Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.

Lietuvā

Sanāca vairākas dienas pavadīt Lietuvā. Īsi dalīšos iespaidos.

Pa ceļam uz Lietuvu braucu cauri Bauskai. Šķiet, ka šī pilsēta varētu pretendēt uz pasaules rekordu kanalizācijas lūku skaitā uz metru pilsētas galvenajā autoceļā. Tas ir tā – pabrauc 10 metrus un atkal viens vai divi vāki. Google maps.

Tik garu gabalu pie stūres braucis agrāk nebiju un Lietuvā vispār pirmo reizi. Par Lietuvas ceļiem ir dzirdētas visādas slavas dziesmas, bet, pašam braucot, tās šķita pārspīlētas. Tomēr gan Kauņai, gan Viļņai ir mūsdienīgi apkārtceļi. Ir daudz apļu un lietuvieši tajos brauc citādāk nekā Latvijā ierasts, kas lika justies diezgan nekomfortabli. Braucu, klausoties ko stāsta Waze, un daudzas reizes man telefonu gribējās aizmest kaut kur tālu prom. Te Waze savdabīgi interpretē pagriezienus, te noklusē par fotoradaru, te atkal nepareizi pasaka, kurā izejā jāizgriežas no apļa. Bet no otras puses – labāku alternatīvu nezināju, kā arī varēju papildus uzmest aci ātruma ierobežojumiem. Sanāca arī apdzīt tieši pretī fotoradaram, jo aiz smagās mašīnas ceļa zīmes par ātruma ierobežojumu un fotoradaru nevarēja saskatīt. Šķita, ka vietējie par ātruma ierobežojumu pārkāpšanu diez ko nesatraucas, turklāt dežūrējošu ceļu policijas ekipāžu manījām tikai reizi.

Gan Viļņa, gan Kauņa ir diezgan kalnainas pilsētas. Riteņbraucējus mana salīdzinoši reti. Baznīcas no ārpuses šķiet citādākas, parasti tām nav augsta torņa. Viļņas 2-3 stāvīgās mūra ēkas centrā atgādināja Odesu un nepavisam ne Rīgu. Augstceltnes sapulcētas daudz maz vienā pudurī, nevis izmētātas pa visu pilsētu, īpaši koncentrējoties upes malā (kā Rīgā).

Pa ielām Viļņā brauc vecie, īsie Škodas trolejbusi 14-tr, kā arī īsie Solaris. Mulsināja, ka gan Viļņā, gan Kauņā trolejbusa numurs ir lejā, nevis augšā.

Viļņā redzēju arī vienu ikarusu. Toties dzelzceļa muzejā viņiem stāv RVR ražotais elektrovilciens, tāds pats, kādi joprojām kursē pie mums. Redzēju arī Latvijā izmantoto maneverlokomotīvi un kravas vilcienu lokomotīvi. Vai viņi tādas nemaz vairs neizmanto? Stacijā pasažierus uz Šauļiem gaidīja jauns, divstāvīgs vilciens.

Dzelzceļa muzejs
Vilcieni Viļņas stacijā

Viļņas dzelzceļa stacijā atrodas gan pašas stacijas un tās apkārtnes, gan Rail Baltica modeļi. Pati stacija dienas vidū, salīdzinot ar Rīgas centrālo, šķita diezgan patukša.

Vietās, kur sanāca staigāt Kauņā, gar upi dominēja okupācijas gadu apbūve, līdzīga RTU galvenajai ēkai Kalķu ielā 1 un citviet pārsvarā neizteiksmīgas 2-4 stāvu ēkas, kuras aizsedz koki. Sāku domāt, ka līdzīgākā pilsēta Rīgai, kuru zinu, droši vien ir Brēmene. Par parkošanos Kauņā jau rakstīju.

Trāķu pilī ir atsevišķa biļete (1.50 eiro) par tiesībām fotografēt. Uzraugošās tantes ne vienmēr par to biļeti interesējas, īpaši, ja izskaties pēc ķīnieša un visu bildē ar telefonu. Diezgan daudzas ekspozīcijas pilī ir attāli saistītas ar pašu pili. Piemēram, tā laika porcelāna figūriņas, zīmogi, bildes, kuras attēlo leģendu ar ugunsdzēsēju, utml. Parastā biļete – 7 eiro.

Interesanti, ka Trāķos ir tikai maksas stāvvietas. Ir uzstādīti apmaksas automāti, bet uz tiem nav rakstīts, cik tad īsti ir jāmaksā. No ķīniešiem noskaidroju, ka esot 1 eiro par stundu. Vietējie iedzīvotāji piekopj mazo uzņēmējdarbību, izīrējot savus pagalmus. Sarunāju ar vienu onkuli atstāt auto pie viņa par 2 eiro kaut uz visu dienu. Pretī pat saņēmu kvīti.

Mulsināja lielais viesnīcu un tūrismam paredzēto objektu skaits Druskininkos. Tā ir pavisam neliela pilsētiņa, kuras centru var izstaigāt pusstundā. Braucām tur akvaparka dēļ. Par to neko sliktu pateikt nevaru, bet nav ar ko salīdzināt, jo līdz šim tādos neesmu bijis. Redzēju arī bukletu ar nekustamā īpašuma cenām. Šķita ne zemākas kā Rīgā. 34 tūkstoši par neremontētu vienistabas dzīvoklīti daudzstāvenē (platība nebija norādīta) tādai pilsētiņai, kas mazāka par Tukumu un atrodas tālāk par 100 km no lielākajām pilsētām, man liekas daudz. Tikai vēlāk uzzināju, ka Druskininki ir sena, izslavēta Lietuvas kūrorta pilsēta.

Veikalos plastmasas pudelēm piemēro 10 centu depozīta naudu. Protams, braucot prom, es necentos visu izdzert un meklēt vietu, kur atgūt savus 10 centus par pudeli. Mums gan tādas savācās kādas 6. Starp citu, Lietuvas Rimi pieņem Latvijas Rimi kartes.

Lošu automātu salons
Gājējiem tur iet esot aizliegts
Bieži ap kokiem pilsētā bija šādas dekorācijas. Vai tā būtu putnu aizsardzība pret kaķiem?
Kad jūs Rīgā pēdējo reizi redzējāt taksofonu?

No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Pa labi un pa kreisi meža pīles. Pa vidu krīkļu mamma.
Krīkļu tēvs

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pie Kundziņsalas tilta.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Zivju gārnis

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas sliežu šķērsojums

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Bezceļš gājējiem Tvaika ielā

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Bija galva un izbija.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Dzelzceļa pārbrauktuve Ezera ielā.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

Ezera iela

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Mrs X.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Gaigalu mamma. Vēro mani un naski kustina pleznas, lai tiktu pēc iespējas tālāk no manis.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

Paugurknābja gulbis

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

No Emmas ielas varot tikt uz stadionu. Īsti nav skaidrs, uz ko attiecas paziņojums par privātīpašumu.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Emmas viesnīca
Žoga fragments

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Pensionāri baro pīles un gulbjus
Pretī vērojama Kundziņsala. Netālu atrodas Rīgas brīvostas kuģu piestātne.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Meža pīļu mamma

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Žogs Meldru ielā

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Vecmīlgrāvja kapi

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pie Vecāķu pludmales

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Jūra

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.

Piezīmes no Skotijas

Par Skotijā aizvadīto nedēļu tāds “klasisks” ceļojumu apraksts nesanāk, jo būtībā tā bija ciemošanās nevis ceļojums. Bet dažas piezīmes ir, bildes arī un padalīšos ar tām publiski.

Skotu ēkas pārsvarā ieturētas līdzīgā stilā un izskatās pelēcīgas. To celtniecībai mēdz izmantot prāvus akmeņus. Lielākās pilsētās kā Glāzgova vai Aberdīna vērojama lielāka dažādība arhitektūrā. Tik un tā Rīga šķiet daudz kontrastējošāka ar savām koka ēkām, jūgendstilu un moderniem klučiem.

Man liekas ļoti pelēki, bet kāds tur droši vien pamanīs vismaz 50 nokrāsas.
Visādu nokrāsu pelēkums

Glāzgovā var redzēt, ka daudzām ēkām pirmais stāvs atrodas tādā kā pagrabā. Tas atsauca atmiņā skolā mācīto, ka pirmo stāvu angliski saucot ground floor, otrais stāvs esot first floor un tā tālāk. Tikai tagad sapratu kādēļ mums tā toreiz teica.

Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk ground floor un augšējais - top floor.
Apakšējais tātad ir ground floor, tālāk first floor un augšējais – top floor.
Glāzgovas katedrāle
Glāzgovas katedrāle. Varbūt ne ļoti krāsaina, tomēr liela un iespaidīga.

Varu kļūdīties, bet bija sajūta, ka Skotijā ir mazas izredzes tikt apšmauktam veikalā, taksī vai tml. Piemēram, devu taksometra vadītājam 140 mārciņas un viņš pat nedomāja tās pārskaitīt. Vai arī baznīcā – ziedo naudiņu, paņem un aizdedzini svecīti. Neviens neskatīsies, cik daudz tu ziedosi un vai vispār ziedosi (vismaz nevienu ap stūri glūnam neredzēju). Toties Skotijā ir salīdzinoši dārgi taksometri, viesnīcas un pat suvenīri. Jaunas drēbes gan var atrast lētākas.

Kāpēc vajadzēja maksāt 140 mārciņas par taksometru? Pa ceļam uz lidostu saplīsa mašīna un bija palikuši vēl tikai kādi 130 km. Takša izsaukums no tuvākās pilsētas bija lētāk par jaunām aviobiļetēm, viesnīcu utml. izdevumiem.

Taksometrs, tik vecus gan sanāca redzēt reti.
Taksometrs, tik veci gan vērojami reti.

Skotijas lauku ainavas ir ļoti skaistas. Kalni, ezeri un pa kādai upei. Bieži manāmas pilis vai to paliekas. Ceļi salīdzinoši šauri un līkumoti. Tagad Shaun the sheep attēlotā vide ļoti atgādina Skotiju.

Ēciņa kalnā

Lohness ir milzīgs, 36 kilometrus garš ezers. Turklāt tas ir Kaledonijas kanāla sastāvdaļa. Šis kanāls savieno Skotijas kreiso un labo krastu, lai kuģiem nebūtu jāmēro garš apkārtceļš. Lohnesa ūdeņi ir duļķaini ar kūdru bagātās augsnes dēļ, tāpēc tur nemaz tik viegli nav kaut ko ieraudzīt. Liela ūdens dzīvnieka esamība Lohnesā tiek apšaubīta arī tādēļ, ka tur nav nemaz tik daudz ko ēst – ne augu, ne zivju. Pat vizuāli šķiet, ka ezeros ir neparasti maz pīļu un citu ūdens putnu.

Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.
Urquhart Castle Lohnesa krastā. Slavena, vēsturiski nozīmīga pils seno skotu kaujās.

Nesijas sakarā bieži esot gadījies apmēram šādi.

Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.
Kādam Nesija, kādam Phalacrocorax carbo jeb jūras krauklis.

Diezgan lielas cerības likām uz britu dabu, īpaši putniem. Vispirms ievērojām, ka ir daudz lauku baložu, varbūt pat tikpat daudz kā mājas baložu. Glāzgovas parkā bieži varēja manīt zaļžubītes, sarkanrīklītes, dadzīšus, žagatas, melnos un meža strazdus. Novērojām arī paceplīti, peļkājīti un vāveri. Laukos gar ceļiem bieži esot manāmi medību fazāni, bet tos mēs nepamanījām. Zaķus, kuri tur esot ļoti izplatīti, kārtīgi apskatījām tikai pirmspēdējā dienā.

Žagata
Ieraudzīju žagatas un labu brīdi nevarēju rimties tās fotografēt. Reti tās sanāk redzēt tik tuvu.
Zaķi
Četri zaķi

Daudzus novērojumus veicām Pīterhedā, kas ir neliela pilsētiņā pie Ziemeļu jūras. No kaijām atpazinām melnspārnu kaiju, sudrabkaiju, reņģu kaiju un lielo ķīri (pēc pārklasificēšanas gan vairs neesmu drošs, vai hroikocefālus var skaitīt pie kaijām). Vairāk laiku kaijām negribējām veltīt.

Laukos bieži redzējām peļu klijānus. Pie jūras redzējām arī roni, pļavas tilbīti, lielās pūkpīles, akmeņtārtiņus, garknābja gauras, meža zosis, pļavu čipsti, jūras kraukļus, melnās un pelēkās vārnas. Jūras žagatas mierīgi ganās ne tikai jūras malā, bet arī futbola laukumā un pat attālā lielveikala autostāvvietā. Pie Aberdīnas redzējām arī delfīnus.

Vispār botānikā neesmu spēcīgs, bet ievēroju arī daudzas savvaļā augošas narcises (ok, ja pavisam godīgi, tad sieva pateica priekšā, ka tur tādas ir).

Piemineklis ar reņģu kaiju
Piemineklis ar reņģu kaiju
Garknābja gaura
Garknābja gaura
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagatas jūras malā
Jūras žagata stāvvietā
Jūras žagata stāvvietā, labu gabalu no jūras
Ronis, kaija šo dikti mēģināja apcelt.
Ronis, kaija viņam pikēja pa galvu.
Delfīns. Nejautājiet kur priekša, kur aizmugure, pats nevaru saprast. Bet esmu priecīgs arī par šo vienīgo delfīna bildi, jo pie tās tikt nemaz nebija tik viegli.
Delfīns. Nezinu, kura priekša, kura aizmugure, varbūt tur redzami vairāki eksemplāri. Nav jau nemaz tik viegli šamos nobildēt.

Īpaši putniem bija veltītas divas ekskursijas. Pirmajā devāmies uz īpaši iekārtotu mājiņu, no kuras vērot dīķus. Ar binokli vien bez teleskopa vai kameras ar milzu objektīvu tur nebija daudz ko iesākt. Mājiņā bija uzstādīta tāfele ar šogad novērotajām putnu sugām. Skaitu nepiefiksēju, bet virs 100 bija noteikti.

Otrajā ekskursijā devāmies uz Bullers of Buchan ar domu pirmo reizi dzīvē redzēt tuklīšus. Ļoti skaisti, ļoti vējaini, tikai tuklīša neviena paša. Tā vietā bija daudz tievknābja kairu, kas gan arī nav slikti. Netālu ievēroju jūras kraukļu ligzdu, kuriem vējš uzpūtis cekulus un tāpat vien nofotografēju. Krietni vēlāk, Uģa Piterāna blogu lasot, pamanīju pieminētu cekulainos ūdeņus (jā, tā viņus sauc) un sapratu, ka esam redzējuši tieši šo sugu nevis ierastos jūras kraukļus. Ļoti patīkami.

Bullers of Buchan
Bullers of Buchan
Daudz, daudz tievknābja kairu
Daudz, daudz tievknābja kairu
Tievknābja kairas
Tievknābja kairas
Cekulainie ūdeņi
Cekulainie ūdeņi

Atradu jūras malā dzintaram līdzīgu elementu. Tā arī nesapratu, kas tas ir. Fosfors tā kā nevarētu būt, dzintars laikam arī nē. Google mani daudz izglītotāku šajos jautājumos nepadarīja.

Dzintars. Vai arī nē.
Dzintars?

Glāzgovā, īsinot laiku, iegriezāmies modernās mākslas muzejā. Izstaigājām kādus 4-5 stāvus, bet neko ļoti īpašu neredzējām. Varbūt pat kolorītākais bija jātnieks ar VLC emblēmiņu uz galvas muzeja priekšpusē.

Glāzgovas modernās mākslas muzejs
Glāzgovas modernās mākslas muzejs.
Drēbju veikals, sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Šī ir tikai maza daļiņa no tā visa.
Tas vairs nav muzejs, bet gan drēbju veikals. Tā sienas un skatlogi neticami bagātīgi dekorēti ar šujmašīnām. Nesaprotu, kur viņi ņēmuši tik daudz šujmašīnu. Šī ir tikai maza daļiņa no visām.
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?
Šadi Glāzgovas centrā meklē jaunos rekrūšus. Varbūt mums jāņem paraugs?

Tur uz vietas man radās grūti pamatojama sajūta, ka šejienieši ir tik ļoti iekšēji neatkarīgi, ka, ja vajadzēs, bez problēmām pasūtīs tālāk ne tikai Eiropas savienību, bet arī visu pasauli. Ne velti viņiem ir jūdzes, auto stūre labajā pusē, skotiem skotu mārciņas utt. Tajā pašā laikā daudz liekas intuitīvi saprotams, nav kultūršoka.

Burvīgs ielas nosaukums. Tādēļ vien varētu tur dzīvot.
Burvīgs ielas nosaukums. Man arī mazliet gribētos dzīvtos ielā ar tādu nosaukumu.
Lidmašīna
Mūsu transportlīdzeklis atpakaļceļā. Ārā ir jauks, silts, saulains. Pēc dažām stundām Rīgā bija tumšs, plus pieci grādi, lietains. Nezinu, vai tā ir tāda Ryanair politika vai stjuartu laipnība, bet tikām pārsēdināti tā, lai jaunākais pasažieris varētu izmantot papildus sēdvietu. Tā bija ne vien ērtāk jaunajai paaudzei un tās vecākiem, bet arī potenciālā blakussēdētāja nerviem un ausīm.

Gar Hapaka grāvi

Sestdien devos ekskursijā gar Hapaka grāvi. Maršruts bija stipri līdzīgs pirms pieciem gadiem aprakstītajam ceļojumam uz Bolderāju. Visu aprakstīt nav vērts, bet dažas piezīmes veikt gribu.

Brīvdienu trešais autobuss ir smirdīgāks par vidusmēra darbdienu piecpadsmito trolejbusu.

Putnu ļoti maz. Eksotiskākais novērojums bija žagata.

Žagata

Binokli stiept līdzi nebija vērts. Vienīgi, kad garām lidoja zvirbuļveidīgi putniņi, mēģināju noteikt, kas tie tādi ir. Izrādījās – lauku zvirbuļi.

Savdabīga, ļoti neliela ēciņa gandrīz blakus lidostai.

Ēciņa

Ēciņa

Uz žoga suns. Blakus aiz žoga bija arī īstie. Izklausījās visai apbēdināti, kad devos prom un nedevu vairs iemeslu riešanai.

Vārti

Suns

Tur, kur agrāk bija ceļš, tagad ir uzstumts stāvs, trīsmetrīgs kalns. Gājējiem apkārtceļš pa grāvi, mašīnām jāgriež riņķī.

Ceļš

Skats

Siltumtrases pārvads un skati no tā.

Siltumtrase

Industriāla teritorija

Sliedes

Tālāk ceļi pārrakti.

Ceļš

Rudenī ejot, nav jāpārvar ūdens lāmas. Devos pa mazāk civilizēto taku. Neomulīgi palika brīdī, kad vienubrīd dažus metrus tālāk sadzirdēju cilvēku balsis. Runātājus tā arī neieraudzīju.

Ceļš

Neesmu floras foto mīļotājs, bet tāds attēls 24.oktobrī tomēr ir mazliet īpašs.

Pienene

No tilta pār Hapaka grāvi ir palikuši vairs tikai daži balsti ļoti sliktā stāvoklī. Tas būtu jābūvē pilnīgi no jauna, bet diez vai to kāds jelkad darīs.

Mazdārziņu teritorija caurmērā izskatās vēl bēdīgāk nekā agrāk. Daudz nosvilinātu dārza būdiņu. Vietām drupas vien, pa tām dzīvojas tantes un meklē ko noderīgu. Turpat sastapu arī suņu trijotni, kas riedama devās man pretī. Nepatīkami, bet saglabāju mieru un lēni gāju pretī. Pēc brīža viens no viņiem jau priecājās, ka ticis paglaudīts.

Dārziņi

Dārziņi

Ir arī vietējais ielu tīkls.

Pils iela

Jeruzalemes iela

Latvijas dzelzceļš ir uzbēris jaunu dambi pāri Hapaka grāvim. Visai liela daļa dārziņu līdz ar to nošķūrēta. Balticmaps-ā jaunais pārvads vēl nav iezīmēts. Jādomā, tas veidots ar mērķi novadīt vilcienus no Iļģuciema puses uz Krievu salu pa taisno bez vajadzības iebraukt Bolderājā.

Hapaka grāvis

Sliežu pārvads

Barselona II

Barselona I

Ceturtajā dienā bija doma par baziliku, bet nevarējām vairs paspēt nopirkt biļetes. Tad nu devāmies uz akvāriju. Drusku bažījāmies, ka jaunākajai paaudzei zivis absolūti neinteresēs, bet izrādījās tieši otrādi. Patīkami pavadījām laiku, apskatot haizivis, astoņkājus, jūras zirdziņus, klaunzivis, zušus un vēl visu ko.

Zebras lielspurzivs
Zebras lielspurzivis
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Interesanti, kā es tās zivis caur stiklu varētu pabarot?
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Šī zivtiņa protot uzpūsties un izplest adatas. Tā arī nesagaidījām
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts
Par vēdera kutināšanu nekas nebija teikts

Rajonā netālu no akvārija, bija sapulcētas dažādas administratīvas ēkas, praktiski visas greznas un iespaidīgas.

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā
Viena no retajām vietām, kur redzējām Spānijas karogu

Turpat blakus bija arī iespaidīgs piemineklis Kristoferam Kolumbam. Pie tā daudz tirgotāju – imigrantu, izklājuši savas preces uz palagiem – suvenīrus, lakatus, mobilo tālruņu vāciņus un līdzīgus niekus. Vēl mazliet nostāk policisti. Acīmredzot, viņiem vai nu nav pienākuma nelegālos tirgotājus izgaiņāt, vai arī tie tur tiešām drīkst tirgoties.

Kolumbs
Kolumbs

Botāniskajā dārzā neiegriezāmies, jo tas atradās pamatīgā pakalnā, kas nozīmētu daudz trepju. Gājām tam apkārt un pa kalnainām ielām nonācām pie lielas strūklakas un mākslas muzeja. Lūk, šie objekti bija tik tiešām iespaidīgi. Strūklaku iesaka apmeklēt tumšajā diennakts laikā, bet tas mums bija pārāk sarežģīti paveicams.

Mākslas muzejs

Strūklaka

Sākotnēji uzkāpu augšā pie muzeja viens. Pamanīju netālu sievietes ar bērnu ratiņiem un gāju jautāt, kā tad viņas te tikušas. Izrādās, lietojot eskalatoru, kas nemaz neesot grūti. OK, ja jau viņas varēja, tad jau mēs arī, un iemācījāmies braukāt pa eskalatoru ar ratiem. Bērnu gan drošības dēļ turējām rokās.

Nedaudz tālāk ievērojām no ārpuses ļoti izskatīgu arēnu. Tajā brīdī domāju, ka tas ir futbola stadions. Izrādījās, ka tā ir bijusī vēršu cīņu arēna, kurā pa laikam tikuši rīkoti arī citi pasākumi. Tagad arēna kļuvusi par lielu iepirkšanās centru.

Arēna

Šajā dienā bijām redzējuši daudz ko skaistu, kas ikdienas nogurumam piešķīra citu jēgu.

Piektajai dienai mums bija biļetes uz La Sagrada Familia baziliku un devāmies turp. Tā kā bijām ar mazu bērnu, mūs ielaida iekšā pirms biļetē norādītā laika un bez rindas. Bazilika vēl nav pabeigta un plānots, ka darbi tiks pabeigti apmēram 2026. – 2028. gadā. Jau tās ārpuse ir neparasta, bet iekšpuse varbūt pat vēl vairāk. Slavenais Gaudi bazilikas projektu saņēma jau iesāktu, cik varēja spriest, visai tradicionāla izskata. Projekts tika pārskatīts un ļoti radikāli pārveidots. Tur, kur agrāk bija iecerētas tradicionālas ciku cakas, Gaudi ielika salīdzinoši vienkāršākas formas, piemēram, paraboloīdus, relatīvi mazāk izgreznotas kolonnas, kas atgādina kokus utt. Kopējais iespaids ir grandiozs. Bildēs to plašuma un diženuma sajūtu ielikt nevar. Pabeigta bazilika būs vēl interesantāka, tāpēc nākošo apmeklējumu jāieplāno pēc kādiem 15 gadiem. Torņos augšā diemžēl nelaida spēcīgā vēja dēļ. Arī ar ratiem torņos tikt nevar, kādam ar tiem būtu jāpaliek lejā.

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sagrada Familia

Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Fasāde bagāta ar detaļām, ilgi var pētīt
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda
Bet pirmajam autoram iecere bija šāda

Sekojošajā pastaigā pa centru iegriezāmies no ārpuses ne īpaši krāšņā baznīcā. Iekšpusē trūka daudzu svētbilžu pie sienām vietās, kur tās īpaši paredzētas. Vietām plaisas, krāsa lobās nost. Bet tik un tā ļoti skaista un netipiski gaiša, salīdzinot ar pārējām mūsu apmeklētajām baznīcām. Bez mums tajā bija vēl tikai pāris cilvēku. Grūti pateikt kāpēc, bet iekšēji tā aizkustināja vairāk par citām redzētajām.

Església de Sant Agustí Nou

Vēlāk painteresējos par baznīcas vēsturi. Tā uzcelta 1750. gadā un celta augustīniešu vajadzībām. 1808. gadā franču okupācijas laikā tā lietota armijas vajadzībām. 1835. gadā izcēlās ugunsgrēks, kas nopostīja klostera ēkas. Baznīca no tā laika kalpo vietējās draudzes vajadzībām. 1936. gadā tā tika izlaupīta un atkal aizdedzināta. Baznīcas fasāde tā arī nekad nav tikusi pabeigta. Kā to sauc latviski, nezinu, bet katalāņu valodā to dēvē par Església de Sant Agustí Nou.

Nākošā ēka, kurā iegriezāmies, bija izstāžu zāle. Izskatījās, ka tā agrāk bijusi baznīca. Vēlāk uzzināju, ka ēka agrāk kalpojusi par slimnīcas kapellu. Izstāde nebija liela, toties interesanta. Tās tēma bija pusaudžu meiteņu “guļamistabas” jaunrade. Ar guļamistabu jāsaprot tas, kas radīts sev pašai bez nodoma to rādīt vēl kādam. Pārsvarā tās ir dienasgrāmatas, dažādi zīmējumi. Šī tēma esot salīdzinoši maz pētīta. Bija žēl, ka nemaz neprotu katalāņu valodu, bet tāpat skaisti.

Sesto dienu veltījām atpūtai Kaleljā. Aizstaigājām uz vietējo parku, kurš izrādījās kalnains, ne īpaši kopts un maz apmeklēts. Toties kartē bija atzīmēts, ka blakus ir ezers. Savas minūtes 30 veltījām, lai nonāktu līdz tam. Pa taisno nevarējām, jo ar ratiem doties pa trepēm pāri kalnam nevēlējāmies. Gājām apkārt un galā piedzīvojām nepatīkamu mulsuma brīdi. Ezers izrādījās liela autostāvvieta. Kartē tā nudien izskatījās pēc ezera – līdzīgā krāsā, blakus parkam un tādas apaļīgas formas.

Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Kalelja ir neliela, glīta mazpilsētiņa
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Tajā mīt talantīgi botāniķi
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri
Ar šādiem čukčukiem cītīgi pārvietojās pensionāri

Devāmies uz jūru. Pludmale tīra, skaista. Aug palmas.

Pludmale

Pludmale

Neparastas bija smiltis – drīzāk tādi kā mazītiņi olīši. Tādi, ka, paņemot saujiņu plaukstā, ātri vien visus var saskaitīt.

Smiltiņas

Jūrā ūdens silts, sāļāks nekā Baltijas jūrā un var kost acīs. Ļoti ātri paliek dziļš, turklāt ir pamatīgi viļņi. Vienubrīd, kad nebijām gana modri, nekrietns vilnis mūs izsvieda krastā, kas, ņemot vērā rupjās smiltis, nebija pārāk patīkami. Vēlāk atklājām, ka pa jūru var itin komfortabli dzīvoties drusku dziļāk, kur vēl nav izveidojušies lielie viļņi.

Pie jūras pavadījām gandrīz visu atlikušo dienu un laicīgi varējām doties uz vakariņām. Tur novērojām, kā pensionāri pirms vakariņām masveidā pulcējas pie telpas, kurā tika klāti vakariņu galdi, turklāt tādā skaitā, ka bijām spiesti nākt vēlāk. Tas mazliet atgādināja zvērus zooloģiskajā dārzā, kas spiežas pie krātiņa durvīm, kad viņi pamana kopēju ar ēdiena trauku.

Septītajai dienai īsti nebija plāna. Tad nu ņēmu informācijas centrā iedoto karti un izdomājām maršrutu, kurā iekļaut lielāko daļu tur iezīmēto un vēl neredzēto objektu. Sanāca interesanti.

Slimnīca

Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Vispirms aplūkojām vecu, ļoti glītu slimnīcas kompleksu.
Tad - vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Tad – vairs nelietotu vēršu cīņu arēnu.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.
Pēc tam devāmies pie Torre Agbar debesskrāpja, kuru, pirms uzzinājām tā nosaukumu, dēvējām par pipsi.

Mazlietiņ pagrozījāmies blakus esošajā lielajā iepirkšanās centrā un secinājām, ka tur var nopirkt visādas interesantas rotaļlietas, kādu nav Latvijā. Citi veikali mūs nevilināja. Pavisam netālu atradās liels tirgus. Sortiments līdzīgs Latgalītei, tikai daudz plašāks, trijos stāvos un cenas ļoti pievilcīgas.

Tirgus
Tirgus
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.
Visbeidzot aizgājām līdz piekrastei, kur bija vējains, daudz cilvēku, bet kopumā skaisti.

Atpakaļceļā iegriezos vecā, bet joprojām lietotā dzelzceļa stacijā ar kādiem 20 peroniem. Centrālā stacija gan skaitās cita, daudz jaunāka un klucīgāka par šo.

Stacija
Stacija
Stacija
Stacija

Braucienu vilcienā mazliet pabojāja mežonīgi skaļa padsmitnieku varza, kura bez kliegšanas un ārdīšanās, cik varēju redzēt, vienubrīd nodarbojās arī ar līdzbraucošās meitenes somiņas satura izkratīšanu uz vagona grīdas. Nekāda būtiska pretreakcija no pasažieriem nesekoja. Droši vien tādēļ, ka gandrīz visi bija tūristi. Mūsu jaunā paaudze uz pusaudžiem reaģēja visai nervozi un tā kā ar ratiem uz citu vagonu pārcelties bija diezgan sarežģīti, meitenes pārcēlās uz citu vagonu bez manis.

Prombraukšanas dienā centāmies atrast pirmo slēpni Katalonijā, bet nesekmīgi. Daudz laika tam neveltījām, jo gribējām vēl iegriezties dabas muzejā. Tajā bija daudz visādu fosiliju, filmiņas par zemeslodes izveidošanos, visvisādi ieži un izbāzeņi. Kopumā diezgan interesanti, bet ne jaunajai paaudzei. Turklāt laika mums nebija īpaši daudz.

Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Izbijis kustonītis pie 20 metriem
Trilobīti
Trilobīti

Pusdienas ieturējām pie ķīniešiem, kuri spāniski / kataloniski prata daudz labāk nekā angliski. Vispār ķīnieši / aziāti apkalpojošajā sfērā bija sastopami tik ļoti bieži, ka nav skaidrs, kā pilsēta agrāk bez viņiem iztikusi. Par ēšanu runājot, jāatzīmē garšīgā aukstā tomātu zupa gazpacho. Alus, cik tika nomēģināts, likās tāds konservatīvs. Labs, bet nekas īpašs. Daudz vairāk man pie sirds gāja citronu granita.

Tālākajā ceļā nekas ļoti īpašs neatgadījās, ja nu vienīgi atpakaļceļā pagadījās tik neparasti neaudzināts un nepieskatīts ~3 gadnieks, ka pacelšanās / nolaišanās laikā rāpoja pa grīdu, mētājās ar visu ko, tai skaitā iemeta mūsu guļošajai meitai ar karoti, bieži skraidīja apkārt un galu galā nebūtu bijis liels zaudējums viņu izsviest laukā ar visu māti vai vismaz iespundēt uz trim stundām atejā.

Meita izskatījās ļoti priecīga, atgriezusies mājās. Mēs jau arī nebēdājāmies.

No redzētajiem putniem vienīgie, kurus Latvijā tiešām nevar pamanīt, bija papagaiļi. Vienuviet redzējām tos barojamies tikpat droši kā baložus.

Papagaiļi

Pārējie putni – viena baltā cielava, lopu gārnis, mājas baloži, daudz gredzenūbeļu, žagatas, kaijas (droši vien vidusjūras, kas gan arī nav Latvijā, bet sevišķi nepētījām), lielie ķīri, mājas zvirbuļi, daži jūras kraukļi, pāris mājas strazdu, kovārņi, meža pīles, (parka) zosis, dadzīši, dažas lielās zīlītes un pāris lauku baložu. Nebija vārnu. Bija arī viens pelēks putniņš ar melnu galvu, lēkāja kā zīlīte pa koka zariem. Vispār, lai arī Collin’s a noteicēja putnu secībā orientējos diezgan labi, nebiju ievērojis, kur ir papagaiļi. Izrādās – beigās, introducētajās sugās un mūsu novērotie bijuši mūku papagaiļi (Myiopsitta monachus).

Gredzenūbele
Gredzenūbele
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Papagailis ar medaļu. Tādi bija vairāki
Purva zīlīte?
Purva zīlīte?
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis
Latvijā praktiski nesastopamais lopu gārnis

Tāds, lūk, ceļojums. Šis tas palika nerealizēts, piemēram, neaizbraucām uz klosteriem kalnos un izklaides parku. Varbūt varēja būt mazliet vairāk bilžu, bet populārākajiem tūrisma objektiem internetā var atrast daudz labākas bildes nekā man tās būtu šajos apstākļos iznākušas.

Barselona I

Viss iesākās ar to, ka laimēju apaļu naudas summu ceļojumam. Apmaksai vajadzēja notikt caur aģentūru. Pieredzes ar ceļojumu aģentūrām nebija ne man, ne sievai, vienmēr līdz šim visu saplānojām un rezervējām paši. Laiks visu saplānot it kā bija, bet novilkām garumā un pēdējā brīdī sanāca sasteigti un mazliet… tā kā sanāca. Būtisks nezināmais faktors, kas ietekmēja procesa plānošanu, bija līdzi ņemamā 11 mēnešus jaunā atvase.

Ceļā uz lidostu tika secināts, ka izsitumi uz jaunatnes muguras, drusku arī uz kājām, rokām, sejas tomēr būs nekas cits kā vējbakas. Vēl tikai dienu iepriekš es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā ir parasta alerģija. Droši vien prātīgākais un apzinīgākais būtu bijis nekur nelidot. Jūs taču tā darītu, vai ne? Starp citu, krietni vēlāk, veicot analīzes, uzzinājām, ka tās tomēr nav bijušas vējbakas.

Uzzinājām, ka pasažieriem ar zīdaiņiem pienākas vieta prioritārajā rindā. Sīkums, bet patīkami. Tā vismaz ir Wizzair. Uzzinājām arī, ka bērnu ratus iekrauj pie reizes ar iekāpšanu lidmašīnā, kā arī, ka tos saņem nevis kopā ar standarta bagāžu, bet gan pa atsevišķu bagāžas lentu.

Būtībā visa pirmā diena aizritēja ceļā. Viesnīca atradās atsevišķā kūrortpilsētiņā kādas stundas piecpadsmit brauciena ar vilcienu attālumā no Barselonas centra. Vēl kāda pusstundiņa no lidostas, transportu gaidīšana un ceļš no stacijas uz viesnīcu 15 minūtes.

Viens no pirmajiem skatiem pa logu uz kādu dzīvojamo ēku man lika pasmaidīt un teikt – re kur Katalonijas karogs logā. Un tad vēl, un vēl, un tālāk vairs nebija nekādas jēgas to īpaši teikt. Reta bija tā dzīvojamā ēka, kurai kādā no logiem nebūtu izkārts Katalonijas karogs. Lūk, skaisti.

Katalonijas karogs

Calella’s Maritim-s bija mūsu ceļojuma vislielākā neveiksme, tāpēc arī gribu pie tā pakavēties mazliet vairāk. Tātad, ja vēlējāmies tikt uz Barselonu, nācās ceļam veltīt 3.5 – 4 stundas dienā. Un tā veselu nedēļu. Lieliem cilvēkiem šis process nav nekāds patīkamais, tomēr vieglāk izturams nekā nesen stāvēt iemācījušamies bērniņam. Situācijas smagumu mazināja apkārt esošo cilvēku attieksme. Bērns – tas nozīmē, ka viņam var pamāt, pasmaidīt, paplaukšķināt, pabolīt acis, parādīt mēli vai pasveicināt. Mums pašiem bija interesanti gan skatīties meitas reakciju, gan uz apkārtējo izdarībām. Laipni pret viņu bija daudzi cilvēki – gan sievietes, gan vīrieši, gan bērni.

Maritimā pārsvarā mitinājās vācu pensionāri un dažāda vecuma krievi. Mēbeles šķita saglabājušās no deviņdesmitajiem. Bezvadu internets vispār bija, bet tik lēns un nestabils, ka lietojām to tikai pašam nepieciešamākajam. Istabiņā televizors un ledusskapītis pieejams tikai, iemaksājot depozītu reģistratūrā (un varbūt vēl kādu īres maksu, bet mūs tas neinteresēja). Krāna ūdens bija ar jūtamu hlora aromātu, bet tāds pats bija arī Kaleljas publiskajā ūdens krānā. Pagultes neslaucītas. Bijām rēķinājušies ar bērnu gultiņu, bet tā varbūt pagaisa klusajos telefonos starp mums, aģentūru un viesnīcu. Vēl tur bija divi nesinhronizēti, nelieli, lēni un līdz ar to parasti arī pilni lifti. Man tos gaidīt parasti bija slinkums un soļoju pa kāpnēm, bet, ja bijām ar bērnu ratiem, tad nācās vien pagaidīt. Tādas iespējas kā baseini iekšā un ārā un spa ar solāriju vai bārs mūs neinteresēja. Varējām klausīties dažādus trokšņus no kaimiņiem un sestdienas ballīti pirmajā stāvā arī caur aizvērtām lodžijas durvīm.

No fasādes puses nekādas vainas
No fasādes puses nekādas vainas

Ievērojamākie viesnīcas plusi mums šķita brokastis un vakariņas. Mūsu reģistrācijas kartītē tās bija norādītas šādi: Desa 07:30-10:00, Cena 19:00-21:15.

Par ēdieniem izteikties negribu, jo man ir pārāk savdabīga personīgā ēdienkarte. Liela vilšanās bija, ka sulu vietā bija pieejami visai nebaudāmi sulu dzērieni, laikam vislētākie iespējamie. Toties vakariņās ar dzeršanu sanāca vēl lielāks pārsteigums. Tu, cilvēks, atnāc paēst vakariņas, maku atstājis istabiņā, jo par visu taču samaksāts. Tad tu ievēro, ka kafijas, sulu automātu nav un vispār nevar redzēt neko dzeramu. Tante oficiante uz jautājumu, vai var dabūt kaut ko padzerties arī ja samaksāt šobrīd nevari, paziņo “no money – no party” un pieprasa dokumentālus pierādījumus (bet maks taču numuriņā) tavām tiesībām uz vakariņām kā tādām.

Jaunatnes vajadzībām mums katru vakaru vajadzēja karstu, uzvārītu ūdeni. Virtuvē apgalvoja, ka viņiem tāda neesot un maksimālais, ko viņi var darīt, ir mūsu pašu ūdeni uzsildīt viņu mikroviļņu krāsni. Bārā katru otro vakaru strādājošais bārmenis saprata, ko gribam un piešķīra ūdeni bez diskusijām. Bet tas bārmenis, kurš strādāja katru pirmo vakaru laikam ne īpaši spēja un gribēja mūs saprast, jo neko vairāk par siltu krāna ūdeni no viņa dabūt nevarējām.

Vēl tur baseinā nedrīkstot peldēt īpaši vasarasraibumaini cilvēki, bet tas uz mums neattiecās.

Neko nedrīkst

Nu, ko lai vēl saka. Mēs šogad palikām viesnīcās / viesu mājiņās arī Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī. Ja šis maritims ir trīszvaigžņu viesnīca, tad Latvijas nezvaigžņotie numuri ir vismaz 7-8 zvaigznes vērti. Būs mums mācība nākotnei.

 

Pirmo nakti jaunatnes dēļ gulējām ļoti maz. Mierīgāka viņa kļuva vienīgi, kad sapūtām viņas pumpas ar speciālu pret-vējbaku līdzekli. Tas līdzēja uz pāris stundām un tad atkal viss no gala.

Otrajā ceļojuma dienā tādi mazliet apguruši staigājām pa centru un “vispārīgi” iepazināmies ar pilsētu. Radās iespaids, ka ir šis tas glīts un skaists un ir daudz tūristu. Secinājām arī, ka publiskas tualetes atrast ir vēl grūtāk nekā Rīgā savulaik. Droši vien tiek sagaidīts, ka dārgais pilsētas viesis ar savām vajadzībām iegriezīsies kādā no restorāniem vai tml. iestādēm.

Visai glīts parciņš
Visai glīts parciņš
Tipiska aina - tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Tipiska aina – tūristi bildējas pie glītiem objektiem
Vietējais parka iemītnieks
Vietējais parka iemītnieks
Triumfa arka
Triumfa arka
Parasta vecpilsētas iela
Parasta vecpilsētas iela
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Visai bieži bija sastopamas glītas cilvēku dzirdinātavas
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Paskatoties uz augšu, bieži varēja redzēt interesantus izvirzījumus, kuri bija attēloti kā teiksmaini tēli, dzīvnieki, cilvēki utml.
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Barselonas katedrāle. Uz to bija liela rinda. Bildēt tādas milzu celtnes, ja nav kur atkāpties, nav tas pateicīgākais uzdevums
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Kādam tajā dzīvoklī ir zaļi īkšķīši
Veikals ar spalvainu pārdevēju
Veikals ar spalvainu pārdevēju

Lai tiktu uz vakariņām, no Barselonas nācās izbraukt vēlākais 19-os. Situāciju sarežģīja regulāras nedienas ar metro un vilcieniem. Cik nācies ārzemēs ar tiem braukāt, pēc vienas, maksimums divām dienām par pārvietošanos ar metro vairs nav jādomā un viss notiek kaut kā automātiski. Diemžēl ne Barselonā.

Mēs no sākuma pat neaptvērām, cik ļoti mums paveicās ar pirmajiem diviem vilcieniem. Jo tajos bija gan elektroniskie displeji ar 7 nākošajām pieturām, gan kartes ar maršrutu vagonā. Turpmākās nedēļas laikā tādu vilcienu sastapām vēl tikai vienu vai varbūt divas reizes. Toties gadījās vilcieni ar pilnīgi nefunkcionējošiem pieturu displejiem un bez maršruta kartes.

Jo vairāk zonas ar vilcienu šķērso, jo dārgāka biļete jāpērk. Tas ir, pašam kaut kur metro stacijā jāatrod vilciena maršruta karte, jāizpēta, cik zonas tu šķērso un jānopērk biļete. Neesmu pārliecināts, ka pilnīgi pareizi ievērojām zonu šķērsošanas principus, bet tas arī vairs nav svarīgi. Biļeti vēlams pirkt 10 braucieniem uzreiz, jo citādi ir pārlieku neizdevīgi. Teorētiski braucienu atlikumu biļetē rāda pie validācijas līdzīgi etalonam, bet praktiski parasti nē. Vai nu skaiti līdzi, vai gaidi pārsteigumu.

Reizēm, dodoties laukā no stacijas vajadzēja papildus reizi ielaist biļeti aparātā, citādi netiki laukā. Pirmo reizi kas tāds gadījās kādā trešajā vai ceturtajā dienā un bija lieli brīnumi.

Tagad iedomājamies, ka mums nav ne jausmas par pieturām, latviski neprotam, bet vajag aizbraukt līdz Lilastei. Ļaujam iekšālaidējkastei noraut braucienu, aizejam uz peronu un secinām, ka tajā nevienas kartes ar maršrutiem nav. Ir plāksnītes ar rakstītiem virzieniem Ogre un Zvejniekciems. Savukārt tablo rāda vilcienus ar galapunktiem Salaspils, Saulkrasti un Carnikava. Ja arī tu noproti virzienu, tad kā tu vari zināt, ka vilciens līdz Lilastei aizvilksies un neapstāsies ātrāk? Vietējie angliski māk draņķīgi un līdz ar to tādas īstas ticības viņu sniegtajam padomam nav.

Metro
Metro

Vēl daudz interesantu brīžu sagādāja pārsēšanās no metro uz vilcienu un otrādi. Tā kā biļete ir tā pati gan metro, gan vilcieniem, mēs tos sākumā jaucām. Pirmkārt, bieži jāstaipās apkārt ar pasmagajiem bērnu ratiem, jo lifti parasti it kā ir, bet reizēm tie vai nu nav atrodami, vai arī ved velns viņu zina kur, bet tikai ne tur kur vajag. Turklāt ar ekskusijām nevar aizrauties, jo katra biļeškontrolvārtu šķērsošana sit pa kabatu. Turklāt jo lielāka stacija, jo lielāka čakarēšanās. Tu, teiksim, vēlies no metro pārsēsties uz vilcienu. Labi, tu pajautā kādam angliski drusku protošam darbiniekam, kur var atrast vilcienus, dodies vajadzīgajā virzienā un secini, ka tur ir visvisādi maršruti, tikai ne tie, kurus tev vajag. Tad tu pieņem, ka tie droši vien ir kaut kādi pavisam citi vilcieni, riņķo pa diezgan apjomīgo staciju, palēnām kļūsti aizvien ērcīgāks un niknāks, stumjot / stiepjot ratus ar bērneli, kurš nebūt negrib tajos rātni sēdēt, līdz pēc ~15 minūšu čakarēšanās pilnīgi nejauši pamani kaut kur stūrītī nelielu tablo ar tevi interesējošo vilcienu atiešanas laikiem un peronu numuriem.

Vai arī – tu atbrauc ar metro uz staciju, kur var pārsēsties vilcienā uz lidostu. Laiks it kā ir ar rezervīti, bet tiešām nav vēlmes atkal piedzīvot visādus pārsteigumus. Tad tu meklē norādi uz vilcienu peronu, bet nav nekur tādas. Metro darbinieku arī tuvumā nav. Tikai, kad esi jau uzstiepies ar visiem ratiem augšā uz ielas, tu nejauši pamani stacijas karti, no kuras uzzini, ka līdz vilcienu peroniem jāpaiet pa ielām vēl tikai trīs ar pusi kvartālus. Bet stacijas nosaukums tas pats gan te, gan tur.

Vai arī – tu gribi beidzot normāli pagūt uz savām vakariņām, aizbrauc uz metro staciju un ar ratiem nobrauc lejā. Tad tu secini, ka vilcienu peronu tur nav. Laipni cilvēki paskaidro, ka ieeja vilcienu peronos ir atpakaļ augšā, tikai mazliet citur, mēs noteikti ieraudzīšot. Uzbraucam augšā, pariņķojam apkārt, neko nepamanām. Kļūstam aizvien piktāki, jo noprotam, ka atkal uz vakariņām nāksies joņot, turklāt labākajā gadījumā. Jautājam palīdzību tuvākajā aptiekā. Tur mums laipni paskaidro, aiz kuriem stūriem pareizā ieeja meklējama, kas nebūt nav blakus metro ieejai un nav pat redzama no turienes. Bet nosaukums stacijām atkal viens un tas pats.

Vēl gadījās braukt vagonā bez kondicioniera. Ārā silts vakars 23-25 grādi, bet vagonā Taškenta. Pieaugušie var paciesties, bet jaunā paaudze nav tik samiernieciski noskaņota.

Vēl izrādījās, ka Barselonas apkaimē ir normāla prakse iekāpt vilcienā vienam vai diviem vīriem ar pārvietojamo skaņu aparatūru, uzgriezt labi skaļi pavadījumu mp3 formātā un dziedāt karaoki, ko reizēm pavadīja ar ģitāru vai akordeonu. Vīri mainījās, bet dziesmas palika tās pašas. Spānisko / katalonisko dziesmu dziedāja skaisti, anglisko – visai nebaudāmi. Pēc tam visi tika aicināti mest monētas krūzītē. Vai bērt saksofonā. Jo ceļā uz lidostu gadījās saksofonists ar kontrabasistu un pat citu repertuāru, kurš gan man nepatika. Laimīgā kārtā ne reizi muzikanti negadījās laikā, kad jaunā paaudze ratos pieņēma diendusu.

Muzikants
Muzikants

No novērotajiem cilvēkiem, šķiet, lielākā daļa bija tūristi. Salīdzinot ar Romu, bija daudz mazāk Austrumu un Āfrikas imigrantu, varbūt vienīgi izņemot ķīniešus.

Ēkas nešķita tik dažādas kā Rīgā. Likās, ka dominē tāds “parastās” dzīvojamās mājas tips. Tālāk no centra bija arī kas mazliet līdzīgs pad.laiku sērijveida ēkām tikai ne tādā vienādībā un puduros kā Purvciemā vai Pļavniekos. Bija arī interesantas augstceltnes un dažādi izdekorētas vecākas ēkas.

Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Tipiskas Barselonas dzīvojamās ēkas
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga
Divas desmitstāvu ēkas, pie kurām ļoti neparastā kārtā nav neviena Katalonijas karoga

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Ēka Barselonā

Barselonas galvenā slavenība ir arhitekts Antoni Gaudí i Cornet. Kā informācijas centrā apgalvoja, tādas ēkas kā viņam, nav nekur citur pasaulē. Droši vien tā arī ir. Pirmās šī arhitekta ēkas, kuras redzēju, bija nenoliedzami atšķirīgas no citām, tomēr mani īpaši neuzrunāja. Vienā no ēkām varēja tikt arī iekšā par 20 un vēl mazliet ērikiem. Kad jautāju, ko tur tādu var redzēt, iekšālaidējmeitene īsti nemācēja atbildēt un gājām tālāk.

