Odesa

Šis un nākošais raksts vairāk būs par Odesu un divi sekojošie vairāk par Kijevu. Pilnīgi atsevišķi tie nav tādēļ, ka bieži mēdzu abas pilsētas salīdzināt. Pirmajā un trešajā rakstā būs vairāk teksta, otrajā un ceturtajā – vairāk bilžu. Īsu Ukrainas ne pārāk seno laiku vēsturi var izlasīt te.

Iesākumā bija vēlme apskatīt valsti, kurā padomju laika gadi atkāpušies mazākā mērā nekā Latvijā. Ideāls variants droši vien būtu ne pārāk liela pilsēta Krievijas plašumos, bet kaut kā nevilka uz to pusi.

Tādēļ tika plānots ceļot līdz Minskai. Tomēr paredzamā ķēpa ar vīzām, ilgā kratīšanās ar vilcienu vai padārgās lidmašīnas biļetes stimulēja padomāt, vai neizvēlēties tālāku un varbūt arī interesantāku gala mērķi. Piemēram, Odesu.

Tā kā atradām tiešo Air Baltic lidojumu līdz Odesai, pie tās arī palikām. Atpakaļceļu, lai interesantāk, ieplānojām no Kijevas.

Pirmais pārsteigums atgadījās, vēl nepametot Rīgas lidostu. Izrādījās, ka nejaušā kārtā jālido kopā ar klasesbiedru un labu draugu, kurš uz Odesu devās darba darīšanās. Par Odesas lidostu viņš teica – tāda liela autoosta. Izrādījās – viņam taisnība.

Pirmo nakti domājām nosnausties tur, jo ielidojām vien pēc diviem naktī. No gulēšanas gan nekas lāgā neiznāca, jo soli neērti, lidinās mušas, daudz cilvēku skraida apkārt un pa laikam tikām modināti ar neganti skaļiem pļir-pļir-pļir + informatīviem paziņojumiem.

Kad kļuva gaišs, lidostu atstājām un devāmies ceļā. Ar kājām, jo tādējādi mēs varētu apskatīt ne tikai centru vien.

Pirmajā brīdī lidostā šķita, ka kaut kas tur nedaudz īpatnēji ož. Izrādījās, ka tā ir visur. Iespējams, karstums un lietus trūkums pie vainas. Vēlāk ievērojām arī suvenīrus – skārdenes ar Odesas gaisu. Pirkt nu nemaz negribējās.

Nākošais, ko ievēroju, bija vecā volga jeb GAZ-21. Sekoja citas volgas, pāris moskviču un neskaitāmi žiguļi. Uz aci šķita, ka katrs piektais ir Krievijā / PSRS ražots auto. Populāras bija arī jaunākas volgas, kādas Latvijā pat redzējis nebiju. Ar jaunajiem žiguļiem braukā salīdzinoši mazāk.

Ievērības cienīgākais vecais braucošais auto, manuprāt, bija šis RAF 977.

Salīdzinoši ar Latviju visai maz bija Vācijas un vispār – Eiropas auto.

Turpinot par satiksmi, šķita, ka transporta vadītāji, daudz nebēdājot par noteikumiem, pieturas pie principa – ja vari braukt, brauc. Ceļu policistus un policistus vispār Odesā redzējām salīdzinoši maz, Kijevā ievērojami vairāk. Benzīns, cik ievērojām, maksāja 70 – 80 santīmus.

Ieklīdām kādā bēdīga paskata parkā, kurā varēja sastapt pārīti Ļeņinu. Paskats kopumā bēdīgs, nekas nav ticis atjaunots vismaz gadus 20.

Trotuāru kvalitāte sākumā šķita stipri bēdīga. Pēcāk, tuvojoties centram, tā krietni uzlabojās. Arī pati pilsēta centrā ir ievērojami glītāka un sakoptāka. Kaut gan ar sevišķu tīrību Odesa, piedodiet, bet, manuprāt, neizceļas. Pieej pie kāda monumenta malas, baudi ainavu uz jūru un tev tieši apakšā mētājas semočkas, alus bundžas utt. Vai arī – sētnieks slauka centrālās dzelzceļa stacijas laukumu. Laukuma vidū benčikus liekšķerē iestumj, bet pie malām nosviestos maizes un gaļas gabalus mierīgi iestumj zālītē un aiziet prom.

Var rasties loģisks jautājums, kādēļ gan Odesas stacijas laukumā mētājas gaļas gabali? Atbilde ir ļoti vienkārša. Odesā suns ir Liels cilvēka draugs. Pareizāk sakot, suņi, daudz suņu. Mums šķita mulsinoši ieraudzīt tik daudzus pa parkiem un pludmalēm klaiņojošus suņus. Augumā parasti ne īpaši lieli, miermīlīgi, bieži manāmi bariņos pa ~5. Cilvēki par viņiem, acīmredzot, nesatraucas. Jā, parkos ir paziņojumi par uzpurņu un pavadu lietošanu, bet četrkājainās radības par tiem daudz neuztraucas un skraida vien tālāk.

Ēkas Odesā ir gan apbrīnojami skaistas, gan ne tik ļoti. Pļavnieku tipa deviņstāvenes neredzējām, visticamāk tādēļ, ka nebijām attiecīgajos rajonos. Vairāk ir 3-5 stāvu mūra ēku. Graustus diez ko daudz neredzējām. Daudzas ēkas kādreiz ir bijušas ļoti skaistas un joprojām tādas būtu, ja tikai kāds par tām vairāk parūpētos. Diemžēl tā vietā daudzviet nācās redzēt dažādi apbūvētus balkonus, kas kopumā rada diezgan briesmīgu iespaidu.

Man kā ikdienā krievu valodu nelietojošam un skolā draņķīgi apguvušam cilvēkam komunikācija sākotnēji mazliet biedēja. Draudzene arī krievu valodā daudz stiprāka par mani nav. Tomēr diezgan mierīgi ar visu tikām galā. Runāt gan nācās diezgan daudz. Jau pirmajā dienā man paveicās īpaši un parkā pie kāda nesen atjaunota monumenta Krievijas caram (!!!) mani apstādināja kāds puisis ar kameru un gribēja zināt, vai esmu ievērojis apķēpātus pieminekļus, kā tos varētu no vandāļiem pasargāt un vai pie mums Latvijā pieminekļus īpaši sargājot?

Odesieši daudz vairāk runā cits ar citu, ja salīdzina ar rīdziniekiem. Arī mums vairākas reizes tika pajautāts, kur atrodas tāda un tāda iela, vai nevajag palīdzēt utml. Kopumā šķita, ka cilvēki ir salīdzinoši mierīgi un nav agresīvi. Ja vien… Ja vien tu nemēģini kaut kur ielīst bez rindas. Tās, cik novērojām, tika sargātas nikni un taisni vai jābrīnās, kādēļ daži optimisti vēl tomēr mēģina citiem aizlīst priekšā.

Novēroju arī atsevišķus, nelielas vardarbības gadījumus, kad sieva par kādu komentāru iepliķē vīru, meitenes – puišus, bet īpaši izcēlās divas sievietes ar ~5-6 g.v. puisēnu. Viena no dāmām aizrādīja, ka jaunais cilvēks izrīkojies kā idiots un, ja viņš tā vēlreiz darīšot, nebūšot labi. Uz to jaunietis atbildēja, ka, labi, bet nu, ja viņu, bļe, vēlreiz nosaukšot par idiotu… Beigas nedzirdējām, jo sekoja krietns pliķis, skaļa raudāšana un emocionāli aizrādījumi par vārda uz b burta lietošanu.

Odesā dažādi uzraksti un komunikācija lielākoties ir krievu valodā. Vairākums iedzīvotāju gan esot ukraiņi – 62%. Angliski nekādu uzrakstu nav un kā tur var dzīvot vai orientēties bez jebkādām krievu valodas zināšanām, man nav skaidrs.

Ukraiņu un krievu valodas ir ļoti līdzīgas un rakstīto parasti var diezgan labi saprast. Kā mums vēlāk teica, abās valodās atšķiras apmēram katrs piektais vārds, tādēļ ukraiņi ar krieviem var tīri labi saprasties, runājot katrs savā valodā. Vēl, ja runājot lēni, līdzīgi varot sarunāties arī ar poļiem.

Ja reiz par valodu, tad man personīgi šķita, ka Odesa ukraiņiem vairs nepieder un, ja nekas radikāli nemainīsies, tā neatgriezeniski rusificēsies vēl vairāk, ja vien tas vēl vispār ir iespējams. Tajā pašā laikā nevar salīdzināt Odesu ar, teiksim, Daugavpili, jo Odesa ir reizes 10 lielāka, slavena kūrortpilsēta.

Viens no pirmajiem Odesā pamanītajiem aģitācijas plakātiem man lika domāt, ka šī plakāta teksta un Lindermana partijas nosaukuma autors ir ļoti cieši stāvoši cilvēki. Kā arī bieži redzamais Odesas un nevis Ukrainas karogs, lika atcerēties Saskaņas centra pēdējā laika plātīšanos ar Rīgas karogu un mēģinājumiem radīt rīdzinieka identitāti (kā pretnostatījumu latviešiem). Jā, un, protams, redzējām arī dažas oranžmelnās lentītes.

Lieta, par kuru odesiešus un kijeviešus neviltoti apskaužu, ir augststāvu ēkas. Mēs neredzējām nevienu neglītu daudzstāvu ēku. Mūsu Spices torņi, augststāvenes Imantā vai tornis Dārzciemā blakus Odesas un arī Kijevas augstceltnēm izskatās visai nožēlojami.

Paradoksālā kārtā Melnā jūra vizuāli ir gaišāka un zilāka par Baltijas jūru. Un tajā var itin labi peldēties arī septembrī, ko arī darījām. Pludmale ar tādu kā molu palīdzību ir saskaldīta daudzos nogriežņos, no kuriem daži paredzēti jahtām un maksas pludmalēm. Pirms pludmales un krastmalas ir ko pakāpelēt pa trepēm, jo pilsēta atrodas krietni augstāk. Smiltis ir rupjākas nekā mūsu pludmalē, tajās ir daudz gliemežvāku un benčiku. Sēdēt tajās īpaši patīkami nav, tāpēc tiek izīrēti pludmales krēsli. Sākotnēji mums arī tika piedāvāts tādus noīrēt par 23 grivnām (~1.61 Ls) gabalā, bet, kad sataisījām domīgas sejas, cena nokritās līdz 15 grivnām (~1.05 Ls). Vēlāk nopirkām dvieļus, kurus kā suvenīrus atvedām arī mājās. Kad guli pie jūras un gozējies saulītē, garām regulāri kursē pārdevēji ar aicinājumu iegādāties vārītu kukurūzu, voblas, karstus pīrādziņus vai krevetes.

Ir viena patiesi lēta lieta Odesā un, kā vēlāk izrādījās, arī Kijevā. Tas ir sabiedriskais transports. Biļete maksā nieka pusotru grivnu jeb 10.5 santīmus. Tiesa, tik sagrabējušos trolejbusos vēl nekad nebija nācies braukt. Tramvaji bija drusku labākā stāvoklī, autobusus neiemēģinājām, bet tie izskatījās diezgan jauni.

Tramvajiem diemžēl kursē tikai viens vagons un pāris reizītes sanāca justies odesiešiem krietni tuviem. Tika gan krietni skaļi meklēta vieta meitenei ar bērniņu, gan arī uzņemta humora deva no jauniešiem, kuri visam tramvajam skaļi komentēja pa logiem redzamās ainas.

Konduktori ir ļoti relaksēti un nebūt neskrien pie katra tikko iekāpušā pasažiera. Pēdējie arī par varītēm neskrien pie konduktora un visi sadzīvo draudzīgi. Kontrolieris gadījās tikai reizi un bezbiļetniekus neatrada, par ko viņš konduktori arī īpaši laipni apsveica. Reizēm biļetes pārdod arī vadītāji.

Tomēr pavisam bez incidentiem neiztikām. Vienā no trolejbusiem braucot, gadījās pieredzēt nokritušas stangas, kas acīmredzot bija vēl arī salūzušas un kādēļ pasažieri viens pēc otra kāpa laukā. Epitetus, ar kādiem vadītāja viņus apveltīja, labāk necitēšu, bet galvenais cepiens laikam bija par to, ka pasažieri nepaspēja samaksāt par braucienu. Tomēr, kad kāda pasažiere nez kādēļ par braucienu tomēr samaksāt gribēja, viņa tika pasūtīta na … pie pārējiem izkāpušajiem, kuri tagad varēšot stāvēt pieturā un kurus neviens vairs trolejbusā neuzņemšot.

