Kijeva

No Odesas līdz Kijevai braucām pa nakti četrvietīgā kupejā. Atšķirībā no trolejbusiem, kupeja bija uzturēta samērā labā kārtībā, kaut arī iekārtojums izskatījās tāds pats, kādu nācās redzēt reiz sensenā bērnībā. Par īpašu komfortu vai diskomfortu sūdzēties nevarējām, varbūt vienīgi mazliet nepatīkami daudzas stundas atrasties šaurā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tualete arī izskatījās tāda, kurā lieku reizi negribētos atgriezties. Un dažbrīd nudien likās, ka vilciens pa sliedēm burtiski lēkā.

Kijevā caur coachsurfing bijām sarunājuši apmesties pie ukraiņa apmēram mūsu gados vārdā Žeņa, kurš bija tik ļoti laipns, ka ieradās mums pretī stacijā septiņos no rīta. Mēs pie viņa palikām trīs naktis un vakaros, dzerdami tēju, daudz ko uzzinājām par Ukrainu, apmeklējamajiem objektiem un Žeņas apmeklētajām valstīm. Vārdu sakot, bija ļoti interesanti, pat neskatoties uz to, ka vai katru dienu kritām no kājām nost aiz noguruma. Un būtu jau diezgan skumīgi aizbraukt uz Ukrainu, nodzīvot tur nedēļu, bet tā īsti tā arī ne ar vienu ukraini neparunāties.

Kijeva jau no pirmā brīža šķita pilnīgi atšķirīga no Odesas. Daudz vairāk cilvēku, ļoti daudz daudzstāvu ēku. 30-stāvīga dzīvojamā ēka Kijevā ir visai parasta parādība.

Pārvietojāmies Kijevā galvenokārt ar metro, kas maksāja 14 santīmus. Par šo naudiņu ir iespējams aizbraukt no viena pilsētas galam līdz otram, cik nu tālu metro spēs aizvest. Ja nepieciešams pārsēsties uz kādu no citām līnijām, papildus jāmaksā nav. Vismaz viena no līnijām tiek arī pagarināta. Pirmajā brīdī nebija ļoti omulīgi saplūst ar milzīgo cilvēku straumi, bet drīz vien pieradām. Staciju nosaukumi ekrānos parasti tika rādīti arī angļu valodā, bet, ja arī ne, saraksts ar visām stacijām ir katrā vagonā un metro stacijas tiek sauktas ar visai labu dikciju.

No attēla nevajag spriest, ka šis metro pa virszemi vien vālē. Vienkārši pāri Dņeprai tas brauc pa tiltu nevis tuneli.

Šur tur bija manāmas norādes arī angliski. Ielas platas. Nemanījām sevišķi vērā ņemamu netīrību, padomju laika auto bija sastopami ne īpaši vairāk kā Rīgā. Tūristu salīdzinoši daudz un uz ielām pa laikam pat manāmi policisti. Arhitektūra līdzīga Odesai, bet ne ļoti. Trolejbusi jauni, vienīgi tālāk no centra bija manāms kāds vecāks. Vārdu sakot, Kijeva atšķirībā no Odesas izskatās pēc samērā rietumnieciskas pilsētas. Starpība starp abām pilsētām ir liela, priekš manis – negaidīti liela. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar to, ka Kijevā 82% iedzīvotāju ir ukraiņi, kamēr Odesā tikai 62%.

Tā kā Kijevas zoo apmeklējumu sākotnēji izjauca sanitārā diena, izlēmām, ka dosimies uz brīvdabas muzeju, kas gan ukrainiski saucās pilnīgi citādāk. Meklējot vajadzīgo trolejbusu, uzzinājām, ka mūsu īpaši EURO 2012 rekomendētā pilsētas karte, ir krietni novecojusi un labi, ka ar precīziem padomiem izlīdzēja vietējās ukrainietes.

Brīvdabas muzejs mums milzīgu sajūsmu nesagādāja, tomēr nav jau arī tā, ka galīgi nebija vērts tur doties. Lielākā daļa ēku bija aizslēgtas. Toties šur tur varēja noplūkt pa kādam ābolam. 60., 70. gadu ēkas ar savām tipveida mēbelēm krietni atgādināja redzēto Latvijas laukos.

Senākām ēkām bija izteiktākas atšķirības slāvisku ornamentu dēļ, par viņu senajām pareizticīgajām baznīcām nemaz nerunājot.

Bija plašas iespējas sapirkties suvenīrus. Neizmantojām, jo, pirmkārt, somas nebija ļoti ietilpīgas, otrkārt, neesam no cilvēkiem, kam patīk pirkt visādas mantas “par piemiņu”. Man par piemiņu vislabāk kalpos šis un pārējie Ukrainai veltītie bloga ieraksti.

