Skip to content

Septiņi gadi

Stacijai, aizejot jaunā gadskārtā, būtu īstais brīdis atskatīties uz to kas sanāca, kas varbūt ne pārāk un varbūt pat nākotnes plāniem.

Pārsvarā pieturējos pie viena ieraksta nedēļā. Kāds regulāri iet uz zāli trenēties, bet man svarīgi ir vismaz vienu ierakstu nedēļā publicēt. Ar faktisko rakstīšanas regularitāti ir ļoti dažādi, reizēm vienā dienā varu uzrakstīt vairākus ierakstus un “nolikt plauktiņā”, reizēm nedēļām ilgi nesanāk laika vai saņemties, vai apstākļi ir pārlieku traucējoši.

Pārsvarā rakstīju par grāmatām, bet pa laikam gadījās neplānotas atkāpes. Tās arī man pašam liekas interesantākās un savā ziņā arī šīs vietnes pastāvēšanas jēgu attaisnojošākās, jo šī vietne nekad nebūs tikai vienai vai divām tēmām veltīta. Pretējā gadījumā man būtu garlaicīgi to uzturēt.

Interesanti, ka janvāra ieraksts par gatavniecību skaidri iezīmējis nākošajā mēnesī sagaidīto. Jūlijā rakstīju par to, kā karš beigsies. Tagad pārlasīju un jāsaka, ka citu scenāriju joprojām neredzu, kaut arī toreiz jūlijā tā realizēšanās šķita tuvāk esam nekā šodien.

Septembrī izvērsti pamatoju, kāpēc nevajag tērēt laiku krievu audzināšanai un Krievijas glābšanai. Bija tomēr cilvēki ar alternatīvu viedokli un gribēja “izglābt Krieviju”. Tā rezultātā radās muļķīgas problēmas ar Doždj, bez kurām mierīgi varēja arī iztikt.

Pašam viens no interesantākajiem ierakstiem man šķiet par parastu sestdienu meitenes un čaļa dzīvē. Jo, kad sāku piefiksēt mazās piezīmes, man nebija ne jausmas, kā attiecīgā diena izvērtīsies. Drīzāk šķita, ka nekas interesants tur nevar sanākt, tomēr rezultāts man pašam ļoti patika. Var pamēģināt vēl kādu reizi, bet nevaru iedomāties, ka rezultāts būs tikpat interesants.

Beidzās autortiesību seriāls. Ja jāsaka, par ko uztraucos visvairāk, tad tā bija mana advokāta veselība, pacietība un laika resursi.

Aizkustinošākā grāmata bija Muzungu vismelnākajā grāmatā, bet par iemesliem jālasa atsauksmē. Pēc darba izlasīšanas biežāk mēdzu iedomāties par kādiem noteiktiem cilvēkiem, kas individuāli it kā ir sakarīgi ļaudis, bet, tiekot bariņā, tiem atraisās kādas zemākas dziņas un viņi kļūst visnotaļ nepatīkami vai riebīgi.

Decembrī izmēģināju, kā būtu, ja publicētu līdz 12 bildēm, kas uzņemtas katra gada mēnesī? Sanāca daži interesantāki, daži garlaicīgāki mēneši. Process prasīja pat mazliet mazāk laika nekā biju pirms tam domājis un pašam bija interesanti tos ierakstus veidot. Saprotu, ka mūsdienās ko tādu publicētu instagramā vai feisbukā, bet tas nav priekš manis. Pār šo vietni teikšana ir tikai man pašam un te visādas spriņģes, cukerbergi vai puriņas droši var iet ieskrieties ar savu cenzētgribu. Sociālie tīkli nenodrošina vārda brīvību un nav nekādu cerību, ka vismaz tuvākajos gados tas varētu mainīties.

Kopumā šis gads Stacijai bijis labs. Statistikas ziņā, salīdzinot ar citiem gadiem, visai viduvējs, bet, ņemot vērā šīs vietnes specifisko stilu, es drīzāk bažītos par apmeklējuma rekordiem. Tā arī domāju turpināt. Vairums apmeklētāju būs no gūgles, regulāro lasītāju loks būs mazs un stabils, bet pats tā arī klabināšu reizi nedēļā vai mazliet biežāk.

Laimīgu jums visiem jauno gadu!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *