Vēsturiskā Daugavas gultne Rīgā. Ūdru grāvis

Pirmajā ierakstā aprakstīju dīķīšus Vējzaķsalā. Otrajā pārpalikumus no Vējzaķsalas grāvja. Tagad kārta Ūdru grāvim.

Ūdru grāvis atrodas plašajā teritorijā starp Ganību dambi, Bukultu ielu un Duntes ielu. Turpat pie Duntes ielas tas bijis savienots ar Sarkandaugavu.

1885. gada kartē Ūdru grāvis attēlots kā neregulēta upe vai grāvis.

1916. gada kartē var redzēt, ka grāvis vismaz daļēji ir ierobežots.

Par to liecina taisnie leņķi kartē un apmēram vienāda garuma un platuma ziemeļu un dienvidu zari, no kuriem grāvis sākas.

1963. gada kartē Ūdru grāvis izskatās tāpat, bet 1993. gada kartē redzamas pārmaiņas.

Tagad no Ūdru grāvja palikusi tikai apmēram 300 metrus gara izstiepta, ne ar ko nesavienota strēmele. Varbūt šis ir arī pēdējais laiks iet to apskatīt dabā.

Ūdru dīķa teritorija pieder pašvaldībai, bet tas atrodas industriālu teritoriju ielenkumā. Pēc kartes spriežot, neviens celiņš neved tā tuvumā. Tad kā lai tur tiek?

Devos ar divriteni pētīt Ganību dambi. Starp Ūdru grāvi un Dambja ielu stiepjas pagars, brīvi pieejams celiņš. Devos pa to uz priekšu. Abās celiņa pusēs bija dažādi uzņēmumi, teritorija neiežogota un par mani neviens nelikās ne zinis. Aizbraucu līdz pašam galam, bet tur atradās aizslēgti vārti. Aiz vārtiem nekā sevišķi interesanta nebija. Tukšs lauks, tālumā pa kādai noliktavai. Pa kreisi iesākta apjomīga būve, liekas, ilgstoši pamesta.

Griezos atpakaļ. Tā kā Ūdru grāvis atrodas aiz kādreizējās “Bufalo” fabrikas ēkas, tad loģiski liekas, ka piekļuve varētu būt caur šo teritoriju. Ziemeļu vārti izskatās labā stāvoklī, bet aizvērti. Vai slēgti, nepārbaudīju.

Dienvidu vārti ir vizuāli sliktā stāvoklī, bet tāpat noslēgti.

Gan jau kāds entuziasts spētu pievarēt fabrikas vārtus, bet neieteiktu to mēģināt, jo tieši pret tiem ir pavērsta novērošanas kamera.

Starp citu, turpat grozījās melnais erickiņš, liels akmeņainu un industriālu teritoriju cienītājs ar ļoti savdabīgu dziesmu.

Tālāk, pa Ganību dambi dodoties, uzgāju vēl vienus vārtiņus ar norādi nepiederošām personām iekšā nedoties.

Braucu tālāk uz Rāmuļu ielu. Arī tā veda tikai uz dažādām industriālām teritorijām. Vienai no tām vārti bija vaļā un tā kā teritorijā atradās dažādi uzņēmumi, pieņēmu, ka iebildumi par manu klātbūtni neradīsies, un devos iekšā.

Šoreiz tiku pavisam tuvu Ūdru grāvim, bet ne pavisam klāt. Pretī bija svaigs žogs. Turklāt ar slēgtiem vārtiņiem, kur vienā pusē bija kādreiz iebraukts ceļš, bet otrā potenciāls zāliens. Kāda jēga no tādiem vārtiem?

Kādu brīdi pie vārtiem uzkavējos, pētot karti un domājot, kur doties tālāk. Pa to laiku garām palidoja trīs pīles un piezemējās tur, kur vajadzēja būt Ūdru grāvim. Dzirdēju arī lauča saucienus. Sapratu, ka varu vēl vienīgi palūkoties Sāremas ielā, bet bez īpašām cerībām.

Dodoties atpakaļ, mani sagaidīja pārsteigums aizvērtu vārtu izskatā. Palūkojos apkārt, kur varētu būt sargs, bet nevarēju tādu atrast. Devos atpakaļ diezgan lielajā teritorijā sameklēt kādu tur strādājošo un palūgt, lai mani izlaiž laukā.

Atradu kādu sevišķi neatsaucīgu onkuli, kurš tieši tobrīd kāpa automašīnā. Īsi izstāstīju situāciju un pajautāju, vai nevar man palīdzēt. Nē, viņš neko nezinot un te nemaz nestrādājot. Saku, bet kaut kā taču iekšā tikāt. Viņš turpināja no manis atgaiņāties un sapratu, ka nav vērts ar viņu runāt. Turklāt, ko gan citu, tikko automašīnā iekāpis onkulis, varētu darīt, ja ne braukt prom? Uzkāpu atpakaļ divritenī un aizbraucu pie vārtiem. Protams, tas pats onkulis automobilī pēc brītiņa bija klāt. Viņš izslēdza auto dzinēju, kādu brīdi kārtoja papīrus un vairākas reizes zvanīja pa telefonu. Man nekur jāsteidzas nebija, mierīgi gaidīju tālākos notikumu pavērsienus. Galu galā onkulis nenocietās un pajautāja, ko tad es tur īsti teritorijā darīju. Atbildēju, ka apsekoju dīķi. Pēc kāda brītiņa piebrauca cits auto un tad jau vārti atvērās. Varēju doties prom. Paldies neteicu.

Aizbraucu arī līdz Sāremas ielai, bet vienīgais interesantais tās galā bija kāda apjomīga teritorija ar labi koptu zālienu. Uzmanīgi ieskatoties, tālumā varēju redzēt arī futbola vārtus.

Mājās kadastra kartē diezgan ilgi pētīju, kā pie Ūdru grāvja teritorijas varētu tikt klāt. Līdzīgi Vējzaķsalas ziemeļu dīķim arī šis bija juridisku personu īpašumu ieskauts. Ļoti teorētiski vēl varētu mēģināt krustām šķērsām izlaipot pašvaldības teritorijas, bet izskatījās arī, ka tās savā starpā vismaz kādreiz ir atdalījuši žogi un ka daļā no tām notiek saimnieciskā darbība.

Respektīvi, arī Ūdru grāvis bez vizītes saskaņošanas ir nepieejams. Loģiskākā piekļuve ir no milzīgās fabrikas teritorijas Ganību dambī 30.

Pie grāvja man izdevās nokļūt pēc pāris dienām un varēju to nofotografēt.

Dīķa teritorija izskatās neapsaimniekota. Mazie dziedātājputni par to nebēdājas, tomēr no ūdensputniem neko vairs nemanīju. Tas gan tāpēc, ka krasts aizaudzis ar niedrēm un tikai dažviet var pieiet ūdenim klāt. Neko daudz saskatīt tur nevar.

Apkārt Ūdru grāvim apiet nevar, jo tā austrumu puse ir iežogota. Aiz žoga notiek intensīva saimnieciskā darbība.

Ūdrus neredzēju un nācās vien doties prom.

Ja Ūdru grāvja teritorija būtu labiekārtota un pieejama cilvēkiem, tā būtu pat ļoti skaista. Tur ir plaši un saulaini, industriālo teritoriju tuvums neatstāj nomācošu iespaidu. Ja pievienotu teritoriju ar kokiem un zāli dīķa ziemeļu daļā, varētu izveidot interesantu parku. Savukārt fabrikas ēka vizuāli ir pievilcīga.

Būtu lieliski, ja tā reiz būtu plašākai sabiedrībai pieejama. Jaunajam Rīgas teātrim savā laikā būtu vajadzējis pārcelties uz šejieni, nevis neizskatīgo tabakas fabriku.

Ar šo ierakstu arī mana dīķu apsekošanas sērija ir beigusies. Kad devos pirmajā apsekošanas braucienā, par iespējamajiem ierakstiem daudz nedomāju. Nebiju pat kadastra kartē paskatījies. Vēlāk, rakstus veidojot, sapratu, ka šur tur vajag papildus bildes un atgriezos pie dīķiem vēl vairākas reizes. Tik un tā man palikusi sajūta, ka dīķus varētu pētīt vēl – gan klātienē, gan attālināti. Piemēram, Ūdru grāvim būtu interesanti aplūkot veco gultni no apmēram Dambja / Duntes ielu krustojuma.

Pirms dīķu apsekošanas nevarēju iedomāties, ka gandrīz visi no tiem ir pašvaldības īpašumā, bet juridisku personu īpašumu ieskauti, līdz ar to vairumam cilvēku nepieejami. No ekonomiskā viedokļa tās ir bezjēdzīgas teritorijas. Tomēr nedomāju, ka būtu labāk, ja dīķu vietā būtu vēl kāds placis saimnieciskai darbībai. Es gribētu redzēt, ka dīķi būtu brīvi pieejami apmeklētājiem. Jo tās tomēr ir vēsturiskas teritorijas, ar kurām Rīga kļūst tikai interesantāka.

Nav pareizi uzskatīt, ka Rīgā ir vērts aplūkot tikai Vecrīgu un Alberta ielu. Lai cilvēkiem būtu interesanti, vajag stāstus. Rīgas industriālajās teritorijās to netrūkst, tāpēc tajās ir liels ekskursiju potenciāls.

Visbeidzot vēlos pateikt paldies karšu izdevniecībai Jāņa sēta, Valsts zemes dienestam, zurbu.net un vesture.dodies.lv par kartogrāfiskajiem materiāliem. Paldies arī visiem tiem, kas necēla iebildumus dīķu apsekošanai un iemūžināšanai, un visbeidzot šo ierakstu lasītājiem.