Gaudi ēka

Gaudi ēka

Velosipēdistiem bieži vien ir savas joslas. Pa trotuāru tie praktiski nebrauc un nav jau arī tādas nepieciešamības. Uz aci gan nešķita, ka viņu būtu īpaši daudz. Ielas pārsvarā platas, gadās arī pa četrām joslām vienā virzienā. Atšķirībā no Itālijas nav nemitīgas taurēšanas un daudz mazāk trokšņainu motorolleru. Trotuāriem krustojumos apmales vienmēr gludi nolaistas līdz brauktuves līmenim, kas, stumjot ratus, ir ļoti patīkami.

Par subjektīvajām sajūtām runājot, gluži lieliski nejutāmies. Maz gulēts, daudz laika un uzmanības jāvelta meitai un redzēts kopumā – nu tā, pamaz. Īpaši tā sajūta, ka ar viesnīcu ir aizšauts galīgi garām.

Trešajā dienā kā mērķi nospraudām vienu no Barselonas “jāredz” objektiem – Gueļa parku, kur pielicis roku arī pats slavenais Gaudi. Ar metro aizbraucām līdz tuvējai apkārtnei un devāmies vajadzīgajā virzienā. Ieraudzījām pamatīgu pakalnu. Jaunā paaudze tikko ratos bija aizmigusi, bet mums priekšā trepes, trepes, trepes… Un eskalatori, bet tiem pielietojumu mūsu vajadzībām nesaskatījām.

Ceļš augšup

Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju
Skats no viena un tā paša punkta uz augšu un uz leju

Ne jau tādēļ mēs tur braucām, lai grūtību ceļā padotos. Stiepu vien ratus ar visu jaunatni augšā. Bija ko iesvīst. Apskatījām kalna galā esošo krustu un skatu no tā, imigrantus – suvenīru tirgotājus un pašus suvenīrus, kā arī parciņu. Īsti nevarējām saprast, kur jāiet, bet daudz variantu nemaz nebija. Ievērojām, ka mūsu lietotajā maps.me aplikācijā ir iezīmētes kāpnes, no kurām tagad maksimāli mēģinājām izvairīties.

Uzgājām Gaudi māju – muzeju un intereses pēc iegriezāmies tajā. Uzzinājām, ka cilvēks bijis ne tikai arhitekts, bet aizrāvies arī ar mēbeļu zīmēšanu sevis projektētajām ēkām, bijis ar spēcīgu raksturu, vienkāršs un dievbijīgs. Gueļa kalnu esot bijis plānots apbūvēt ar vismaz pārdesmit Gaudi projektētām ēkām un pārdot kā ekskluzīvas dzīvojamās mājas, bet realizētas tikai dažas.

Tādā pavēlā pēcpusdienā mēs beidzot sasniedzām mūsu mērķi – Gueļa parku. Uzzinājām, ka biļetes uz to esot izpirktas un, ja nu ļoti tomēr vēlamies tikt iekšā, tad nāksies gaidīt vēl vismaz 3-4 stundas. To mēs darīt negribējām un devāmies prom. Tad arī secinājām, ka uz Gueļa parku vajadzēja doties no otras puses, jo nebija vairs kāpņu.

Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Šo varējām apskatīt tikai no ārpuses
Ēka kalnā
Ēka kalnā
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju
Iela kalna vidū ar vietējo veģetāciju

Atpakaļceļā gājām garām Sagrada Familia bazilikai. Tuvumā no ārpuses visai iespaidīga. Noskaidrojām, ka, ja gribam tikt tajā iekšā, biļetes vēlams laicīgi nopirkt internetā un atrādīt no mobilā telefona. Teica, ka uz nākošo dienu nopirkt biļetes nevarot, bet tā gan izrādījās nepatiesība.

Sagrada Familia

Sagrada Familia
Sagrada Familia

Sagrada Familia

Sevišķi gaišas sajūtas arī šajā dienā netika gūtas. Bet, par laimi, visas turpmākās dienas izdevās daudz labāk. Par tām nākošajā reizē.

Ceļojums uz Voleriem

Svētdienas rīts iesākās 6:54. Putnu apguves un ligzdojošo putnu atlanta datu papildināšanas nolūkos devos uz Matīsa kapiem. Gāja interesanti, bet šoreiz ne par to. Kad pēc vairākām stundām plānoju savu dienas individuālo ekskursiju, ar putniem to primāri negribēju saistīt. Ar cilvēkiem vēl jo mazāk. Pēc ilgām pārdomām izlēmu aizbraukt līdz Iļģuciemam, tad doties uz Voleriem, tad atpakaļ uz Iļģuciemu gar Hapaka grāvi.

 

Deglava ielas pusnojauktā māja. Tādā stāvoklī tā atrodas jau kādas pāris nedēļas. Kad vēl mācījos skolā, tur bija pārtikas veikals, pat diezgan labs. Agrāk ēka izskatījās šādi.

Deglava iela 4

Pie baznīcas novietots lērums automašīnu. Droši vien cilvēki precas. Interesanti, ka svētdienā, kad dzimtssarakstu nodaļas nestrādā un pats dieviņš pēc pasaules radīšanas esot atpūties, mācītāji gan pūlas vaiga sviedros.

Pāvila baznīca

 

Tālākās pārdesmit minūtes nīkstu, kājās stāvot, iespiests ļaužu piepildītajā 13.autobusā. Reiz rakstīju Rīgas satiksmei, lai taču beidz cilvēkus mocīt brīvdienās un laiž lielākus autobusus nevis tos mazos dzeltenos. Atbildi, protams, nesaņēmu. Apkārtējie pasažieri tādi komunikabli gadījās. Kāds nopircis DVD ar 6 tumbiņām par lētu naudu, cits atkal nezina kur izkāpt, vēl kaut kādas tanšu runas utt. Vienīgie dzirdētie vārdi latviešu valodā visa brauciena laikā bija “Nākamā pietura”, “Stabu iela”, “Ūdens iela” utt.

13. autobuss

 

Iļģuciemā biju plānojis iegādāties barības vielas. Ievēroju trīs pārtikas veikalus. Mazākajā noteikti nav lielas izvēles un man nepatīk, ka uz mani gaida, kad domāju, ko pirkt.

Dzirciema iela 82
Dzirciema iela 82

 

Maxima pa pusei reliģisku, pa pusei tur-tāpat-nekā-daudz-droši-vien-nav iemeslu dēļ tika izbrāķēta.

Lidoņu iela 30
Lidoņu iela 30

 

Devos uz bijušo Neldu.

Lidoņu iela 27
Lidoņu iela 27

 

Ilga, kas varētu būt viens no Iļģuciema spēcīgākajiem simboliem, šķiet, agrāk piedzīvojusi arī labākas dienas.

Lidoņu iela 27

 

Izeju cauri dažiem piecstāveņu pagalmiem. Kādā no tiem māte noķērusi meitu blakus brauktuvei, pacēlusi to gaisā, rāda uz ~20 metrus nostāk braucošo auto un jautā: “Tu mašīnu redzi?” Atbilde bija “Nē.”, kas varēja liecināt vai nu par ļoti nopietnām redzes problēmām, vai arī attieksmi pret mātes audzināšanas metodēm. Vēlāk māte izvērsa monologu, kādēļ nevajag spēlēties ar puisīša mantiņām, jo viņš drīz iešot prom. Dzirdīgas ausis arī tas laikam neatrada. Es tikmēr meklēju labu vietu kadram. Tā arī neatradu. Nobildēju tipisku pagalmu mazliet tālāk.

Lidoņu iela 22

 

Iļģuciema stacija izskatās daudz bēdīgāka nekā pirms pieciem gadiem. Būtu mazliet žēl, ja to nojauktu pavisam.

Iļģuciema stacija

 

Pirms ne pārāk daudziem gadiem te bija autostāvvieta. Nez, kādam traucēja, vai bija galīgi nerentabla?

Daugavgrīvas iela 138

 

Pie Spilves lidostas man liekas, ka esmu saklausījis vālodzi un uzreiz pirmo reizi mūžā pamanu brūno čaksti. Turpmākajās pārdesmit minūtēs izbaidu dadzīšu bariņu, atrodu zilzīlītes ligzdu koka dobumā, saprotu, ka vālodze patiesībā bija dārza ķauķis, atrodu divus NLO, iztramdu melno meža strazdu pāri un izraisu skaļu sašutumu mājas strazdos. Jūtu, ka sāku saprast birdid rakstīto “Spēja atpazīt putnus uzlabos jūsu dzīves kvalitāti.” Tāpēc, ka esmu atradis ļoti aizraujošu nodarbi vietā, kurā vairums citu cilvēku teiktu, ka tur taču nekā nav.

Zilzīlītes ligzda

 

Spilves lidosta un tās apkārtne no ārpuses īpaši mainījusies nav. Varbūt pat labi, ka tā. Ja visu atjaunotu pa smuko, būtu pārāk sterili.

Spilves lidosta

 

Eju pa Daugavgrīvas ielu, pamanu pa labi aizlokāmies zemes ceļu. Izrādās, tur ir dažas dzīvojamās ēkas un var tikt līdz Daugavai. Pie tās makšķernieks gaida zivi. Palūkojos pa kreisi,

Daugava

 

pa labi,

Daugava

 

uz priekšu

Saldētava

 

un nedaudz ieturos. Klāt ar divriteņiem piebrauc sieviete un vīrietis tā ap 50. Lai arī abi stāv tikai dažus metrus no manis, nespēju saklausīt, kādā valodā abi runā.

Tālāk esmu spiests doties gabalu atpakaļ un pēc kāda brīža nonāku pie krietna cauruma betona žogā. Dodos iekšā. Tur liela smilšu kaudze milzīgā platībā. Izcila pilsētplānošanas pērle. Visur kur par varītēm vajag sliet padsmit un pārdesmit stāvu ēkas, pat tieši blakus Daugavai, bet šādi te milzu tukši laukumi upes krastā nieka dažus kilometrus nostāk paliek neviena netraucēti. Reizēm liekas, ka tāda Rīgas pilsētplānošana nemaz nepastāv. Par īsti neizmantotajām puspamestajām industriālajām teritorijām gar Daugavu un arī pilsētas centrā nav pat vērts runāt.

Smilšu kalns Daugavgrīvas ielā

 

Brienu pa smilšu kaudzi un lāgā neticu savām acīm. Krastu čurkstes. Ko tad tās te dara? Izrādās, man zem kājām atrodas daudz, daudz ligzdu.

Krasta čurkstu ligzdas

 

Čurkstes par mani nav sajūsmā un aizlaižas prom. Es arī ilgi nekavējos, vien pabrīnos par 10 * 1.5 cm grafīta cilindru, kura izbijusī funkcija man nav skaidra. Grafīta cilindrus it kā lietojot AES, ceru, ka šis nav no izlietotajiem, jo esmu uz brīdi to paņēmis rokās. Tad gan es šīs rindas nemaz neuzrakstītu.

Grafīta cilindrs

 

Pamanu dzeltenu cielavu. BirdId testos vieni no maniem “mīļākajiem” putniem ir dzeltenās / pelēkās / citroncielavas. Tāpēc, ka teorētiski tās nav pārāk grūti atsķirt, bet testā vienmēr kļūdos. Šo īpatni nemaz necenšos atpazīt, galvenais, ka bilde būs izdevusies. Mājās pārliecinos, ka tai vajadzētu būt dzeltenajai cielavai.

Dzeltenā cielava

 

Vēl pēc gabaliņa redzu ļoti tramīgu putniņu, kurš atgādina akmeņčakstīti. Viņa aizlaižas aiz žoga. Es bildēju. Suns no žoga otras puses slinki mani aprej un nemaz neliekas apbēdināts, kad dodos prom.

Akmeņčakstīte

 

Minūtes 15 veltu krūmos dzirdamajam mazā svilpja balss autoram. Neredzu, pat brienu krūmos, kur šamais dzied nieka pāris metrus no manis. Tā arī nepamanu. Žēl, mazo svilpi agrāk nebiju redzējis. Toties netālu tieku pie savas visu laiku skaistākās bezdelīgas bildes.

Bezdelīga

 

Voleri ir tāda ļoti īpatnēja vieta Rīgā. Tiem cauri iet viena gara iela paralēli Daugavai. Sava novietojuma dēļ tam vajadzētu būt vienam no prestižākajiem privātmāju rajoniem Rīgā. Tagad tur pārsvarā mitinās ne īpaši turīgi cilvēki, šķiet, lielākoties krievi. Būtībā tur ir diezgan jauki un varētu būt pat ļoti skaisti, līdzīgi Ķīpsalai.

