Jau krietnu laiciņu manā lasāmo grāmatu sarakstā atradās Gogoļa disko. Atsauksmes par to daudz biju lasījis. Esot samiksēta nākotne un pagātne, un vispār viss esot ļoti neparasti un dīvaini. Man pa laikam patīk palasīt neparastas gramatas, tāpēc gribēju pabaudīt arī šo. Jāatzīst, ka līdz šim lasītajām atsauksmēm par laika sajaukumu bijusi taisnība tik lielā mērā,Read More »Paša Matsinovs – Gogoļa disko
Nesen ideāli saulainā un siltā darbdienas vidū nācās iet pa Bruņinieku ielu gandrīz visā tās garumā. Piemērotāku laikapstākļu velosipēdistiem nemēdz būt. Nolēmu pie reizes saskaitīt velosipēdistus. 1. Posmā no Valmieras ielas ielas līdz Avotu ielai nebija neviena paša velosipēdista. Velojoslu arī tur nav. Kā gājējs varēju šausmināties, ka arī vietās, kur trotuārs ir ļoti šaurs,Read More »Velojoslas Bruņinieku ielā
Pirms dažiem mēnešiem pagarajā Maskavas forštates posmā, ko dēvē Lauvas / Lomonosova / Lubānas / Salaspils vārdos, brauktuvju malās tika savilktas baltas svītras, uzzīmēti velosipēdi, vietām salikti stabiņi, velojoslas daļa krustojumā ar Aiviekstes ielu nokrāsota zila utt. Kādreiz bieži braucu pa šo posmu ar velosipēdu. Tikai pa brauktuvi, jo tajā posmā trotuāram pārāk bieži irRead More »Velopieredze Lauvas / Lomonosova / Lubānas / Salaspils ielās
Skotijā nebijām pirmo reizi, tāpēc aptuveni zinājām, ko gaidīt. Vairākas sugas no gaidītajām tomēr nedabūjām – tievknābja kairu vai lielo pūkpīli, bet bija citas. Dažas no tām sabildēju. Nebildēju paceplīti, dadzīti, zilzīlīti un citas grūti fotografējamas, Latvijā parastas sugas.
Pagājušā gada sākumā, kad stiprgripa Latvijā vēl tikai sākās, ģimenē saņēmām uzaicinājumu doties uz kāzām Skotijā šī gada augustā. Nopriecājāmies, bet tomēr bija neziņa, kā būs ar vīrusu tajā laikā. Šī gada sākumā kopējā aina diez ko cerīga neizskatījās. Varējām vien cerēt, ka, siltākam laikam iestājoties, bacilis sanīks, būsim savakcinēti un robežas atvērtas. Domājām, koRead More »Brauciens uz Skotiju. Koronklapatas.
Ārkārtējā situācija beigusies, bet nez vai kāds paredzēja pēc tam sekojošo cepienu potēšanās sakarā. Pie tam no abām pusēm. Nebūt neliekas, ka tas varētu drīzumā pāriet. Jo ir izveidojušās trīs stabilas grupas – skaļie vakcīnu aizstāvji, skaļie vakcīnu pretinieki un visi pārējie. Starp citu, piederība kādai no grupām nav atkarīga no tā, vai attiecīgais indivīdsRead More »Cīņas ar antivakseriem
Bērnībā man uzdāvināja Jāņa Kalniņa grāmatu Sudraba karote. Tajā bija stāsti par bērnību. Daudzas reizes esmu to pārlasījis. Pirms dažiem gadiem iepazinos arī ar citiem autora darbiem. Nebiju vīlies. Tagad pienāca kārta svelpjošajiem strazdiem. Izlasīju īso ievadu un nonācu pie pirmās nodaļas. Pag, kas tad tas? Sanēdamas laižas bites? To jau es esmu lasījis SudrabaRead More »Jānis Kalniņš – Kad strazdi svelpj / Sudraba karote
Apvienība Pilsēta cilvēkiem apjomīgā ielas reklāmas plakātā informē līdzcilvēkus, ka ar velosipēdu iespējams redzēt vairāk. Nav gan norādīts, no kā jāpārsēžas – no trolejbusa, vilciena, dīvāna vai trīsriteņa. Starp citu, es šo plakātu ievēroju, sēžot uz soliņa, kamēr viens no bērniem laizīja saldējumu, bet otrs gulēja, galvu ielicis man klēpī. Pieņemu, ka būtu ieraudzījis vairāk, pārsēžotiesRead More »Velo – tavs panorāmas rats
Ērihs Kestners ir onkulis, kurš savā laikā sarakstījis Emīlu un Berlīnes zēnus, Divas lotiņas, Punktiņu un Antonu, Mazo cilvēku un citus darbus. No tiem mīļākais man ir Mazais cilvēks. Nesen savas bērnības nodriskāto eksemplāru nejauši izglābu no iznīcības, tas ir, nonākšanas papīru šķirošanas konteineirā un par to man bija saruna ar mammu. Par Kestnera KadRead More »Ērihs Kestners – Kad es vēl biju mazs zēns
