Pirms šī ieraksta tapšanas kādu stundiņu centos internetā uziet par Zigmundu Skujiņu ko vairāk. Nav jau tā, ka neko nevarētu atrast, tomēr priekšstats par viņu man tā arī neizveidojās. Čekas maisos viņa vārdu atrast nevar, tomēr regulāra braukāšana uz sapuvušajiem rietumiem, pat Japānu tajos laikos bez čekas svētības liekas pilnīgi neticama. Bet tomēr Skujiņš esot iestājies pret krievu un latviešu skolu apvienošanu, visvisādi apbalvots un vēl visu ko labu darījis. Pašam kaitinoši, bet es nespēju viņu saprast. Tomēr šis ieraksts ir par grāmatu, nevis tās autoru, līdz ar to izprast rakstnieka dzīvi un uzskatus nav nepieciešams.
Stāstu grāmatas “Abpus durvīm” apakšvirsraksts ir “Fantāzija un dzīve”. Tas ir, grāmatā esošie stāsti sakārtoti pamīšus – izdomātie mijas ar esejām, apcerēm un atmiņu stāstiem. Katram stāstam zem nosaukuma pasvītrots vārds fantāzija vai dzīve, tādējādi top skaidrs, vai stāsts ir autora iztēles auglis, vai tomēr rakstīts par reālām personām un notikumiem. Grāmatā ir
- par cilvēku, kurš raksta stāstu, un tā prototipu – kādu vientuļi dzīvojošu vīrieti laukos mājā, kurai grasās sabrukt jumts,
- par autora agro bērnību, ielaušanos literatūras pasaulē kā autoram, grāmatu skaistumu,
- par sievieti, kas gaida līgavaini no darba Krievijā, pošas kāzām, bet tikmēr viņas dzīvē grib ielauzties kāds cits,
- par Raimondu Paulu (te es nevarēju nedomāt par konfektēm “Vētrasputns”, aplietām ar kondensēto pienu ar cukuru),
- par vīrieti, kurš cītīgi mācās franču valodu, aiziet uz koncertu, satiek tur dažus tautiešus un parunājas,
- pavisam īsi par latviešu valodas tīrību, apdraudētību. Ļoti mūsdienīgi, diemžēl,
- par Vilmāru, kurš strādā un strādā un tikai, pensijas gadiem pienākot, sadomā veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Nekas tur lāgā nesanāk, žēl, bet nav pat diez ko smieklīgi,
- par Aleksandru Veisu, Politehniskā institūta rektoru. Nav tik saldi kā Raimondam, bet tik un tā vairāk izskatās pēc okupācijas laikam raksturīga personības slavinājuma, nevis ticamām aculiecinieka atmiņām.
- par puisi, kurš atceras tēva un mātes attiecību problēmas un stipri vēlāk piedzīvo pats savas, atzīstot, ka tēvu saprot aizvien labāk,
- visai īss Edgara Kauliņa (pieminekļa) slavinājums,
- vīrietis milicijā vai varbūt VDK atzīstas, ka esot nogalinājis cilvēku. Kara laikā viņam esot likts izpildīt spriedumu. Lietu neierosina,
- īsi par gobelēnu darinātāju Rūdolfu Heimrātu. Man jau pietika ar iepriekšējiem apcerējumiem, šim tikai pārskrēju ar acīm,
- par sievieti, kas gaida un gaida, un sagaida savu iemīļoto vīrieti, bet tas, sasodīts, izrādās brunču mednieks,
- par gleznotāju – ilustratoru Gunāru Cīlīti, viņa briesmīgi rūpīgo darbu, kas diemžēl neiekļaujas nekādos termiņos,
- interpretācija par Džona Lenona un Joko Ono dzīvi neilgi pirms Lenona nāves. Objektīvu iemeslu dēļ nemāku teikt, cik tālu autora interpretācija ir no realitātes, bet viņa radītais Lenona tēls ne sevišķi labi gāja kopā ar to, kas izveidojies manā galvā.
Parasti es teiktu, ka realitātē balstītais saturs man patīk labāk. Te tomēr nē. Te gan vispār ir grūti kaut ko pateikt. Tēmu un stilu sajaukums ir pamatīgs. Kopīgais stāstiem varbūt ir to salīdzinošais īsums, bet ne tikai. Autora rokrakstā ir kaut kas smagnējs. Varbūt tikai man nesanāk pamanīt autora humora izjūtu, bet grūti iedomāties, ka, lasot viņa stāstus, kādam gadīsies lieku reizi pasmaidīt. Nevaru teikt, ka esmu briesmīgi vīlies vai pat tikai negatīvi pārsteigts, tomēr ieteikt šo stāstu apkopojumu nevienam arī nevaru. Netrūkst taču pasaulē vērtīgāku vai vienkārši mazāk novecojušu grāmatu.
Subjektīvais baudījums 5/10.