Voleru iela

 

Voleru 51, kas esot kopīpašums, viens vai vairāki īpašnieki izlēmuši, ka trotuārs taču nevienam tāpat nav vajadzīgs un tāpēc nav ko laist platību zūdībā. Gājējiem atvēlētā tiesa ir labi ja 30 cm. Mani māc nelāgas aizdomas, ka Rīgas būvvalde šo arhitektonisko jaunradi varētu nebūt saskaņojusi. Tā kā esmu gājējs, kurš tagad spiests apdraudēt savu dzīvību un pārvietoties pa brauktuvi, nolemju painteresēties par šo jautājumu Rīgas domē.

Voleru iela 51

Voleru iela 51

 

 

Garām man pabrauc 54. autobuss. Vidēji lielais, zili baltais. Neviļus saskaitu tajā braucošos pasažierus. To izdodas paveikt vienā mirklī, jo pasažieru nav. Pēc minūtēm 15 autobuss brauc atpakaļ un atkal saskaitu pasažierus. To ir trīs. Atceros, kā kratījos 13.autobusā, atceros savu iesniegumu Rīgas satiksmei, atceros arī daudzus neglītus vārdus un apņemos šoreiz bliezt cauri masu medijiem, varbūt arī pašu Nilu U. Lai iet pa nikno, ja ar labu nesaprot.

54. autobuss

 

Pēc kāda gabaliņa redzu divus auto pārbraucam ūdens šļūtenei. No tās vērojamas divas nelielas strūklakas.

Šļūtene

Caura šļūtene

 

 

Nokļūstu lielā laukumā un dodos pie Daugavas. Apsēžos uz akmens pie ūdens malas un kamēr mēģinu izspriest, ar ko atšķiras tomātu salas čipši no tomātu čipšiem, pamanu tuvojamies kompanjonu. Steidzīgi sagrābju fotoaparātu un cenšos to nobildēt. Kompanjons no manis radītajām vibrācijām mazliet trūkstas, bet turpina kustību gar upi uz jūru. Tas ir, kādu nepilnu metru no manis. Apdomāju ar ko varētu jauno biedru pacienāt, bet nav man līdzi paķērušās ne vardes, ne peles, ne kukaiņi. Pavēroju čūsku tāpat. Mazliet kārojas to pacelt aiz astes, bet novaldos. Lai jau tā lien savās gaitās netraucēta.

Zalktis

 

Tikmēr man garām papeld vesela delegācija un pamanu tikai, kad kadram ir par vēlu un lielākā daļa lielo gauru jau ir zem ūdens.

Lielā gaura

 

Pēc dažām minūtēm pirmajam zalktim seko arī otrs, tikpat garš.

Zalktis

 

Tālāko maršrutu es jau puslīdz zinu. Tas ir, tajā nekā ievērojama nav. Neviļus sanācis, ka savu uzmanību līdz šim pārsvarā esmu veltījis putniem. Nu, tad jau tāpat var arī turpināt.

Ir daudz lielo ķīru, pamanu zivju gārni, piepeši attopos divus metrus no brūnās čakstes, kura arī nemaz uzreiz prom nemetas. Dzirdu ezeru ķauķi, bet nemaz nemēģinu viņu saskatīt niedru biezoknī. Atkal dzirdu mazo svilpi un šoreiz veltu viņam minūtes 40. Mazais svilpis, kā man mācīja @avotans, dzied “Nice to meet you.” Reizēm piekabina klāt vēl kādu vārdiņu. Šoreiz man šķiet, ka viņš dzied “Nice to meet you, muahaha”. Ir arī minimāli panākumi, tas ir, uz brīdi pamanu tēviņa sarkanīgo galvu.

Netālu no tantes, kas liek maisiņā zemi, kūko dzeguze. Arī to es nekad neesmu redzējis, bet dzeguze ir baisos brikšņos, kas pēc mazo svilpju dzenāšanas jau ir krietni apnikuši.

Zilā iela

 

Pēc pārsimts metriem tieku pagodināts ar sudrabkaijas pikējumu manā virzienā, pēc tam vēl daudziem. Kaija ar pāris draudzenēm mēģina no manis un viena lielā ķīra nosargāt milzīgu teritoriju. Bērnus neredzu. Izdomāju, ka laba pašaizsardzības metode būtu vienkārši turēt virs galvas zaru, bet izmēģināt nejūtu vajadzību.

Sudrabkaija

 

Mēģinu krūmos ieraudzīt kaut kādu ķauķi, kurš dzied burtiski degungalā. Tā arī to sušķi nepamanu. Vēl pēc laika izmēģinu laimi ar tās dienas vienīgo lakstīgalu. Arī bez sekmēm. Līdzīgu joku ar mani grib izstrādāt arī brūnspārnu ķauķis, bet tas viņam neizdodas, piefiksēju pārlidojam. Šīs mazrezultatīvās nodarbes prasa neticami daudz laika.

Brūnspārnu ķauķis

 

Satieku arī dzelteno stērsti. Minūtes trīsarpus rakstu tās dziesmu, bet tālāk par “dzer, dzer, dzer, dzer pie…” viņa tā arī netiek. Tas nozīmē, ka ieraksts dzelteno stērstu dialektu pētījumam neder.

Izskatās, ka šis rajons drīzumā tiks pie jaunas ielas vai drīzāk tranzīta ceļa. Diez uz kurieni? Vai uz Hapaka grāvja mazdārziņiem?

Dzelzceļa pārvads Daugavgrīvas ielā

 

Saprotu, ka tikpat intensīvu atpakaļceļu vairs negribu piedzīvot un dodos uz autobusu. Tas izrādās diezgan piepildīts, cilvēki atgriežas no jūras. Kāds pāris spriež, ka derētu iegādāties skābo krējumu. Meitene pa labi raksta īsziņu krievu valodā. Meitene pa kreisi lasa tviteri. Viņa ir ļoti glīta un uz brīdi apceru, kā varētu iepazīties. Klasika laikam būtu “jūs arī brauciet ar šo autobusu?” Bet tas nav nopietni, es nemaz negribu ar viņu iepazīties. Pēc kāda brīža viņa apsēžas blakus savai draudzenei un tagad varu vērot četrus draudzīgus mūzikas cienītājus.

Mūzikas baudītāji

Kad esmu apsēdies, aiz muguras atskan kāda puiša “palaidiet kundzi apsēsties, viņa ir vecāka par jums”. Tas nav adresēts man, bet, kā noprotu, kādai krievvalodīgai tantei. Viņa kaut ko iebilst un puisis viņai saka “vajag mācīties valsts valodu”. Sekojošā atbilde ir gara un tik ļoti neadekvāta, ka liek šaubīties par tantes prāta spējām. Īpaši necenšos klausīties, bet atsevišķus vārdus no viņas murmulēšanas uztveru, piemēram, Putins. Kāds vīrietis viņai pavēl aizvērties, bet bez jebkāda rezultāta. Neviļus atminos skolā apgūto “ja sūdu aiztiek, tas sāk smirdēt”.

Ticis mājās, cenšos reģistrēt savus novērojumus dabasdatos, kas diemžēl ir visai neērti un ilgi. Nākošajā dienā konstatēju daudzus odu dzēlienus, bet tas jau ir cits stāsts.

Itālija

Tā kā pie nacistiem mēs jau esam bijuši, šoreiz kārta fašistiem, es teicu, un pirkām biļetes uz Itālju. Nedēļas maršruta plānā bija Roma, pludmale, Vatikāns, Kapri sala, Vezuvs un Neapole.

Protams, nekādus fašistus mēs Itālijā nesatikām. Vēl vairāk – es ievēroju tikai vienu nelielu monumentu, kam būtu sakars ar Otro pasaules karu. Citādi – it kā nekāda fašisma un pat otrā pasaules kara nemaz nebūtu bijis. Neapolē gan bija pāris grafiti ar “welcome to antifascist city” utml. angliskiem tekstiem, bet tā kā mēs tur pamanījām vairākus krievu veikalus un pat vienu ģimeni Romā izkrāšļojušos ar kolorado vaboļu lentītēm, tad lielu brīnumu par to nav.

Rīgas lidostā, kā ierasts, pārbauda tā, ka neviļus sāc justies kā noziedznieks. Itālijā un Vatikānā bija jāiet cauri tādai pašai drošības kontrolei, bet tur bija pavisam cita attieksme – gan pret mums, gan pret drošību. Šķiet, mūsu lidostas darbinieki joprojām cītīgi iztop mazliet paranojālajām pēc-11.-septembra drošības normām. Nez, cik terora aktus viņi šādi jau ir novērsuši?

Pēc iziešanas no Romas dzelzceļa stacijas radās mazliet sirreāla sajūta. Pilnīgi citādākas mājas, daudz motorolleru, silts, zaļš – tā kā kādā franču filmā. Dzīvojamās mājas šķita cita citai visai līdzīgas. Varbūt pie tā bija vainojami logu slēģi, kuri bija neiztrūkstoši katram logam.

Ainaviņa Romā

Pie satiksmes mums nācās labu laiciņu pierast. Galvenais šķita nevis ceļu satiksmes noteikumi, bet princips – Vari? Tad kusties! Pie gājēju pārejām var stāvēt ilgi un neviens īpaši necentīsies piebremzēt. Tā vietā vajag droši doties uz priekšu, pat ja gājēju pārejas nav, gan transports nobremzēs. Satiksme ir intensīva un tajā piedalās ļoti daudz motorolleru, kuri rada lielu troksni. Taurēšana ir tik normāla parādība, ka jāpadomā, vai bez tās itāļi maz mācētu pārvietoties. Vienreiz pieredzējām sastrēgumu un divreiz skatījām ceļu satiksmes negadījumus. Motorollerus tur, acīmredzot, diez ko nezog, jo tie tiek atstāti arī uz ielas. Ar divriteņiem cilvēki braukā samērā reti, bet tur arī ir samērā kalnains. Automobiļi pārsvarā ir nelieli, tuvāk lētajam galam. Nav brīnums, tādā satiksmē manevrētspēja ir ļoti svarīga un ievilkt kādu švīku sānos nebūs nekas neparasts. Neapoles palielajā vecpilsētā satiksme spieda intensīvi lavierēt pa trotuāriem un brauktuvēm.

Iela Neapolē

IMG_5172

Ātri ievērojām, ka Romā ar tīrības uzturēšanu pārlieku neaizraujas (salīdzinot ar Rīgu). Taisnību sakot, atkritumu urnu tur arī nav daudz. Neapole gabaliņā starp staciju un vecpilsētu šķita pat neticami netīra. Vienuviet pieņēmām, ka uzsprādzis kāds vietējais lupatlasis, jo ar lentām norobežotā teritorijā mētājās īpaši daudz drēbju gabalu. Citos Neapoles rajonos gan tā nebija. Rīga uz šo pilsētu fona tagad liekas ļoti tīra un kārtīga. Tiesa, Rīgā arī cilvēku ir mazāk.

Baznīcu vai katedrāļu tur ir daudz. Dažas ir neticami senas un apbrīnojami krāšņi izgreznotas. Īpaši atmiņā palicis nams Romā, kurš no ārpuses neko daudz neizcēlās, bet iekšpuse bija neticami grezna, manuprāt, pat skaistāka nekā Vatikāna Pētera bazilikā. Vēlāk uzzināju, ka tā bijusi Basilica di San Giovanni in Laterano, viena no svarīgākajām pāvesta bazilikām.

IMG_5089

Vispār nav brīnums, ka tur ir tik daudz ticīgu cilvēku. Kad tu esi redzējis dzīvē pāvesta uzrunas sagaidīšanu, aplūkojis daudzus dažādos ticībai veltītos mākslas darbus – baznīcas, gleznojumus, skulptūras, redzējis, kā citi tam tic, tad tu sāc pret viņu ticību attiekties nopietnāk.

Senatne Romā likās pamanāma vai ik uz soļa. Te vecas akvadukta atliekas, tur kāda vēsturiska katedrāle, vēl kādas drupas un tā ik pēc brīža. Ievērojamu apskatāmu būvju dažādās stadijās tur ir ļoti daudz un Romā mierīgi varētu pavadīt vismaz nedēļu. Tiesa, diez ko lēti tas nebūs.

IMG_5093

Patīkami, ka Romā šur tur varēja dabūt arī tekošu dzeramo ūdeni. Bieži tur uzpildījām savas mazās pudelītes. Cita problēma gan bija tualetes. Tas ir, to tikpat kā nebija. Restorānos, muzejveidīgos iestādījumos jā, bet tāpat vien uz ielas – nē.

Vēl mēs Romā gandrīz kļuvām par rasistiem. Tur ir ļoti daudz imigrantu no Bangladešas, Indijas u.c., afrikāņu ir ievērojami mazāk. Viņu ikdienas nodarbes ir tirgot suvenīrus, saulesbrilles, mobilo telefonu vāciņus utt. Tu, lūk, cilvēku barā dodies uz Vatikānu, iela pašaura, bet tev vēl jālavierē cauri šiem tirgotājiem ar pāvesta karodziņiem, kuri, šķiet, tīšām ieņem tādas pozīcijas, lai būtu grūtāk apejami. Ja tie būtu daži cilvēki, tad vēl nekas, bet viņu tur ir daudz. Gandrīz katrs tevi uzrunā un pie reizes cenšas kaut ko iesmērēt. Īpaša kategorija ir cilvēciņi ar puķēm. Viņi tev nāk klāt, iedod puķīti, kuru atpakaļ nekādā gadījumā neņem, bet bez naudiņas arī prom neies. Pie Spāņu trepēm nieka pusminūtes laikā atšuvu piecus. Viens pat centās vispirms neuzkrītoši uzsākt sarunu un tad lēnām pietuvoties savam mērķim. Gadījās sastapties arī ar entuziastisku vilciena-biļeti-automātā-nopirkt-palīdzētāju, kurš bija makten vīlies, ka mēs viņam par nelūgto palīdzību tā arī neko nesamaksājām. Protams, ātri vien mūsos izstrādājās pašaizsardzības reakcija – izturēties pret tumšajiem imigrantiem maksimāli piesardzīgi. Vai maz varētu būt citādi?

Starp citu, starpība starp itāļu tirgotāju un imigrantu tirgoni ir vēl vienā ziņā. Mēs nesatikām nevienu itāli, kurš izskatītos iesprindzis par to, vai mēs no viņa kaut ko nopērkam. Itāļu pārdevējiem nav vienalga, bet no viņiem nejūt stresu. Savukārt Romas imigranti tev ķeras klāt ar ļoti nopietnu attieksmi. Īpaši izceļu Romu, jo Neapolē imigranti gan tirgojas, bet neuzmācas. Varbūt tāpēc, ka imigrantu un tūristu tur ir mazāk.

Protams, ne jau no labas dzīves imigranti nodarbojas ar intensīvu uzmākšanos garāmgājējiem. Vienam otram no viņiem, varbūt arī viņu ģimenēm, izdzīvošana tiešām ir atkarīga no tūristiem iesmērētajiem niekiem. Tādi paši cilvēki jau vien viņi ir, tikai mums – rietumniekiem ir paveicies piedzimt Itālijā vai Latvijā. Tas, ka ir tik atšķirīgs dzīves līmenis dažādās valstīs, arī noved pie tādas situācijas kā Romā un cituviet. Pasaulē (ANO) vajadzētu domāt, kā to risināt. Nav nekāds brīnums, ka Francijā EP vēlēšanās uzvarējusi partija, kas grib atbrīvoties no imigrantiem.

Sedošais cilvēciņš Neapolē

Ēšanas jautājums mums – diviem veģetāriešiem, no kuriem viens nelabprātīgi ēd sieru, nebija diez ko vienkāršs. Augļu veikaliņus pamanījām bieži, bet visu laiku augļus vien grauzt kaut kā neesam raduši. Diezgan labs risinājums bija indiešu ēstuves, bet to bija pārsteidzoši maz. Latvijas pareizticīgos picu meistarus droši vien ķertu trieka, bet pica Itālijā nebūt nenozīmē, ka tur jābūt arī sieram. Arī cepts kartupeļu šķēlīšu kārtojums uz mīklas ir pica. Ļoti baudāms ir saldējums un to arī daudz kur var dabūt. Gandrīz visos restorānos pie rēķina tiek pieskaitīts 1.5-2 eur no personas. Tā arī īsti nesapratām, vai par apkalpošanu, vai galdiņu. Restorāns nebūt nenozīmē kaut ko ļoti dārgu un izsmalcinātu, tā tur nesauc varbūt vienīgi pašus mazākos ēdināšanas iestādījumus. Starp citu, vienā no veikaliem redzējām “Latviešu maizi” ar nosaukumiem krievu un vācu valodās. Izskatījās pēc parastas rupjmaizes.

Līšana garām rindai tur ir diezgan normāla un arī nepieciešama nodarbe. Pārsvarā stāvējām rindās ar tūristiem, tāpēc nevaru to viennozīmīgi norakstīt uz itāļu nacionālo īpatnību. Vatikānā mēģinājām stāvēt rindā godīgi un šī iemesla dēļ zaudējām ļoti daudzas stundas. Tur vienā brīdī mēdz ieeju slēgt, lai atvērtu to pēc 3-4 stundām. Pirmajā dienā atmetām ar roku un gājām skatīties ko citu, bet otrajā nācās vien gaidīt. Gaidīšanas laikā nācās gan pieredzēt rindas uztūkšanu pieckāršā resnumā, gan drusku pacīkstēties ar elkoņiem. Vismaz rindā gaidīšana mums deva iespēju redzēt pāvestu un paklausīties ~12 minūšu īso sprediķi, no kura gan nenieka nesapratām.

IMG_5334

Pāvests

No putniem piefiksējām:

  • daudzus mājas baložus,how to shit on pedestrians?
  • mazu, dzeltenu putniņu, visticamāk, ģirlici,
  • gredzenūbeli,
  • ūdensvistiņas,
  • pelēkās vārnas,
  • dažus papagaiļus,
  • žagatas,
  • meža pīles (arī vienu pavisam baltu),
  • Vidusjūras kaijas. Ļoti līdzīgas sudrabkaijām, tikai kājas dzeltenas un spārnu gali melnāki. Vēl Vidusjūras kaijas atšķirībā no Latvijas sudrabkaijām baidās no mazākās pelēkās vārnas. Toties no cilvēkiem viņas baidās daudz mazāk. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka kaija mēģina man no rokas izraut cepumu un apsēžas rokas stiepiena attālumā. Ja nebūtu kauns no daudzajiem apkārt esošajiem cilvēkiem, būtu kaiju noķēruši. Tādas reālas izdevības bija pat divas. Vēlāk pludmalē redzējām, kā kaija onkulim izrauj no rokas picas gabalu un tālāk zemē nolasa no tās visus gardumus, toties maizi atstāj. Acīmredzot, rietumcilvēki no kaijām baidās.Vidusjūras kaijas
  • Zilo klinšu strazdu ar ligzdu. Pirmajā brīdī šķita, ka zaļā vārna, tikai tāda maza.Zilais klinšu strazds
  • Alpu svīres. Drusku lielākas par Latvijas svīrēm, ar baltiem vēderiem.
  • Mājas zvirbuļus. Viņu brūnie toņi šķita sarkanīgāki nekā Latvijas zvirbuļiem.
  • Daudz skaisti dziedošus, bet ne tik viegli pamanāmus strazdus.

No ne-putniem ievērojām visādas ķirzakas, lielākas un mazākas medūzas, krabi, skaistu zaķi, sikspārņus un ezīti.

Mūsu angļu valodas prasmes, salīdzinot ar itāļu vidējām, pašiem sāka šķist teju izcilas. Viesnīcnieki angliski prot ļoti labi, restorānos – starp normāli un ne pārāk labi, citur – pārsvarā starp gandrīz nemaz un nemaz. Šādā vidē dzīvojot, jebkurš būtu spiests ļoti ātri apgūt itāļu valodu. Informācija angļu valodā mēdz būt, bet tai vienmēr būs atvēlēta sekundāra loma. Īpašu problēmu gan mums tāpēc nebija, jo, piemēram, veikalos var visai labi sazināties arī ar pirkstu, papīra un kalkulatora palīdzību.

Pie Romas nācās sastapties ar tādu nelatvisku inovāciju kā maksas pludmales. Gribi tikt pie jūras? Tad maksā 8-15 eur. Bezmaksas pludmales it kā eksistē, bet nav viegli atrodamas. Bez padoma no viesnīcas darbinieka droši vien būtu ļoti ilgi meklējuši. Tur – smiltiņas drusku tumšākas nekā ierasts, cilvēku ne īsti daudz, ne maz un uzmācīgi imigranti. Tas ir, ik pēc minūtes kāds no šiem tipiem iet garām un tieši tev piedāvā ūdeni / mobilo vāciņus / koksriekstus / masāžu utt. Vienkāršs “nē” ne vienmēr tiek saprasts uzreiz. Nudien sāku justies kā staigājoša slaucama eiropiešu govs, vien tāda skopa gan.

Futbols tur ir lielā cieņā. Bērni bumbi dzenā bieži un dara to apbrīnojami tehniski, prieks skatīties. Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie reizēm mīl paspēlēties ar bumbu. Gadījās redzēt, kā bērniem bumba ieripoja arī restorānā. Oficiants – onkulis gados smaidot bumbu padriblēja un atdeva bērniem, visi priecīgi. Arī kāds pludmalē garām skrienošs vīrietis nespēja paskriet vienaldzīgi garām bariņiem ar bumbu, bet uzprasījās uz sacensībām, kurš ilgāk noturēs bumbu gaisā. Viņš tajās visu laiku zaudēja, ko gan ne par ko negribēja atzīt.

Šad un tad saņēmām jautājumu, no kurienes esam. Sakām – Latvia. Neviens nesaprot. Vienam tādam papildināju – from Baltic States. Viņš pamāja ar galvu un teica, yes, yes, you see that women, she’s from States too, from Michigan. Viesnīcā mums izskaidroja, ka Latvija itāliski esot Lituania. Tā kā mēs tur ieradāmies stipri pēc darba laika, tad strīdēties pretī negribējās un piereģistrēja mūs kā lietuviešus. Vēlāk kāds ģitārists neatlaidīgi centās uzminēt mūsu izcelsmes valsti un noskaidrojām, ka Latvija itāliski taču ir Lettonia. Šo vārdu vēlāk saprata visi vaicātāji.

Neapolē brīžiem mulsināja visai atklātā itāļu dzīve. Ejot pa ielu, varēja ieskatīties pa atvērtu logu vai augšējo durvju daļu itāļu virtuvē vai istabā, kur cilvēki tikmēr ēda vai skatījās televizoru. Veļas auklas augstākos stāvos bija ierasta lieta, bet dažviet vecpilsētas šaurajās ielās mēs pat redzējām novietotus veļas žāvētājus uz trotuāra, galu galā – cilvēki jau var paiet arī gabaliņu pa brauktuvi. Mūsu viesnīcas istabiņas balkonu no kaimiņu balkona šķīra labi ja metri divi. Mulsināja skaidri redzēt kaimiņus brokastojam virtuvē. Tāpat piespiedu kārtā vienurīt pamodāmies, kad itāļu kaimiņi katrs no sava balkona un kāds arī uz ielas ņēmās skaļi diskutēt savā starpā par nez kādām aktualitātēm.

Kaimiņu virtuve un veļa uz balkona

Viena no mūsu ārpuspilsētas ekskursijām veda ar kuģīti uz Kapri salu. Tajā ir daudz klinšainu skatu, šauru ieliņu, viesu namu un pat salīdzinoši neskartas dabas. Nemana imigrantu tirgotājus. Lieliska vieta, kur naudīgākam cilvēkam laiski pavadīt atvaļinājumu. Mūsu gadījumā gan nekāda laiskošanās nesanāca, jo gribējām visu ko apskatīt, bet sala, lai arī neliela, tomēr vienā dienā pilnīgi nav apstaigājama. Pa salu kursē arī autobusiņi. Pagriezienos tie taurē, lai pa gabalu pavēstītu par savu tuvošanos. Ceļi bija tik šauri, ka man šķita neticami, kā spēj izmainīties autobusiņš ar motorolleru. Vēlāk izrādījās, ka arī ar citu autobusiņu ir iespējams izmainīties, abiem drusku nobraucot no ceļa. Dažviet ielas bija grūti atšķirt no ieejām mājās. Lieti noderēja karte telefonā. Diemžēl gadījās arī apstāties pie aizslēgtiem vārtiem iecerētā ceļa priekšā. Zīmīte vēstīja “Dangerous in heavy rain and strong wind”. Atpakaļceļš bija ļoti garš, līkumains un reiz jau redzēts. Tāpēc rāpāmies pāri žogam un cerējām, ka tas izdosies arī otrā pusē. Viss sanāca bez problēmām un varējām mazliet papriecāties par fantastiski skaisto ainavu. Tieši šī sala mūsu ceļojumā mums patika visvairāk.Iela Kapri salā

Tur tā kā nedrīkstēja staigāt

IMG_5521

IMG_5610

Mūsu intensīvajā grafikā ietilpa arī Vezuva un Herkulānas apmeklēšana. Vezuvs ir vienīgais Eiropas aktīvais vulkāns un negribējās laist garām izdevību tajā uzkāpt. Toties Herkulāna ir pilsēta, kuru 79. gadā apraka Vezuvs līdz ar Pompeju. Laika trūkuma dēļ Pompeju noīsinājām, lasījām, ka Herkulānā esot vairāk palicis pāri un attiecīgi arī ko redzēt.