Tā kā dziļi dvēselē neesam nekādi lielie etnogrāfi, drusku arī nogarlaikojāmies un piekusām. Atgriezāmies pastaigāt pa pilsētas centru.

Apskatījām, kur strādā Ukrainas prezidents, ievērojām izteikti dzīvniecisku ēku tieši pretī prezidenta darba vietai un pabaudījām Kijevas Neatkarības laukumu tumsā.

Kā Žeņa teica, ukraiņi nav īpaši apmierināti ar šo laukumu un erceņģeļa Mihaela vārtiem tajā, tomēr mēs kā tūristi neko peļamu vai neglītu tajā nesaskatījām. Varbūt vienīgi ne īpaši glīti izskatījās nez kādēļ uzslietās sastatnes Neatkarības laukumā.

Šeit aprakstā īpaši neizceļu ne suvenīru pārdošanas ielu Andrijivskij spusk, ne daudzās glītās ēkas, parkus un ainavas, jo būtu briesmīgi jāatkārtojas un praktiski viss bez šaubu ēnas bija skaisti. Negadījās tā, kā bieži vien Odesā, ka, paejot mazliet nostāk no tūrisma objekta, nonāc pie ēkas vai parka ne īpaši glītā vai briesmīgā stāvoklī.

Tualešu problēma Kijevā vismaz centrā tiek risināta diezgan efektīvi – ir lielas pārvietojamas būdas ar divām lielām, salīdzinoši ērtām tualetēm tajā plus vietu kasierei. Varbūt ne ārkārtīgi glīti, toties vienkārši un komfortabli.

Viens no, pieņemu, slavenākajiem tūrisma objektiem Kijevā un Ukrainā vispār varētu būt UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautais klosteru ansamblis Pechersk Lavra. Dzīvē Pechersk Lavra ir paliels kalns apbūvēts ar dažādām reliģiozām celtnēm.

Sievietēm, tajā dodoties iekšā tāpat kā vienā otrā pareizticīgo katedrālē, vajagot valkāt lakatu. Ne visas to ievēroja un, kas man likās nedaudz jocīgi, lai arī matus piesegt vajag, nekādi noteikumi neregulē, piemēram, svārku īsumu.

Ja par iespaidiem, tad glīti jau, protams, bija, bet mani personīgi pareizticīgo katedrāles neuzrunā. Nezinu, varbūt pie vainas ir to salīdzinoši ekspresīvais, izrotājumiem bagātais stils, manas distancētās attiecības ar pareizticību, ēku apaļīgās formas vai kas cits. Bet sanāca tā, ka emociāli pat mazliet vairāk paķēra blakus esošais kara muzejs. Telpās mēs iekšā nedevāmies, bet ar ārpusē redzamo lieliski pietika iespaidu gūšanai. Tanki, kara lidmašīnas, zemūdene, raķešu transportieris un pat bruņuvilciena vagons. Bija iespējams arī ierāpties kaujas lidmašīnā, kas bija ļoti pieprasīta atrakcija.

Un, protams, Tēvzemes māte ar skatienu uz Krieviju. Starp citu, no centra šo iespaidīgo monumentu nemaz nevar tā ieraudzīt, traucē reljefs. Tās zobens esot ticis apīsināts, lai neslejas augstāk par Pecherska Lavra augstāko krustu.

Kopumā Kijevā skraidījām apkārt vairāk nekā Odesā. Varbūt pat ne tādēļ, ka Kijevā būtu daudz vairāk ko redzēt, cik grūti bija savietot visu apskatāmo un izdarāmo. Žeņa arī daudz ko apskatāmu ieteica, kas citādi, mums, visai iespējams, būtu gājis secen.

Pēdējā rītā Ukrainā ar metro devāmies uz dzelzceļa staciju, kur sameklējām autobusiņu, kas par ne jau vairs 10 vai 14 santīmiem, bet gan 1.75 Ls aizveda līdz attālajai lidostai, kas šoreiz nemaz neizskatījās pēc autoostas.

Starp lidmašīnas ~50 pasažieriem šķita, ka latvieši esam vien mēs un abi stjuarti. Tiesa, daudz bija tranzīta pasažieru.

Bez starpgadījumiem pacēlāmies gaisā, vēl reizi uzmetām skatienu Kijevai, es sāku snaust līdz vienā brīdī…

Draudzene paaicināja paskatīties pa iluminatoru un apstiprināt, vai apakšā redzamais objekts nav Černobiļas atomelektrostacija un Pripetes pilsētiņa. Spriežot pēc skursteņiem un blakus esošās palielās ūdens tilpnes, AES tā visticamāk bija, bet vai tiešām Černobiļas? Nu, nevarētu tā kā būt.

Mājās mūsu neziņu kliedēja google maps un, izrādās, mēs tiešām varam palepoties, ka esam lidojuši pāri slavenajai Černobiļas AES un Pripetei.

https://maps.google.com/maps/myplaces?ll=51.369851,30.139961&spn=0.084554,0.264187&gl=lv&ctz=-180&t=h&z=13

Nezinu, kāds iespaids par Odesu un Kijevu paliek pēc manis aprakstītā, bet no Ukrainas aizbraukt bija drusku žēl. Jo patika, īpaši jau Kijeva. Tas gan nenozīmē, ka Odesā nebūtu ko redzēt vai ka nav vērts tur braukt. Nezinu vai sanāks Ukrainā vēlreiz paviesoties, bet zinu, ka tas nebūtu slikti.

Pēdējā daļā būs vēl dažas bildes.

Odesa #2

Voroncovs

Voroncovam pretī soliņš. Uzdevums – saskaitīt guļošos.

Vīri dala pasauli

Skats no pilsētas uz ostu

Potjomkina kāpņu augšgalā

Piemineklis Katrīnai otrajai, Krievijas carienei, pirms dažiem gadiem atjaunots. Lai arī Odesas pilsētas dibinātāja, tomēr priekš kam Ukrainā jābūt piemineklim Krievijas carienei? Tā domājuši daudzi ukraiņi, bet protesti neko nav devuši un monuments atkal uzsliets pašā pilsētas centrā.

Lielā Maskavas viesnīca. Viena no iespaidīgākajām ēkām Odesā.

Vietējos trolejbusus ražojis krievu ZIU. Apbrīnojami līdzīgi škodām, gan no iekšpuses, gan ārpuses.

Nesamaksāsi man naudiņu, bērnu vaļā nelaidīšu…

Pēc izskata tā kā ZIM, bet neatradu, ka šādi limuzīni uz ZIM bāzes būtu būvēti. Nav jau pārāk slikti, bet man liekas dīvaini šādi pārbūvēt auto, kas jau tāpat savulaik bijis limuzīns.

Opera

Trijotne ar pusotru galvu. Kāzinieku nez kādēļ iemīļotā nostūrī, kur, manuprāt, nekā īpaša nebija.

Monuments nezināmajam matrozim.

Bērnu goda sardze. Glīti, vai ne?

Pablenžu uz monumentu, pieeju pie malas, lai paskatītos uz jūru. Skats uz leju.

Kaķītis atpūšas.

Šis pāris man iepatikās mazliet vairāk par daudziem citiem līdzīgiem objektiem.

Jūrnieka sieva

Laocoon.

Ja ieskatās, var redzēt, ka pagalmā ir piemineklis. Interesanti, kam?

Izrādās – Esperanto valodas radītājam. Fonā var redzēt ne tikai tīru veļu, bet arī apbružātu Latviju.

Nav slikti priekš septembra…

Pludmale

Parasti šādi veidojumi manāmi nostāk no jūras malas.

Tie suņi nevienam nepieder. Viņiem arī gribas atnākt uz pludmali, atpūsties smiltiņās un pasauļoties. Un, ja tas nevienu netraucē, kāpēc ne? Vai ne?

Vietējais zoodārza iemītnieks.

Barība dzīvniekiem

Ciešs, veselīgs miegs

Saki Ā!

Viens no nedaudzajiem tekstiem angļu valodā.

M, ne metro šajā gadījumā

Izvēlies, kuras smaržas vēlies, visas tikai par 70 santīmiem. Šai dāmai pie centrālās stacijas nez kādēļ bizness pārāk no rokas neiet, bet nieka 100 metrus pie tāda paša galdiņa pulcējās itin daudzas sievietes.

Sveiciens proletariātam no ostas strādnieka!

Stacija

Stacija no peronu puses. Un, ja tā labi ieskatās…

tad var pamanīt šo dekorējumu.

Ar vienu no šādiem vilcieniem mēs braucām uz ~450 km attālo Kijevu.

Nākošais raksts būs vairāk par Kijevu. Drīz, cerams.

Odesa

Šis un nākošais raksts vairāk būs par Odesu un divi sekojošie vairāk par Kijevu. Pilnīgi atsevišķi tie nav tādēļ, ka bieži mēdzu abas pilsētas salīdzināt. Pirmajā un trešajā rakstā būs vairāk teksta, otrajā un ceturtajā – vairāk bilžu. Īsu Ukrainas ne pārāk seno laiku vēsturi var izlasīt te.

Iesākumā bija vēlme apskatīt valsti, kurā padomju laika gadi atkāpušies mazākā mērā nekā Latvijā. Ideāls variants droši vien būtu ne pārāk liela pilsēta Krievijas plašumos, bet kaut kā nevilka uz to pusi.

Tādēļ tika plānots ceļot līdz Minskai. Tomēr paredzamā ķēpa ar vīzām, ilgā kratīšanās ar vilcienu vai padārgās lidmašīnas biļetes stimulēja padomāt, vai neizvēlēties tālāku un varbūt arī interesantāku gala mērķi. Piemēram, Odesu.

Tā kā atradām tiešo Air Baltic lidojumu līdz Odesai, pie tās arī palikām. Atpakaļceļu, lai interesantāk, ieplānojām no Kijevas.

Pirmais pārsteigums atgadījās, vēl nepametot Rīgas lidostu. Izrādījās, ka nejaušā kārtā jālido kopā ar klasesbiedru un labu draugu, kurš uz Odesu devās darba darīšanās. Par Odesas lidostu viņš teica – tāda liela autoosta. Izrādījās – viņam taisnība.

Pirmo nakti domājām nosnausties tur, jo ielidojām vien pēc diviem naktī. No gulēšanas gan nekas lāgā neiznāca, jo soli neērti, lidinās mušas, daudz cilvēku skraida apkārt un pa laikam tikām modināti ar neganti skaļiem pļir-pļir-pļir + informatīviem paziņojumiem.

Kad kļuva gaišs, lidostu atstājām un devāmies ceļā. Ar kājām, jo tādējādi mēs varētu apskatīt ne tikai centru vien.

Pirmajā brīdī lidostā šķita, ka kaut kas tur nedaudz īpatnēji ož. Izrādījās, ka tā ir visur. Iespējams, karstums un lietus trūkums pie vainas. Vēlāk ievērojām arī suvenīrus – skārdenes ar Odesas gaisu. Pirkt nu nemaz negribējās.

Nākošais, ko ievēroju, bija vecā volga jeb GAZ-21. Sekoja citas volgas, pāris moskviču un neskaitāmi žiguļi. Uz aci šķita, ka katrs piektais ir Krievijā / PSRS ražots auto. Populāras bija arī jaunākas volgas, kādas Latvijā pat redzējis nebiju. Ar jaunajiem žiguļiem braukā salīdzinoši mazāk.

Ievērības cienīgākais vecais braucošais auto, manuprāt, bija šis RAF 977.

Salīdzinoši ar Latviju visai maz bija Vācijas un vispār – Eiropas auto.

Turpinot par satiksmi, šķita, ka transporta vadītāji, daudz nebēdājot par noteikumiem, pieturas pie principa – ja vari braukt, brauc. Ceļu policistus un policistus vispār Odesā redzējām salīdzinoši maz, Kijevā ievērojami vairāk. Benzīns, cik ievērojām, maksāja 70 – 80 santīmus.

Ieklīdām kādā bēdīga paskata parkā, kurā varēja sastapt pārīti Ļeņinu. Paskats kopumā bēdīgs, nekas nav ticis atjaunots vismaz gadus 20.

Trotuāru kvalitāte sākumā šķita stipri bēdīga. Pēcāk, tuvojoties centram, tā krietni uzlabojās. Arī pati pilsēta centrā ir ievērojami glītāka un sakoptāka. Kaut gan ar sevišķu tīrību Odesa, piedodiet, bet, manuprāt, neizceļas. Pieej pie kāda monumenta malas, baudi ainavu uz jūru un tev tieši apakšā mētājas semočkas, alus bundžas utt. Vai arī – sētnieks slauka centrālās dzelzceļa stacijas laukumu. Laukuma vidū benčikus liekšķerē iestumj, bet pie malām nosviestos maizes un gaļas gabalus mierīgi iestumj zālītē un aiziet prom.

Var rasties loģisks jautājums, kādēļ gan Odesas stacijas laukumā mētājas gaļas gabali? Atbilde ir ļoti vienkārša. Odesā suns ir Liels cilvēka draugs. Pareizāk sakot, suņi, daudz suņu. Mums šķita mulsinoši ieraudzīt tik daudzus pa parkiem un pludmalēm klaiņojošus suņus. Augumā parasti ne īpaši lieli, miermīlīgi, bieži manāmi bariņos pa ~5. Cilvēki par viņiem, acīmredzot, nesatraucas. Jā, parkos ir paziņojumi par uzpurņu un pavadu lietošanu, bet četrkājainās radības par tiem daudz neuztraucas un skraida vien tālāk.

Ēkas Odesā ir gan apbrīnojami skaistas, gan ne tik ļoti. Pļavnieku tipa deviņstāvenes neredzējām, visticamāk tādēļ, ka nebijām attiecīgajos rajonos. Vairāk ir 3-5 stāvu mūra ēku. Graustus diez ko daudz neredzējām. Daudzas ēkas kādreiz ir bijušas ļoti skaistas un joprojām tādas būtu, ja tikai kāds par tām vairāk parūpētos. Diemžēl tā vietā daudzviet nācās redzēt dažādi apbūvētus balkonus, kas kopumā rada diezgan briesmīgu iespaidu.

