Skip to content

Kā karš beigsies?

Ja žurnālisti ar kādu runā par Ukrainas – Krievijas karu, tad gandrīz vienmēr parādās jautājumi – cik ilgi tas turpināsies un kā beigsies?

Nenoliedzami arī mani interesē šie jautājumi. Martā un aprīlī dzirdamāki bija viedokļi, ka ilgi tas viss neturpināsies un ka Krievija pati neizturēs. Cilvēcīgi gribējās tiem ticēt, bet tas jau tobrīd nelikās reāli, nemaz nerunājot par šo brīdi. Kaut vai tāpēc, ka Ukraina diez vai liksies mierā, kamēr nebūs atkarojusi zaudētās teritorijas. Un pēc tam? Noslēgs mieru un dzīvos laimīgi? Nē, tālāk Ukraina gribēs apjomīgas kompensācijas. Šobrīd ļoti grūti iztēloties, ka Krievija būtu ar mieru par tādām vienoties un pēc tam arī apmaksāt.

Alvis Hermanis nesen aprakstīja Putina psiholoģisko portretu. Nenoliedzu Hermaņa spējas cilvēku analīzē, tomēr viņa viedoklis šķiet sakāpināts. Galu galā Kremlis (nez vai Putins vienpersoniski) acīmredzami pārrēķinājās un ir iestiguši iepriekš neplānotā ilgā karā. Kā saka, karu iesākt ir viegli, bet pabeigt grūti.

Ne jau par Ukrainu Kremlis ir uzsācis cīņu. Tā ir tikai teritorija, kurā notiek karadarbība. Īstais mērķis ir pasaules kārtības maiņa. Kremlis vēlas panākt stāvokli, kurā visu noteiktu tikai dažas valstis – Ķīna, ASV un Krievija. Lai ASV beidzot būtu spiesti pieņemt Krievijas īpašo, varmācīgo, totalitāro vadības stilu kā līdzvērtīgu un līdztiesīgu ASV liberālajam. Šī mērķa sasniegšanai Kremlis ir gatavs uz ļoti daudz ko.

Nav nekāds noslēpums, ka neilgi pirms kara Kremlis ļoti uzstājīgi centās panākt vizītes ar ASV, Franciju, Vāciju. Kāpēc viņiem tā vajadzēja rīkoties un ko viņi tur gribēja sarunāt? Es varu iedomāties tikai vienu. Kremlis viņiem ir teicis – atdodiet Ukrainu mums, citādi jūs redzēsiet! Minu, ka ASV visdrīzāk viņus ir pasūtījuši tālāk, kamēr Francija un Vācija drīzāk ir teikuši – tā nav mūsu darīšana un mēs tur nejauksimies.

Tālāko mēs paši labi zinām.

Kremlis un gana liela daļa krievu ciena tikai brutālu spēku. Tīri psiholoģiski tādu pieeju principā ir iespējams mainīt. Bet tam ir obligāts priekšnosacījums. Tā uzskata īpašniekam ir jāpārliecinās, ka šāds domāšanas veids neder. Un bez zināma diskomforta to panākt nekādi nevar. Apmierināts cilvēks nav motivēts neko mainīt. Viņš zina, ka viņa pasaules modelis ir vispareizākais un visi pārējie taču kļūdās. Bet vienīgais ceļš uz domāšanas veida maiņu ved caur ciešanām.

Kāds tad te ir risinājums? Jāpiespiež Kremli un krievu parasto saprast, ka ar spēku visu panākt nav iespējams. Vai nu viennozīmīgi jāparāda, ka viņi nav stiprākie, vai arī citā veidā jāiegrūž ļoti izteiktā diskomfortā.

Sākotnēji biju ļoti skeptisks attiecībā uz sankcijām un to iedarbību. Kaut vai tāpēc, ka noteikti tiks atrasti veidi, kā sankcijas apiet, piemēram, ar draudzīgās Armēnijas, Gruzijas vai pat Ungārijas atbalstu. Tagad uz sankcijām raugos ar mazliet lielākām cerībām. Kaut vai tāpēc, ka reāli diez vai kaut ko citu var iesākt.

Nedomāju, ka sekmīgs atentāts pret Putinu kaut ko mainītu uz labo pusi. Tas Putinu padarītu par svēto mocekli, kuru simtkārtīgi un tūkstoškārtīgi atriebt būtu katra krieva morāls pienākums. Tas mums visiem radītu daudz stulbu problēmu.

Nezinu, vai tas gadījumā nav rietumnieku cinisks aprēķins, bet varbūt tiešām vispareizāk ir ļaut Krievijai pakāpeniski noasiņot. Strauji nolaist asinis nevar, jo spēka būs vēl daudz un sliktākajā gadījumā var dabūt kodolkaru. Nemaz nelaist asinis nost arī nevar, jo, ja nu varmāka izveseļojas?

Un tā arī, manuprāt, iezīmējas kara beigas. Krievijai ir jānogurst no sankcijām, no pasaules attieksmes un jāsamierinās, ka PSRS apvienot vairs neizdosies. Es ticu, ka mēs to piedzīvosim.

PSRS patiesībā sabrūk šobrīd. Rietumnieki ir ilgi visādos veidos stutējuši Krieviju, domājot, ka tā vairs nav PSRS. Arī, tuvojoties kara beigām, visvairāk būs jāuzmanās no visādiem “palīdzēsim Krievijai saglābt seju”, jo tas tikai paildzinās agoniju, kas izrādīsies mokoša visai pasaulei.

1 thought on “Kā karš beigsies?”

  1. Pingback: Pirms gada rakstīju, kā karš beigsies – Stacija

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *