Deivids Linčs – Ķerot lielo zivi

Grāmatas apakšvirsraksts ir “Meditācija, apziņa un radošais gars”.

Deivids Linčs ir slavens kino režisors. Reiz rakstīju par viņa veidoto Twin Peaks seriāla pirmo un otro sezonu. Esmu redzējis arī trešo, kas tapusi salīdzinoši nesen un man tā ļoti patika. Gribēju par to uzrakstīt, bet nevarēju atrast īstos vārdus. Man tā mēdz notikt, ja kaut kas ļoti aizkustina. Gribas atrast iespējami precīzus vārdus, bet to trūkst.

Lai vai kā, man radās iespaids, ka šoreiz autoram ir bijis daudz laika sagatavot savu darbu un tam ir gan lieliski ieturēts stils, gan noteikta sižeta līnija, gan ticamības moments. Katra detaļa šķita gan rūpīgi pārdomāta, gan pārāk laba, lai būtu radusies tikai tāpēc, ka “tur kaut ko vajadzēja ielikt”. Neko nezinot par pašu Linču, biju drošs, ka te ir pamatīgas intuīcijas un milzīga darba salikums. No tikpat apjomīgiem darbiem es kino nevaru nosaukt neko līdzīgu.

To, ka autoram bez filmām ir arī grāmata, uzzināju, pētot bibliotēkas nelielo kino sadaļas plauktu. Daudz nedomāju un ņēmu ciet.

Galvenā grāmatas tēma ir transcendentālā meditācija. Deivids Linčs to praktizē katru dienu divas reizes. Tā padziļina intuīciju, nomierina prātu, ļauj piekļūt lielām idejām un izjust svētlaimi.

Līdz grāmatas lasīšanai es pat nezināju, kas tieši ir transcendentālā meditācija un ar ko tā atšķiras no citiem meditācijas veidiem. Painteresējos vairāk. Netrūkst gudrinieku, kuri pauž, ka tas ir ļoti vienkārši, ikviens to var apgūt, tikai bez skolotāja palīdzības gan tur nekas nesanākšot. 1000 dolāru ASV par nodarbību kursu nav nekas neparasts. Arī Latvijā ir transcendentālās meditācijas speciālisti, kuri, cik noprotams, darbojas līdzīgā veidā. Papētīju viņu publicēto informāciju un man neradās ne mazākās vēlmes pie viņiem doties. Piemēram, Linčs uzsver, ka meditācija nav reliģija, bet, ja, teiksim, palasa vikipēdiju, tad var uzzināt, ka uz vienu no nodarbībām esot jāierodas ar veltēm reliģiozajai autoritātei.

Nezinu, vai Deivids Linčs ticis pie adekvātākiem pasniedzējiem, vai arī viņam bijusi tolerantāka attieksme pret reliģiozi apsēstiem ļautiņiem. Lai vai kā, transcendentālā meditācija mani ieinteresēja kā mehānisms, ar kuru, iespējams, varētu celt personīgo produktivitāti. Liekas, ka to tomēr var apgūt arī individuāli, ja ļoti grib.

Atgriežoties pie grāmatas, tā sastāv no daudzām ļoti īsām nodaļām, katra veltīta savai tēmai. Autors mazliet pastāsta par filmu tapšanu, par gleznošanu, par meditāciju, savu bērnību, aktieru izvēli un citām lietām. To visu lasīt bija ļoti iedvesmojoši. Neesmu citātu mīļotājs, bet no šīs grāmatas pārrakstīju ne vienu nodaļu vien.

Filmai jābūt neatkarīgai. Absurdi, ja režisoram ar vārdiem jāizstāsta filmas jēga. Pasaule ir radīta filmā, un  cilvēkiem dažkārt patīk tajā ieiet. Viņiem šī pasaule ir reāla. Un, ja cilvēki uzzina to, kā tas ir panākts, ko nozīmē tas vai cits, nākamreiz, skatoties šo filmu, tas viss iekļaujas pieredzē. Un tad filma kļūst citāda. Es uzskatu, ka ir vērtīgi un svarīgi saglabāt šo pasauli un neietērpt vārdos to, kas var sagraut pārdzīvojumu.


Ja filmējot es izmantotu bailes, es iegūtu vienu, nevis simt procentu no tā, ko panāku. Un nebūtu nekāda prieka strādāt kopā. Bet priekam ir jābūt. Darbā un dzīvē mums jāturas kopā. Mums daudz jāpriecājas kā kucēniem, kas aiz līksmes luncina asti. Dzīvei jābūt lieliskai, tai jābūt fantastiskai.


Kino ir ļoti sarežģīts bizness. Tu vēlies radīt mākslu, taču tev ir jādzīvo. Tāpēc tev vajag darbu, un turklāt dažkārt tu pārāk nogursti no mākslas radīšanas.
Bet, ja mīli savu nodarbi, tu tik un tā turpināsi ar to nodarboties. Man ir paveicies. Allaž gadās cilvēki, kas mums palīdz. Manā dzīvē tādu cilvēku, kas ir palīdzējuši spert nākamo soli, ir bijis daudz. Un tu saņem šo palīdzību tāpēc, ka kaut ko esi paveicis, tāpēc tev ir jāturpina savs darbs.
Daudz kas no tā, kas ar mani ir noticis, ir veiksme. Bet es ieteiktu, lūk, ko: mēģini atrast darbu, kurā ir brīvs laiks, kas ļauj izgulēties un nopirkt pārtiku, un strādā, cik jaudas. Ir milzīga bauda darīt ko sirdij tīkamu. Varbūt tas tev dos iespēju, un tu atradīsi ceļu, kā darīt to, kas tev patīk. Es ceru, ka atradīsi.


Redzot vecu ēku vai sarūsējušu tiltu, tu redzi cilvēka un dabas kopdarbu. Nokrāsota ēka zaudē maģiju. Bet, ja tai ļauj novecot, tad cilvēks to ir cēlis, bet daba papildinājusi – tas ir tik organiski.

Ir ko piebilst?