējās un, kā plānots, devāmies ceļā. Mērķis bija nokļūt tornī pusstundu pirms saullēkta, bet būtu varējuši braukt arī vēl agrāk. Pa ceļam redzējām gan stirnas, gan zaķus, gan alni (man personīgi pirmais aļņa novērojums brīvā dabā) un vismaz no sākuma mums bija vairāk dzīvnieku, nevis putnu foto.

Alnis

Izkāpjot no auto, bija plus trīs grādi. Nebija laika tam pievērst uzmanību, jo putni jau dziedāja visās malās. Bija grūtības izšķirt klusākās sugas.

Pārsvarā darījām tā – ja kāds no mums saklausīja jaunu sugu, viņš to pateica skaļi, varbūt norādīja virzienu un pārējie centās saklausīt to pašu. Reizēm tas izdevās ātrāk, reizēm nemaz. Šaubu gadījumos ņēmām talkā balsu ierakstus. Tā, piemēram, pārliecinājāmies, ka tiešām dzirdam sila strazdu, kuru vēlāk paveicās arī ieraudzīt.

Kopējais iespaids par torni bija – ļoti interesanti, bet pirmā vieta mums nebūs. Tāpēc, ka trūka bridējputnu un ūdeņu putnu bija pavisam maz. Savukārt meža putnus, pateicoties ķauķu korim, saklausīt bija diezgan grūti.

  • Vairākas sugas manījām tikai ļoti agri no rīta, piemēram, zivju gārņus.
  • Pa retam dzirdējām kāda bridējputna balsi, bet neatpazinām. Centāmies sameklēt līdzīgus balss ierakstus, bet neizdevās. Negribējām tam arī veltīt daudz laika, kamēr apkārt ir tik daudz kā saskatāma un saklausāma. Ņemot vērā, ka bridējputnu balsis apklusa ļoti ātri, radās aizdomas, ka tās kāds atdarina.
  • Šad tad paveicās īstajā brīdī paskatīties īstajā virzienā. Tā dabūjām gan balto stārķi, gan vistu vanagu, kurus ar neapbruņotu aci attiecīgajā virzienā nebūtu pamanījuši.
  • Jūras ērgli pamanījām tālu, tālu pļavā. Tā kā pirms tam biju redzējis uz staba peļu klijānu, nodomāju, ka putns nolaidies un nepievērsu tam vairs uzmanību, bet komandas biedri bija acīgāki.
  • Lauku cīruli pamanījām un saklausījām vien īsi pirms beigām, bez tā finišēt būtu pavisam neērti. Uztraucāmies arī par pelēkās vārnas un žubītes ilgstošu neatrādīšanos, bet viss beidzās labi. Arī lielās zīlītes redzējām, šķiet, tikai reizi.
  • Sākot tik agri, ir pagrūti izšķirt krāsas. Sākotnēji atzīmējām krastu čurkstes, jo izskatījās, ka putniem ir pelēcīgas apkaklītes. Vēlāk šo novērojumu svītrojām, jo, kļūstot gaišākam, redzējām tikai čurkstes bez apkaklītēm. Tādās reizēs, acīmredzot, nepieciešams vairāk pieredzes. Šajā ziņā tautas klase mums bija atbilstoša.
  • Lielākais prieks bija par vālodzēm. Mēs tās nekad nebijām redzējuši. Nebijām tik tuvu, lai sanāktu laba bilde, bet spilgti dzeltenie putni uz bērzu fona bija labi manāmi. Palūkojāmies, kā tie dzenā viens otru.
  • Būtu interesanti torņu cīņās izšķirt, kuri putni ir tikai dzirdēti un kuri arī redzēti. Tas arī iesācējiem un cilvēkiem no malas dotu vairāk priekšstata par to, ka tādas sacensības reāli notiek. No otras puses papīru darbs tautas klasē jau šobrīd šķita diezgan liels.
Vālodze

Apmeklētāju mūsu tornī nebija. Garām pabrauca tikai viena automašīna. Nav brīnums, ka tuvākajā apkārtnē ērti jūtas stirnas, zaķi un alnis.

