Sociālo tīklu monopols

Ne pārāk sen kāds no Latvijas un pasaules politikas vērotājiem visai uzstājīgi pauda viedokli, ka lielo masu mediju laiks ir pagājis. Ka tā vietā nākuši sociālie tīkli. Tā vietā, lai politiķi censtos nopirkt sev izteikšanās telpu masu medijos, viņiem vajadzētu intensīvi rosīties sociālajos tīklos.

Nezinu, vai šis cilvēks ir mainījis savas domas kopš Trampa izmešanas no tvitera, bet, manuprāt, šis bīstamais atgadījums norāda, ka nebūt tik vienkārši nav un nebūs.

Pēc būtības sociālie tīkli jau ir masu mediji jeb masveida informācijas izplatīšanas līdzekļi. Tos sauc citādāk, tie ir izauguši no idejas, kas sākotnēji varbūt bija iecerēta pilnīgi citādāka, bet faktiski tie par tādiem ir kļuvuši.

Likumdošanai šai faktiskajai situācijai nav tikusi līdzi. Neizskatās arī, ka tuvākajā laikā tas varētu mainīties. Situācija ir negodīga un muļķīga – masu mediji visvisādi tiek ierobežoti un regulēti, bet masu mediji, kurus dēvē par sociālajiem tīkliem, atstāti salīdzinoši brīvā vaļā.

Kas tad tur slikts? Ļoti vienkārši – sociālā tīkla īpašnieks nosaka, kāda informācija tajā parādīsies un kāda nē. Tā lietotājs (žurnālists) brīvi liek iekšā saturu, kādu vien vēlas, bet īpašnieks (redaktors) neviena netraucēts izlemj to plašākai auditorijai rādīt, vai nē. Vajadzības gadījumā tādas cenzūras faktu pierādīt būtu ļoti sarežģīti. Var arī sociālā tīkla lietotāju dzēst, ar kaut ko aizbildinoties. Žurnālistu atlaist vajadzības gadījumā nebūt nav tik vienkārši.

Situācija ir ne tikai visai negodīga, bet arī pilnībā atkarīga no tā, kādi vēji pūtīs sociālā tīkla redaktora galvā. Vairumam cilvēku tāda veida cenzūra neliekas un neliksies nekas bīstams, jo “cilvēki ar radikāliem uzskatiem ir jāapkaro”. Pirmkārt, te var strīdēties, kuram tad patiesībā ir radikālāki uzskati. Bet, otrkārt, situācija ļoti strauji var mainīties. Iedomājieties, ka sociālo tīklu kontroli pārņem cilvēks vai cilvēku grupa ar jums ļoti netīkamiem politiskiem uzskatiem un pilnīgi bez humora izjūtas. Nepatīk – nelieto. Tieši tik vienkārši.

Es uzskatu, ka sociālie tīkli ne tuvu nav labākais interneta laika izgudrojums. Tieši pretēji.

Sociālo tīklu veiksme ir to interfeiss. Jo funkcionāli faktiski viss vajadzīgais jau ir eksistējis pirms to parādīšanās. Ziņu apmaiņai e-pasts. Čatam IRC. Viedokļa paušanai blogu platformas, var pat radīt savu pilnīgi neatkarīgu lapu, kurā saprāta robežās likt kādu saturu vien sirds kāro. Lai citi to redzētu regulāri, secīgi un pārskatāmi – RSS. Atsevišķi ņemot, tie visi ir, nebaidīšos teikt – ģeniāli risinājumi. Vienkārši, ļoti funkcionāli un labi integrējami, kur vien tas nepieciešams, turklāt ar visām iespējām pielāgot interfeisu pēc sirds patikas.

Bet tad, lūk, pie apvāršņa parādījās sociālie tīkli. Uztaisīja savas funkcionāli nožēlojamās e-pasta, čata, ziņu un citas sistēmas, salika vienā kopējā interfeisā. Kolīdz cilvēku skaits uzaudzēts tik liels, lai savā noteiktajā nišā sociālais tīkls sevi varētu uzskatīt par faktisko monopolistu, tas var diktēt savus noteikumus bez jelkādiem ierobežojumiem un to arī dara.

Es gribētu cerēt, ka Trampa gadījums daļu cilvēku stimulēs atgriezties pie neatkarīgākiem risinājumiem. Tādiem kā šī lapa. Tās saturu nevar izmest ārā no interneta ne Cukerbergs, ne Kims Čonins. Dzīvi var patraucēt hostinga sniedzējs, bet to šobrīd pasaulē ir tik daudz, ka nav lielu problēmu vajadzības gadījumā pārvākties pie kāda cita. Izmaksas pretstatā ieguvumiem ir salīdzinoši niecīgas. Protams, viss atkarīgs no vajadzībām, bet ekonomiskajā variantā uzturēšana ir pārdesmit eiro gadā. Nozīmīgākām personām to neizmantot ir muļķīgi. Donalda Trampa mēroga un turības personai – izcili muļķīgi.

Sociālie tīkli nekur tik drīz nepazudīs, kaut arī to nozīme, nostiprinoties alternatīviem tehnoloģiskiem rīkiem, ar laiku varētu mazināties. Popularitātes gūšanai tos var un vajag izmantot, bet paļauties uz tiem kā stabilu satura platformu ir visai tuvredzīgi. Sociālajos tīklos saturu var dublēt, var likt saites uz pamatsaturu neatkarīgā risinājumā. Ja ir līdzekļi un attiecīga vajadzība, var un vajag noalgot cilvēku, kurš šo saimniecību uztur. Laiks rādīs, vai cilvēki no Trampa gadījuma būs to apguvuši.

Ir ko piebilst?