Uz Poliju. Varšava un atceļš

Sestā diena. Uz Varšavu.

Lai bērni labāk izturētu garo braucienu uz Varšavu, pirms tam aizbraucām uz Gdaņskas pludmali. Tur nebija nemaz viegli atrast arī maksas stāvvietu. Daudzi vietējie bija novietojuši savus automobiļus zaļajā zonā, bet tomēr samaksājuši par stāvēšanu. Neatceros vairs, cik par stundu bija jāmaksā, bet bija līdzīgi Rīgas cenām.

Pie Baltijas jūras

Pēc apmēram divām stundām devāmies ceļā. Sevišķu piedzīvojumu mums nebija. Kad bākā vairs nebija daudz degvielas, benzīntanks veiksmīgi atradās. Dzīvesbiedrenei nācās izturēt morālo presingu, kad četras poļu sievietes dauzījās pie bērnu/sieviešu tualetes durvīm, kur tajā brīdī tika tīrīta šmuce pamperā.

Pusdienās pasūtīju turku zirņu plācenīšus, atnesa trīs un tos pašus ar biezpiena čupiņām virsū. Blakus pusdienvietai bērni varēja dot zāli kazām, paskatīties uz ēzeli, poniju un pāris zosīm. Paši novērojām kraukli un sarkano kliju. Klijas agrāk vispār nebiju redzējis, pirmajā acu uzmetienā šķelto asti neredzēju un domāju, ka klijāns. Labi, ka sieva bija vērīgāka un fotoaparāts tobrīd bija rokās.

Klija. Dabasdatos atzina par sarkano, es tā arī īsti neesmu sapratis, kā šo viennozīmīgi atšķirt no melnās.

Viesnīca Varšavā mums bija ar auto stāvvietu zem ēkas, bet nevarējām saprast, kā no stāvvietas tikt uz numuriņu un vai tas vispār ir iespējams. Pie tam vēl nejauši atstājām numuriņa atslēgas automobilī, paši izgājām no stāvvietas un netikām atpakaļ. Kad tikām pie atslēgām, nevarējām atrast, kur vispār tam numuriņam jāatrodas un kā tur tikt. Vēlāk jau viss izrādījās vienkārši.

Plānojām palikt uz divām naktīm, bet mums teica, ka otrā nakts būšot dārgāka, kādi pieci seši simti par nakti. Nogurumā neattapāmies, ka darbiniece runā par zlotiem, nevis eiro, tāpēc pašausminājāmies un no otrās nakts atteicāmies. Mums pastāstīja, ka tik dārgi tāpēc, ka Varšavā esot pink. Pink? Jā, pink. Kas tas tāds? Minēju, vai tas ir kāds mūzikas festivāls? Jā, jā, tā esot. Tikai nevis festivāls, bet mūziķe Pink. Nudien biju pārsteigts. Neko par Pink nebiju dzirdējis pēdējos 15-16 gadus un man šķita, ka viņa jau ir sen kā pensionējusies.

Kādu stundiņu jau bijām viesnīcā pavadījuši, līdz mani pārsteidza skaļš sievas izsauciens. Ko tieši viņa sauca, neatceros, bet iemesls bija kādus divarpus vai trīs centimetrus garš kukainītis (neskaitot antenas).

Lielus mūdžus dauzīt man riebjas jau kopš bērnības. Nest uz recepciju pārāk tālu. Slīcināt podā negribējās, ja nu atgriežas. Tā nu izmetu šamo pa logu.

Septītā diena. Varšava un atceļš.

No rīta skaidrāku galvu pārdomājām mums izteikto viesnīcas piedāvājumu par palikšanu uz vēl vienu nakti un nolēmām, ka varētu piekrist. Tikai viena nelaime – mums jāizrakstās un jāatdod atslēga restorānā līdz 12iem, bet recepcija atvērta tikai no 12iem. Nīkt tik ilgi viesnīcā netaisījāmies. Sakravājām mantas un atstājām auto bezmaksas stāvvietā netālu no viesnīcas, lai uz centru dotos ar tramvaju.

Varšavā ir salīdzinoši daudz debesskrāpju (vairāk nekā jebkurā citā ES pilsētā), bet pamaz vecākas apbūves. Kad otrajā pasaules karā nacistu okupācijas gals bijis jau nojaušams, vietējie poļi sacēlušies. Tas tāpēc, lai varu pilsētā pārņemtu viņi, nevis krievu okupanti. Hitlers par šo dumpi bijis tik saniknots, ka pavēlējis “Ziemeļu Parīzi” noslaucīt no zemes virsas. Vairāk nekā 85% ēku bijis drupās.

Iespējams, pazīstamākā Varšavas ēka – Kultūras un zinātņu pils. Vismaz daļa varšaviešu par to nav laimīgi, jo tā celta Staļina laikā pēc līdzības ar 7 tādām pašām ēkām Maskavā. Tautā šo dēvē (vai ir dēvējuši) arī par Staļina locekli. Esot savā laikā domājuši arī par ēkas nojaukšanu. Tagad faktiski tā ir Varšavas seja.

Tramvajā mūsu jaunākais pamanījās aizmigt, bet viņa miegs nebija ilgs. Netālu no Kultūras un zinātņu pils skaļi muzicēja kādi cilvēki. Saklausījām vārdus “aleluja” un “jesus” un jauneklis bija augšā. Kad man pašam nebija bērnu, nekādi nespēju saprast, kāpēc bērnu miegs vecākiem šķiet tik svarīgs. Jo, ja jau viņam nāk miegs, tad jau viņš gulēs. Tolaik es nezināju, ka bērns, kuram nāk miegs, kļūst sasodīti nedisciplinēts, pats netiek ar sevi galā, brēc par mazāko nieku un nesaprot, ka vienkārši jāaizver sava mute un acis. Īsi sakot, grūti ar tādiem. Piemēram, šoreiz kristīgās mūzikas augļus izbaudījām, kad sieva ar meitu devās saldējuma pauzē un jauneklis par varītēm centās saldējumā iebāzt pirkstus. Tas varbūt arī nav nekas īpašs, bet sevišķi saasināta reakcija uz aizliegumu gan nav nekas patīkams. Vizināju mazo brēcēju ratos tā patālāk no pārējiem ģimenes locekļiem. Meita arī pamanījās nobrēkties, jo, lūk, saldējums pilot uz pirkstiem un tas vispār neesot īstais saldējums. Īstais saldējums ir Karlsons, bet kur tad Polijā tādu ņemt?

Ielūkojāmies paprāvā drēbju veikalā, kuru mums Latvijā īpaši rekomendēja bērnu apavu dēļ. Atklāti sakot, zemē nomestas 40 minūtes, jo īsti piemērotu apavu nebija, cenas tikai mazliet zemākas nekā Latvijā, toties pamatīgas rindas pie kasēm. Tur varbūt būtu vērts doties ar pamatīgu iepirkumu sarakstu kādu 200 eiro vērtībā, bet ne ieskriet tā, starp citu, jo laiks ceļojumā ir dārgs.

No viesnīcas saņēmām ziņu, ka mēs varot palikt viesnīcā par tik un tik naudiņām. Sieva apjautājās, vai tajā pašā numurā. Pēc kāda laika sekoja atbilde, ka nē, ka piedāvājums vairs nav spēkā, bet lai reģistrējas caur booking.com.

Vārdu sakot, pieņēmām lēmumu tajā pašā vakarā braukt mājās uz Rīgu. Ne jau tikai viesnīcas dēļ. Principā bijām plānojuši Varšavai vienu dienu un tikai laika gaitā pieļāvām iespēju, ka varētu palikt arī ilgāk, piemēram, aiziet uz zooloģisko dārzu. Tomēr bērni šķita apguruši un mums pašiem arī jau kārojās kāda brīvdiena no brīvdienām.

Te vakarā esot interesants gaismas šovs. Nespējām sagaidīt, bet arī dienā ir skaisti.

Mazliet vēl pastaigājām pa centru, sameklējām rotaļu laukumu. Pa ceļam nepazīstams poļu puisis piedāvāja dēlam ābolu un pēc brīža viņa draugi jau pasniedza veselu (audekla) maisiņu ar āboliem. Negaidīti un, jāatzīst, patīkami.

Atlikušos zlotus devāmies iztērēt pārtikas veikalā, kas atradās tirdzniecības centrā Arkadia. Cik pa to pastaigājām, patika. “Nav nekāda Akropole“, teica sieva un jāpiekrīt vien bija. Ne tādā ziņā, ka Akropole mums izteikti nepatiktu, bet īpaši uz turieni doties mēs neredzam jēgu.

Starp citu, par izmaksām. Man uz aci šķita, ka visas cenas ir Latvijas līmenī vai mazliet zemākas. Cik tieši kas maksāja, lielu uzmanību nepievērsu. Latvijā mazliet pavirši parēķināju, ka vajadzēs zlotus apmēram 700 eiro vērtībā un tā arī bija. Vēl pārdesmit eiro palika Lietuvas benzīntankos.

Vakarā devāmies uz automobili un braucām prom. Visu ceļu pats biju pie stūres. Mazas pauzītes mums bija divas, lai uzpildītu degvielu. Polijā, jo mazliet trūka degvielas, Lietuvā, jo tur degviela lētāka. Bērni laimīgā kārtā gulēja visu ceļu. Sieva uztrūkās no miega brīdī, kad apdzinu vieglos automobiļus vedošu kravas auto. Viens no augšējiem auto manāmi šūpojās no labās uz kreiso pusi un nudien nebija patīkami braukt tam garām. Sievai pēc tam miegs vairs lāgā nenāca. Man pašam īpašu problēmu nebija, jo uzmundrināja apziņa, ka (Polijā un Lietuvā) braucu krietni ātrāk par 100 km/h. Varbūt vienīgi kādā taisnā posmā bez citiem auto ievēroju, ka braucu tādā kā autopilotā.

Gaismu sagaidījām Lietuvā. Tik ilgi braucot pie stūres, jutu, ka Latvijas teritorijā man piezagusies vienaldzība pret muļķīgiem ceļu satiksmes noteikumiem, pārmērīgiem ātruma ierobežojumiem utml. Tā arī bez īpašiem piedzīvojumiem aizbraucām mājās un ap 6:30 no rīta devos gulēt.

Tas arī par Polijas braucienu viss, paldies par uzmanību!

Uz Poliju. Gdaņska

Piektā diena. Gdaņska.

Gdaņska ir gandrīz Rīgas lieluma pilsēta ar sarežģītu vēsturi. Savā laikā tā bijusi gan Polijas lielākā pilsēta, gan brīvpilsēta, gan Prūsijas karalistes sastāvdaļa, kad to dēvēja par Dancigu. Smagi izpostīta otrā pasaules kara laikā un vēlāk daļēji atjaunota. Restaurācijas gaitā nīcinātas vācu barbarisma paliekas, bet izcelta itāļu, nīderlandiešu un franču arhitektūras ietekme.

Automobili šoreiz atstājām pie naktsmītnes un par prieku bērniem devāmies ceļā ar tramvaju. Tramvaja biļetes cena gan Gdaņskā, gan Varšavā ir nepilns eiro.

Kādu brīdi apbrīnoju centrālās stacijas arhitektūru un devāmies uz tirgu pēc poļu ķiršiem un zemenēm. Tirgus nebija tik plašs un apmeklēts kā Rīgas centrāltirgus. Ne-pārtikas precēm laiku netērējām un nekādu uzmanību nepievērsām.

Tirgus ēka no ārpuses
un arī no iekšpuses.

Nezinu, kā pilsēta būtu izskatījusies ar barbarisko vācu arhitektūru, bet tagad ir skaisti un daudz ko var aplūkot. Ir daudz senu un atjaunotu ēku. Daļa no tam gan izskatās tik svaigas, ka rodas šaubas par to vecumu. Man par laimi, nostāk no centra pārītis ēciņu saglabājušās praktiski neaiztiktas.

Rinda ar atjaunotām (no jauna celtām?) ēkām
un tā izskatās pašā rindas tālajā galā.

Tūristu centrā bija diezgan daudz, pats vienubrīd izlīdzēju ar simpātiskas meitenes nofotografēšanu. Puika tikmēr, izmantojot situāciju, izlocījās no ratiem un devās savās gaitās. Meitene man (bet tikai pēc kadra uzņemšanas!) teica Baby, baby! un metos bēgli ķert rokā. Meita tikmēr vizinājās karuselī, tikai nevis uz zirdziņa vai karietē, bet kaut kur maliņā uz soliņa. Esot paticis.

Pie šī tiltiņa kādu brīdi gaidījām ar cerību, ka tas nolaidīsies. Izrādās, tas paceļas vai nolaižas tikai reizi pusstundā. Tad neko, gājām tālāk.
Tā mazliet ērmīgā būve labajā pusē esot lielākais ostas pacēlājs viduslaikos.
Iela vecpilsētā

Pēc kārtīgas pastaigāšanās, pusdienām pie centrālās stacijas un laukumiņa apmeklēšanas meita paziņoja, ka sāpot kāja. Jā, diemžēl noberzta. Par laimi, bija plāksteris, kurš gan negribēja turēties vietā. Tomēr vēl mazliet pastaigājām apkārt un netālu no pilsētas centra pie kanāla redzējām lapsu.

Lapsa aizskrēja ļoti ātri, tāpēc tās vietā bilde ar centrālo staciju.
Izskatās, ka jauneklim vecāki teikuši – cik var sēdēt mājās pie ekrāna, būtu labāk aizgājis uz spēļu laukumu kaut ko padarīt svaigā gaisā!

Tā kā visi bijām apguruši, īpaši bērni, devāmies pavizināties ar tramvaju. Izpētīju, ka varam tikt netālu no jūras un braucām. Rīgā neviens sabiedriskais transports tik tuvu klāt jūrai nepieved kā Gdaņskas tramvajs. Jūra jau tā pati – Baltijas. Bija jau pavēls un ūdenī negājām, bet tāpat patīkami. Izdevās arī nofotografēt lielo ķīri ar Polijas gredzenu.

Atceļā piedzīvojām biļešu kontroli. Tur tas notiek tā, ka tramvajā iekāpj pāris (varbūt vairāk) vīru parastos apģērbos, iebāž papīrīti kompostrējamajā aparātā, brīdi pagrozās pie durvīm un tad piepeši tramvaja skaļrunī atskan, ka notiks biļešu pārbaude. Dīvaini, bet brīdī, kad kontrolieris vēl pat nebija iekāpis, no pirmā acu uzmetiena nodomāju, ka vīrietis izskatās pēc kontroliera. Laikam visās valstīs viņiem ir kas kopējs ķermeņa valodā.

Uz Poliju. Gižicko, Mikolajki, Olština, Malborka

Trešā diena. Gižicko, Mikolajki un Olština.

Turpinājām vizīti Gižicko ar Bojena cietokšņa apskati. Tas ir diezgan liels bijušais Prūsijas karalistes (mūsdienu Vācijas priekšteces) cietoksnis. Arī tas bija ļoti apmeklēts, kad devāmies prom, paprāvā autostāvvieta bija pilna.

Cietokšņa teritorija ir visai liela. Iezīmētas trīs iespējamās takas – ātrai, vidējai un ilgai apskatei. Par ilgo nemaz nedomājām bērnu dēļ, centāmies turēties pie vidējās. Tomēr vienubrīd bērni pamanīja mazu spēļu laukumiņu, kur sieva palika viņus pieskatīt un devos tālākā izpētē. Redzēju daudz garu ķieģeļu sienu, šur tur bija dažādas telpas, pa kurām paložņāt. Pa vidu kompleksam bija liela estrāde, dažās ēkas bija ekspozīcijas telpas un vismaz vienā ēkām bija arī kopmītnes. Iekštelpās varēja aplūkot ieročus un dažādus vecus daiktus (svarus, ģeneratoru, veļas rulli u.c.). Lai to visu apskatītu, bez divām stundām diez vai iespējams tikt cauri.

Grūti iedomāties, kā tas viss izskatījās laikā, kad cietoksnis tika celts, jo tad apkārtējā teritorija noteikti nebija tik ļoti aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Vērts apmeklēt ir, tomēr neteikšu, ka gluži aizrāvās elpa no sajūsmas. Te daudz varētu piestrādāt, lai apmeklētājiem būtu interesantāk. Labi, ka vispār ir izstrādāti trīs maršruti, tomēr diezgan viegli tajos nomaldīties.

Pie ieejas cietoksnī
Cietoksnī sastaptā sīļu ģimene nepilnā sastāvā

Mikolajkos iebraucām pamērcēt miesas akvaparkā. Milzīgā maksas stāvvieta bija visai aizpildīta un arī pašā akvaparkā bija daudz cilvēku. Par laimi, akvaparka telpas bija diezgan lielas un cilvēku masas tajā izklīda.

Latvijas akvaparkos neesmu bijis un ar tiem nevaru salīdzināt, bet mazliet mazākie Lietuvas Druskininki man patika labāk. Mikolajkos šļūcamās trubas nav tik interesantas, tajās nevar vizināties ar kameru un arī bērniem nav tik daudz ko darīt. It kā ir smilšu kaste un savs (pavēss) stūrītis ar mantām, bet tas nav īsti tas, ko es gaidītu bērniem no akvaparka. Interesanta likās aukstuma pirts ar -20 grādiem, tikai tajā neganti sala pēdas.

Iebraucot Olštinā, šķita, ka tā ir kāda Rīgas sadraudzības pilsēta, jo tik daudz bedru ielās nekur citur Polijā nebijām sastapuši. Bet citādi Olština ir visai liela un skaista pilsēta. Tajā dzīvo ap 172’000 iedzīvotāju, kas ir aptuveni tikpat cik Liepājā un Daugavpilī kopā. Tās arhitektūra šķiet ļoti vāciska, kas arī nav nekāds brīnums, jo kopš 1772. gada to anektēja Prūsijas karaliste. 1939. gadā pilsētā dzīvojošie poļi tika vajāti vai deportēti uz Poliju. 1945. gadā Olštinu ieņēma PSRS, pie reizes to dedzinot un izlaupot. Daudzi vācieši aizbēga. Pēc otrā pasaules kara beigām pilsēta tika piešķirta Polijai, tur atlikušie vācieši tika izdzīti un pilsētā apmetās poļu kolonisti.

Interesanti, ka 2012. gadā Olštinā pēc 47 gadu pārtraukuma atkal sāka kursēt tramvaji.

No kreisās: elektroniskais tablo, tramvajs galapunktā, Olštinas esošais rātsnams, meitenes.

Olštinā (Stare Miasto ielā blakus vecajam rātsnamam) bija arī mūsu garšīgākā maltīte visā Polijas ceļojuma laikā. Pierogus (pelmeņus ar jebko) var uztaisīt garšīgi un ne pārāk, bet te bija patiešām labi.

Nedaudz pastaigājām apkārt, mazliet no malas pavērojām dejas starptautiskā folkloras festivālā pašā pilsētas centrā, kā arī atradām spēļu laukumiņu, kur bērniem izpausties.

Vecais rātsnams
Vecais Koperniks. Esot pat vadījis poļu spēkus cīņās ar vācu ordeni. Diez, kādēļ viņam tik spīdīgs deguns?

Pasta ēka

Starp citu, Olštinā pirmo reizi Polijā ievēroju sarkanās gaismas kameras. Acīmredzot, bijusi pēc tādām vajadzība. Es Rīgā tādas ļoti novērtētu, šķiet, daudzviet tās varētu atmaksāties jau pirmajā to uzstādīšanas dienā.

Ceturtā diena. Olština un Malborkas pils

No rīta solīja lietainu dienu un kādu brīdi domājām, kādas aktivitātes lai veic iekštelpās. Galu galā aizbraucām skatīties papagaiļus. Tas ir, tev iedod rokā trauciņu ar sēkliņām un ielaiž vienā telpā ar daudziem papagaiļiem. Tur papagaiļi brīvi lidinās apkārt, kāpelē pa virvēm un kāds varbūt arī uzlaižas uz rokas vai pleca, ļaujoties sēkliņu vilinājumam vai vienkārši ziņkārībai.

Viens tāds rozīgs eksemplārs bija ārkārtīgi ieinteresēts sievas matu gumijā, tad kapuces striķītī un visbeidzot mūsu abu somu dekoratīvajos elementos. Auskarus tur liek izņemt vai vismaz aizlīmēt ar plāksteri, jo papagaiļus interesē arī tie. Ar dārgām somām tur labāk neiet, jo papagailis pamanījās gan saknābt rokassomas lenci, gan papostīt dekoratīvu melnas gumijas uzlīmi. Tas pats nešpetnais papagailis (par pieskārienu no mugurpuses?) mani apveltīja ar pamatīgu knābienu īkšķī. Sāpīgi, gandrīz līdz asinīm. Nezinu, kāpēc viņš tā. Pārējiem apmeklētājiem tādas neveiksmes gāja secen.

Rozīgais nedarbnieks procesā

Pēcāk braucām uz planetāriju. Labu brīdi braukājām apkārt līdz atradām stāvvietu. Galu galā ietūcīju automobili tādā šaurībā, ka pats izkāpt pa šofera puses durvīm nevarēju un rāpos laukā pa otru pusi. Mierināju sevi, ka neesmu nobloķējis blakus stāvošo auto šoferu puses durvis. Vēlāk izrādījās, ka pirmie arī aizbraucām prom.

Planetārija pusapaļajos griestos vērojām filmiņu, kurā bija daudz stāstīts par lēcām un teleskopiem. Uzliekot austiņas, bija pieejama arī angļu valoda. Jaunākais ātri aizmiga un labi ka tā, jo citādi, viņu uzmanot, nekam citam nebūtu iespējams pievērsties. Meitai centos tulkot austiņās dzirdēto un paralēli atbildēt uz jautājumiem, bet dažbrīd viņa tomēr garlaikojās. Pēc pasākuma viņa tomēr atzina, ka paticis. Par mums pašiem runājot, tikpat labi būtu varējuši sameklēt līdzīgu vai pat tādu pašu filmiņu caurulē bez maksas. Īsti nebija šim vērts tērēt laiku un kādus 12-13 eiro.

Planetārijā nekādas bildes nesanāca, jo tumšs. Tāpēc tā vietā skats, ejot no planetārija.

Tālāk braucām uz Malborku un ieturējām pusdienas ar ne pārlieku gardiem pelmeņiem netālu no centrālās stacijas.

Malborkas stacija. Nesen manīju runas, ka uz Rīgas centrālās stacijas ēkas neesot rakstīts “Rīga”. Šeit es arī neredzu uzrakstu “Malborka”.
Stacijas iekšpuse arī acīm tīkama

Malborkas pils komplekss ir milzīgs. Otrajā pasaules karā krievi to bombardējuši un ilgi nācies kompleksu atjaunot. Iesāktus un nepabeigtus restaurācijas darbus nemanījām, varbūt arī viss tiešām ir atjaunots.

Pirms ieejas tikām pie audiogidiem, kuros stāstīja, kur jādodas un kas patlaban ir apskatāms. Mums tā arī palika mīkla, kā audiogida ietaise zina, kur kurā brīdī atrodamies. Ļoti jauki, ka tev kāds tā pastāsta, vienīgi kādu daļu neklausījāmies, jo bērni prasīja savu daļu uzmanības. Kāds onkulis sūdzējās, ka bērni esot tik skaļi, ka viņš pat savu audiogidu nedzirdot. Jā, vienubrīd viņi tiešām ļoti sapriecājās, bet drīz pieklusa un tad arī onkulis jau bija aizlaidies.

Meita pamanījās pamatīgi sasist roku pret automātiskajām durvīm. Tā jau ir, ka spēlējas kur nevajag, bet pilnīgi visu bērniem aizliegt arī ir nejēdzīgi. Dēls savukārt gribēja aptaustīt seno apkures sistēmu, pils modeli, virināt durvis utml. Tā neizbēgami ir, ka ar bērniem ceļojumā apskatāmajiem objektiem nav iespējams pievērsties tik pilnvērtīgi kā bez viņiem, bet nez vai tas ir iemesls sēdēt mājās un nekur nedoties.

Malborkas pils. Kāpšana augstākajā tornī ir par papildus samaksu.

Vienā no pils telpām bija arī daudz dzintara eksponātu. Gan lieli dzintara gabali, gan dzintara kastītes, gan rotaslietas. Meita šad tad apjautājās, kura rotaslieta man patīkot labāk, jo viņa izaugšot liela, daudz strādāšot, pelnīs daudz naudiņas un tad to visu nopirkšot man, mammai, sev un brālim.