Laiks paskrēja pilnīgi nemanot. Pirmās trīsarpus stundas bija aizvadītas ļoti intensīvi. Sāku pat prātot, vai 24 stundu formātā nebūtu vieglāk, jo tad starts ir pēcpusdienā un nav no rīta milzīgā steigā jākonstatē ievērojams daudzums sugu. Ja iepriekšējās torņu cīņās vēl izbrīvēju mazliet laika informācijas ievadīšanai sociālajos portālos, tad šoreiz, trijatā esot, to nemaz nemēģināju darīt. Par intensitāti, ar kādu nodevāmies putnu vērošanas procesam, liecina kaut vai tas, ka vismaz pusstundu putnus vēroju, aizmirsis noņemt mugursomu.

Kad pēc laika beigām apkopojām rezultātus, kopējam skaitam bija pat grūti noticēt. 46 sugas! Mēs taču neko tādu neredzējām un daudz kas pat šķita trūkstam. Sāka šķist, ka pēdējie tomēr nebūsim.

Pēc finišēšanas izmantojām, manuprāt, visjaukāko tautas klases iespēju. Apbraukājām pieredzējušo klases torņus, aprunājāmies ar domu biedriem un pavērojām putnus rāmākā garā. Paši pieredzējušo klases dalībnieki to darīt nevar, jo sacensības uzsāk un beidz faktiski vienlaicīgi.

Paspējām pabūt abos Kaņiera torņos. Tajos mūs ļoti draudzīgi uzņēma Naktsputni (ar torti Cielaviņa!) un Ar Mums Atkal Runā Kaijas. Varējām papriecēt acis ar melnajiem zīriņiem, pabildējām spāres un centāmies saskatīt niedrēs paslēpušos skaļo niedru strazdu. Satikām arī tautas klases Ruddibena cekullosīti, kas līdzīgi mums viesojās pie citiem sacensību dalībniekiem.

Atpakaļ Rīgā mūs sagaidīja tradicionālās kopīgās vakariņas ar citiem sacensību dalībniekiem. Drīz sekoja rezultātu paziņošana, sākot ar tautas klasi un zemāko vietu ieguvējiem. Kad Agnis paziņoja, ka starp trešo un otro vietu esot tikai viena suga un ka trešajai vietai esot 38 sugas, es sapratu, ka esam uzvarējuši.

Sajūtas grūti aprakstīt. Bija pārsteigums, ka atstarpe sanākusi tik liela. Bija prieks, ka par spīti visām grūtībām mūsu mērķtiecība vainagojusies ar labāko iespējamo rezultātu. Un viegls samulsums par to visu.

Par interesantāko novērojumu nosaucām redzētās vālodzes, bet piekritīšu Mārim Strazdam, ka jānodala interesantākais novērojums no faunistiski vērtīgākā novērojuma. Par otro man tajā brīdī pat nebija ideju, bet, vēlāk aplūkojot rezultātu apkopojumu, sliecos domāt, ka tas bijis sila strazds, kuru atzīmējušas tikai divas komandas no 19.

Sila strazds

Vēl vairākas dienas pēc sacensībām šķita mazliet neticami, ka patiešām uzvarējām. Iespējams, sava nozīme bija tam, ka no tautas klases mēs izvēlējāmies startēt visagrāk. Tas ir, putnus uzsākām skaitīt 4:45. Otrā vieta sāka 5:25, trešā 5:47, ceturtā 8:12.