Visai augstu Vezuvā, pa šauriem ceļiem līkumojot, uzved autobuss. Lai tiktu augšā, jāpērk biļete. Tālāko gabalu nākas pievarēt ar kājām. Lai atgrieztos uz autobusu, mums ir pusotra stunda, kas nebūt nav tik daudz. Skati no vulkāna iespaidīgi, pašiem tikmēr diezgan vēsi. Suvenīru tirgotāju būdiņas sastopamas pat tur augšā. Vietām vulkāns dūmo, pats krāteris ir salīdzinoši sekls. Paņemām par piemiņu dažus vulkāniskos iežus, kuru šeit ir tiešām daudz. Par to vulkāns mūs pēcāk apveltīja ar iesnām.

Skats no Vezuva
Skats no Vezuva
Vezuva krāteris
Vezuva krāteris

Pirmajā acu uzmetienā Herkulāna šķita tādi pāris mazi kvartāliņi. Tomēr pavadījām tur visai daudz laika. Ir saglabājušies daudzi seni sienu zīmējumi, flīzīšu mozaīkas, kolonnas, seni trauki utt. Visa Herkulāna vēl nemaz neesot atklāta un nav zināms, vai tas vispār nākotnē tiks paveikts, jo pa virsu jau saceltas mūsdienīgas ēkas.

Herkulāna
Herkulāna
Iela Herkulānā
Iela Herkulānā
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Auseklītis
Auseklītis
un citi latvju raksti
un citi latvju raksti
Sienu apgleznojumi
Sienu apgleznojumi
Senie elektrības kontakti
Senie elektrības kontakti
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks

Kopumā 8 dienu ilgušais ceļojums sanāca ļoti intensīvs. Daudz ko redzējām, tomēr palika sajūta, ka vēl daudz ko būtu varējuši redzēt gan Romā, gan Neapolē, gan ārpus tām.

Castel Sant Angelo
Castel Sant Angelo
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.

 

Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk - jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk – jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Neapole
Neapole
Tāda baznīciņa Neapolē
Tāda baznīciņa Neapolē
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Mēs arī tur bijām
Mēs arī tur bijām
Iela Neapolē
Iela Neapolē

Jā, bija ļoti skaisti.

Roja – Bērzciems

Tā kā laiks brīvajās dienas pieturējās samērā jauks, izlēmām šogad turpināt gājienu gar jūru. Plānotais maršruts bija Roja – Bērzciems vai Roja – Engure.

Ceļojums iesākās ar īsti neskaidra jautājuma izpēti – vai pie jūras ir atļauts palikt teltī pa nakti un dedzināt ugunskuru. Cilvēki forumos mēdz uzskatīt, ka atļauts tas nav. Ir atrodama pat visai muļķīga Rīgas Pašvaldības policijas atbilde uz šo jautājumu, kuru viens otrs mēdz citēt.

Uz jūras piekrasti attiecās Aizsargjoslu likuma 36.panrtā noteiktie ierobežojumu, t.i. kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam iekārtotām vietām un māju pagalmiem, izņemot gadījumus, kad jāiznīcina sausie, vēja izgāztie vai lauztie koki un slimību inficētie vai kaitēkļu invadētie materiāli. Vietas, kas paredzēti ugunskuru kurināšanai piekrastu zonā ir atzīmētās ar speciālām zīmēm.

Kādēļ man tā šķiet muļķīga? Jo Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļa attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslu un pludmali, kamēr 4. daļa, kur arī rakstīts par teltīm un ugunskuriem, tikai uz krasta kāpu aizsargjoslu. Manuprāt, ja ierobežojums attiektos arī uz pludmali, tam būtu jāatrodas likuma 3. daļā. No otras puses, ja RPP pamanās uzrakstīt tik neskaidru atbildi, iespējams, viedokļi par likuma interpretāciju var arī atšķirties.

Nonākuši Rojā, pēc pārtikas iegādes labu brīdi meklējām izeju uz jūru. Pa ceļam satiktā tante teica, ka pa mūsu izvēlēto ceļu līdz jūrai tikt varot, bet tur esot grūti tikt uz priekšu. Pārbaudījām un ievērojām, ka vismaz simts metrus nāktos brist cauri biezam niedrājam. Vieglāk šķita meklēt apkārtceļu.

Pie jūras nonākuši, ievērojām pamatīgu smaku, vēlāk pieņēmām, ka droši vien aļģes vainīgas. Šur tur bija akmeņi, pludmales vietā kārtējās niedres, bet pieņēmām, ka šķēršļi droši vien drīz beigsies. Tā gluži nebija. Visai bieži mēs dabūjām rāpties pāri akmeņiem, meklēt takas niedrājos vai pašiem lauzt ceļu cauri niedrēm. Savā ziņā tas šķita interesanti, tomēr arī nogurdinoši un visai lēni. Skatoties pulkstenī un GPS, sāku uztraukties, vai maz tiksim līdz Bērzciemam, par Enguri nemaz nerunājot. Daudzas reizes vilkām apvus nost, lai ietu pa smiltīm vai aļģēm un atkal virsū, lai ietu pa akmeņiem vai cauri niedrēm.

Pludmale, vel tīri ejama

Pludmale ar labu caurejamību

Netālu no Rojas

Jau diezgan draņķīgi ejama pludmale

Akmeņainais ceļš uz mērķi

Par aļģēm runājot, to tur bija daudz un smirdīgas. Virskārta saulē bija nožuvusi un sakaltusi, bet, ja gadījās izkrist tai cauri, kājas gribējās nomazgāt drīz vien. Droši vien varētu rasties jautājums – kāpēc tad vispār vajadzēja aļģēs līst. Atbilde ir vienkārša – vietām nebija īsti citur kur likties. Pa jūru arī nekāda komfortablā iešana nebūtu sanākusi, jo aļģes pie krasta bija arī tur, turklāt akmeņu dēļ nāktos mērcēt apavus, ko lāgā negribējās darīt.

Ej kur gribi

Diezgan slikti caurejama pludmale

Cita jūras malas savdabība bija tai blakus saceltās mājas. Tik tuvu jūras malai tās vēl līdz šim nebijām redzējuši. Daļēji tas noteica arī mūsu nakšņošanas vietas izvēli, jo blakus mājām negribējām palikt. Vienu reizi pagājām vien pāris metru atstatumā no dārzā vakariņojošiem cilvēkiem, jo pa pašu pludmali normāli paiet nebija iespējams tur esošo niedru biezokņa dēļ. Nekāda žoga starp mums nebija, vispār žogus uzslietus pret jūru, šķiet, nekur neredzējām. Pārgājienu gar jūras malu tādu nebijām iedomājušies.

Pagalms pie jūras

Visvairāk izcēlās uz mola uzslieta māja.

Skārdene

Pirmajā brīdī nodomāju – kas tie par idiotiem, kas ļāvuši tajā vietā uzsliet māju? Pašu ēku atpazinu redzētu filmā par Seržantu Lapiņu. Vēlāk internetos atradu, ka māja ir Gaiļu īpašums, kas tapis, rekonstruējot kādu kādu padomju laiku celtni. Nezinu, kā tā būve tur agrāk izskatījusies, bet šī ēka apkārtējā ainavā ar mežiem un jūru man liekas ļoti neiederīga. Es saprotu, ka mūsdienās dienvidos mēdz celt mājas jebkur pie ūdens un manis pēc lai viņi to arī dara, bet Latvijā es negribu redzēt, kā jūra tiek aizbūvēta.

Jaukākais džungļainajā piekrastē bija putni. Loģiski – ja pludmale aizaugusi, cilvēki pa to nestaigā un var netraucēti uzturēties jūrā vai uz akmeņiem tajā. Redzējām ļoti daudzus gulbjus, jūras kraukļus, kaijas un vairākus zivju un baltos gārņus. Īpaša optiska aprīkojuma putnu vērošanai mums līdzi nebija, tādēļ pieņemu, ka daudz ko interesantu arī neidentificējām.

Jūras krauklis un citi

Ilgi noņēmāmies ar slēpņa meklēšanu pie putnu vērošanas torņa, bet tā arī to neatradām. Toties sastapām dažādus citus ievērības cienīgus objektus.

Tējoklis

Altāris

Puķu pods

Kompozīcija

Grīvas upe, kura no tilta, braucot ar autobusu, izskatījās pavisam viegli šķērsojama, pie jūras izrādījās laivu vajadzībām īpaši padziļināta un paplašināta. Ja nebūtu jau tik vēls, būtu mēģinājuši tāpat brist pāri, bet nu nācās meklēt apkārtceļu. Gar vienu krastu kaut kā aizgājām, atpakaļ gar krastu netikām izplētušos privātīpašnieku dēļ. No vienas sētas izskrēja arī nikns taksis, kurš gan tā arī nesaņēmās doties uzbrukumā. Nācās līkumot pa ceļu, cerot, ka kaut kad atkal tiksim pie jūras.

Grīva

Kādu gabalu tālāk uzslējām ugunskuru un sakūrām telti. Vai kaut kā tā.

Nākošajā rītā cēlāmies ap astoņiem, lai slikta ceļa dēļ nepaliktu pusceļā. Līdz Mērsragam pludmale bija ērti ejama, bet uzreiz pēc tam atkal sākās brikšņi, aļģes un akmeņi. Putnu gan tur bija ļoti daudz. Radās atšķirīgi viedokļi par to, vai turpināt mīcīties gar jūras malu, vai doties uz šoseju. No sākuma virsroku guva mīcīšanās, bet, kad beidzot ieraudzījām jūras malu labu gabalu uz priekšu, gājām uz šoseju.

Pie Mērsraga

Mērsraga ģerbonī esot bāka, droši vien liela, skaista, varena, bet, ejot gar jūru, mēs to tā arī nepamanījām. Pēc tam jau vairs negribējās iet atpakaļ. Veikalam gan nepagājām garām un iegādājāmies pa diviem saldējumiem katram no pārgājiena dalībniekiem. Vēl labu brīdi pacīnījāmies ar jauniegādātās ūdens pudeles atskrūvēšanu, kas civilizētā veidā tā arī neizdevās. Labi, ka līdzi bija nazis un iepriekšējā ūdens pudele.

Fishy, fishy, fishy fish

Mērsrags

Ieturoties uz soliņa pie veikala, novērojām

1. kā jaunieši krāso autobusa pieturu un cilvēki droši vien no pašvaldības dodas viņu darbu pavērot un paslavēt,

2. kā vietējie velosipēdisti pie veikala atstāj divriteņus nepieslēgtus,

3. kā kopā ar mazu meiteni atbrauc, ieiet veikalā un vēlāk aizbrauc Margarita Vilcāne,

4. kā ar Talsu autobusu ierodas paprāva jauniešu grupa, kura pēcāk devās tajā pašā virzienā, kurā mēs.

Ar tikšanu pie jūras atkal negāja gludi. Nogājuši labu gabalu līdz jūrai, ievērojām, ka tālāk ir žogs, pļava, tālumā niedrāji un īsti nevar saprast, vai tālāk arī varēs tikt. Aizgājām atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Sekojošā jauniešu grupa gan neatkāpās un brida vien uz priekšu.

Nākošā taka vijās cauri mežiņam paralēli jūrai. Labu brīdi palasījām brūklenes.

Ogas, odziņas

Cik tālu varēja redzēt, jūras piekraste bija tikpat neejama kā pirms tam. Kaut kur labu gabalu atpakaļ ūdenī, gar jūras malu ejam, varēja redzēt jauniešu grupu.

Skats atpakaļ

Paskatījušies GPS, uzzinājām, ka mūsu temps bijis diezgan labs un ka, ja negribam iespringt ar rikšošanu līdz Engurei, varam nedaudz atlaist tempu. Tā kā ceļojuma mērķis bija nevis sportiski sasniegumi, bet labi pavadīts laiks, mierīgi ielīdām jūrā un drusku paslinkojām. Vēlreiz mēģinājām palaist pūķi, kas pēc kāda laika izdevās tik sekmīgi, ka izritinājām visu auklu. Kamēr nesāka traucēt koki, pūķis tā arī tusējās savu 40 metru augstumā, ar auklu piesiets pie somas.

Bērzciemā izrisinājām pa šaha un dambretes partijai, sagaidījām autobusu un devāmies mājup.

Bērzota māja Bērzciemā

Tālāk iesim citugad.

Iepriekš paveiktais:

http://stacija.org/kolka-roja/

http://stacija.org/liepaja-palanga/

http://stacija.org/ventspils-kolka/

http://stacija.org/celojums-lidz-ventspilij/