Tālivaldis Margēvičs plaši pazīstams kā kino režisors, scenāriju autors un redaktors. Vēl viņu pazīst kā aktieri un rakstnieku. Man viņa vārds visvairāk asociējas ar Šķērsielu Rīgā, par kuras iedzīvotājiem izveidotas pat trīs filmas.
Dzīves melnā montāža ir nevis memuāri, bet dažādi spilgti stāsti no autora dzīves, kas gan ir salikti hronoloģiskā secībā, tomēr līdzīgi kino melnajai montāžai, nav nostrādāti tā, lai lasītājam rastos viengabalaina stāsta iespaids.
Grāmatu gribēju izlasīt kopš uzzināju par tās izdošanu, bet, ja būtu to pacilājis grāmatnīcā un izlasījis otro vāku, visdrīzāk otrreiz to rokās vairs neņemtu.
Tie nav visaptveroši memuāri, bet gan stāstu, noveļu un eseju kopums; to varoņi ir ļaudis, kas ietekmējuši autora personības veidošanos. Starp viņiem ir Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājs un ilggadējais prezidents VILNIS BALTIŅŠ, Tautas rakstniece REGĪNA EZERA, aktrise VIJA ARTMANE, kinorežisors GUNĀRS PIESIS, politiķi JĀNIS JURKĀNS un SANDRA KALNIETE, aktieris GUNĀRS CILINSKIS, režisors un kinooperators IVARS SELECKIS, rakstnieks EGONS LĪVS, mākslinieks ILMĀRS BLUMBERGS, akadēmiķis JĀNIS STRADIŅŠ un daudzi citi.
Sagadīšanās pēc no augstākminētajiem pozitīvs priekšstats man ir tikai par Ivaru Selecki, par pārējiem es zinu pārāk maz, vai arī priekšstats ir negatīvs.
Memuārveida grāmatās nodaļas, kurās autori atceras savus līdzgaitniekus, nemēdz būt interesantas. Ja esmu paņēmis grāmatu par Valentīnu Freimani, tad gribu lasīt par Valentīnu Freimani, nevis par Alvi Hermani. Ja esmu paņēmis grāmatu par Tālivaldi Margēviču, tad gribu lasīt par Tālivaldi Margēviču, nevis, Dievs, pasarg, par Vilni Baltiņu vai Sandru Kalnieti.
Bet grāmatu biju jau pasūtījis un paņēmis, otro vāku paskatījos tikai mājās. Centos no tā neiespaidoties un lasīju tik uz priekšu.
Autors kādā brīdī min, ka no mātes mantojis spēju piepušķot notikumus. Turklāt māte to darījusi tā, ka no patiesības maz vai nemaz nav palicis pāri. Man grūti spriest, cik daudz no patiesības ir palicis pāri Dzīves melnajā montāžā, tomēr gandrīz visi likās ticami.
Ar bērnības draugu kontakti piepeši zuduši, bet tomēr tagad, topot grāmatai, izdevies noskaidrot viņa uzvārdu. Izrādījās, ka draugs pirms dažiem gadiem miris.
Pats Tālivaldis kā zīdainis gandrīz atdots svešai sievietei, jo nav bijis ar ko barot.
Aprakstīts no Šķērsielas netālu esošais Muškalns, tā vēsture. Oma ielikta cietumā par spekulāciju, atņemta māja. Pēc tam nav bijis kur dzīvot, tad atkal jau gandrīz arestēta, bet tas beidzies ar pašnāvību.
Pieņemot, ka autors par bērnību nav īpaši mānījies, visgrūtāk man bija saprast, kā bērns, kas dzīvojis tādos apstākļos, pēc tam dzīvē nevis vienkārši nodzeras vai pazūd kādā vienkāršā darbā, bet kļūst par radošu, panākumiem bagātu cilvēku. Progresīviem cilvēkiem nepatiktu šis skaidrojums, bet izskatās, ka tēva gēniem tomēr ir ļoti liela nozīme.
Kā četrpadsmitgadnieks sācis strādāt celtniecībā, nolikts pie akas rakšanas un tur gandrīz arī noslīcis, jo veči aizgājuši pīppauzē.
Cītīgi mācījies, lai tiktu psihologos, bet sliktas biogrāfijas dēļ nav uzņemts. Toties paņemts vēsturniekos. Un armijā. Brīnumainā kārtā ticis pie darba kinostudijā.
Par citiem cilvēkiem lasīt, laimīgā kārtā, nebija nomācoši. Uzsvars parasti bija uz kādu notikumu vai notikumiem, nevis rakstura iezīmju aprakstu vai personības vērtējumu.
Ir notikumi, kas izstāstīti aprauti. Piemēram, ticis kaut kā vaļā no armijas. Bet kā tieši?
Subjektīvais baudījums 8/10.