Mums jautāja, vai nākamgad startēsim pieredzējušo klasē. Droši vien jā, jo palikt tautas klasē būtu nepieklājīgi. Nezinu vienīgi, vai mums visiem sanāks izbrīvēt tik daudz laika sacensībām. Tā kā pieredzējušo klasē par augstām vietām necīnīsimies, jādomā, ka jutīsimies zināmā mērā brīvāk un varēsim vairāk nodoties putnu vērošanai. Ir arī cerības uz mierīgāku sacensību ritmu un paradoksālā kārtā ilgāku pagulēšanu, jo nevajadzēs celties nakts vidū.

JRT – Cerību ezers aizsalis

Ja man būtu nepieciešamība izteikties tā, lai nevienu neaizvainotu, es droši vien teiktu, ka izrāde ir neparasti daudzslāņaina. Skatītājs tiek pārsteigts un provocēts, lai atstātu komforta zonu. Aktieru darbs, īpaši abu jaunāko ir īpaši atzīstams. Režisors drosmīgi atklāj savu personību no negatīvās puses. Askētisks interjers palīdz koncentrēt uzmanību uz aktieru darbībām. Inteliģents skatītājs noteikti pamanīs daudzus zemtekstus. Un tā tālāk.

Bet man tādas nepieciešamības nav.

No izrādes “Cerību ezers” ir palikusi daļa nosaukuma un tās centrālais tēls – režisors Vlads. Nu, vēl arī krievu valoda un uz skatuves attēlotā izrādes tapšana. Pārējais…

Izrāde ir neticami saraustīta. Te Valds apspēlē savas atmiņas, te viņš taisa izrādi, te runā ar aktieriem, te atgriežas atmiņās, te spēlē izrādi vai veic mēģinājumu un tā visu laiku. Īsteni pieslēgties kādai no ainām ir diezgan grūti, jo tās bieži vien ir ļoti īsas, pārejas starp tām biežas, Vlads uz skatuves it kā veido izrādi, kura nesanāk. Reāli viņš nezina, par ko veido izrādi. Vlads uz skatuves cieš radošas mokas un rezultāts ir visai briesmīgs. Varētu it kā Vladam just līdzi, bet to darīt nav iemesla. Vlads parāda savu negatīvo pusi, bet ne pozitīvo, kas liktu just līdzi.

Līdzīgi ir ar Vlada vecmāmiņu. Arī viņa tiek attēlota visai vienpusēji un neraisa līdzjūtību. Šajā ziņā vairāk izdevušies ir suņa un Harija tēli. Manuprāt, tie glābj izrādi.

Bija epizode, kurā es apsvēru domu piecelties kājās un pamest zāli. Principa pēc. Man nešķiet, ka valsts himnas atskaņojums būtu īpaši reglamentējams normatīvajos aktos, bet klausīties tās parodijā turklāt bez īpaša konteksta es negribu.

Bija arī interesantas un aizkustinošas ainas. Pamaz, bet tomēr. Ja vajadzētu izrādi raksturot iespējami īsi, es teiktu – režisora radošo moku negāciju izvirdums.

Vladislavs Nastavševs var daudz labāk. Šī nav tā reize.

JRT – Process

Kafkas Procesu biju lasījis pirms daudziem gadiem. Nevaru teikt, ka ļoti labi to atcerējos, bet galvenie notikumi, beigas un, pats galvenais – atmosfēra nebija aizmirsušies.

Manā izpratnē Kafkas sirreālā darba centrā ir visnotaļ parasts, samērā attapīgs cilvēks, kurš nejaušības dēļ iekļūst neaptverami sarežģītas birokrātijas dzirnavās un cīnās ar tām. Viss ir gan reāli, gan nedaudz murgaini. Stāsts kopumā šķiet mazliet izrobots, bet tas saprotams ar to, ka autors savu darbu tā arī nepabeidza.