Blakus kompleksam bija arī viena otra senāka būve parastu daudzdzīvokļu ēku ielenkumā.

Vakarā braucām uz Gdaņsku un izrādījās, ka satiksme uz auto maģistrāles ir praktiski apstājusies. Laiku pa laikam paripinājāmies uz priekšu par dažu mašīnu tiesu, lai nīktu automobilī tālāk. Kas tieši bija noticis, tā arī neuzzinājām, bet policija bija slēgusi vismaz vienu ceļa posmu. Waze par to nebija informācijas un tā mūs neatlaidīgi centās pārliecināt, lai dodamies atpakaļ uz bloķēto posmu. Mēs jau nezinājām, kurā tieši brīdī drīkst atgriezties uz maģistrāles. Atlika tikai viens – sekot pārējo automobiļu rindai ar cerību, ka gan jau paši poļi zinās kur un kā braukt, lai tiktu, cerams, uz Gdaņsku. Šī metode izrādījās pareiza.

Ceļojuma gaitā remontu dēļ waze mūs pievīla vēl vairākas reizes un jāatzīst, sākumā biju dusmīgs un rupji lamājos, kad tā atkal un atkal mūs centās ievest kādā remonta dēļ slēgtā ielā. Nevienu reizi poļi nebija uzstādījuši informatīvas plāksnītes ar apbraucamo maršrutu. Kaut kā galā tikām, bet sapratu, ka pārāk paļauties uz waze Polijā nevar. To pašu novēroju arī attiecībā uz atļauto ātrumu. Waze informācija nereti bija kļūdaina.

Vispār šķita, ka poļiem atļautā ātruma pārsniegšana ir pilnīgi normāla parādība. Centos tajā visā iekļauties un likās, ka tas izdodas diezgan labi. Katrā ziņā ātri pieradu un sapratu, kuras ceļazīmes cik nopietni jāuztver. Kopējā sistēma Latvijā man šķiet daudz nekonsekventāka un līdz ar to arī ievērojami bīstamāka. Te tevi var sagaidīt jebkas. Teicams ceļš, pa kuru jāvelkas ar 70 km/h, bīstams pagrieziens bez ātruma ierobežojuma vai brīdinošas ceļa zīmes, pusotru joslu ceļi utt.

Daudzviet drīkstēja braukt uz 130 km/h vai varbūt pat vairāk. Zināju, ka Polijā esot maksas ceļi, bet neko konkrētāk gan par tiem nezināju. Tad nu pirmajā vakarā pētīju internetu un secināju, ka tie ir kādi četri vai pieci un ka mums nav vajadzības tos lietot, jo nav pa ceļam.

Starp citu, vizinoties pa Polijas laukiem, šķita, ka tie ir samērā blīvi apdzīvoti. Latvijā ārpus pilsētām tomēr ir tāda visai vientuļa sajūta.

Uz Poliju. Augustova, Stančiki, Gižicko

Šī gada vasaras brīvdienās nolēmām braukt uz Poliju. Kāpēc? Es nekad Polijā nebiju bijis un gan jau tur kaut kas interesants ir ko redzēt. Ja arī nē, tad vismaz savām acīm pārliecināšos, ka tur nekā interesanta nav.

Tā kā Polija nav ļoti tālu, tad plānojām braukt ar auto, parastu universāli. Varbūt, ja es būtu viens ceļotājs vai divatā ar sievu, varētu apsvērt alternatīvas, bet ar diviem maziem bērniem automobilis dod iespēju pārvietoties maksimāli ātri, ērti un īpaši nesatraukties par pārmērīgu bagāžas svaru. Iecerētais un realizētais nedēļas maršruts bija Rīga – Augustova – Stančiki – Gižicko – Mikolajki – Olština – Malborka – Gdaņska – Varšava – Rīga.

Google stāsta, ka jābrauc esot šādi. Tā arī darījām, tikai turpceļā braucām caur Jelgavu un gar Šauļiem. Mazāk radaru un kravas automobiļu.

Pavisam īsi par Polijas vēsturi.

Man šķiet, ka grūti saprast zemi, uz kuru esi aizbraucis, ja nemaz nezini, kas tajā agrāk noticis. Tāpēc dažos vārdos par Poliju.

Līdz ~500. gadam Polijas teritorijā dzīvojušas ķeltu, sarmatu, slāvu, baltu un ģermāņu ciltis. Ap 1000. gadu Polija izveidojās kā vienota valsts, kā arī pieņēma kristietību. Ap 1350. gadu Polija izveidojās neparasti liberāla pārvaldes forma, kas deva daudz brīvības un pat veto tiesības saviem dižciltīgajiem. 1569. gadā tika izveidota Polijas – Lietuvas ūnija, radot vienu no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem tā laika Eiropā.

Pārliekais liberālisms neļāva veikt nepieciešamas reformas. Turklāt ienaidniekiem bija viegli manipulēt ar veto tiesībām, jo pietika uzpirkt tikai vienu augstmani. Attiecīgi Polijas – Lietuvas ūnija ar laiku kļuva pavisam vāja. Līdzīgi Molotova – Rībentropa paktam par tās sadalīšanu savā starpā vienojās Prūsijas karaliste, Austrijas ekshercogiste un Krievijas impērija. 1795. gadā Polija un Lietuva oficiāli vairs nepastāvēja.

Polijas valsts atdzima 1918. gadā. Uzreiz nācās iesaistīties vairākos militāros konfliktos gan ar Vāciju, gan PSRS, gan Čehoslovākiju, gan Ukrainu, gan arī Lietuvu. Otrajā pasaules karā Poliju sadalīja PSRS un nacistiskā Vācija. Pēc otrā pasaules kara beigām Polijas valsts tika atjaunota, bet tās robežas mainījās. Polija ieguva Gdaņsku un tās apgabalu, ka arī teritorijas uz rietumiem. Zaudēta tika Viļņa, Ļvova un citas teritorijas austrumu pusē. Kopā no 386 km2 Polijas teritorija samazinājās uz 313 km2.

Pēc otrā pasaules kara Polijā valdīja komunistiskā partija. Pirmās brīvās vēlēšanas notika 1989. gadā, kad arī tika atjaunota demokrātija.

Pirmā diena. Uz Augustovu.

Pirms izbraukt no Rīgas, devāmies uz bērnu rotaļlaukumu, lai jaunatnei vieglāk būtu nosēdēt garo ceļu līdz Augustovai vai, ticamāk, kādam starpfinišam. Tāds arī pienāca pēc dažām stundām pie Šauļiem, kur Girelē izvēlējāmies ieturēt pusdienas. Bez neliela rotaļlaukuma bija arī dīķis ar zivīm un vardi, kā arī basketbola laukums ar durvīm (dēlam ļoti patīk virināt durvis) un pamīkstu bumbu. Mazliet pamētāju bumbu grozā, nebiju to darījis, šķiet, kādus 17 gadus.

Augustovā nonācām ap septiņiem vakarā. booking.com bijām rezervējuši naktsmītni ar ļoti augstu reitingu un tā patiešām attaisnoja savu izcilo reputāciju. Bērniem bija mantas ar ko paspēlēties, batuts lēkāšanai, pat Playstation 2.

Meklējām tuvākos pārtikas veikalus, bet tie svētdienas vakarā bija jau slēgti. Pa ceļam pacienājāmies ar dažām ogām no ceļmalā augošajiem ķiršiem. Atradām benzīntanku, nopirkām tur maizītes un čipsus (kāpēc Polijas vidusmēra veikalā var dabūt tikai siera un paprikas čipsus?). Bija paprāva rinda, bet sievu ar bērniem apkalpoja pirmos. Ejot līdz Augustovas centram, ievērojām pirmo žabka – nelielu 6-23/7 pārtikas veikalu. Vēlāk iepirkāmies gandrīz tikai žabkās, jo to bija daudz un tās bija atvērtas tad, kad mums tas bija vajadzīgs.

