Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

Pirms lasīšanas autores vārds man neko daudz neizteica. Tik vien kā zināju, ka saistīta ar kino vai teātri. 

Lasot atsauksmes par šo visnotaļ slaveno grāmatu, šķita, ka grāmata ir par vecajiem Latvijas laikiem un autores dzīves gājumu. Tomēr ne gluži. Par Latviju patiesībā nemaz nav tik daudz. Arī dzīves gājums aprakstīts tikai līdz Otrā pasaules kara beigām. Kā tad tā? Tāpēc, ka grāmata faktiski ir ebreju sievietes atmiņas par bērnību, kas aizvadīta gan Vācijā, gan Latvijā, kā arī Otrajā pasaules karā piedzīvoto.

Patīkami, ka grāmatu lasīt bija viegli un lasīju ātri. 3 dienu laikā izlasīju grāmatas aptuveni 380 lappuses. Nav daudz? Maniem pēdējā laika tempiem – aptuveni viena grāmata mēnesī – ir gan daudz!

Lielie fakti man, protams, bija zināmi, tas ir, iznīcināja daudzus ebrejus, to precīzu skaitu pat ir grūti pateikt. Turklāt no vāciešiem cieta ne jau tikai ebreji, to zinu arī no savas ģimenes pieredzes. Bet, kad izseko individuāliem stāstiem, tad traģēdiju ierauga no cita rakursa. Tad tā liekas citādāka, daudz sāpīgāka.

Līdz šim nezināju, ka ebreji un vācieši Vācijā bija ļoti saradojušies cits ar citu, kas radīja zināmas grūtības, īstenojot holokaustu. Rodas pat likumsakarīgs jautājums, kā tas varēja notikt, ka holokausts radies tieši Vācijā? Uz to gan grāmatā nav sniegta atbilde.

Autore nav izvairījusies no sarežģītu vai ne sevišķi glītu problēmu atainošanas, tomēr kopumā, kā jau tas droši vien autobiogrāfijām raksturīgi, galvenā varone sevi raksturo ļoti pozitīvi, tāpat arī savus draugus un tuviniekus. Man personīgi būtu gribējies redzēt analītiskāku un paškritiskāku skatījumu.

Bija vietas, ko man saprast vai pieņemt bija grūti. Piemēram, lasot par kārtējo “inteliģento krievu”. Par latviešiem kopumā arī šis tas bija, bet nav pat palicis prātā, jo neuztvēru personīgi. Vienīgi par “Dānijā un Bulgārijā iedzīvotāji organizēti centās savus ebrejus aizstāvēt” gribējās mazliet skumji piebilst, ka tajās valstīs Baigā gada nebija.

Daudz ir rakstīts par bezgala kulturālajiem cilvēkiem, kas, starp citu, nav bijuši latvieši. Bet nevajag pārprast, grāmatā nav nekā pretlatviska. Varbūt daži secinājumi nav ļoti glaimojoši, bet to ar uzviju atsver daudz kas cits. Autore augusi starp ebrejiem, no citām tautām biežāk nācies sastapt vāciešus un krievus. Latviešu valodu autore apguvusi samērā vēlu.

Gribēšu iespējami drīz izlasīt arī turpinājumu, citādi paliek tāda kā nepabeigta sajūta.

Subjektīvais baudījums 7/10.