Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.

Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Pa labi un pa kreisi meža pīles. Pa vidu krīkļu mamma.
Krīkļu tēvs

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pie Kundziņsalas tilta.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Zivju gārnis

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas sliežu šķērsojums

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Bezceļš gājējiem Tvaika ielā

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Bija galva un izbija.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Dzelzceļa pārbrauktuve Ezera ielā.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

Ezera iela

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Mrs X.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Gaigalu mamma. Vēro mani un naski kustina pleznas, lai tiktu pēc iespējas tālāk no manis.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

Paugurknābja gulbis

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

No Emmas ielas varot tikt uz stadionu. Īsti nav skaidrs, uz ko attiecas paziņojums par privātīpašumu.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Emmas viesnīca
Žoga fragments

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Pensionāri baro pīles un gulbjus
Pretī vērojama Kundziņsala. Netālu atrodas Rīgas brīvostas kuģu piestātne.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Meža pīļu mamma

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Žogs Meldru ielā

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Vecmīlgrāvja kapi

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pie Vecāķu pludmales

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Jūra

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.

Piezīmes no Skotijas

Par Skotijā aizvadīto nedēļu tāds “klasisks” ceļojumu apraksts nesanāk, jo būtībā tā bija ciemošanās nevis ceļojums. Bet dažas piezīmes ir, bildes arī un padalīšos ar tām publiski.

Skotu ēkas pārsvarā ieturētas līdzīgā stilā un izskatās pelēcīgas. To celtniecībai mēdz izmantot prāvus akmeņus. Lielākās pilsētās kā Glāzgova vai Aberdīna vērojama lielāka dažādība arhitektūrā. Tik un tā Rīga šķiet daudz kontrastējošāka ar savām koka ēkām, jūgendstilu un moderniem klučiem.

Man liekas ļoti pelēki, bet kāds tur droši vien pamanīs vismaz 50 nokrāsas.
Visādu nokrāsu pelēkums

Glāzgovā var redzēt, ka daudzām ēkām pirmais stāvs atrodas tādā kā pagrabā. Tas atsauca atmiņā skolā mācīto, ka pirmo stāvu angliski saucot ground floor, otrais stāvs esot first floor un tā tālāk. Tikai tagad sapratu kādēļ mums tā toreiz teica.

Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk ground floor un augšējais - top floor.
Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk first floor un augšējais – top floor.
Glāzgovas katedrāle
Glāzgovas katedrāle. Varbūt ne ļoti krāsaina, tomēr liela un iespaidīga.

Varu kļūdīties, bet bija sajūta, ka Skotijā ir mazas izredzes tikt apšmauktam veikalā, taksī vai tml. Piemēram, devu taksometra vadītājam 140 mārciņas un viņš pat nedomāja tās pārskaitīt. Vai arī baznīcā – ziedo naudiņu, paņem un aizdedzini svecīti. Neviens neskatīsies, cik daudz tu ziedosi un vai vispār ziedosi (vismaz nevienu ap stūri glūnam neredzēju). Toties Skotijā ir salīdzinoši dārgi taksometri, viesnīcas un pat suvenīri. Jaunas drēbes gan var atrast lētākas.

Kāpēc vajadzēja maksāt 140 mārciņas par taksometru? Pa ceļam uz lidostu saplīsa mašīna un bija palikuši vēl tikai kādi 130 km. Takša izsaukums no tuvākās pilsētas bija lētāk par jaunām aviobiļetēm, viesnīcu utml. izdevumiem.

Taksometrs, tik vecus gan sanāca redzēt reti.
Taksometrs, tik veci gan vērojami reti.

Skotijas lauku ainavas ir ļoti skaistas. Kalni, ezeri un pa kādai upei. Bieži manāmas pilis vai to paliekas. Ceļi salīdzinoši šauri un līkumoti. Tagad Shaun the sheep attēlotā vide ļoti atgādina Skotiju.

Ēciņa kalnā

Lohness ir milzīgs, 36 kilometrus garš ezers. Turklāt tas ir Kaledonijas kanāla sastāvdaļa. Šis kanāls savieno Skotijas kreiso un labo krastu, lai kuģiem nebūtu jāmēro garš apkārtceļš. Lohnesa ūdeņi ir duļķaini ar kūdru bagātās augsnes dēļ, tāpēc tur nemaz tik viegli nav kaut ko ieraudzīt. Liela ūdens dzīvnieka esamība Lohnesā tiek apšaubīta arī tādēļ, ka tur nav nemaz tik daudz ko ēst – ne augu, ne zivju. Pat vizuāli šķiet, ka ezeros ir neparasti maz pīļu un citu ūdens putnu.

Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.
Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.

Nesijas sakarā bieži esot gadījies apmēram šādi.

Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.
Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.

Diezgan lielas cerības likām uz britu dabu, īpaši putniem. Vispirms ievērojām, ka ir daudz lauku baložu, varbūt pat tikpat daudz kā mājas baložu. Glāzgovas parkā bieži varēja manīt zaļžubītes, sarkanrīklītes, dadzīšus, žagatas, melnos un meža strazdus. Novērojām arī paceplīti, peļkājīti un vāveri. Laukos gar ceļiem bieži esot manāmi medību fazāni, bet tos mēs nepamanījām. Zaķus, kuri tur esot ļoti izplatīti, kārtīgi apskatījām tikai pirmspēdējā dienā.

Žagata
Ieraudzīju žagatas un labu brīdi nevarēju rimties tās fotografēt. Reti tās sanāk redzēt tik tuvu.
Zaķi
Četri zaķi

Daudzus novērojumus veicām Pīterhedā, kas ir neliela pilsētiņā pie Ziemeļu jūras. No kaijām atpazinām melnspārnu kaiju, sudrabkaiju, reņģu kaiju un lielo ķīri (pēc pārklasificēšanas gan vairs neesmu drošs, vai hroikocefālus var skaitīt pie kaijām). Vairāk laiku kaijām negribējām veltīt.

Laukos bieži redzējām peļu klijānus. Pie jūras redzējām arī roni, pļavas tilbīti, lielās pūkpīles, akmeņtārtiņus, garknābja gauras, meža zosis, pļavu čipsti, jūras kraukļus, melnās un pelēkās vārnas. Jūras žagatas mierīgi ganās ne tikai jūras malā, bet arī futbola laukumā un pat attālā lielveikala autostāvvietā. Pie Aberdīnas redzējām arī delfīnus.

Vispār botānikā neesmu spēcīgs, bet ievēroju arī daudzas savvaļā augošas narcises (ok, ja pavisam godīgi, tad sieva pateica priekšā, ka tur tādas ir).

Piemineklis ar reņģu kaiju
Piemineklis ar reņģu kaiju
Garknābja gaura
Garknābja gaura
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagata stāvvietā
Jūras žagata stāvvietā, labu gabalu no jūras
Ronis, kaija šo dikti mēģināja apcelt.
Ronis, kaija viņam pikēja pa galvu.
Delfīns. Nejautājiet kur priekša, kur aizmugure, pats nevaru saprast. Bet esmu priecīgs arī par šo vienīgo delfīna bildi, jo pie tās tikt nemaz nebija tik viegli.
Delfīns. Nezinu, kura priekša, kura aizmugure, varbūt tur redzami vairāki eksemplāri. Nav jau nemaz tik viegli šamos nobildēt.

Īpaši putniem bija veltītas divas ekskursijas. Pirmajā devāmies uz īpaši iekārtotu mājiņu, no kuras vērot dīķus. Ar binokli vien bez teleskopa vai kameras ar milzu objektīvu tur nebija daudz ko iesākt. Mājiņā bija uzstādīta tāfele ar šogad novērotajām putnu sugām. Skaitu nepiefiksēju, bet virs 100 bija noteikti.

Otrajā ekskursijā devāmies uz Bullers of Buchan ar domu pirmo reizi dzīvē redzēt tuklīšus. Ļoti skaisti, ļoti vējaini, tikai tuklīša neviena paša. Tā vietā bija daudz tievknābja kairu, kas gan arī nav slikti. Netālu ievēroju jūras kraukļu ligzdu, kuriem vējš uzpūtis cekulus un tāpat vien nofotografēju. Krietni vēlāk, Uģa Piterāna blogu lasot, pamanīju pieminētu cekulainos ūdeņus (jā, tā viņus sauc) un sapratu, ka esam redzējuši tieši šo sugu nevis ierastos jūras kraukļus. Ļoti patīkami.

Bullers of Buchan
Bullers of Buchan
Daudz, daudz tievknābja kairu
Daudz, daudz tievknābja kairu
Tievknābja kairas
Tievknābja kairas
Cekulainie ūdeņi
Cekulainie ūdeņi

Atradu jūras malā dzintaram līdzīgu elementu. Tā arī nesapratu, kas tas ir. Fosfors tā kā nevarētu būt, dzintars laikam arī nē. Google mani daudz izglītotāku šajos jautājumos nepadarīja.

Dzintars. Vai arī nē.
Dzintars?

Glāzgovā, īsinot laiku, iegriezāmies modernās mākslas muzejā. Izstaigājām kādus 4-5 stāvus, bet neko ļoti īpašu neredzējām. Varbūt pat kolorītākais bija jātnieks ar VLC emblēmiņu uz galvas muzeja priekšpusē.

Glāzgovas modernās mākslas muzejs
Glāzgovas modernās mākslas muzejs.
Drēbju veikals, sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Šī ir tikai maza daļiņa no tā visa.
Tas vairs nav muzejs, bet gan drēbju veikals. Tā sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Nesaprotu, kur viņi ņēmuši tik daudz šujmašīnu. Šī ir tikai maza daļiņa no visām.
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?

Tur uz vietas man radās grūti pamatojama sajūta, ka šejienieši ir tik ļoti iekšēji neatkarīgi, ka, ja vajadzēs, bez problēmām pasūtīs tālāk ne tikai Eiropas savienību, bet arī visu pasauli. Ne velti viņiem ir jūdzes, auto stūre labajā pusē, skotiem skotu mārciņas utt. Tajā pašā laikā daudz liekas intuitīvi saprotams, nav kultūršoka.

Burvīgs ielas nosaukums. Tādēļ vien varētu tur dzīvot.
Burvīgs ielas nosaukums. Man arī mazliet gribētos dzīvtos ielā ar tādu nosaukumu.
Lidmašīna
Mūsu transportlīdzeklis atpakaļceļā. Ārā ir jauks, silts, saulains. Pēc dažām stundām Rīgā bija tumšs, plus pieci grādi, lietains. Nezinu, vai tā ir tāda Ryanair politika vai stjuartu laipnība, bet tikām pārsēdināti tā, lai jaunākais pasažieris varētu izmantot papildus sēdvietu. Tā bija ne vien ērtāk jaunajai paaudzei un tās vecākiem, bet arī potenciālā blakussēdētāja nerviem un ausīm.

Gar Hapaka grāvi

Sestdien devos ekskursijā gar Hapaka grāvi. Maršruts bija stipri līdzīgs pirms pieciem gadiem aprakstītajam ceļojumam uz Bolderāju. Visu aprakstīt nav vērts, bet dažas piezīmes veikt gribu.

Brīvdienu trešais autobuss ir smirdīgāks par vidusmēra darbdienu piecpadsmito trolejbusu.

Putnu ļoti maz. Eksotiskākais novērojums bija žagata.

Žagata

Binokli stiept līdzi nebija vērts. Vienīgi, kad garām lidoja zvirbuļveidīgi putniņi, mēģināju noteikt, kas tie tādi ir. Izrādījās – lauku zvirbuļi.

Savdabīga, ļoti neliela ēciņa gandrīz blakus lidostai.

Ēciņa

Ēciņa

Uz žoga suns. Blakus aiz žoga bija arī īstie. Izklausījās visai apbēdināti, kad devos prom un nedevu vairs iemeslu riešanai.

Vārti

Suns

Tur, kur agrāk bija ceļš, tagad ir uzstumts stāvs, trīsmetrīgs kalns. Gājējiem apkārtceļš pa grāvi, mašīnām jāgriež riņķī.

Ceļš

Skats

Siltumtrases pārvads un skati no tā.

Siltumtrase

Industriāla teritorija

Sliedes

Tālāk ceļi pārrakti.

Ceļš

Rudenī ejot, nav jāpārvar ūdens lāmas. Devos pa mazāk civilizēto taku. Neomulīgi palika brīdī, kad vienubrīd dažus metrus tālāk sadzirdēju cilvēku balsis. Runātājus tā arī neieraudzīju.

Ceļš

Neesmu floras foto mīļotājs, bet tāds attēls 24.oktobrī tomēr ir mazliet īpašs.

Pienene

No tilta pār Hapaka grāvi ir palikuši vairs tikai daži balsti ļoti sliktā stāvoklī. Tas būtu jābūvē pilnīgi no jauna, bet diez vai to kāds jelkad darīs.

Mazdārziņu teritorija caurmērā izskatās vēl bēdīgāk nekā agrāk. Daudz nosvilinātu dārza būdiņu. Vietām drupas vien, pa tām dzīvojas tantes un meklē ko noderīgu. Turpat sastapu arī suņu trijotni, kas riedama devās man pretī. Nepatīkami, bet saglabāju mieru un lēni gāju pretī. Pēc brīža viens no viņiem jau priecājās, ka ticis paglaudīts.

Dārziņi

Dārziņi

Ir arī vietējais ielu tīkls.

Pils iela

Jeruzalemes iela

Latvijas dzelzceļš ir uzbēris jaunu dambi pāri Hapaka grāvim. Visai liela daļa dārziņu līdz ar to nošķūrēta. Balticmaps-ā jaunais pārvads vēl nav iezīmēts. Jādomā, tas veidots ar mērķi novadīt vilcienus no Iļģuciema puses uz Krievu salu pa taisno bez vajadzības iebraukt Bolderājā.

Hapaka grāvis

Sliežu pārvads

Barselona II

Barselona I

Ceturtajā dienā bija doma par baziliku, bet nevarējām vairs paspēt nopirkt biļetes. Tad nu devāmies uz akvāriju. Drusku bažījāmies, ka jaunākajai paaudzei zivis absolūti neinteresēs, bet izrādījās tieši otrādi. Patīkami pavadījām laiku, apskatot haizivis, astoņkājus, jūras zirdziņus, klaunzivis, zušus un vēl visu ko.

Zebras lielspurzivs
Zebras lielspurzivis
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts

Rajonā netālu no akvārija, bija sapulcētas dažādas administratīvas ēkas, praktiski visas greznas un iespaidīgas.

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā
Viena no retajām vietām, kur redzējām Spānijas karogu

Turpat blakus bija arī iespaidīgs piemineklis Kristoferam Kolumbam. Pie tā daudz tirgotāju – imigrantu, izklājuši savas preces uz palagiem – suvenīrus, lakatus, mobilo tālruņu vāciņus un līdzīgus niekus. Vēl mazliet nostāk policisti. Acīmredzot, viņiem vai nu nav pienākuma nelegālos tirgotājus izgaiņāt, vai arī tie tur tiešām drīkst tirgoties.

Kolumbs
Kolumbs

Botāniskajā dārzā neiegriezāmies, jo tas atradās pamatīgā pakalnā, kas nozīmētu daudz trepju. Gājām tam apkārt un pa kalnainām ielām nonācām pie lielas strūklakas un mākslas muzeja. Lūk, šie objekti bija tik tiešām iespaidīgi. Strūklaku iesaka apmeklēt tumšajā diennakts laikā, bet tas mums bija pārāk sarežģīti paveicams.

Mākslas muzejs

Strūklaka

Sākotnēji uzkāpu augšā pie muzeja viens. Pamanīju netālu sievietes ar bērnu ratiņiem un gāju jautāt, kā tad viņas te tikušas. Izrādās, lietojot eskalatoru, kas nemaz neesot grūti. OK, ja jau viņas varēja, tad jau mēs arī, un iemācījāmies braukāt pa eskalatoru ar ratiem. Bērnu gan drošības dēļ turējām rokās.

Nedaudz tālāk ievērojām no ārpuses ļoti izskatīgu arēnu. Tajā brīdī domāju, ka tas ir futbola stadions. Izrādījās, ka tā ir bijusī vēršu cīņu arēna, kurā pa laikam tikuši rīkoti arī citi pasākumi. Tagad arēna kļuvusi par lielu iepirkšanās centru.

Arēna

Šajā dienā bijām redzējuši daudz ko skaistu, kas ikdienas nogurumam piešķīra citu jēgu.

Piektajai dienai mums bija biļetes uz La Sagrada Familia baziliku un devāmies turp. Tā kā bijām ar mazu bērnu, mūs ielaida iekšā pirms biļetē norādītā laika un bez rindas. Bazilika vēl nav pabeigta un plānots, ka darbi tiks pabeigti apmēram 2026. – 2028. gadā. Jau tās ārpuse ir neparasta, bet iekšpuse varbūt pat vēl vairāk. Slavenais Gaudi bazilikas projektu saņēma jau iesāktu, cik varēja spriest, visai tradicionāla izskata. Projekts tika pārskatīts un ļoti radikāli pārveidots. Tur, kur agrāk bija iecerētas tradicionālas ciku cakas, Gaudi ielika salīdzinoši vienkāršākas formas, piemēram, paraboloīdus, relatīvi mazāk izgreznotas kolonnas, kas atgādina kokus utt. Kopējais iespaids ir grandiozs. Bildēs to plašuma un diženuma sajūtu ielikt nevar. Pabeigta bazilika būs vēl interesantāka, tāpēc nākošo apmeklējumu jāieplāno pēc kādiem 15 gadiem. Torņos augšā diemžēl nelaida spēcīgā vēja dēļ. Arī ar ratiem torņos tikt nevar, kādam ar tiem būtu jāpaliek lejā.

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda

Sekojošajā pastaigā pa centru iegriezāmies no ārpuses ne īpaši krāšņā baznīcā. Iekšpusē trūka daudzu svētbilžu pie sienām vietās, kur tās īpaši paredzētas. Vietām plaisas, krāsa lobās nost. Bet tik un tā ļoti skaista un netipiski gaiša, salīdzinot ar pārējām mūsu apmeklētajām baznīcām. Bez mums tajā bija vēl tikai pāris cilvēku. Grūti pateikt kāpēc, bet iekšēji tā aizkustināja vairāk par citām redzētajām.

Església de Sant Agustí Nou

Vēlāk painteresējos par baznīcas vēsturi. Tā uzcelta 1750. gadā un celta augustīniešu vajadzībām. 1808. gadā franču okupācijas laikā tā lietota armijas vajadzībām. 1835. gadā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja klostera ēkas. Baznīca no tā laika kalpo vietējās draudzes vajadzībām. 1936. gadā tā tika izlaupīta un atkal aizdedzināta. Baznīcas fasāde tā arī nekad nav tikusi pabeigta. Kā to sauc latviski, nezinu, bet katalāņu valodā to dēvē par Església de Sant Agustí Nou.

Nākošā ēka, kurā iegriezāmies, bija izstāžu zāle. Izskatījās, ka tā agrāk bijusi baznīca. Vēlāk uzzināju, ka ēka agrāk kalpojusi par slimnīcas kapellu. Izstāde nebija liela, toties interesanta. Tās tēma bija pusaudžu meiteņu “guļamistabas” jaunrade. Ar guļamistabu jāsaprot tas, kas radīts sev pašai bez nodoma to rādīt vēl kādam. Pārsvarā tās ir dienasgrāmatas, dažādi zīmējumi. Šī tēma esot salīdzinoši maz pētīta. Bija žēl, ka nemaz neprotu katalāņu valodu, bet tāpat skaisti.

Sesto dienu veltījām atpūtai Kaleljā. Aizstaigājām uz vietējo parku, kurš izrādījās kalnains, ne īpaši kopts un maz apmeklēts. Toties kartē bija atzīmēts, ka blakus ir ezers. Savas minūtes 30 veltījām, lai nonāktu līdz tam. Pa taisno nevarējām, jo ar ratiem doties pa trepēm pāri kalnam nevēlējāmies. Gājām apkārt un galā piedzīvojām nepatīkamu mulsuma brīdi. Ezers izrādījās liela autostāvvieta. Kartē tā nudien izskatījās pēc ezera – līdzīgā krāsā, blakus parkam un tādas apaļīgas formas.

Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri

Devāmies uz jūru. Pludmale tīra, skaista. Aug palmas.

Pludmale

Pludmale

Neparastas bija smiltis – drīzāk tādi kā mazītiņi olīši. Tādi, ka, paņemot saujiņu plaukstā, ātri vien visus var saskaitīt.

Smiltiņas

Jūrā ūdens silts, sāļāks nekā Baltijas jūrā un var kost acīs. Ļoti ātri paliek dziļš, turklāt ir pamatīgi viļņi. Vienubrīd, kad nebijām gana modri, nekrietns vilnis mūs izsvieda krastā, kas, ņemot vērā rupjās smiltis, nebija pārāk patīkami. Vēlāk atklājām, ka pa jūru var itin komfortabli dzīvoties drusku dziļāk, kur vēl nav izveidojušies lielie viļņi.

Pie jūras pavadījām gandrīz visu atlikušo dienu un laicīgi varējām doties uz vakariņām. Tur novērojām, kā pensionāri pirms vakariņām masveidā pulcējas pie telpas, kurā tika klāti vakariņu galdi, turklāt tādā skaitā, ka bijām spiesti nākt vēlāk. Tas mazliet atgādināja zvērus zooloģiskajā dārzā, kas spiežas pie krātiņa durvīm, kad viņi pamana kopēju ar ēdiena trauku.

Septītajai dienai īsti nebija plāna. Tad nu ņēmu informācijas centrā iedoto karti un izdomājām maršrutu, kurā iekļaut lielāko daļu tur iezīmēto un vēl neredzēto objektu. Sanāca interesanti.

Slimnīca

Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Tad - vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Tad – vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.

Mazlietiņ pagrozījāmies blakus esošajā lielajā iepirkšanās centrā un secinājām, ka tur var nopirkt visādas interesantas rotaļlietas, kādu nav Latvijā. Citi veikali mūs nevilināja. Pavisam netālu atradās liels tirgus. Sortiments līdzīgs Latgalītei, tikai daudz plašāks, trijos stāvos un cenas ļoti pievilcīgas.

Tirgus
Tirgus
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.

Atpakaļceļā iegriezos vecā, bet joprojām lietotā dzelzceļa stacijā ar kādiem 20 peroniem. Centrālā stacija gan skaitās cita, daudz jaunāka un klucīgāka par šo.

Stacija
Stacija
Stacija
Stacija

Braucienu vilcienā mazliet pabojāja mežonīgi skaļa padsmitnieku varza, kura bez kliegšanas un ārdīšanās, cik varēju redzēt, vienubrīd nodarbojās arī ar līdzbraucošās meitenes somiņas satura izkratīšanu uz vagona grīdas. Nekāda būtiska pretreakcija no pasažieriem nesekoja. Droši vien tādēļ, ka gandrīz visi bija tūristi. Mūsu jaunā paaudze uz pusaudžiem reaģēja visai nervozi un tā kā ar ratiem uz citu vagonu pārcelties bija diezgan sarežģīti, meitenes pārcēlās uz citu vagonu bez manis.