Kafkas Procesa grāmatas pēcvārdā minēts, ka šis darbs tiekot ļoti dažādi interpretēts. Šo teikumu īsteni saprotu vienīgi pēc režisora Mārča Lāča interpretācijas noskatīšanās. Viņa stāsts ir mazliet rotaļīgāks, mazliet smieklīgāks. Stāsta varoņi šķiet muļķīgāki, pārspīlētāki un ir pilnīgi cita gaisotne. Man “negāja kopā” mans priekšstats par Kafku ar to, ko es redzēju, īpaši pirmajā cēlienā. Otrais cēliens bija nopietnāks un atbilstošāks manam priekšstatam.

Nenocietos un pec izrādes grāmatai pārlaidu acis. Izrādās, agrāk lasīšanas gaitā īpaši nebiju ņēmis vērā galvenā varoņa Jozefa K. mazos piedzīvojumus ar sievietēm. Izrādē tie, teiksim tā – nav gluži nemanāmi.

Nevaru teikt, ka man patika, un nevaru teikt, ka man nepatika. Nudien nespēju iedomāties, kā šo izrādi uztvertu tie, kuri Procesu agrāk nav lasījuši. Būtu interesanti to uzzināt.

Par blogosfēras nīcināšanu

Šoreiz gribu pastāstīt par vispārzināmu problēmu ar visai tālejošām sekām.

Kāpēc vispār cilvēki mēdz rakstīt blogus? Iemesli var būt dažādi – kāds grib mēģināt nopelnīt, kādam ir svarīgi publiski izteikties, vēl kādam gribas izrakstīt no sevis sakrājušās emocijas. Vienmēr būs pa kādam izņēmumam, bet svarīgs elements tajā visā ir atgriezeniskā saite. Bez tās var tikpat labi skricelēt arī teksta dokumentā vai papīra dienasgrāmatā.

Latviskajai blogosfērai specifiski, ka visbiežāk tiek rakstīts par grāmatām un ēst gatavošanu. Populāri ir arī māmiņu blogi un izplatīti ir ieraksti par ceļojumiem.

Savās padsmitgadīgajās blogošanas gaitās esmu rakstījis par ļoti dažādām tēmām. Laika gaitā esmu sapratis, ka ir garlaicīgie temati kā politika vai reliģija. Un ir īpaši sensitīvie kā informācijas tehnoloģijas (masām daudz maz saprotamā līmenī) vai automobiļi un ar tiem saistītais.

Kā parasti notiek rakstīšana par sensitīvajām tēmām, vismaz manā gadījumā? Es – bloga autors – sastopos ar problēmu. Meklēju informāciju google latviski, protams, neko neatrodu, jo neviens par to neko nav rakstījis. Meklēju angliski, kaut ko atrodu, bet ne tieši to ko man vajag. Veicu izpēti, meklēju risinājumu, eksperimentēju, līdz beidzot tieku pie daudz maz apmierinoša rezultāta. Izveidoju par to ierakstu, publicēju un tad ar lielu iespējamību sākas viegli paredzams process.

Ieraksts kļūst populārs, sarodas komentāri. Tajos, pieklājīgi pārfrazējot, var uzzināt,

  • ka normāliem cilvēkiem tādas problēmas vispār nerodas,
  • kā var būt tāds muļķis, ka jau no paša sākuma (laikam no mātes piena) nezina, kā tikt ar savu problēmu galā,
  • ka autors ticis galā pilnīgi nepareizi,
  • un ka vispār autors ir stulbs.

Vai autoram ļoti gribas tos sūdus pie sava ieraksta lasīt un varbūt pat atbildēt uz tiem? Skaidrs, ka nē.

Kāda ir visvieglākā izeja? Protams, nerakstīt!

Kāpēc tad latviskajā blogosfērā visbiežāk raksta par lasīšanu un kulināriju? Tāpēc, ka iespēja norauties sūdu komentārus par šīm tēmām ir praktiski nulle.

Vairākas reizes esmu redzējis, kā cilvēks pārstāj rakstīt un reizēm pat pilnīgi izdzēš labi iesāktu blogu īsi pēc sūdu komentāru saņemšanas. Tas ir iespējams un tā arī reāli notiek – ar sūdu komentāriem krietni iedragāt blogera motivāciju turpināt rakstīt. Var teikt, ka tad nevajag vispār sākt, izdzīvo stiprākie un tā tālāk, bet tas nav godīgi, jo sūdkomentētāji neko citu bez pļūtīšanas nedara un, acīmredzot, nemaz neprot darīt. Lasa par brīvu, “paldies” vietā noliek kluci un pēc tam brīnās, kāpēc kļūst aizvien mazāk ko lasīt.

Cik esmu lasījis blogus angļu valodā, tur tādu problēmu ir daudz mazāk. Iemesli man nav zināmi, bet domāju, ka tā varētu būt

  • lielāka tolerance pret atšķirīgu viedokli,
  • lielāks slinkums rakstīt komentārus,
  • augstāka lasītāju pārliecība par sevām zināšanām, kā dēļ tās nav lieku reizi jāapliecina komentāros,
  • augstāks pieklājības līmenis,
  • vairāk lasītāju / pozitīvu komentāru, kas līdzsvaro negatīvos,
  • angliskajā vidē ir tik daudz visa kā, ka komentāru rakstīšanai nesanāk laika,
  • iepriekš uzskaitītā kombinācija.

 

Tiesa, nav jau tā, ka galīgi nav iespējams par sensitīvajām daudz-speciālistu tēmām rakstīt. Tikai jāievēro noteikts stils. Apmēram kā Putinam – “man visos jautājumos ir pilnīga taisnība. Tie kuri nepiekrīt, ir lohi, kurus nav jāņem galvā”.

Tāda nostāja palīdz rakstīt, bet kopumā tas ir stipri muļķīgi. Pirmkārt, tāds stils atbaida jēdzīgos lasītājus – tos, kuri zina, ka nav tikai viena problēmas risinājums, viena taisnība visiem. Otrkārt, autors, neatzīstot savas kļūdas, pats neko nespēj iemācīties. Viņš spēj tikai atražot sevi, savas vecās zināšanas. Ja pie viņa ieraksta brīnumainā kārtā parādīsies konstruktīva kritika, viņš to nemaz nebūs spējīgs uztvert.

 

Es neticu, ka pienāks diena, kurā visi sūdkomentētāji sapratīs savas pļūtrades destruktīvo ietekmi uz blogosfēru. Pat ja tā, viņu vietā allaž parādīsies jauni gara līdzinieki. Tomēr pamazām tuvoties angliski rakstošajai kultūrai ir iespējams. Tad arī būs vairāk blogu, tie būs atšķirīgāki un interesantāki. Vienkārši – blogosfēras nākotne ir ne tikai autoru, bet arī lasītāju un komentētāju rokās.

Auto pieredze. Izmaksas

Pirmajā daļā bija par auto iegādes iemesliem. Šoreiz – droši vien jau interesantākā daļa – problēmas un izmaksas gandrīz divos gados ar ~13’000 km nobraukumu.

Pērkot auto, ir strēķītis sākotnējo izmaksu. Minimālā OCTA 3 mēnešiem maksāja 43 eiro. CSDD auto pārreģistrācija – 40, reģistrācijas apliecība – 7.68, numuru salīdzināšana – 4.90, reģistrācija – 4.60, nodeva – 1.20 eiro, kā arī ekspluatācijas nodoklis atlikušajam gadam – 80.63 eiro.

Pirmajās nedēļās iegādājos “mazo” rezerves riteni par 60 eiro, ugunsdzēšamo aparātu – 17.45, aptieciņu – 12.45 un atstarojošo vesti – 2.45 eiro. Nekas no tā visa līdz šim noderējis nav un labi ka tā. Drošākai sajūtai uz gadu paņēmu arī KASKO, kas izmaksāja 23.47 mēnesī.