Man kā ikdienā krievu valodu nelietojošam un skolā draņķīgi apguvušam cilvēkam komunikācija sākotnēji mazliet biedēja. Draudzene arī krievu valodā daudz stiprāka par mani nav. Tomēr diezgan mierīgi ar visu tikām galā. Runāt gan nācās diezgan daudz. Jau pirmajā dienā man paveicās īpaši un parkā pie kāda nesen atjaunota monumenta Krievijas caram (!!!) mani apstādināja kāds puisis ar kameru un gribēja zināt, vai esmu ievērojis apķēpātus pieminekļus, kā tos varētu no vandāļiem pasargāt un vai pie mums Latvijā pieminekļus īpaši sargājot?

Odesieši daudz vairāk runā cits ar citu, ja salīdzina ar rīdziniekiem. Arī mums vairākas reizes tika pajautāts, kur atrodas tāda un tāda iela, vai nevajag palīdzēt utml. Kopumā šķita, ka cilvēki ir salīdzinoši mierīgi un nav agresīvi. Ja vien… Ja vien tu nemēģini kaut kur ielīst bez rindas. Tās, cik novērojām, tika sargātas nikni un taisni vai jābrīnās, kādēļ daži optimisti vēl tomēr mēģina citiem aizlīst priekšā.

Novēroju arī atsevišķus, nelielas vardarbības gadījumus, kad sieva par kādu komentāru iepliķē vīru, meitenes – puišus, bet īpaši izcēlās divas sievietes ar ~5-6 g.v. puisēnu. Viena no dāmām aizrādīja, ka jaunais cilvēks izrīkojies kā idiots un, ja viņš tā vēlreiz darīšot, nebūšot labi. Uz to jaunietis atbildēja, ka, labi, bet nu, ja viņu, bļe, vēlreiz nosaukšot par idiotu… Beigas nedzirdējām, jo sekoja krietns pliķis, skaļa raudāšana un emocionāli aizrādījumi par vārda uz b burta lietošanu.

Odesā dažādi uzraksti un komunikācija lielākoties ir krievu valodā. Vairākums iedzīvotāju gan esot ukraiņi – 62%. Angliski nekādu uzrakstu nav un kā tur var dzīvot vai orientēties bez jebkādām krievu valodas zināšanām, man nav skaidrs.

Ukraiņu un krievu valodas ir ļoti līdzīgas un rakstīto parasti var diezgan labi saprast. Kā mums vēlāk teica, abās valodās atšķiras apmēram katrs piektais vārds, tādēļ ukraiņi ar krieviem var tīri labi saprasties, runājot katrs savā valodā. Vēl, ja runājot lēni, līdzīgi varot sarunāties arī ar poļiem.

Ja reiz par valodu, tad man personīgi šķita, ka Odesa ukraiņiem vairs nepieder un, ja nekas radikāli nemainīsies, tā neatgriezeniski rusificēsies vēl vairāk, ja vien tas vēl vispār ir iespējams. Tajā pašā laikā nevar salīdzināt Odesu ar, teiksim, Daugavpili, jo Odesa ir reizes 10 lielāka, slavena kūrortpilsēta.

Viens no pirmajiem Odesā pamanītajiem aģitācijas plakātiem man lika domāt, ka šī plakāta teksta un Lindermana partijas nosaukuma autors ir ļoti cieši stāvoši cilvēki. Kā arī bieži redzamais Odesas un nevis Ukrainas karogs, lika atcerēties Saskaņas centra pēdējā laika plātīšanos ar Rīgas karogu un mēģinājumiem radīt rīdzinieka identitāti (kā pretnostatījumu latviešiem). Jā, un, protams, redzējām arī dažas oranžmelnās lentītes.

Lieta, par kuru odesiešus un kijeviešus neviltoti apskaužu, ir augststāvu ēkas. Mēs neredzējām nevienu neglītu daudzstāvu ēku. Mūsu Spices torņi, augststāvenes Imantā vai tornis Dārzciemā blakus Odesas un arī Kijevas augstceltnēm izskatās visai nožēlojami.

Paradoksālā kārtā Melnā jūra vizuāli ir gaišāka un zilāka par Baltijas jūru. Un tajā var itin labi peldēties arī septembrī, ko arī darījām. Pludmale ar tādu kā molu palīdzību ir saskaldīta daudzos nogriežņos, no kuriem daži paredzēti jahtām un maksas pludmalēm. Pirms pludmales un krastmalas ir ko pakāpelēt pa trepēm, jo pilsēta atrodas krietni augstāk. Smiltis ir rupjākas nekā mūsu pludmalē, tajās ir daudz gliemežvāku un benčiku. Sēdēt tajās īpaši patīkami nav, tāpēc tiek izīrēti pludmales krēsli. Sākotnēji mums arī tika piedāvāts tādus noīrēt par 23 grivnām (~1.61 Ls) gabalā, bet, kad sataisījām domīgas sejas, cena nokritās līdz 15 grivnām (~1.05 Ls). Vēlāk nopirkām dvieļus, kurus kā suvenīrus atvedām arī mājās. Kad guli pie jūras un gozējies saulītē, garām regulāri kursē pārdevēji ar aicinājumu iegādāties vārītu kukurūzu, voblas, karstus pīrādziņus vai krevetes.

Ir viena patiesi lēta lieta Odesā un, kā vēlāk izrādījās, arī Kijevā. Tas ir sabiedriskais transports. Biļete maksā nieka pusotru grivnu jeb 10.5 santīmus. Tiesa, tik sagrabējušos trolejbusos vēl nekad nebija nācies braukt. Tramvaji bija drusku labākā stāvoklī, autobusus neiemēģinājām, bet tie izskatījās diezgan jauni.

Tramvajiem diemžēl kursē tikai viens vagons un pāris reizītes sanāca justies odesiešiem krietni tuviem. Tika gan krietni skaļi meklēta vieta meitenei ar bērniņu, gan arī uzņemta humora deva no jauniešiem, kuri visam tramvajam skaļi komentēja pa logiem redzamās ainas.

Konduktori ir ļoti relaksēti un nebūt neskrien pie katra tikko iekāpušā pasažiera. Pēdējie arī par varītēm neskrien pie konduktora un visi sadzīvo draudzīgi. Kontrolieris gadījās tikai reizi un bezbiļetniekus neatrada, par ko viņš konduktori arī īpaši laipni apsveica. Reizēm biļetes pārdod arī vadītāji.

Tomēr pavisam bez incidentiem neiztikām. Vienā no trolejbusiem braucot, gadījās pieredzēt nokritušas stangas, kas acīmredzot bija vēl arī salūzušas un kādēļ pasažieri viens pēc otra kāpa laukā. Epitetus, ar kādiem vadītāja viņus apveltīja, labāk necitēšu, bet galvenais cepiens laikam bija par to, ka pasažieri nepaspēja samaksāt par braucienu. Tomēr, kad kāda pasažiere nez kādēļ par braucienu tomēr samaksāt gribēja, viņa tika pasūtīta na … pie pārējiem izkāpušajiem, kuri tagad varēšot stāvēt pieturā un kurus neviens vairs trolejbusā neuzņemšot.

Maršruta taksometros iekasēja 3 grivnas, toties nedeva biļetes.

Ar divriteņiem cilvēki braukā ļoti reti, kas, ja atceras ietvju kvalitāti ārpus centra, pārlieku nepārsteidz.

Hostelis varbūt nebija pats lētākais (~70 Ls par 3 naktīm), tomēr noīrējām atsevišķu istabu un jutāmies pavisam komfortabli. Varējām gan virtuvē gatavot ēst, gan paglaudīt kaķi, gan pasēdēt pie datora, gan paspēlēt galda futbolu. Tā arī bija vienīgā vieta Odesā, kurā runājām angliski, jo hosteli vadīja ne-slāvu tautības cilvēks. Katrā ziņā varu šo hosteli ieteikt, ja nepieciešams Odesā sameklēt naktsmītni.

Odesiešu it kā izslavētais skaistums īpaši neaizrāva. Tiesa, pēc izskata ne vienmēr var atšķirt tūristes no vietējām daiļavām. Kijevā gan ievērojām, ka sievietes ikdienā staigā vairāk uzposušās nekā Rīgā, uz ko, godīgi sakot, bija visai tīkami nolūkoties. Vēl bija viena pazīme, pēc kuras samērā nekļūdīgi varēja atšķirt ukrainietes no tūristēm. Legingi. Jādomā, ka turienes sievietes uzskata, ka diez ko glīti tie neizskatās.

Pamanītie putni, neskatoties uz pieklājīgo attālumu, bija praktiski tie paši kas Latvijā. Ja nu vienīgi drusku vairāk žagatu pilsētā.

Odesā izskatījās, ka pastāv normas attiecībā uz skolas apģērbu – balts krekls / blūze un melnas bikses / svārki. Kijevā vienādi tērptus skolniekus neievērojām.

Kā veģetāriešiem mums pārlieku viegli neklājās. Fast food būdas bija daudz kur, ievērojami vairāk nekā Latvijā, bet tajās pārsvarā bija nopērkami dažādi gaļas izstrādājumi. Frī kartupeļus atrast bija grūti. Protams, ja tev ir virtuve un vari normāli pagatvot ēst un ielikt kaut ko ledusskapī, problēmu nav. Bet, ja nevari, tad var rasties problēmas. Atzīšos, ka vienubrīd biju gatavs taisīt izņēmumu attiecībā uz saviem ēšanas paradumiem. Tīri tādēļ, lai ieekonomētu laiku pilsētas apskatei.

Bijām arī divās veģetārajās ēstuvēs, kas gan laikam bija svaigēdājiem domātas. Ak, lai slavēta mūsu Rāma Barona ielā, jo pēc paviesošanās šajās ne īpaši lētajās ēstuvēs, es sapratu, ka, ja man vēl dažas reizes būtu jāēd tāda pārtika, es, ne mirkli nešauboties, labāk izvēlētos gaļu.