Maršruta taksometros iekasēja 3 grivnas, toties nedeva biļetes.

Ar divriteņiem cilvēki braukā ļoti reti, kas, ja atceras ietvju kvalitāti ārpus centra, pārlieku nepārsteidz.

Hostelis varbūt nebija pats lētākais (~70 Ls par 3 naktīm), tomēr noīrējām atsevišķu istabu un jutāmies pavisam komfortabli. Varējām gan virtuvē gatavot ēst, gan paglaudīt kaķi, gan pasēdēt pie datora, gan paspēlēt galda futbolu. Tā arī bija vienīgā vieta Odesā, kurā runājām angliski, jo hosteli vadīja ne-slāvu tautības cilvēks. Katrā ziņā varu šo hosteli ieteikt, ja nepieciešams Odesā sameklēt naktsmītni.

Odesiešu it kā izslavētais skaistums īpaši neaizrāva. Tiesa, pēc izskata ne vienmēr var atšķirt tūristes no vietējām daiļavām. Kijevā gan ievērojām, ka sievietes ikdienā staigā vairāk uzposušās nekā Rīgā, uz ko, godīgi sakot, bija visai tīkami nolūkoties. Vēl bija viena pazīme, pēc kuras samērā nekļūdīgi varēja atšķirt ukrainietes no tūristēm. Legingi. Jādomā, ka turienes sievietes uzskata, ka diez ko glīti tie neizskatās.

Pamanītie putni, neskatoties uz pieklājīgo attālumu, bija praktiski tie paši kas Latvijā. Ja nu vienīgi drusku vairāk žagatu pilsētā.

Odesā izskatījās, ka pastāv normas attiecībā uz skolas apģērbu – balts krekls / blūze un melnas bikses / svārki. Kijevā vienādi tērptus skolniekus neievērojām.

Kā veģetāriešiem mums pārlieku viegli neklājās. Fast food būdas bija daudz kur, ievērojami vairāk nekā Latvijā, bet tajās pārsvarā bija nopērkami dažādi gaļas izstrādājumi. Frī kartupeļus atrast bija grūti. Protams, ja tev ir virtuve un vari normāli pagatvot ēst un ielikt kaut ko ledusskapī, problēmu nav. Bet, ja nevari, tad var rasties problēmas. Atzīšos, ka vienubrīd biju gatavs taisīt izņēmumu attiecībā uz saviem ēšanas paradumiem. Tīri tādēļ, lai ieekonomētu laiku pilsētas apskatei.

Bijām arī divās veģetārajās ēstuvēs, kas gan laikam bija svaigēdājiem domātas. Ak, lai slavēta mūsu Rāma Barona ielā, jo pēc paviesošanās šajās ne īpaši lētajās ēstuvēs, es sapratu, ka, ja man vēl dažas reizes būtu jāēd tāda pārtika, es, ne mirkli nešauboties, labāk izvēlētos gaļu.

Pārtikas veikali vismaz no sākuma mums gadījās tikai nelieli un ne-pašapkalpošanās. Vēlāk atradām arī drusku lielākus veikalus, kur pats vari paņemt groziņu, tomēr pat lielākais no tiem labi ja līdzinājās Rīgas mazākajai Maximai. Tas attiecās arī uz Kijevu, kaut gan nevar izslēgt, ka mums vienkārši nepaveicās lielākus veikalus sastapt.

Gadījās iegriezties arī tirgū. Vīnogas pirkām trīsreiz un pēdējās trāpījās tādas, par kurām varētu teikt, ka garšīgākas līdz šim nebija ēstas. Bija arī tādi kā belaši ar vārītu zirņu pildījumu, silti – ļoti garšīgi. Arī Latvijā nopērkamās Sadočok sulas pārsvarā bija garšīgas, saldējumi gan – puse pamēģināto bija ēdami, puse – negaršīgi.