Vispār ar ēdienreizēm mums negāja viegli. Meita neēd nepazīstamus ēdienus. Piemēram, ja čipsus, tad tikai tomātu. Ja maizi, tad tikai bez sēkliņām un baltmaizi. Toties dēls ēd praktiski visu, tikai dara to diezgan netīrīgi un ir vēl pārāk mazs, lai saprastu, ka jāēd ir tad, kad jāēd, jo vēlāk vairs nebūs. Pāris reizes ar sievu ēdām uz maiņām, jo jaunais cilvēks pie galda nebija noturams, bet gribēja skraidīt apkārt. “Skraidīšana apkārt” kafejnīcā dēla gaumē nozīmēja atrast visas iespējamās durvis un virināt tās, doties ekskursijās uz virtuvi un tamlīdzīgi.

Man pašam standarta ēdiens bija pierogi (pelmeņi) ar sēnēm un kāpostiem, jo, ja no ēdienkartēm izsvītro sieru, krējumu, biezpienu utt., kā arī gaļu, tad nekas daudz pāri nepaliek. Vienu reizi arī pusdienojām atsevišķi – sieva ar dēlu pankūkās, mēs ar meitu Gdaņskas stacijas kebabos.

Cilvēku centrā bija diezgan daudz. Aizgājām līdz Augustovas kanālam un neviļus iztraucējām sievieti, kura tajā brīdī sniedza savu artavu kopējā pilsētas aromāta nostiprināšanā. Jāatzīst, ka publiskas tualetes visā Polijā šķita pārāk reti sastopamas. Vēlāk ar līdzīgu problēmu nācās sastapties arī Varšavas centrā.

Kopumā Augustova ir tāda Rēzeknes lieluma pilsēta, visai glīta, bet bez īpaša mērķa uz to braukt diez vai ir vērts. Gan šeit, gan vēlāk citur Polijā šķita, ka dzīvojamās ēkas ir stipri līdzīgas cita citai.

Otrā diena. Uz Stančikiem un Gižicko.

No rīta devos uz veikalu sagādāt ģimenei brokastis. Lai būtu ātrāk, braucu ar auto. Pēc pailgas līkumošanas nonācu Lidl-ā, sapirku, kā likās, visu vajadzīgo, un braucu atpakaļ uz naktsmītni. Izrādījās, aizmirsu pienu. Vēlreiz paskatījos kartē un aizgāju līdz tam pašam veikalam ar kājām, kas bija krietni ātrāk nekā ar auto.

Stančiki ir mazs ciematiņš, kurā dzīvo 35 cilvēki. Kāpēc tad uz turieni braukt? Tāpēc, ka tur ir interesanti dzelzceļa viadukti, apmēram 200 metrus gari un 36 metrus augsti. Apmeklētāju tur bija salīdzinoši daudz un, ja gribēja tikt viaduktiem tuvu klāt vai uzkāpt uz tiem, vajadzēja nopirkt arī biļeti par dažiem eiro.

Nokāpām ar meitu arī lejā pie upītes. Kad devāmies augšā, lejā pa grants taciņu brauca divi bērni. Jaunākais puika mums kaut kā palidoja garām, bet meitene, kura brauca aiz viņa, nenoturējās uz takas un traucās meitai tieši virsū. Strauji pacēlu meitu rokās, bet meitene pati apzināti nogāzās ar divriteni uz sāniem, lai neuztriektos mums virsū. Paldies viņai par to, kaut arī kādus nobrāzumus tas no viņas noteikti prasīja. Varbūt, ja es mācētu poliski, būtu apjautājies, vai nav traki sasitusies.

Tipiska mūsu saruna ar poļiem sākās ar English?, uz ko saņēmām noraidošu galvas mājienu. Turpinājām ar Ruskij?, saņēmām apstiprinošu galvas mājienu un kaut kā turpinājām stomīties tālāk. Rakstītos poļu tekstus, mazliet zinot krievu valodu, aptuveni var saprast. Ar sarunāšanos ir grūtāk, bet ne pilnīgi neiespējami. Piemēram, pludmalē mani uzrunāja kāda sieviete un no viņas monologa sapratu vārdu tualet. Viss taču skaidrs, tikai palīdzēt nekā nevarēju. Katrā ziņā tas, ka poļi caurmērā slikti zina angļu vai krievu valodu, noteikti nav iemesls, lai uz Poliju nedotos. Jo cilvēki laipni, vismaz tie, ar kuriem sastapāmies. Kā reiz rakstījis Lato Lapsa, ja ir papīrs un zīmulis, tad var saprasties arī, valodu nezinot. Mums ne reizes nebija nepieciešams meklēt papīru vai rakstāmo.

Pa ceļam uz Gižicko iegriezāmies miniatūrā ciematiņā Kuty, jo jaunākais pasažieris vairs nebija pierunājams braukt tālāk. Turklāt, bieži skatoties uz aizmuguri, uz bērniem, man palika slikti. Tas arī bija vienīgais ceļa posms, kad pats nesēdēju pie stūres, jo sievai dēla mierināšana padodas labāk. Izlocījām kājas un nomēģinājām vietējos saldējumus. Pēc tālumā ik pa laikam dzirdamā turrturr veiksmīgi atradu arī tā autoru – parasto ūbeli (Streptopelia turtur). Latvijā šis putns arī esot sastopams, bet nekad nav gadījies to redzēt vai dzirdēt.

Kuty baznīca. Pa labi koka Jēzus, pa kreisi koks ar ūbeli.
Parastā ūbele

Arī Gižicko ir Rēzeknes lieluma pilsēta, bet sajūtu ziņā šķiet daudz lielāka. Vasarā to apmeklē daudz tūristu. Pie ezera ir populāra pludmale, karuseļi, suvenīru būdiņas. Labu laiku pakavējāmies pludmalē, aizgājām uz meitu iemēģināt karuseli. Bija arī bailes; meitai no karuseļa griešanās, man no varbūtības, ka viņa varētu arī nejauši izlidot ārā.

Kādu brīdi pameklējām pusdienu vietu, bet ap pieciem jau daudz kas tika vērts ciet. Atradām restorāniņu, kur par mums krietnu laiku neviens nelikās ne zinis, tā sakot, lai jau sēž tie ārzemnieki. Līdzīgi mums gadījās ar vēlāk pa ceļam uz Varšavu, tikai tur aizmirsa arī daļu no pasūtījuma (ok, tas varbūt neskaidri tika pateikts), kā arī pieņemt samaksu (lai vismaz atdotu atlikumu).

Tā izskatās laucis, kurš līdzīgi pludiņam ceļas laukā no ūdens ar gliemi knābī.

Uzkāpām vietējā ūdenstornī, kurā ir arī kafejnīca un miniatūrs muzejs. Būtu jauki, ja arī Rīgas ūdenstorņiem atrastu līdzīgu pielietojumu.

Strūklaka, bērniem par šo bija daudz prieka, jo katrs savā pusē varēja spēlēties ar ūdens strūklu. Aizmugurē Polijai netipiski nolaista ēka ar interesantu zīmējumu.

Naktsmītne šoreiz bija mazliet ārpus pilsētas. Iegādājāmies katrs pa dzērienam, cerējām uz mierīgu vakaru, bet jaunākais dabūja pa muti ar paša atvēzētām šūpolēm, kamēr vecākajai te auksti, te atkal kas cits, kā dēļ noteikti jāpievērš viņai uzmanība. Toties no rīta varējām skatīties kā svīres lido tieši blakus un pat reizēm apstājas virs mūsu loga. Ko viņas tur darīja, tā arī īsti nesapratām.

Instrukcija viesnīcas restorāna tualetē. Žle nozīmē slikti, dobrze – labi. Dobrze izklausās kā “dobže” un garāmgājēju sarunās to bieži saklausījām.

Lielo Kangaru dabas takā

Ziemassvētku otrdienā aizbraucām uz jauno Lielo Kangaru dabas taku. Pavisam īsi par iespaidiem.

Zinājām, ka tur jābūt stāvlaukumam, bet, kad ieraudzījām rindu ar automobiļiem pirms tā, sapratām, ka jāgriež malā uzreiz un jāapstājas tās galā. Kopā bija vismaz 40 automobiļu.  Lūk, cik ļoti Latvijā mīl dabu! Garām ejošajā ģimenē dzirdēju meiteni sakām “bet es domāju, ka te neviena nebūs!”

Bija rakstīts, ka skatu tornis paredzēts 15 cilvēkiem. Gan jau tā arī ir, bet nu tas būs pieredzējis kādas trīs vai četras reizes lielāku noslodzi par atļauto. No apakšas diezgan slikti var redzēt, cik cilvēku ir tornī. Tornis augsts, grīdai var redzēt cauri. Šī iemesla dēļ lejā kāpt nebija diez ko patīkami.

Dabas takā ir vairāki informatīvi plakāti ar apkārtnē mītošo kukaiņu, putnu un zvēru sugām. Dienas vidū nevar cerēt uz lielu novēroto sugu bagātību, bet apaļa nulle tomēr bija neliels pārsteigums. Vismaz, ar automobili braucot uz taku, redzējām pelēko vārnu un dažas žagatas.

Kā tur būtu vasarā vai pavasarī no rīta, grūti pateikt. Noteikti labāk. Tagad nācās priecāties par apsnigušajiem kokiem un ezeru.

Piemiņas plāksne partizāniem
Kangaru ezers

Piecas dienas Igaunijā

Šogad atvaļinājuma laikā vēlējos dažas dienas pavadīt Igaunijā. Ceļojumu saplānoja un par naktsmītnēm parūpējās mana dzīvesbiedrene. Īsi (cik nu sanāks) pastāstīšu par iespaidiem.

Igaunijā ir viegli braukt ar auto. Tāpēc, ka infrastruktūra ir vienkāršāka un saprotamāka. Nav pusjoslu (kā pie Baltezera), nav pašam jāvaktē, kad būs kārtējais krustojums un drīkstēs atkal braukt uz 90+ km/h, īsāks dzeltenās gaismas ilgums luksoforos. Latvijas pusē arī bija vairāk ātruma pārkāpēju (virs +9 km/h). Pirms foto radariem Igaunijā pat uz ceļa ir uzkrāsots ātruma ierobežojums. Nepamanīt to ir diezgan grūti. Vienīgi Tallinā braukt bija grūtāk, daļēji remontu dēļ, daļēji nesaprašanās ar waze dēļ.

Pērnavā tikai pēc apjautāšanās vietējiem šoferiem sapratu, ka pie veikala pirmā stunda ir bezmaksas. Tikai jāatstāj zīmīte, kad esi mašīnu nolicis, jo atšķirībā no Rīgas Europark automāts tādu neizsniedz.

Sagūglējām, ka svētdienās Tallinā parkošanās ir bezmaksas. Nolūkojām vietu centrā, aizbraucām, izkravājām ratus jaunākajam ģimenes loceklim un tikai tad nejauši ieraudzīju, ka aiz muguras esošajam automobilim ar latviešu numurzīmi aiz stikla tīrītāja aizbāzts 10 minūšu svaigs sods par 31 eiro. Lūk, esot noparkojies maksas stāvvietā. Pieņēmām, ka vecpilsētā varētu būt citi noteikumi un braucu meklēt stāvvietu tālāk aiz stacijas. Vēlāk ieraudzīju stāvvietu kontrolieri, apjautājos un uzzināju, ka, jā, vecpilsētā arī svētdienās par parkošanos ir jāmaksā.

Skats uz Tallinu no Olafa baznīcas torņa

Pērnavā ir apbrīnojami saglabājusies vecā mazstāvu arhitektūra, galvenokārt koka ēkas. Līdzīgi arī Tallinā. Nezinu, kā igauņi to panākuši. Vai viņiem kara postījumu bijis mazāk? Vai viņi pratuši labāk parūpēties par ēkām pēdējos okupācijas / pirmajos neatkarības gados? Varbūt tur vienkārši bijis mazāk entuziastu ar vēlmi sačakarēt pilsētu pēc sava prāta?

Pērnavas centrā

Kūrortpilsēta Hāpsalu izskatās pēc nesačakarētas Jūrmalas. Tur vēl ir koka arhitektūra, nav pārspīlētas komercializācijas, nav krievu valodas ik uz stūra. Arī Tallina nešķita tik ļoti komercializēta kā Rīga. Vecrīgā pat pa bruģi normāli paiet nevar, jo jālaipo starp āra kafejnīcu platformām. Kuresārē dažas tādas platformas bija uz brauktuves.

Ēka un skatuve Hāpsalu piekrastē
Ikvienam brīvi pieejama lapene Hāpsalu. Tās vidū var vērot peldošas zivis jūrā.
Kuresāres centrā

Par krievu valodu turpinot, mēs to manījām apbrīnojami reti. Angļu valodu dažādos uzrakstos redzējām daudz biežāk. Man izskatās, ka igauņi ar krieviem neceremonējas. Vienalga, vai tie būtu vietējie, vai tūristi. Vēl vairāk. Sagadīšanās pēc šobrīd lasu igauņu autora Reina Rauda Perfektā teikuma nāve un manī nostiprinās sajūta, ka igauņi krieviski runājošos (precīzāk – igauniski nerunājošos) uztver kā trešās šķiras cilvēkus. Nu, kā okupantus. Vai tas ir pareizi? Domāju, ka lielā mērā jā. Pie mums joprojām murgo par nacionālo izlīgumu un apbrīnojami daudzi vēsturi ļoti slikti apguvuši jampampiņi gaida laimes lāci Krievijas naudas izskatā, kad valdībā būs Saskaņa, okupācijas jautājumi aizmirsti un nepilsoņiem pilsonība uzdāvināta. Pat uzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu mums nav palīdzējušas panākt vai apsteigt Igauniju, kas vienkārši nestrādā ar tiem, kuri prot tikai krieviski. Viņi ir lieliski iztikuši bez vana vene musta perse bučošanas un nekas neliecina, ka Latvijā ierastā pielienošā attieksme spēj dot labākus rezultātus.

Darvina balvas kandidāts Kuresārē

Interesanti, ka Tallinā lielā kokakolas pudele maksāja eiro un 9 centus jeb tikpat cik Latvijā. Vajadzēja taču būt par 10 centiem vairāk, jo viņiem ir taras depozīta sistēma. Tā kā gribēju to iemēģināt, tukšo taru laukā nemetām, bet vadājām līdzi. Taras nodošanas aparātus gan pamanīju tikai pēdējā dienā. Tallinas centrālajā stacijā esošais nedarbojās. Atceļā Pērnavā jautājām, kur tādu atrast, jo nekur citur pa ceļam nebijām plānojuši iegriezties. Uzzināju, ka aparāts esot saplīsis un ka tuvākais esot Selverā. Aizbraucām arī līdz Selveram, atradām aparātu un sākām tajā kraut pudeles. Pie trešās aparāts sāka pīkstēt un tur vairs neko nevarēja izdarīt. Visi uzraksti igauniski, abas pogas varēja spaidīt pēc sirds patikas, bet nekas nenotika. Garām ejošie cilvēki palīdzēt nevarēja vai negribēja. Tā nu tara nonāca miskastē. Gājām garām pēc padsmit minūtēm, aparāts joprojām ņēmās pīkstēt. Vēl pēc desmit minūtēm gan vairs nē, bet tad jau mēs visu bijām izmetuši ārā.

Neparastākā maltīte gadījās Kuresāres indiešu restorānā. Ēdienkartē pēc bildītes un apraksta izvēlējos kariju ar kartupeļiem. Atnesa man ēdienu kā citā bildītē. Pēc pretenziju celšanas tika piešķirta 10% atlaide un sniegts paskaidrojums, ka ēdiens esot pareizs, bet bildīte ēdienkartē maldinoša. Drīz vien uzzināju kā ir, kad ēdot kļūst mežonīgi karsti un asaras skrien acīs. Pie asiem ēdieniem neesmu radis, tomēr līdz finišam kaut kā tiku. Nākošajā dienā nācās sadzīvot ar vieglām vēdersāpēm.

Kovārnis. Kadrā neietilpa ķiršu koks, bet tā klātbūtni tāpat var nojaust.

No putniem neko neparastu neredzējām. Bija neierasti daudz bezdelīgu, mājas čurkstu un jūras zīriņu. Igauņiem ir vairāk nekā 2000 salu jūrā. Mazākās dod iespēju putniem un roņiem dzīvot salīdzinoši netraucēti. Vēl tur aug daudz kadiķu. Kādu brīdi pavadīju, odziņas lasot vēderā.

Kāda no salām
Mājas čurkste

Uz lielākajām salām kursē prāmji. Biļete diviem pieaugušajiem, diviem bērniem (vecākajam 3 g.) ar automobili maksāja 14.40 eiro vienā virzienā.

Viens no prāmjiem

Pirmo nakti pavadījām Muhu salā. Tur bija ļoti skaisti. Neskatoties uz to, ka sala neliela, vismaz stundu braukājām apkārt līdz atradām, kur var pabrokastot. Pirms vienpadsmitiem tā, izrādās, ir problēma. Vēlāk apmeklējām turienes dzirnavas. Par to apskati onkulītis iekasēja divarpus eiro (vismaz zīdainim nebija jāmaksā). Izrādījās, ka dzirnavu komplekss ir viena neliela ēciņa un tualete bez krampīša. Būtu zinājuši, nebūtu tur kāju spēruši.

Vienīgās kompleksa dzirnavas.
Būdiņai nav obligāti jābūt ar sirsniņu. Vēl tai bija īpaša durvju pašaizvēršanas sistēma ar akmeni atsvaram un nefunkcionējošs krampītis.

Sākotnēji biju visai skeptisks pret Kali krātera apmeklējumu. Domāju – kāda jēga braukt skatīties lielu bedri? Uz vietas nācās konstatēt, ka bedre ir ļoti liela, bez pāris minūtēm pat apkārt apiet nevar. Visai iespaidīgi. Starp citu, dodoties uz turieni, sanāca paiet garām Agrim ar Annu. Uzreiz neatpazinu. Žēl, būtu vismaz sasveicinājies.

Kali krāteris

Vēl ir vērts paskatīties uz Panga klintīm un Keila ūdenskritumu.

Panga klintis
Keila ūdenskritums

Mūsu trīsgadniecei staigāšana nav gluži mīļākā nodarbe. Bet kāpt pa trepēm gan! Pati uzkāpa un nokāpa ~250 pakāpienus Serves bākā. Arī Tallinas mūra fragmentu stāvās kāpnes pievarēja bez problēmām. Tallinas Svētā Olafa baznīcas tornī jauno entuziasti ar līdzīgu pakāpienu skaitu nelaidām, jo tur bija pārāk daudz cilvēku. Skati gan no bākas, gan baznīcas torņa bija vismaz ieejas biļetes vērti.

Serves bāka
Skats no Serves bākas

Serves bākai ir arī muzejs un pat bibliotēka. Viss ir tāds nesen remontēts, izskatās glīti. Tur bija arī liels plakāts ar zaļo vārnu un cits mazāks ar paskaidrojošo tekstu. Šķiet, viņiem neviens vēl nav pateicis bēdīgo ziņu, ka Igaunijā šo putnu vairs sastapt nevar.

Uzraksts – Serves daba

Kuresāres Ārensburgas pilī atrodas muzejs ar dabai un vēsturei veltītām ekspozīcijām. Pamaldīties pa pili interesanti, tā ir diezgan liela. Žēl, ka nelaiž augšā kādā no torņiem.

Ārensburgas pils

Uz Hāpsalu braucām, lai paskatītos uz pili. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk lielu, neparastu amerikāņu auto redzējām. Pašā Hāpsalu nonācām sastrēgumā to pašu amerikāņu auto dēļ. Ar grūtībām atradām vietu automobilim un devāmies uz pili. Izrādījās, ka tās teritorijā notiek amerikāņu auto festivāls. Ieeja, protams, ar festivāla biļetēm. Būtu zinājuši, nebūtu braukuši. Ar diviem maziem bērniem iedziļināties vecu auto dizainā ir diezgan grūti.

Tādu un vēl iespaidīgāku bija krietni daudz.

Nervus pakutinošas situācijas gadījās divas. Vispirms automobilim ceļā sāka degt divas no signāllampām. Diezgan nepatīkami. Visai labs laiks pagāja līdz noskaidrojām, ka tas ir saistībā ar dīzeļa filtru un ka to varētu mēģināt salabot, pabraucot ilgāku laiku sporta režīmā. Tas arī tobrīd palīdzēja, lai arī nākošajā dienā procedūru nācās atkārtot.

Otrs piedzīvojums bija nepatīkamāks. Kamēr palīdzēju ģērbties vecākajam bērnam, sešmēnešnieks padsmit sekunžu laikā pārripoja pāri visai gultai un piezemējās uz grīdas. Neko no tā visa neredzēju, dzirdēju tikai būkšķi. Sajūtas pat negribas atcerēties. Tādos gadījumos esot jāvēro, vai kas mainās uzvedībā. Protams, jaunais cilvēks bija nervozāks nekā parasti. Bet zilumus neredzējām, nešķita, ka viņam kaut kas sāp, interese par apkārtējo pasauli un koordinācija bija kā parasti. Pēc divu stundu pauzes ceļojumu turpinājām.

Lokomotīve pie Tallinas stacijas. Ja grib, var arī uzrāpties.
Pērnavas Moskvičs visai nolaistā stāvoklī. Nebiju domājis, ka vēl kādreiz dzīvē redzēšu AZLK-2137, veco ģimenes mašīnu uz dažiem gadiem bērnībā.

Kopumā ceļojums ļoti patika un mājās pavisam negribējās braukt. Ja mēs būtu divi vien vai tikai ar mazāko bērnu, varētu par to padomāt. Meita piektajā dienā vairs nebija nekāds staigātājs.

Visa ceļojuma laikā internetā skatījos tikai to, kas attiecīgajā brīdī bija pilnīgi nepieciešams. E-pastus, ziņu portālus, tviteri u.c. ignorēju un lieliski atpūtos vismaz šādā ziņā. Iesaku pamēģināt.

Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.

Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Pa labi un pa kreisi meža pīles. Pa vidu krīkļu mamma.
Krīkļu tēvs

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pie Kundziņsalas tilta.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Zivju gārnis

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas sliežu šķērsojums

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Bezceļš gājējiem Tvaika ielā

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Bija galva un izbija.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Dzelzceļa pārbrauktuve Ezera ielā.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

Ezera iela

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Mrs X.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Gaigalu mamma. Vēro mani un naski kustina pleznas, lai tiktu pēc iespējas tālāk no manis.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

Paugurknābja gulbis

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

No Emmas ielas varot tikt uz stadionu. Īsti nav skaidrs, uz ko attiecas paziņojums par privātīpašumu.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Emmas viesnīca
Žoga fragments

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Pensionāri baro pīles un gulbjus
Pretī vērojama Kundziņsala. Netālu atrodas Rīgas brīvostas kuģu piestātne.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Meža pīļu mamma

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Žogs Meldru ielā

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Vecmīlgrāvja kapi

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pie Vecāķu pludmales

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Jūra

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.

Piezīmes no Skotijas

Par Skotijā aizvadīto nedēļu tāds “klasisks” ceļojumu apraksts nesanāk, jo būtībā tā bija ciemošanās nevis ceļojums. Bet dažas piezīmes ir, bildes arī un padalīšos ar tām publiski.

Skotu ēkas pārsvarā ieturētas līdzīgā stilā un izskatās pelēcīgas. To celtniecībai mēdz izmantot prāvus akmeņus. Lielākās pilsētās kā Glāzgova vai Aberdīna vērojama lielāka dažādība arhitektūrā. Tik un tā Rīga šķiet daudz kontrastējošāka ar savām koka ēkām, jūgendstilu un moderniem klučiem.

Man liekas ļoti pelēki, bet kāds tur droši vien pamanīs vismaz 50 nokrāsas.
Visādu nokrāsu pelēkums

Glāzgovā var redzēt, ka daudzām ēkām pirmais stāvs atrodas tādā kā pagrabā. Tas atsauca atmiņā skolā mācīto, ka pirmo stāvu angliski saucot ground floor, otrais stāvs esot first floor un tā tālāk. Tikai tagad sapratu kādēļ mums tā toreiz teica.

Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk ground floor un augšējais - top floor.
Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk first floor un augšējais – top floor.
Glāzgovas katedrāle
Glāzgovas katedrāle. Varbūt ne ļoti krāsaina, tomēr liela un iespaidīga.

Varu kļūdīties, bet bija sajūta, ka Skotijā ir mazas izredzes tikt apšmauktam veikalā, taksī vai tml. Piemēram, devu taksometra vadītājam 140 mārciņas un viņš pat nedomāja tās pārskaitīt. Vai arī baznīcā – ziedo naudiņu, paņem un aizdedzini svecīti. Neviens neskatīsies, cik daudz tu ziedosi un vai vispār ziedosi (vismaz nevienu ap stūri glūnam neredzēju). Toties Skotijā ir salīdzinoši dārgi taksometri, viesnīcas un pat suvenīri. Jaunas drēbes gan var atrast lētākas.

Kāpēc vajadzēja maksāt 140 mārciņas par taksometru? Pa ceļam uz lidostu saplīsa mašīna un bija palikuši vēl tikai kādi 130 km. Takša izsaukums no tuvākās pilsētas bija lētāk par jaunām aviobiļetēm, viesnīcu utml. izdevumiem.

Taksometrs, tik vecus gan sanāca redzēt reti.
Taksometrs, tik veci gan vērojami reti.

Skotijas lauku ainavas ir ļoti skaistas. Kalni, ezeri un pa kādai upei. Bieži manāmas pilis vai to paliekas. Ceļi salīdzinoši šauri un līkumoti. Tagad Shaun the sheep attēlotā vide ļoti atgādina Skotiju.

Ēciņa kalnā

Lohness ir milzīgs, 36 kilometrus garš ezers. Turklāt tas ir Kaledonijas kanāla sastāvdaļa. Šis kanāls savieno Skotijas kreiso un labo krastu, lai kuģiem nebūtu jāmēro garš apkārtceļš. Lohnesa ūdeņi ir duļķaini ar kūdru bagātās augsnes dēļ, tāpēc tur nemaz tik viegli nav kaut ko ieraudzīt. Liela ūdens dzīvnieka esamība Lohnesā tiek apšaubīta arī tādēļ, ka tur nav nemaz tik daudz ko ēst – ne augu, ne zivju. Pat vizuāli šķiet, ka ezeros ir neparasti maz pīļu un citu ūdens putnu.

Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.
Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.

Nesijas sakarā bieži esot gadījies apmēram šādi.

Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.
Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.

Diezgan lielas cerības likām uz britu dabu, īpaši putniem. Vispirms ievērojām, ka ir daudz lauku baložu, varbūt pat tikpat daudz kā mājas baložu. Glāzgovas parkā bieži varēja manīt zaļžubītes, sarkanrīklītes, dadzīšus, žagatas, melnos un meža strazdus. Novērojām arī paceplīti, peļkājīti un vāveri. Laukos gar ceļiem bieži esot manāmi medību fazāni, bet tos mēs nepamanījām. Zaķus, kuri tur esot ļoti izplatīti, kārtīgi apskatījām tikai pirmspēdējā dienā.

Žagata
Ieraudzīju žagatas un labu brīdi nevarēju rimties tās fotografēt. Reti tās sanāk redzēt tik tuvu.
Zaķi
Četri zaķi

Daudzus novērojumus veicām Pīterhedā, kas ir neliela pilsētiņā pie Ziemeļu jūras. No kaijām atpazinām melnspārnu kaiju, sudrabkaiju, reņģu kaiju un lielo ķīri (pēc pārklasificēšanas gan vairs neesmu drošs, vai hroikocefālus var skaitīt pie kaijām). Vairāk laiku kaijām negribējām veltīt.

Laukos bieži redzējām peļu klijānus. Pie jūras redzējām arī roni, pļavas tilbīti, lielās pūkpīles, akmeņtārtiņus, garknābja gauras, meža zosis, pļavu čipsti, jūras kraukļus, melnās un pelēkās vārnas. Jūras žagatas mierīgi ganās ne tikai jūras malā, bet arī futbola laukumā un pat attālā lielveikala autostāvvietā. Pie Aberdīnas redzējām arī delfīnus.

Vispār botānikā neesmu spēcīgs, bet ievēroju arī daudzas savvaļā augošas narcises (ok, ja pavisam godīgi, tad sieva pateica priekšā, ka tur tādas ir).

Piemineklis ar reņģu kaiju
Piemineklis ar reņģu kaiju
Garknābja gaura
Garknābja gaura
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagata stāvvietā
Jūras žagata stāvvietā, labu gabalu no jūras
Ronis, kaija šo dikti mēģināja apcelt.
Ronis, kaija viņam pikēja pa galvu.
Delfīns. Nejautājiet kur priekša, kur aizmugure, pats nevaru saprast. Bet esmu priecīgs arī par šo vienīgo delfīna bildi, jo pie tās tikt nemaz nebija tik viegli.
Delfīns. Nezinu, kura priekša, kura aizmugure, varbūt tur redzami vairāki eksemplāri. Nav jau nemaz tik viegli šamos nobildēt.

Īpaši putniem bija veltītas divas ekskursijas. Pirmajā devāmies uz īpaši iekārtotu mājiņu, no kuras vērot dīķus. Ar binokli vien bez teleskopa vai kameras ar milzu objektīvu tur nebija daudz ko iesākt. Mājiņā bija uzstādīta tāfele ar šogad novērotajām putnu sugām. Skaitu nepiefiksēju, bet virs 100 bija noteikti.

Otrajā ekskursijā devāmies uz Bullers of Buchan ar domu pirmo reizi dzīvē redzēt tuklīšus. Ļoti skaisti, ļoti vējaini, tikai tuklīša neviena paša. Tā vietā bija daudz tievknābja kairu, kas gan arī nav slikti. Netālu ievēroju jūras kraukļu ligzdu, kuriem vējš uzpūtis cekulus un tāpat vien nofotografēju. Krietni vēlāk, Uģa Piterāna blogu lasot, pamanīju pieminētu cekulainos ūdeņus (jā, tā viņus sauc) un sapratu, ka esam redzējuši tieši šo sugu nevis ierastos jūras kraukļus. Ļoti patīkami.

Bullers of Buchan
Bullers of Buchan
Daudz, daudz tievknābja kairu
Daudz, daudz tievknābja kairu
Tievknābja kairas
Tievknābja kairas
Cekulainie ūdeņi
Cekulainie ūdeņi

Atradu jūras malā dzintaram līdzīgu elementu. Tā arī nesapratu, kas tas ir. Fosfors tā kā nevarētu būt, dzintars laikam arī nē. Google mani daudz izglītotāku šajos jautājumos nepadarīja.

Dzintars. Vai arī nē.
Dzintars?

Glāzgovā, īsinot laiku, iegriezāmies modernās mākslas muzejā. Izstaigājām kādus 4-5 stāvus, bet neko ļoti īpašu neredzējām. Varbūt pat kolorītākais bija jātnieks ar VLC emblēmiņu uz galvas muzeja priekšpusē.

Glāzgovas modernās mākslas muzejs
Glāzgovas modernās mākslas muzejs.
Drēbju veikals, sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Šī ir tikai maza daļiņa no tā visa.
Tas vairs nav muzejs, bet gan drēbju veikals. Tā sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Nesaprotu, kur viņi ņēmuši tik daudz šujmašīnu. Šī ir tikai maza daļiņa no visām.
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?

Tur uz vietas man radās grūti pamatojama sajūta, ka šejienieši ir tik ļoti iekšēji neatkarīgi, ka, ja vajadzēs, bez problēmām pasūtīs tālāk ne tikai Eiropas savienību, bet arī visu pasauli. Ne velti viņiem ir jūdzes, auto stūre labajā pusē, skotiem skotu mārciņas utt. Tajā pašā laikā daudz liekas intuitīvi saprotams, nav kultūršoka.

Burvīgs ielas nosaukums. Tādēļ vien varētu tur dzīvot.
Burvīgs ielas nosaukums. Man arī mazliet gribētos dzīvtos ielā ar tādu nosaukumu.
Lidmašīna
Mūsu transportlīdzeklis atpakaļceļā. Ārā ir jauks, silts, saulains. Pēc dažām stundām Rīgā bija tumšs, plus pieci grādi, lietains. Nezinu, vai tā ir tāda Ryanair politika vai stjuartu laipnība, bet tikām pārsēdināti tā, lai jaunākais pasažieris varētu izmantot papildus sēdvietu. Tā bija ne vien ērtāk jaunajai paaudzei un tās vecākiem, bet arī potenciālā blakussēdētāja nerviem un ausīm.