Pārtikas veikali vismaz no sākuma mums gadījās tikai nelieli un ne-pašapkalpošanās. Vēlāk atradām arī drusku lielākus veikalus, kur pats vari paņemt groziņu, tomēr pat lielākais no tiem labi ja līdzinājās Rīgas mazākajai Maximai. Tas attiecās arī uz Kijevu, kaut gan nevar izslēgt, ka mums vienkārši nepaveicās lielākus veikalus sastapt.

Gadījās iegriezties arī tirgū. Vīnogas pirkām trīsreiz un pēdējās trāpījās tādas, par kurām varētu teikt, ka garšīgākas līdz šim nebija ēstas. Bija arī tādi kā belaši ar vārītu zirņu pildījumu, silti – ļoti garšīgi. Arī Latvijā nopērkamās Sadočok sulas pārsvarā bija garšīgas, saldējumi gan – puse pamēģināto bija ēdami, puse – negaršīgi.

Uz Potjomkina kāpnēm mūs pārsteidza vairāki jauniešiem ar lieliem ērgļiem. Tika piedāvāts mums tos paturēt, ātri tika saorganizētas pāris diezgan štruntīgas bildes un pieprasīta samaksa – 14 Ls. Protams, ka, pirms tam par cenu jautāti, jaunieši izlikās jautājumu nedzirdam. Krietni pastrīdējāmies un aizgājām, samaksājuši četrreiz mazāk. Līdzīga biznesa piekopējus tikai kostīmos sastapām arī Kijevā. Taisnību sakot, šī rūpala piekopēji bija vienīgie cilvēki, kuri Ukrainā pavadītās nedēļas laikā mēģināja mūs kkā apšmaukt.

Iegriezāmies gan Odesas, gan Kijevas zoodārzos. Pēdējais esot slavens ar to, ka tajā esot neciešami apstākļi dzīvniekiem. Vēlāk mums paskaidroja, ka tas, iespējams tādēļ, ka zoodārza zemi gandrīz pilsētas centrā esot gribējuši apbūvēt un tādēļ, lai slēgtu zoodārzu, dzīvnieki esot indēti.

Kad google maps mēģināju sazīmēt, kur Odesas zoo atrodas un kur tam ir ieeja, no ieraudzītā skata drusku satrūkos. Tā bija pirmā reize, kad google maps redzēju Odesu un nodomāju – kur, ellē, būsim iekūlušies? Visur gan tā neizskatās, tomēr tieši tur – jā, tāpat kā google maps.

Abos zooloģiskajos varējām redzēt praktiski visus populārākos zvērus, t.i., ziloni, tīģeri, lauvu, kamieli utt. Odesā krātiņi pārsvarā bija diezgan šauri. Īpaši žēl sametās pāris kaiju, kuras nez kādēļ nonākušos stipri nelielos būrīšos. Krietni daudz bija vistu un meža pīļu, liekot domāt, ka tīģeriem un lauvām pārtika tiek sarūpēta turpat zoo.

Kijevas zoo priekš zvēriem šķita daudz komfortablāks, vispār tas bija arī lielāks. Milzīgu sajūsmu gan tas mūsos neradīja, jo pirms dažām dienām jau uz līdzīgu iestādījumu bijām bijuši.

Odesā aizbraucām arī līdz Dendroloģiskajam parkam – Uzvaras parkam. Izrādījās, ka tas ir pa pusei parks, pa pusei savā vaļā augošu koku sakopojums, kuram pa vidu ir iekārtots dīķis ar žogu un būdiņām priekš pīlēm un bruņurupučiem pa vidu. Vienā nostūrī bija arī pārītis lielgabalu un monuments.

Meklējot taisnāku ceļu līdz jūrai, iemaldījāmies sanatorijas teritorijā, kas, jāatzīst, bija ļoti skaista ar dažādām skulptūrām un sakopta. Pa vidu dzīvās dabas stūrītī atradās daži gaiļi, kāda vista un vairāki pāvi. Kad devāmies cauri izejai, pamanījām uzrakstu, ka ieeja atļauta tikai pacientiem vai ar īpašām ieejas kartēm.

Drīz nonācām pamatīgi aizaugušā teritorijā ar vairākiem graustiem, kas varbūt nebūtu nekas īpašs, bet īsā brīdī pagājām garām vismaz 4 jaunajiem pāriem, kuri katrs savā nostūrī gribēja bildēties. Tā arī nesapratu kādēļ.

Negaidītas problēmas sagādāja vēlme nosūtīt pastkartītes no Odesas, jo nevarējām atrast, kur pārdod pastmarkas. Kā izrādījās, tās var nopirkt vienīgi pastā, kuru mēs Odesā pēdējās stundās nebijām plānojuši meklēt. Kijevā pastu atradām bez īpašām grūtībām.

