Rihards Bargais – Plikie rukši

Vienudien pētīju 3td.lv piedāvājumu. Lietotāja vārds un parole man bija jau sen un biju apņēmies pamēģināt kaut ko lasīt. Izvēle krita uz Plikajiem rukšiem. Tālāk pētīju, kā tad īsti lasīšana izskatīsies. Datorā grāmata lasāma interneta pārlūkā. Telefonā tāpat. Bet elektroniskajā grāmatā, konkrēti Pocketbook, pārlūks sākotnēji grāmatu nemaz nevēra vaļā. Uzinstalēju poketbukam programmatūras atjauninājumus un, jā, grāmata nudien atvērās! Tikai lapas pāršķirt nevarēju. Nedaudz vīlies, bet ne īpaši pārsteigts, lūkojos uz pirmo lappusi un sāku meklēt risinājumu. Man paveicās un pēc kādas stundas Plikie rukši jau atradās manā poketbukā.

Sākotnēji mazliet apsmaidīju bibliotēkas lēmumu šo darbu klasificēt kā autobiogrāfiju, tomēr, tālāk lasot, šis lēmums vairs nešķita nepamatots. Ja autors raksta savu biogrāfiju un viens otrs notikums nešķiet gluži realitātei atbilstošs, tas jau nemaina, ka cilvēks pats sarakstījis savu biogrāfiju. Viņam kā autoram ir svētas tiesības uz neprecizitātēm, izpušķojumiem un galu galā varbūt pat meliem. Tomēr, manuprāt, tāds darbs balansē uz virves. Ja izdosies pa to nostaigāt, rezultāts būs ļoti skaists, bet nokrist ir vieglāk par vieglu.

Darbs sastāv no tādām kā nelielām nodaļām, kuras savstarpēji var nebūt saistītas. Diezgan grūti ir runāt par grāmatu kopumā, jo pirmās nodaļas no pēdējām atšķiras tik ļoti it kā piederētu dažādām grāmatām. Tomēr tās satur hronoloģija, kas grāmatā ir apgriezta. Tas ir, grāmatas beigās ir agra bērnība un piedzimšana, savukārt nodaļām pa vidu var parādīties arī kāds stāsts par lācīti vai zaķīti. Lūk, jums, autobiogrāfija! Darbs ir izkāpis ārpus ierastajiem literatūras žanriem. Tu, cilvēks, lasi un nesaproti, kurā brīdī biogrāfija kļūst par daiļliteratūru vai otrādi. Bet tāds tas darbs ir, autors to tādu iecerējis, un tāds tas arī ir jāpieņem.

Manuprāt, rezultāts ir ļoti izdevies. Aprakstītā dzīve ir bagāta ar dažādiem notikumiem. Gan baismīgiem, gan viegli uzjautrinošiem, gan arī bēdīgiem. Rihards ir kādu laiku mācījies garīgajā seminārā. Aizrāvies ar apreibinošām vielām. Neskatoties uz maigo raksturu, skolā bijis ļoti nepakļāvīgs. No armijas izvairījies, nonākot psihiatriskajā slimnīcā. Arī homoseksuāli piedzīvojumi nav trūkuši.

Diez vai autora pašmērķis bijis skaisti aprakstīt savu dzīvi. Tas drīzāk bijis aprakstīt dzīvi, izpušķot to, atsvaidzināt ar dažādām interesantām detaļām un galu galā pieminēt sev tuvos cilvēkus. Manuprāt, Rihards Bargais pieder pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kuru rakstītais vienmēr izskatās skaisti. Protams, tas ir arī liels darbs, bet apvienots ar talantu. Varbūt es kļūdos, bet šķiet, ka dažviet autoram viņa īpatnējie izteicieni atradušies bez īpašas piepūles. Piemēram, šī rindkopa:

Aivariņš mēģināja satikties arī vēlāk. Kad studēju Liepājā, abi ar Sarmīti atlidoja pie manis ciemos, bet tad jau Sarmīte bija lietas kursā un ne mirkli neatstāja mūs divatā. Mēs tā bijām sarunājuši. Aivariņš par to apvainojās, es redzēju, kā ar katru izvairīšanās reizi pamazām apdziest viņa skatiens, tomēr, kad brauca prom un es aiz priekiem lēkāju pa peronu, vienalga skatījās caur stiklu ar vaskainām meduslāča acīm.

Gribējās lasīt vēl un vēl. Katra mazā nodaļa ievilka mazlietiņ dziļāk grāmatā. Ar vieglām šausmām vēroju, kā grāmata tuvojas savām beigām, ļoti būtu gribējis lasīt tālāk.

Manuprāt, viens no izcilākajiem darbiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Pēc darba izlasīšanas pameklēju citu cilvēku atsauksmes. Bija divas samērā neitrālas, pārējās pozitīvas, bet praktiski visās darbs tā vai citādi raksturots kā provokatīvs. Es tā neteiktu. Skaidrs, ka ne katram lasītājam šī grāmata patiks. Bet vai tā kaut kādā ziņā provocē? Nevaru iedomāties, mani noteikti nē.

Subjektīvais baudījums 9/10.

1 thought on “Rihards Bargais – Plikie rukši”

  1. Pingback: Vilhelms Šmids – Rimtums – Stacija

Ir ko piebilst?