Prombraukšanas dienā centāmies atrast pirmo slēpni Katalonijā, bet nesekmīgi. Daudz laika tam neveltījām, jo gribējām vēl iegriezties dabas muzejā. Tajā bija daudz visādu fosiliju, filmiņas par zemeslodes izveidošanos, visvisādi ieži un izbāzeņi. Kopumā diezgan interesanti, bet ne jaunajai paaudzei. Turklāt laika mums nebija īpaši daudz.

Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Trilobīti
Trilobīti

Pusdienas ieturējām pie ķīniešiem, kuri spāniski / kataloniski prata daudz labāk nekā angliski. Vispār ķīnieši / aziāti apkalpojošajā sfērā bija sastopami tik ļoti bieži, ka nav skaidrs, kā pilsēta agrāk bez viņiem iztikusi. Par ēšanu runājot, jāatzīmē garšīgā aukstā tomātu zupa gazpacho. Alus, cik tika nomēģināts, likās tāds konservatīvs. Labs, bet nekas īpašs. Daudz vairāk man pie sirds gāja citronu granita.

Tālākajā ceļā nekas ļoti īpašs neatgadījās, ja nu vienīgi atpakaļceļā pagadījās tik neparasti neaudzināts un nepieskatīts ~3 gadnieks, ka pacelšanās / nolaišanās laikā rāpoja pa grīdu, mētājās ar visu ko, tai skaitā iemeta mūsu guļošajai meitai ar karoti, bieži skraidīja apkārt un galu galā nebūtu bijis liels zaudējums viņu izsviest laukā ar visu māti vai vismaz iespundēt uz trim stundām atejā.

Meita izskatījās ļoti priecīga, atgriezusies mājās. Mēs jau arī nebēdājāmies.

No redzētajiem putniem vienīgie, kurus Latvijā tiešām nevar pamanīt, bija papagaiļi. Vienuviet redzējām tos barojamies tikpat droši kā baložus.

Papagaiļi

Pārējie putni – viena baltā cielava, lopu gārnis, mājas baloži, daudz gredzenūbeļu, žagatas, kaijas (droši vien vidusjūras, kas gan arī nav Latvijā, bet sevišķi nepētījām), lielie ķīri, mājas zvirbuļi, daži jūras kraukļi, pāris mājas strazdu, kovārņi, meža pīles, (parka) zosis, dadzīši, dažas lielās zīlītes un pāris lauku baložu. Nebija vārnu. Bija arī viens pelēks putniņš ar melnu galvu, lēkāja kā zīlīte pa koka zariem. Vispār, lai arī Collin’s a noteicēja putnu secībā orientējos diezgan labi, nebiju ievērojis, kur ir papagaiļi. Izrādās – beigās, introducētajās sugās un mūsu novērotie bijuši mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus).

Gredzenūbele
Gredzenūbele
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Purva zīlīte?
Purva zīlīte?
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis

Tāds, lūk, ceļojums. Šis tas palika nerealizēts, piemēram, neaizbraucām uz klosteriem kalnos un izklaides parku. Varbūt varēja būt mazliet vairāk bilžu, bet populārākajiem tūrisma objektiem internetā var atrast daudz labākas bildes nekā man tās būtu šajos apstākļos iznākušas.

Barselona I

Viss iesākās ar to, ka laimēju apaļu naudas summu ceļojumam. Apmaksai vajadzēja notikt caur aģentūru. Pieredzes ar ceļojumu aģentūrām nebija ne man, ne sievai, vienmēr līdz šim visu saplānojām un rezervējām paši. Laiks visu saplānot it kā bija, bet novilkām garumā un pēdējā brīdī sanāca sasteigti un mazliet… tā kā sanāca. Būtisks nezināmais faktors, kas ietekmēja procesa plānošanu, bija līdzi ņemamā 11 mēnešus jaunā atvase.

Ceļā uz lidostu tika secināts, ka izsitumi uz jaunatnes muguras, drusku arī uz kājām, rokām, sejas tomēr būs nekas cits kā vējbakas. Vēl tikai dienu iepriekš es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir parasta alerģija. Droši vien prātīgākais un apzinīgākais būtu bijis nekur nelidot. Jūs taču tā darītu, vai ne? Starp citu, krietni vēlāk, veicot analīzes, uzzinājām, ka tās tomēr nav bijušas vējbakas.

Uzzinājām, ka pasažieriem ar zīdaiņiem pienākas vieta prioritārajā rindā. Sīkums, bet patīkami. Tā vismaz ir Wizzair. Uzzinājām arī, ka bērnu ratus iekrauj pie reizes ar iekāpšanu lidmašīnā, kā arī, ka tos saņem nevis kopā ar standarta bagāžu, bet gan pa atsevišķu bagāžas lentu.

Būtībā visa pirmā diena aizritēja ceļā. Viesnīca atradās atsevišķā kūrortpilsētiņā kādas stundas piecpadsmit brauciena ar vilcienu attālumā no Barselonas centra. Vēl kāda pusstundiņa no lidostas, transportu gaidīšana un ceļš no stacijas uz viesnīcu 15 minūtes.

Viens no pirmajiem skatiem pa logu uz kādu dzīvojamo ēku man lika pasmaidīt un teikt – re kur Katalonijas karogs logā. Un tad vēl, un vēl, un tālāk vairs nebija nekādas jēgas to īpaši teikt. Reta bija tā dzīvojamā ēka, kurai kādā no logiem nebūtu izkārts Katalonijas karogs. Lūk, skaisti.

Katalonijas karogs

Calella’s Maritim-s bija mūsu ceļojuma vislielākā neveiksme, tāpēc arī gribu pie tā pakavēties mazliet vairāk. Tātad, ja vēlējāmies tikt uz Barselonu, nācās ceļam veltīt 3.5 – 4 stundas dienā. Un tā veselu nedēļu. Lieliem cilvēkiem šis process nav nekāds patīkamais, tomēr vieglāk izturams nekā nesen stāvēt iemācījušamies bērniņam. Situācijas smagumu mazināja apkārt esošo cilvēku attieksme. Bērns – tas nozīmē, ka viņam var pamāt, pasmaidīt, paplaukšķināt, pabolīt acis, parādīt mēli vai pasveicināt. Mums pašiem bija interesanti gan skatīties meitas reakciju, gan uz apkārtējo izdarībām. Laipni pret viņu bija daudzi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni.

Maritimā pārsvarā mitinājās vācu pensionāri un dažāda vecuma krievi. Mēbeles šķita saglabājušās no deviņdesmitajiem. Bezvadu internets vispār bija, bet tik lēns un nestabils, ka lietojām to tikai pašam nepieciešamākajam. Istabiņā televizors un ledusskapītis pieejams tikai, iemaksājot depozītu reģistratūrā (un varbūt vēl kādu īres maksu, bet mūs tas neinteresēja). Krāna ūdens bija ar jūtamu hlora aromātu, bet tāds pats bija arī Kaleljas publiskajā ūdens krānā. Pagultes neslaucītas. Bijām rēķinājušies ar bērnu gultiņu, bet tā varbūt pagaisa klusajos telefonos starp mums, aģentūru un viesnīcu. Vēl tur bija divi nesinhronizēti, nelieli, lēni un līdz ar to parasti arī pilni lifti. Man tos gaidīt parasti bija slinkums un soļoju pa kāpnēm, bet, ja bijām ar bērnu ratiem, tad nācās vien pagaidīt. Tādas iespējas kā baseini iekšā un ārā un spa ar solāriju vai bārs mūs neinteresēja. Varējām klausīties dažādus trokšņus no kaimiņiem un sestdienas ballīti pirmajā stāvā arī caur aizvērtām lodžijas durvīm.

No fasādes puses nekādas vainas
No fasādes puses nekādas vainas

Ievērojamākie viesnīcas plusi mums šķita brokastis un vakariņas. Mūsu reģistrācijas kartītē tās bija norādītas šādi: Desa 07:30-10:00, Cena 19:00-21:15.

Par ēdieniem izteikties negribu, jo man ir pārāk savdabīga personīgā ēdienkarte. Liela vilšanās bija, ka sulu vietā bija pieejami visai nebaudāmi sulu dzērieni, laikam vislētākie iespējamie. Toties vakariņās ar dzeršanu sanāca vēl lielāks pārsteigums. Tu, cilvēks, atnāc paēst vakariņas, maku atstājis istabiņā, jo par visu taču samaksāts. Tad tu ievēro, ka kafijas, sulu automātu nav un vispār nevar redzēt neko dzeramu. Tante oficiante uz jautājumu, vai var dabūt kaut ko padzerties arī ja samaksāt šobrīd nevari, paziņo “no money – no party” un pieprasa dokumentālus pierādījumus (bet maks taču numuriņā) tavām tiesībām uz vakariņām kā tādām.

Jaunatnes vajadzībām mums katru vakaru vajadzēja karstu, uzvārītu ūdeni. Virtuvē apgalvoja, ka viņiem tāda neesot un maksimālais, ko viņi var darīt, ir mūsu pašu ūdeni uzsildīt viņu mikroviļņu krāsni. Bārā katru otro vakaru strādājošais bārmenis saprata, ko gribam un piešķīra ūdeni bez diskusijām. Bet tas bārmenis, kurš strādāja katru pirmo vakaru laikam ne īpaši spēja un gribēja mūs saprast, jo neko vairāk par siltu krāna ūdeni no viņa dabūt nevarējām.

Vēl tur baseinā nedrīkstot peldēt īpaši vasarasraibumaini cilvēki, bet tas uz mums neattiecās.

Neko nedrīkst

Nu, ko lai vēl saka. Mēs šogad palikām viesnīcās / viesu mājiņās arī Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī. Ja šis maritims ir trīszvaigžņu viesnīca, tad Latvijas nezvaigžņotie numuri ir vismaz 7-8 zvaigznes vērti. Būs mums mācība nākotnei.

 

Pirmo nakti jaunatnes dēļ gulējām ļoti maz. Mierīgāka viņa kļuva vienīgi, kad sapūtām viņas pumpas ar speciālu pret-vējbaku līdzekli. Tas līdzēja uz pāris stundām un tad atkal viss no gala.

Otrajā ceļojuma dienā tādi mazliet apguruši staigājām pa centru un “vispārīgi” iepazināmies ar pilsētu. Radās iespaids, ka ir šis tas glīts un skaists un ir daudz tūristu. Secinājām arī, ka publiskas tualetes atrast ir vēl grūtāk nekā Rīgā savulaik. Droši vien tiek sagaidīts, ka dārgais pilsētas viesis ar savām vajadzībām iegriezīsies kādā no restorāniem vai tml. iestādēm.

Visai glīts parciņš
Visai glīts parciņš
Tipiska aina - tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Tipiska aina – tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Vietējais parka iemītnieks
Vietējais parka iemītnieks
Triumfa arka
Triumfa arka
Parasta vecpilsētas iela
Parasta vecpilsētas iela
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Veikals ar spalvainu pārdevēju
Veikals ar spalvainu pārdevēju

Lai tiktu uz vakariņām, no Barselonas nācās izbraukt vēlākais 19-os. Situāciju sarežģīja regulāras nedienas ar metro un vilcieniem. Cik nācies ārzemēs ar tiem braukāt, pēc vienas, maksimums divām dienām par pārvietošanos ar metro vairs nav jādomā un viss notiek kaut kā automātiski. Diemžēl ne Barselonā.

Mēs no sākuma pat neaptvērām, cik ļoti mums paveicās ar pirmajiem diviem vilcieniem. Jo tajos bija gan elektroniskie displeji ar 7 nākošajām pieturām, gan kartes ar maršrutu vagonā. Turpmākās nedēļas laikā tādu vilcienu sastapām vēl tikai vienu vai varbūt divas reizes. Toties gadījās vilcieni ar pilnīgi nefunkcionējošiem pieturu displejiem un bez maršruta kartes.

Jo vairāk zonas ar vilcienu šķērso, jo dārgāka biļete jāpērk. Tas ir, pašam kaut kur metro stacijā jāatrod vilciena maršruta karte, jāizpēta, cik zonas tu šķērso un jānopērk biļete. Neesmu pārliecināts, ka pilnīgi pareizi ievērojām zonu šķērsošanas principus, bet tas arī vairs nav svarīgi. Biļeti vēlams pirkt 10 braucieniem uzreiz, jo citādi ir pārlieku neizdevīgi. Teorētiski braucienu atlikumu biļetē rāda pie validācijas līdzīgi etalonam, bet praktiski parasti nē. Vai nu skaiti līdzi, vai gaidi pārsteigumu.

Reizēm, dodoties laukā no stacijas vajadzēja papildus reizi ielaist biļeti aparātā, citādi netiki laukā. Pirmo reizi kas tāds gadījās kādā trešajā vai ceturtajā dienā un bija lieli brīnumi.

Tagad iedomājamies, ka mums nav ne jausmas par pieturām, latviski neprotam, bet vajag aizbraukt līdz Lilastei. Ļaujam iekšālaidējkastei noraut braucienu, aizejam uz peronu un secinām, ka tajā nevienas kartes ar maršrutiem nav. Ir plāksnītes ar rakstītiem virzieniem Ogre un Zvejniekciems. Savukārt tablo rāda vilcienus ar galapunktiem Salaspils, Saulkrasti un Carnikava. Ja arī tu noproti virzienu, tad kā tu vari zināt, ka vilciens līdz Lilastei aizvilksies un neapstāsies ātrāk? Vietējie angliski māk draņķīgi un līdz ar to tādas īstas ticības viņu sniegtajam padomam nav.

Metro
Metro

Vēl daudz interesantu brīžu sagādāja pārsēšanās no metro uz vilcienu un otrādi. Tā kā biļete ir tā pati gan metro, gan vilcieniem, mēs tos sākumā jaucām. Pirmkārt, bieži jāstaipās apkārt ar pasmagajiem bērnu ratiem, jo lifti parasti it kā ir, bet reizēm tie vai nu nav atrodami, vai arī ved velns viņu zina kur, bet tikai ne tur kur vajag. Turklāt ar ekskusijām nevar aizrauties, jo katra biļeškontrolvārtu šķērsošana sit pa kabatu. Turklāt jo lielāka stacija, jo lielāka čakarēšanās. Tu, teiksim, vēlies no metro pārsēsties uz vilcienu. Labi, tu pajautā kādam angliski drusku protošam darbiniekam, kur var atrast vilcienus, dodies vajadzīgajā virzienā un secini, ka tur ir visvisādi maršruti, tikai ne tie, kurus tev vajag. Tad tu pieņem, ka tie droši vien ir kaut kādi pavisam citi vilcieni, riņķo pa diezgan apjomīgo staciju, palēnām kļūsti aizvien ērcīgāks un niknāks, stumjot / stiepjot ratus ar bērneli, kurš nebūt negrib tajos rātni sēdēt, līdz pēc ~15 minūšu čakarēšanās pilnīgi nejauši pamani kaut kur stūrītī nelielu tablo ar tevi interesējošo vilcienu atiešanas laikiem un peronu numuriem.

Vai arī – tu atbrauc ar metro uz staciju, kur var pārsēsties vilcienā uz lidostu. Laiks it kā ir ar rezervīti, bet tiešām nav vēlmes atkal piedzīvot visādus pārsteigumus. Tad tu meklē norādi uz vilcienu peronu, bet nav nekur tādas. Metro darbinieku arī tuvumā nav. Tikai, kad esi jau uzstiepies ar visiem ratiem augšā uz ielas, tu nejauši pamani stacijas karti, no kuras uzzini, ka līdz vilcienu peroniem jāpaiet pa ielām vēl tikai trīs ar pusi kvartālus. Bet stacijas nosaukums tas pats gan te, gan tur.

Vai arī – tu gribi beidzot normāli pagūt uz savām vakariņām, aizbrauc uz metro staciju un ar ratiem nobrauc lejā. Tad tu secini, ka vilcienu peronu tur nav. Laipni cilvēki paskaidro, ka ieeja vilcienu peronos ir atpakaļ augšā, tikai mazliet citur, mēs noteikti ieraudzīšot. Uzbraucam augšā, pariņķojam apkārt, neko nepamanām. Kļūstam aizvien piktāki, jo noprotam, ka atkal uz vakariņām nāksies joņot, turklāt labākajā gadījumā. Jautājam palīdzību tuvākajā aptiekā. Tur mums laipni paskaidro, aiz kuriem stūriem pareizā ieeja meklējama, kas nebūt nav blakus metro ieejai un nav pat redzama no turienes. Bet nosaukums stacijām atkal viens un tas pats.

Vēl gadījās braukt vagonā bez kondicioniera. Ārā silts vakars 23-25 grādi, bet vagonā Taškenta. Pieaugušie var paciesties, bet jaunā paaudze nav tik samiernieciski noskaņota.

Vēl izrādījās, ka Barselonas apkaimē ir normāla prakse iekāpt vilcienā vienam vai diviem vīriem ar pārvietojamo skaņu aparatūru, uzgriezt labi skaļi pavadījumu mp3 formātā un dziedāt karaoki, ko reizēm pavadīja ar ģitāru vai akordeonu. Vīri mainījās, bet dziesmas palika tās pašas. Spānisko / katalonisko dziesmu dziedāja skaisti, anglisko – visai nebaudāmi. Pēc tam visi tika aicināti mest monētas krūzītē. Vai bērt saksofonā. Jo ceļā uz lidostu gadījās saksofonists ar kontrabasistu un pat citu repertuāru, kurš gan man nepatika. Laimīgā kārtā ne reizi muzikanti negadījās laikā, kad jaunā paaudze ratos pieņēma diendusu.

Muzikants
Muzikants

No novērotajiem cilvēkiem, šķiet, lielākā daļa bija tūristi. Salīdzinot ar Romu, bija daudz mazāk Austrumu un Āfrikas imigrantu, varbūt vienīgi izņemot ķīniešus.

Ēkas nešķita tik dažādas kā Rīgā. Likās, ka dominē tāds “parastās” dzīvojamās mājas tips. Tālāk no centra bija arī kas mazliet līdzīgs pad.laiku sērijveida ēkām tikai ne tādā vienādībā un puduros kā Purvciemā vai Pļavniekos. Bija arī interesantas augstceltnes un dažādi izdekorētas vecākas ēkas.

Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Barselonas galvenā slavenība ir arhitekts Antoni Gaudí i Cornet. Kā informācijas centrā apgalvoja, tādas ēkas kā viņam, nav nekur citur pasaulē. Droši vien tā arī ir. Pirmās šī arhitekta ēkas, kuras redzēju, bija nenoliedzami atšķirīgas no citām, tomēr mani īpaši neuzrunāja. Vienā no ēkām varēja tikt arī iekšā par 20 un vēl mazliet ērikiem. Kad jautāju, ko tur tādu var redzēt, iekšālaidējmeitene īsti nemācēja atbildēt un gājām tālāk.

Gaudi ēka

Gaudi ēka

Velosipēdistiem bieži vien ir savas joslas. Pa trotuāru tie praktiski nebrauc un nav jau arī tādas nepieciešamības. Uz aci gan nešķita, ka viņu būtu īpaši daudz. Ielas pārsvarā platas, gadās arī pa četrām joslām vienā virzienā. Atšķirībā no Itālijas nav nemitīgas taurēšanas un daudz mazāk trokšņainu motorolleru. Trotuāriem krustojumos apmales vienmēr gludi nolaistas līdz brauktuves līmenim, kas, stumjot ratus, ir ļoti patīkami.

Par subjektīvajām sajūtām runājot, gluži lieliski nejutāmies. Maz gulēts, daudz laika un uzmanības jāvelta meitai un redzēts kopumā – nu tā, pamaz. Īpaši tā sajūta, ka ar viesnīcu ir aizšauts galīgi garām.

Trešajā dienā kā mērķi nospraudām vienu no Barselonas “jāredz” objektiem – Gueļa parku, kur pielicis roku arī pats slavenais Gaudi. Ar metro aizbraucām līdz tuvējai apkārtnei un devāmies vajadzīgajā virzienā. Ieraudzījām pamatīgu pakalnu. Jaunā paaudze tikko ratos bija aizmigusi, bet mums priekšā trepes, trepes, trepes… Un eskalatori, bet tiem pielietojumu mūsu vajadzībām nesaskatījām.

Ceļš augšup

Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju
Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju

Ne jau tādēļ mēs tur braucām, lai grūtību ceļā padotos. Stiepu vien ratus ar visu jaunatni augšā. Bija ko iesvīst. Apskatījām kalna galā esošo krustu un skatu no tā, imigrantus – suvenīru tirgotājus un pašus suvenīrus, kā arī parciņu. Īsti nevarējām saprast, kur jāiet, bet daudz variantu nemaz nebija. Ievērojām, ka mūsu lietotajā maps.me aplikācijā ir iezīmētes kāpnes, no kurām tagad maksimāli mēģinājām izvairīties.

Uzgājām Gaudi māju – muzeju un intereses pēc iegriezāmies tajā. Uzzinājām, ka cilvēks bijis ne tikai arhitekts, bet aizrāvies arī ar mēbeļu zīmēšanu sevis projektētajām ēkām, bijis ar spēcīgu raksturu, vienkāršs un dievbijīgs. Gueļa kalnu esot bijis plānots apbūvēt ar vismaz pārdesmit Gaudi projektētām ēkām un pārdot kā ekskluzīvas dzīvojamās mājas, bet realizētas tikai dažas.

Tādā pavēlā pēcpusdienā mēs beidzot sasniedzām mūsu mērķi – Gueļa parku. Uzzinājām, ka biļetes uz to esot izpirktas un, ja nu ļoti tomēr vēlamies tikt iekšā, tad nāksies gaidīt vēl vismaz 3-4 stundas. To mēs darīt negribējām un devāmies prom. Tad arī secinājām, ka uz Gueļa parku vajadzēja doties no otras puses, jo nebija vairs kāpņu.

Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Ēka kalnā
Ēka kalnā
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju

Atpakaļceļā gājām garām Sagrada Familia bazilikai. Tuvumā no ārpuses visai iespaidīga. Noskaidrojām, ka, ja gribam tikt tajā iekšā, biļetes vēlams laicīgi nopirkt internetā un atrādīt no mobilā telefona. Teica, ka uz nākošo dienu nopirkt biļetes nevarot, bet tā gan izrādījās nepatiesība.

Sagrada Familia

Sagrada Familia
Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sevišķi gaišas sajūtas arī šajā dienā netika gūtas. Bet, par laimi, visas turpmākās dienas izdevās daudz labāk. Par tām nākošajā reizē.