Drīz vien parādījās pirmās problēmas. Ne vienmēr no ārpuses varēja atvērt vadītāja puses durvis. Nedarbojās sānu pagrieziena rādītājs un aizmugurējais loga tīrītājs. Durvis pēc vairākiem mēnešiem ziemā ieklemmējās tā, ka pat aizvērt vairs nevarēja. Servisā par to salabošanu paņēma 63 eiro. Pagrieziena rādītāju nomainīju pašrocīgi un tas izmaksāja 11 eiro. Loga tīrītājs nebija manu prioritāšu augšgalā un tā arī vēl neesmu saņēmies izpētīt, kas tieši tur sabojājies. Ja būtu garāža, kurā ar tādām izklaidēm nodarboties, būtu atrisinājis ātri vien. Vēl pēc pusotra gada no ārpuses vairs nevarēja atvērt arī otras priekšējās durvis. Šī problēma pazuda pati no sevis, gaisa temperatūrai pakāpjoties virs nulles. Citi sīkumi – izdegusi priekšējā spuldzīte (5 eiro), jauna logu tīrītāja slotiņa (12 eiro), kondicioniera uzpilde (17.90 eiro). OCTA gadam – 119.10 un 144.58 eiro.

Reiz man teica, ka ļoti uzmanīgam jābūt tieši, kad lēnā ātrumā parkojies. Zelta vārdi. Vienīgos divus negadījumus piedzīvoju tieši tā. Abas reizes biju pārliecināts, ka palīgs ārpus mašīnas skatās, redz un brīdinās mani par varbūtēju nelaimi. Pirmajā reizē tik vien kā viegli noskrāpēju dekoratīvo durvju uzliku. Otrajā – aizmugurējo bamperu un nedaudz arī auto sānus. KASKO dēļ otrais negadījums izmaksāja 140 eiro, kopējā skāde tika novērtēta virs 300 eiro.

Par “gandrīz” negadījumiem, manuprāt, nav vērts runāt un es tos arī nepūlos atcerēties.

Ziemas riepas iegādājos par 232 eiro, riepu maiņa maksāja 20 eiro. Laikam daudzi piekopj praksi visu gadu braukt ar ziemas riepām, bet vasaras riepas nāca komplektā ar mašīnu un būtu muļķīgi tās nelietot.

Degvielas izdevumus minēt nebūtu korekti, jo ne vienmēr pats par to esmu samaksājis. Degvielas patēriņu reiz aprēķināju un uzreiz arī aizmirsu, katrā ziņā bija mazāks par 6 l / 100 km.

Aukstākam laikam parādoties, auto piedarbināt kļuva aizvien grūtāk. Kad tas vairs neizdevās, nomainīju akumulatoru. Iespējams, pārsteidzos, jo tobrīd vēl nebiju atklājis podziņu, kas uzsāk sildīt mašīnu pirms tās iedarbināšanas. Ja kādas 10 minūtes atstāj mašīnu sildīties, pēc tam to iedarbināt nav problēmu. Ņēmis akumulatoru laukā un lādējis esmu divreiz – pirms ziemas un, kad -8 grādos desmit minūšu vietā mašīnu pasildīju tikai kādas divas un nosēdināju, griežot starteri.

Visgrūtāk man bija saprast, kādas regulārās apkopes mašīnai vispār ir vajadzīgas. Auto bija sava lietošanas instrukcija / servisa grāmata, tikai dāņu valodā. Kādu brīdi cīnījos ar google translate, lai saprastu “veicamo apkopju” sadaļu un meklēju informāciju internetā. Tad iedomājos apjautāties ražotāja dīlerim un tiku pie veicamo darbu saraksta virs 1000 eiro. No tā sapratu, ka jāmaina gaisa, putekļu un degvielas filtri, kā arī jāveic motora eļļas, zobsiksnas, bremžu šķidruma un ūdens sūkņa maiņa. Par zobsiksnas maiņu bija ieraksts grāmatiņā, pēdējiem diviem īsti nesapratu nepieciešamību. Galu galā par filtru un eļļas maiņu piemājas servisā atstāju 110 eiro.

