Īsa Ukrainas vēsture

Septembra sākumā sanāca paviesoties Odesā un Kijevā. Mēģinot izprast šīs pilsētas un Ukrainu vispār, gribot negribot jāpieķeras vēsturei. Tādēļ arī ceļojuma apraksts sāksies ar nelielu Ukrainas ne pašu senāko laiku vēsturi. Vēstures avots šajā gadījumā man ir angliskā vikipēdija un, ja sanāk ieraudzīt kādu vēsturisku aplamību, uzrakstiet, lūdzu, komentāru.

Par senākajiem laikiem ir grūti kaut ko saprast un vēl grūtāk uzrakstīt, jo tajā laikā valstis un arī tautas ir bijušas citādākas nekā mēs to saprotam tagad. Tādēļ, neriskējot iekāpt dziļās auzās, pašiem senākajiem laikiem nepievērsīšos.

Vismaz no 14. gadsimta lielāko daļu Ukrainas teritorijas pārvaldījuši poļi un lietuvieši. Poļi ukraiņiem cītīgi uzspieduši savu kultūru, ticību un valodu, apspieduši pareizticīgos un ekspluatējuši Ukrainu un tās cilvēkus, cik spēdami. Ukrainas dienvidos mājojošajiem kareivīgajiem, pareizticīgajiem kazakiem tas diez ko pie sirds nav gājis. Bet vieniem pašiem spēciņu pamaz. Nācās meklēt sabiedroto pret poļiem un par tādu tika izvēlēta pareizticīgā Krievija.

1654. gadā tika noslēgts Perejaslavas līgums, kurš nosaka Krievijas cara protekciju pār kazaku valsti, kas ir tagadējās Ukrainas priekštece.

Drīz sekoja Polijas – Krievijas karš (1657-1686), pēc kura Ukrainas teritorija tika sadalīta starp Poliju un Krieviju. Vairāku karu rezultātā Ukrainas teritorija daļēji nonāca gan Austrijas, gan Polijas, gan Ungārijas, gan Osmaņu impērijas, gan Krievijas ietekmē. Katra puse savu Ukrainas daļu izmantoja, cik spēdama. Pret poļiem-lietuviešiem mēdza izcelties nemieri, savukārt krievi, ignorējot Parejaslavas līguma slēgšanas laikā atrunāto, ņēmās rusificēt Ukrainas zemes, aizliedzot rakstos un publiski lietot ukraiņu valodu.

1. pasaules karā daļai ukraiņu nācās cīnīties vienam pret otru, jo vieni bija iesaukti Krievijas, bet citi – Austrijas armijā.

Pēc 1. pasaules kara un Austrijas un Krievijas sabrukuma radās iespēja dibināt neatkarīgu Ukrainas valsti un tas arī tika darīts vairākas reizes. Izveidojās vairākas valdības un īsti nevarēja saprast, kura no tām būs galvenā. Visveiklākie izrādījās boļševiki, jo viņi sametās kopā ar atbalstītājiem Krievijā, tādējādi iegūstot vērā ņemamu militāru spēku. Tika izveidota Ukrainas PSR un kopīgi ar Krieviju dibināta PSRS.

Praktiski uzreiz Ukraina tika ierauta boļševiku karā pret Poliju, kā rezultātā poļi paguva iekarot daļu tagadējās Ukrainas teritorijas.

PSRS sastāvā ukraiņiem sākotnēji bija brīvas rokas kopt savu valodu un kultūru. Un tad pie varas nāca tāds Josifs Staļins.

Ukraiņi varmācīgi tika sadzīti kolhozos un viņu zemes kolektivizētas. Protams, kā jau tajā laikā ierasts, vairāki desmiti tūkstoši tika noslepkavoti un kādi simts tūkstoši izsūtīti uz Kazahstānu un Sibīriju.

Īstenojot pārtikas atņemšanas politiku, tika īstenots tā sauktais Golodomors, ko Ukrainā un vairākās citās valstīs (no ES vienīgi Slovākijā) uzskata par genocīdu pret ukraiņiem. Bojā gājuši 2.5 – 12 miljoni cilvēku.

Nevarētu arī teikt, ka otrajā pasaules karā Ukrainai būtu veicies, jo vācieši tās teritoriju iekaroja praktiski pilnībā. Ukrainas rietumos vāciešus dažreiz mēdza uztvert kā atbrīvotājus, bet tā kā vācieši pret ukraiņiem neizturējās žēlīgāk kā komunisti, prieks ātri noplaka.

Kopumā otrajā pasaules karā Ukraina zaudējusi ap 5-8 miljoniem cilvēku. Arī pēc kara sekoja staļiniskās “tīrīšanas” un izsūtīšanas.

Pēc Staļina nāves pie varas nāca bijušais Ukrainas komunistiskās partijas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs. Viņam acīmredzot Ukraina gājusi pie sirds, jo plaši tika atzīmēta Perejaslavas līguma 300. gada diena un pie reizes Ukrainas PSR uzdāvināts Krimas apgabals. Vēlāk, šī līguma 325. gada dienu atzīmējot, tika uzcelta iespaidīga tautu draudzības arka Kijevā.

1986. gadā Černobiļā notika līdz šim postošākā atomelektrostacijas avārija pasaules vēsturē.

1990. gadā Ukraina kļuva neatkarīga. Sekoja grūti laiki ar 60% IKP kritumu 8 gadu laikā un milzīgu inflāciju.

Savulaik PSRS atdotais Krimas apgabals kļuva par autonomu republiku Ukrainas sastāvā. 2004. gadā par prezidentu tika ievēlēts Viktors Janukovičs, bet pēc tautas protestiem jeb tā saucamās oranžās revolūcijas tiesa vēlēšanu rezultātus atzina par viltotiem. Atkārtotās vēlēšanās uzvarēja Viktors Juščenko.

Interesanti, ka Janukovičs nekur nepazuda, bet 2010. gadā tiešām kļuva par Ukrainas prezidentu.

Patlaban Krievija cenšas noturēt un palielināt savu ietekmi Ukrainā, cik vien tas iespējams. Pieņemu, ka mūsdienu Krievijas līderiem kremt, piemēram, savulaik atdotā Krima un ka arī Katrīnas II dibināto Odesas pilsētu viņi uztver kā zaudētu Krievijas pilsētu nevis neatkarīgas Ukrainas sastāvdaļu.

Spriežot pēc tā, ka Janukovičs ir prokrieviski orientēts, ka krievu valoda atsevišķās pašvaldībās ieguvusi īpašu statusu un ka pagarināts līgums par Sevastopoles jūras flotes bāzes nomu Krievijas flotei līdz pat 2042. gadam, Ukrainai ar neatkarības sargāšanu varētu sekmēties arī labāk.

Par ceļojumu un tajā pieredzēto – drīz.

2 thoughts on “Īsa Ukrainas vēsture

  1. Pārlieku baidies no ‘Gimalajiešu lāča’. Boļševiki ukraiņus mērdēja ar badu (golod), nevis saldēja (holod). Tatad – ‘golodomors’. Par karu – ukraiņiem, pretēji Tevis apgalvotajam, paveicās, jo kādu laiciņu tie (tāpat kā mēs) bija brīvi no boļševisma.

    1. Skatos, labi pārvaldi valodu. Tad jau tev tāds nieks vien būs paskaidrot, kādēļ angliski ir pieņemts lietot terminu Holodomor nevis golodomor?
      Ieteiktu arī painteresēties par Hitlera attieksmi pret slāvu tautām un vācu okupācijas laikā Ukrainā sadarīto pirms apgalvot, ka ukraiņiem paveicies.

Ir ko piebilst?