Uz Potjomkina kāpnēm mūs pārsteidza vairāki jauniešiem ar lieliem ērgļiem. Tika piedāvāts mums tos paturēt, ātri tika saorganizētas pāris diezgan štruntīgas bildes un pieprasīta samaksa – 14 Ls. Protams, ka, pirms tam par cenu jautāti, jaunieši izlikās jautājumu nedzirdam. Krietni pastrīdējāmies un aizgājām, samaksājuši četrreiz mazāk. Līdzīga biznesa piekopējus tikai kostīmos sastapām arī Kijevā. Taisnību sakot, šī rūpala piekopēji bija vienīgie cilvēki, kuri Ukrainā pavadītās nedēļas laikā mēģināja mūs kkā apšmaukt.

Iegriezāmies gan Odesas, gan Kijevas zoodārzos. Pēdējais esot slavens ar to, ka tajā esot neciešami apstākļi dzīvniekiem. Vēlāk mums paskaidroja, ka tas, iespējams tādēļ, ka zoodārza zemi gandrīz pilsētas centrā esot gribējuši apbūvēt un tādēļ, lai slēgtu zoodārzu, dzīvnieki esot indēti.

Kad google maps mēģināju sazīmēt, kur Odesas zoo atrodas un kur tam ir ieeja, no ieraudzītā skata drusku satrūkos. Tā bija pirmā reize, kad google maps redzēju Odesu un nodomāju – kur, ellē, būsim iekūlušies? Visur gan tā neizskatās, tomēr tieši tur – jā, tāpat kā google maps.

Abos zooloģiskajos varējām redzēt praktiski visus populārākos zvērus, t.i., ziloni, tīģeri, lauvu, kamieli utt. Odesā krātiņi pārsvarā bija diezgan šauri. Īpaši žēl sametās pāris kaiju, kuras nez kādēļ nonākušos stipri nelielos būrīšos. Krietni daudz bija vistu un meža pīļu, liekot domāt, ka tīģeriem un lauvām pārtika tiek sarūpēta turpat zoo.

Kijevas zoo priekš zvēriem šķita daudz komfortablāks, vispār tas bija arī lielāks. Milzīgu sajūsmu gan tas mūsos neradīja, jo pirms dažām dienām jau uz līdzīgu iestādījumu bijām bijuši.

Odesā aizbraucām arī līdz Dendroloģiskajam parkam – Uzvaras parkam. Izrādījās, ka tas ir pa pusei parks, pa pusei savā vaļā augošu koku sakopojums, kuram pa vidu ir iekārtots dīķis ar žogu un būdiņām priekš pīlēm un bruņurupučiem pa vidu. Vienā nostūrī bija arī pārītis lielgabalu un monuments.

Meklējot taisnāku ceļu līdz jūrai, iemaldījāmies sanatorijas teritorijā, kas, jāatzīst, bija ļoti skaista ar dažādām skulptūrām un sakopta. Pa vidu dzīvās dabas stūrītī atradās daži gaiļi, kāda vista un vairāki pāvi. Kad devāmies cauri izejai, pamanījām uzrakstu, ka ieeja atļauta tikai pacientiem vai ar īpašām ieejas kartēm.

Drīz nonācām pamatīgi aizaugušā teritorijā ar vairākiem graustiem, kas varbūt nebūtu nekas īpašs, bet īsā brīdī pagājām garām vismaz 4 jaunajiem pāriem, kuri katrs savā nostūrī gribēja bildēties. Tā arī nesapratu kādēļ.

Negaidītas problēmas sagādāja vēlme nosūtīt pastkartītes no Odesas, jo nevarējām atrast, kur pārdod pastmarkas. Kā izrādījās, tās var nopirkt vienīgi pastā, kuru mēs Odesā pēdējās stundās nebijām plānojuši meklēt. Kijevā pastu atradām bez īpašām grūtībām.

Drīz būs turpinājums.

3 thoughts on “Odesa

  1. Paldies par šo jauko aprakstu un bildēm. Uz Odesu un Kijevu kā potenciālu vietu, kur aizbraukt, “metu acis” jau sen.. kaut kā tomēr vēl neesmu aizbraucis. Gaidu turpinājumus 🙂

    1. Ja reiz tu tik labi zini, kur tas tapis, tad kādēļ neuzraksti arī tā modeļa nosaukumu? Vai tikai nesākas ar R un nebeidzas ar 7?

Ir ko piebilst?