Skip to content

Sāpīgas sankcijas

Es vēl nekad nebiju pieredzējis, ka ieraksts jau pēc dažām stundām izskatās neglābjami novecojis. Bet tāds tas šobrīd man liekas. Lai vai kā, labāk to tomēr publicēšu. Lai paliek, tā sakot, vēsturei.

***

Pēdējās nedēļas pārliecinoši lasītākais Stacijas ieraksts ir Īsa Ukrainas vēsture. Tas tapis tālajā 2012. gadā, kad okupanti vēl nebija savilkušies Donbasā un Krimā. Tā lasītāji Stacijā nonāk no gūgles. Acīmredzot, cilvēkus interesē šis temats.

Kā viens otrs tviterī raksta, šis ir vispiemērotākais brīdis Uzvaras pieminekļa aizvākšanai. Jāpiekrīt, ka tā ir. Starp citu, manos melnrakstos stāv sen iesākts apcerējums pret Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Pamatojums bija, ka ir lērums citu lietu, kuru sakārtošana sniegtu praktiskāku labumu un kuras varētu sakārtot bez lieka trokšņa. Arī tādas, par kurām tagad sāk runāt, kā Rīgas Dinamo turpmāka neatbalstīšana vai krievu propagandas kanālu piegriešana. Bet šis tomēr ir izdevīgs brīdis, lai atbrīvotos arī no pieminekļa. Cita, visticamāk, nebūs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Var teikt, ka Rīgas Dinamo ir privāts projekts un ka, ja pērkam no Krievijas gāzi, tad kāpēc gan viens otrs cits tur nevarētu par savu naudu spēlēt hokeju? Tomēr, manuprāt, tas nemaz nav tik līdzīgi. Gāze mums Latvijā ir eksistenciāli svarīga. Krievija nav vienīgais iespējamais tās piegādātājs, bet es kā gala patērētājs šobrīd neredzu iespēju ietekmēt sava operatora gāzes avota izvēli. Ja nu vienīgi atteikties no gāzes pilnībā, kas vairumam tās patērētāju nav īsti reāla opcija. Turklāt, aizdedzinot plīts riņķi, es nemaz nezinu, no kurienes cēlusies gāze, kas tajā brīdī spēcina liesmu. Savukārt Rīgas Dinamo ir Latviju reprezentējošs projekts, pat ja tam nebūtu ne mazākā valsts vai pašvaldības atbalsta. Ja man kāds polis, ukrainis, kaut vai krievs jautātu, ko Krievijas hokeja čempionātā dara Rīgas komanda, man būtu grūti sniegt sakarīgu atbildi. Es varētu teikt – privāta komanda, dara kā grib, bet tas tik un tā liktos dīvaini. Jo tas ir dīvaini. Latvijas spēcīgākā hokeja komanda spēlē Krievijas čempionātā. Nevajag man tādu hokeju. Gandrīz uzrakstīju mums. Bet, ziniet, tas nebūtu pārspīlēti. Ar interesi lasīju komentārus sportacentrā pie vēsts, ka izglītības ministre rosināšot likuma grozījumus, lai Dinamo projekta dalību KHL apturētu. Domāju, gan jau ministre tur nolieta ar dubļiem. Bet nekā! Pat sporta līdzjutēji nefano par šo KHL projektu. Tam varbūt iemesls ir arī nemitīgie zaudējumi, bet tik un tā.

Mani personīgi mazāk pārsteidz Kremļa izdarības, vairāk rietumnieku īstenotās sankcijas. Citējot Benediktu Ingibjorgsenu, mūsdienu populisti-liberāļi, kas ir pie teikšanas teju visās Eiropas valstīs, par dziļi aizskarošu un krimināli sodāmu uzskata, vārda nēģeris lietošanu. Tad nu arī tā viņi saprot “sāpīgas” sankcijas – nosodīs un nosauks kādu sliktā vārdā.

Skolas laikā es apguvu nejauku, bet universālu dzīves patiesību.

  • Ja tev sit pa labo vaigu un tu pretī dusmīgi pakrati ar pirkstu, tad tev sitīs vēl. Pilnīgi noteikti.
  • Zobs pret zobu nestrādā. Vienā brīdī man tie zobi beigsies, bet oponents, nojaušot, ka viņam zobu ir vairāk, turpinās man tos dauzīt uz nebēdu.
  • Zobs pret pieciem zobiem vai salauztu roku gan strādā lieliski. Jo tad otrs saprot, ka viņam darīšana ir ar pilnīgu psihopātu un negrib vairs ar viņu sapīties nekādā veidā.

Nesen, iemēģinot radio aparātu, paklausījos, ko raida īsajos viļņos. Kaut ko saklausīju arī krievu valodā. Sajūsma par Olimpiādi, protams. Manuprāt, Krievijai var piemērot jebkādas ekonomiskās sankcijas, izmest no SWIFT, pārstāt pirkt gāzi un ko tikai vēl ne, Nekas no tā nemainīsies. Bet, ja Krievijā atteiksies rīkot F1 posmu, visādus čempionātus, pasaules kausu posmus, atteiksies spēlēt starptautiskas futbola komandas utt., tas gan kaut ko varētu mainīt.

Visbeidzot mani nedaudz izbrīna aicinājumi boikotēt Krievijas preces un to pakalpojumu sniedzēju uzņēmumus. Jūs ko, līdz šim tos izmantojāt? Es personīgi no Krievijas precēm un pakalpojumiem esmu vairījies visu savu pieaugušā dzīvi un varbūt pat vēl ilgāk. Kas attiecas uz uzņēmējiem, tad jau 1998. gadā, ja ne vēl agrāk, visiem vajadzēja kļūt skaidram, ka bizness ar Krieviju ir apmēram tas pats, kas raustīt spēļu automāta kloķi. Valstij jau tolaik vajadzēja publiski rekomendēt atturēties citus no kloķa raustīšanas. Īstermiņā tas varbūt strādā, bet ilgtermiņā ir problēmas. Tas vienkārši nav mūsu virziens un pie esošā režīma nekad arī nebūs.

Principā man kādreiz dzīvē tomēr gribētos aizbraukt uz Krieviju. Es skaidri zinu, ka pie esošā režīma to nedarīšu. Varbūt tas nozīmē nekad. Tad lai tā arī būtu.

Tags:

1 thought on “Sāpīgas sankcijas”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #186 (18.02.-25.02.). | BALTAIS RUNCIS

Leave a Reply

Your email address will not be published.

%d bloggers like this: