Latviešu mūzika

Lai arī latviešu kultūra man ir ļoti svarīga, mūzikas izvēlē esmu visai internacionāls. Es neklausīšos, piemēram, Donu tikai tāpēc, ka viņš dzied latviešu valodā. Bet, ja man patiks instrumentālā daļa un vokāls gluži neriebsies, tad dziesmas teksts var būt arī valodā, kuru nepārvaldu.

Turpinot par to pašu Donu, es īsti nemaz nezinu, ko un par ko viņš dzied. Radio neklausos, bet dziesmas pašpatēriņam izvēlos diezgan rūpīgi. Dons un cita latviešu mūzika parasti negadās pa ausij, vai arī tiek izbrāķēti pēc pusminūtes paklausīšanās.

Šajā ziņā īpašs ir projekts Latvijas simtgades labākās dziesmas. Šobrīd tur var noklausīties vairāk nekā 1000 latviešu dziesmas. Nevis kā radio, kur tu esi spiests klausīties līdz galam arī to, kas tev nepatīk, bet paklausīties vienu, tad mazliet otru, tad nākamo, atkal pirmo un tā tālāk.

Pēdējā laikā mēdzu tās dziesmas paklausīties. Ir dīvaini. Vairākums dziesmu man nepatīk. Te vokāls šķiet nesaderīgs ar dziesmas noskaņu, te atkal pavadījums šķiet šlāgeriski vienkāršots, savukārt tur dziesmas vārdi ir tik muļķīgi, ka kauns pat klausīties. Līdz tu piepeši trāpi uz kādas dziesmas, kurā viss ir un brīnies, kā iespējams radīt kaut ko tik skaistu.

Latviešu dziesmas mani uzrunā īpašāk. Tā ir mana dzimtā valoda, tās vārdi iedarbojas vēl arī kādā citā, neapzinātā līmenī. Tā palielina jūtību, ar kādu uztveru skaņdarbu kopumā. Tāpēc nepatīkamas dziesmas kaitina vairāk, bet patīkamas šķiet vēl skaistākas.

Par savām iecienītākajām dziesmām LvTop100 var un ir arī vēlams nobalsot.

Otrais gads

Stacijai šodien aprit divi gadi.

Parasti blogu jubilejās autori stāsta, ka mēģinās rakstīt biežāk un dažādāk. Es šoreiz nē. Man būtu labs sasniegums noturēt tās pašas 2-3 reizes nedēļā. Jau līdz šim pārāk bieži trūka laika novest savas idejas līdz publicējamam rezultātam.

Pēdējā laikā visvairāk rakstu par grāmatām. Daļēji tas liecina par manu slinkumu, jo par grāmatām rakstīt ir viegli. Lasu pēdējā laikā bieži, tas palīdz atslēgties no ikdienas. Nedomāju, ka maniem vērtējumiem ir kāda sevišķa nozīme, bet aprakstīšana palīdz pašam izlasīto “salikt pa plauktiņiem”, kā arī ir interesanti palasīt, ko lasa citi par tev zināmu un pazīstamu grāmatu. Mani aizvadītā Stacijas gada grāmatu favorīti ir Jumprava, Suvorova Atbrīvotājs un Spiegošanas pamati, Svina garša, Rīgas sabiedriskais transports no 19. gs. vidus līdz mūsdienām un Jelgava 94.

Ierakstu izlases es turpināšu veidot. Man tās ir kā publiskas grāmatzīmes. Zinu, ka mana dzīvesbiedrene tās lasa un, man par izbrīnu, ne viņa vien. Atteikšanās no regularitātes, teiksim, reizi nedēļā, manuprāt, ir padarījusi šos ierakstus interesantākus.

Man ļoti gribētos aprakstīt kādu ekskursiju ar bildēm, līdzīgu šai. Tikai reāli tādam rakstam vajag divas brīvas dienas. Vienu, lai veiktu pastaigu, otru, lai aprakstītu. Ir arī gadījies, ka dodos pastaigā, un tās laikā saprotu, ka par to neko interesantu uzrakstīt nevar.

Rīgas ēkām regularitāti solīt nevaru, bet kaut kas pa laikam noteikti būs. Līdzīgi droši vien būs ar putniem.

Vēl viena atsevišķa kategorija, kuras dēļ vispār sāku publiski rakstīt (tiesa, pirms ~10 gadiem), ir viedokļraksti. Manas personīgās prasības pret kvalitāti ir tik ļoti izaugušas, ka spējas (lasīt – laiks) netiek līdzi. Turklāt man nav ilūziju, ka ar viedokļrakstiem var kaut ko īpaši mainīt. Lai cik labi tie arī nebūtu, informācijas mūsdienās vienkārši ir pārāk daudz. Tomēr pašam ir interesanti pēc kāda laika tādiem rakstiem pārlaist acis. Tas ir arī noderīgs vingrinājums strukturētai domu izpaušanai.

Tāds kluss sapnis man ir izrevidēt melnrakstu mapīti un pabeigt iesāktos rakstus. Šim uzdevumam pieķeros regulāri, bet kopējais melnrakstu skaits no tā diez ko nesamazinās, jo pa laikam iesāku arī ko jaunu. Kādreiz man bija lielas problēmas ar rakstu pabeigšanu, ja atliku to uz citu dienu. Tagad man reti sanāk iesākt un pilnībā pabeigt rakstu vienā dienā.

Attiecīgi ierastā kārtā man nav konkrētu plānu attiecībā uz Staciju. Šī ir un, es ceru, vēl ilgi paliks eksperimentāli radoša darbnīca. Lieli plāni un iepriekš noteikts formāts bieži vien efektīvi nokauj vēlmi kaut ko darīt. Tomēr pie 2-3 reizes nedēļā grasos pieturēties arī turpmāk, jo tas mani zināmā mērā disciplinē un motivē veidot jaunus ierakstus. Par ko? Droši vien par to pašu ko līdz šim.

Sabildētie putni 2017

Es nemēdzu veidot redzēto / dzirdēto putnu sarakstus. Toties mēdzu bildēt putnus. Man tā nav nopietna aizraušanās, man pat nav spoguļkameras, bet man patīk putnu fotografēšanas process.

Kad gads tuvojās beigām, iedomājos, ka būtu interesanti izveidot sarakstu no šī gada bildēm. Tas ir, paņemt katrai sugai pa vienam attēlam. Pirms gada beigām nemaz nemēģināju attēlus skaitīt vai pētīt, atstāju šo prieku gada pēdējām dienām.

Gandrīz no katras garākas pastaigas vai ekskursijas man te ir pa kādai bildei. Man pašam šķiet, ka nemēdzu bieži staigāt dabā. Šie 118 attēli tapuši 43 dienās, tas ir, vidēji retāk par reizi nedēļā. Turklāt to vidū ir arī bildes, kuras tapušas ikdienas gaitās.

Bija bažas, ka varētu nebūt kas ļoti parasts, kāds balodis vai zvirbulis, bet tā tomēr nebija. Patīkami maz ir bilžu, kuros putnu nevar atpazīt. Ja tādos gadījumos tomēr zinu, kas attēlā redzams, tad tāpēc, ka esmu to noteicis dabā.

Te nav „ķerto” putnu bildes, tas ir, tādu putnu, kuri tikko noķerti, piemēram, tīklos vai izņemti no putnu būrīša. Es nejūtu īpašu prieku par tādām bildēm.

 

Visbeidzot paldies visiem, kuri devās līdzi, aicināja piedalīties ekskursijās vai citādi palīdzēja! Lai jums putniem bagāts jaunais gads!

« 1 of 4 »

 

JRT Ciniķi

Politika un vēsture ienāk mūsu privātajās dzīvēs, gribam mēs to vai nē; mūsu dzīves tiek pakļautas politikai un vēsturei. Bieži vien mums nepatīk tas, kas notiek apkārt. Ja nespējam piekrist un just līdzi valdības diktātam, vienalga, vai tā būtu demokrātija, kapitālisms vai komunisms, mēs no tā abstrahējamies, rodas plaisa starp to, kas notiek ap mums, un to, kā mēs šo realitāti izjūtam. No šīs plaisas, no nespējas just līdzi notikumiem, rodas kritiskā domāšana, no tās savukārt – cinisms.

Man anotācija šķita interiģējoša. Izrāde, nu… Patiesībā daudz jau nemaz nav ko teikt.

Daudz cietis, cinisks cilvēks manā uztverē ir asprātīgs, savā ziņā noslēdzies un ārēji maz emocionāls. Cinisms rodas no nespējas savas jūtas adekvāti izpaust skarbajā pasaulē, vismaz izrādes gadījumā citu izskaidrojumu nemaz nav vērts meklēt. Dzīvē cinismu bieži var novērot pusaudžiem. Viņi ir ļoti emocionāli, bet sargā sevi un cenšas to neizrādīt. Tā vietā ciniķis zobojas par visu un visiem, lai parādītu, ka viņš jau nu gan visām muļķīgajām jūtām stāv pāri un emocionāli neievainojams.

Vai izrāde ir par šādiem cilvēkiem? Jā, daļēji. Kad labu laiku biju nesekmīgi pūlējies saprast uz skatuves notiekošo, man piepeši radās atskārsme, ka izrādes teksts un varoņu emocionālas ķermeņa valodas izpausmes jānodala viena no otras.

Režisora (un / vai aktieru) interpretācijā izrādes varoņi ir ļoti emocionāli, lai arī viņu runātais liek domāt par pretējo. Tajā visā ir viena milzīga nelaime. Uz skatuves ir redzamas nevis lielas, apslēptas emocijas, bet gan pilnīgi atklātas. Ķermeņa valoda ir tāda, lai “katram muļķim” būtu skaidrs, ka tā ir pretrunā ar varoņu runāto. Šis izteiktais, nedabiskais kontrasts man neļāva dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam.

Kādreiz labprāt šo darbu izlasītu tāpat. Netraucētu pārspīlētā aktieru ķermeņa valoda.

Tikšanās ar lasītājiem

Plānoju piektdien, 1. decembra vakarā pakavēties pie alus glāzes. Ja kāds no šo rindu lasītājiem vēlas piebiedroties, droši to var darīt. No 18iem būšu Alus muižā Ģertrūdes ielā 45. Var pieteikties komentāros vai personīgi, var arī atnākt tāpat. Otrajā gadījumā es nevarēšu painformēt, ja kas neplānoti mainīsies.

Kāpēc pazuda Stacija?

Stacija nebija pieejama no 15. novembra dienas vidus. Nekādu skaidrojumu no sākuma nebija. Piefiksēju, ka pazudis arī pietiek.com. Viņi atsaucās uz tehniskām problēmām.

Gan Stacijas, gan Pietiek hostinga sniedzēji atrodas Islandē. Līdz šim nemaz nezināju, ka esam izvēlējušies arī vienu un to pašu uzņēmumu. Kāpēc Islande? Tāpēc, ka tur vārda brīvība nav tikai vārdi vien. Latvijā tā nav un nekas neliecina, ka pat attālākā nākotnē vārda brīvība pieņemsies spēkā. Kur nu, mums taču ir tik saspringta ģeopolitiska situācija, ka pat tautas referendumus faktiski vajag likvidēt! Protams, nevar salīdzināt pietiek.com ar stacija.org, bet man personīgi vārda brīvība ir ļoti svarīga. Tāpēc arī es izvēlējos Islandi. Tas ir mans simboliskais un taustāmais atbalsts šīs valsts vārda brīvības politikai un tās hostinga sniedzējiem.

Kas tad īsti notika? Kā raksta qurium.org, no ierindas izgājuši cieto disku pirmie sektori. Nevienam nav īsti skaidrs, kā tas varēja notikt. Man personīgi loģiskākā šķiet versija par hakeru darbībām. 1984.is hostings ir gana būtisks dažādiem valsts varas pretiniekiem visā pasaulē.

No vienas puses – neplānots hostinga pakalpojumu pārtraukums nedēļas garumā ir apbrīnojami liels. No otras – tā tomēr ir kompānija, kas nodrošina vārda brīvību daudziem cilvēkiem pasaulē. Tā vienkārši ņemt un pamest viņus pēc lielas nelaimes īsti negribas. Tāpēc sagaidīšu izvērstāku skaidrojumu, kompensācijas piedāvājumu un tikai pēc tam domāšu, ko iesākt tālāk. Tikmēr Stacija atgriezīsies ierastajā režīmā ~3 ieraksti nedēļā.

Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.