Pirmā tehniskā apskate bija pēc gandrīz gada. Obligātās maksājumu pozīcijas man liekas diezgan nepārdomātas un muļķīgas, bet tur es neko nevaru ietekmēt. 1.20 eiro par nodevas iekasēšanu, 2.85 par atļaujas piešķiršanu piedalīties ceļu satiksmē, 2.19 par uzlīmi, 130 – ceļu nodoklis, 26.29 par tehnisko apskati. Piezīme bija tikai viena – “vieninieciņš” (ar pieļaujamiem defektiem) par pašvaku stāvbremzi vienā pusē.

Lielākas nebūšanas sanāca pēc pusotra gada braukšanas. Braucām uz Siguldu un sajutām, ka smird pēc deguma, mašīna sāka arī vibrēt. Par laimi, no Rīgas nebijām paspējuši izbraukt, tuvumā bija benzīntanks un varēju apstāties. Secināju, ka uzkarsis un dūmo priekšējais ritenis. Telefoniski konsultējos ar speciālistu un nospriedām, ka droši vien bremzes nobloķējušās. Neko darīt, pagaidīju, lai ritenis atdziest un ripinājos uz servisu, kur no manis paņēma 100 eiro.

Pie reizes palūdzu, lai servisā paskatās, kāpēc panelī deg dzeltena lampiņa. No google biju sapratis, ka, nejūtot izmaiņas auto darbībā, par to nav vērts uztraukties. Servisā man uzreiz nevarēja pateikt, kas tur lēcies. Tad man piezvanīja un paziņoja, ka varu braukt pakaļ. Izrādījās, ka veikta diagnostika, nomainītas kvēlsveces, degvielas filtrs, noregulētas sprauslu sviru siltumatstarpes un pārbaudīta degvielas atplūde, tas viss par 334 eiro. Nebiju gaidījis tādu summu. Vēl man pastāstīja, ka mašīna dranķīgi startējoties un jāmaina akumulators. Kad teicu, ka tas nav pat gadu vecs, man atbildēja, ka tad jau jāmainot starteris, jo, ja salīdzina ar blakus auto, izklausās “ne tā” un ziemā pavisam neleks. Nu, un, protams, zobsiksna jāmaina. Nezinu, vai man ausīm ir makaroni, bet servisu nākamajiem lielākajiem darbiem gribēsies izmēģināt citu. Katrā ziņā ziema ir praktiski cauri un citu problēmu ar piedarbināšanu bez jau iepriekš aprakstītajām nav bijis.

Secinājumi.

  • Savās prognozēs par remontu izmaksām biju kļūdījies apmēram trīs reizes. Neskatoties uz to, man nav sajūtas, ka remontos būtu atstāts pārmērīgi daudz. Īpaši, ja paklausās, kā klājies citiem.
  • Ar auto servisu līdzīgi kā ar daudz ko citu – nebūtu žēl samaksāt mazliet vairāk, ja būtu sajūta, ka var uzticēties. Pagaidām tādu servisu zinu tikai virsbūves remontam. Varbūt ir vēlme padalīties ar pieredzi, ieteikumi?
  • Pērkot savu pirmo, lietoto auto, bez laba padomdevēja būs diezgan grūti. Nevis tāpēc, ka sagaida nez kāda raķešzinātne, bet tāpēc, ka jāzina, kam pievērst uzmanību, kādas apkopes jāveic un tamlīdzīgi. Manuprāt, kādam uz klientu orientētam auto servisam ir ideāla iespēja tādu kvalitatīvu manuāli izveidot un uzturēt pie sevis.
  • Pats galvenais – pirkumu nenožēloju. Dārgi ir, bet nepieciešamības brīdī – ļoti ērti.