Drīz būs turpinājums.

Liepāja – Palanga

Turpinot iepriekšējos gados aizsāktos pārgājienus gar jūras malu, šogad nolēmām pievarēt posmu no Liepājas līdz Palangai. Plānojām, ka tam būs nepieciešamas trīs dienas. Ar to arī sākās pirmās grūtības, jo tām, pirmkārt, vajadzēja būt brīvām, otrkārt, tās nedrīkstēja būt pārāk lietainas un, treškārt, tās nedrīkstēja būt pārāk karstas. Diemžēl pavisam no lietus aizmukt neizdevās un ar vismaz vienu lietainu dienu nācās rēķināties.

Tā mēs jūlija pēdējās sestdienas rītā iekāpām jau visai pilnā autobusā un braucām uz Liepāju. Man vienmēr Liepāja ir patikusi, tomēr šoreiz daudz laika un spēku nevarējām veltīt tās apskatei. Ievērojām, ka uz tā paša apgaismes pie kanāla tāpat kā pagājušajā Liepājas apmeklēšanas reizē 2007. gadā stāv melnspārnu kaija.

melnsparnu-kaija

 

Tālāk mūsu gaitas veda uz konditoreju, kurā iegādājāmies Rīgā neredzēti lielas bulciņas, pārtikas veikalu un iegriezāmies arī tirgū. Bija vajadzība iegādāties jaunus ejamos apavus, ko arī sekmīgi īstenoju. Pilsētas centrā ievēroju kino plakātu un, izlasot mazos burtiņus virs uzraksta “KINO”, kādu brīdi negribēju ticēt savām acīm. Ieskrēja prātā nesen lasītais Man bail, ka sētniece ieslīgusi elkdievībās! Nupat, ieraugot čaumalu čupu pie sētas, piesauca mistiskus dēmonus Ebālu un Zaebālu.

Mazs atjautības uzdevums lasītājiem – kā sauc kinoteātri?

Visai ātri nokļuvām pie jūras un uzsākām gājienu Dienvidu virzienā. Diemžēl drīz vien sāka līt, ne sevišķi stipri, tomēr pietiekoši, lai līst iekšā iepriekš sarūpētajos lietusmēteļos. Pēc kāda laika tajos palika diezgan karsti, bet kādas stundiņas lietus pārgāja.

Soļojām uz priekšu, pa laikam aplūkojām ievērības cienīgus objektus un atpūtāmies.

Uzrāpāmies arī vienā bākā, lai paņemtu slēpni. Vēl veselu lērumu ar slēpņiem izlaidām, lai lieki netērētu laiku un spēkus.

Kad vakarā meklējām, kur sliet telti, ceļa biedrene dalījās ar mani atklājumā, ka te, kāpās kāds pat pamanījies mīnu atstāt. Paskatījos uz melno objektu dažus metrus nostāk, bet tas, mums par pārsteigumu, sadalījās divās daļās un ielocījās zālājā. Neteikšu, ka biju bēdīgs, jo odzi līdz šim nekad nebiju redzējis. Tiesa, omulīgāk bradāt pa kāpām tādēļ nekļuva vis.

Kopumā pirmajā dienā bijām nosoļojuši apmēram 20 km.

No rīta palēnām sataisījāmies un soļojām uz priekšu. Manījām dažus kormorānus un kaijas.

Pa laikam manījām arī dažus cilvēkus. Tuvojoties vienam guļošam pārītim, pie mums pieskrēja pieaudzis vācu aitu suns. No viņa uzņemtās gaitas straujuma un virzienā tieši mums pretī palika pat neomulīgi, bet suns izrādījās ļoti draudzīgs. Tik ļoti, ka pat, ausi nepakasījis, atstāja cilvēkus guļam un kļuva par mūsu ceļabiedru.

Jo tālāk gājām, jo vairāk mulsām par šo faktu. Suns liels, kur tad mēs viņu liktu? Aizvestu līdz Palangai un pamestu tur? Un kur viņa īstie saimnieki vairs sunīti varētu atrast?

Pēc pāris stundām no aizmugures tuvojās skrienošu cilvēku grupa un suns, pat asti uz atvadām nepavicinājis, aizdevās viņu virzienā.

Suns nebija vienīgais mūsu pavadonis. Kad izvilkām pusdienmaizi, uz tās momentā salaidās bars dzeltenmelnu spindzeļu. Viņu bija tik daudz, ka nosist visas bija nereāli un mēģinājām bēgt prom. Diemžēl visa pludmale bija pilna ar šiem dzeltenmelnajiem kukaiņiem un mierīgi paēst nespējām. Tālāk ejot, viņu skaits nebūt nemazinājās. Arī, kad iegriezāmies Jūrmalciemā, mušas tur jau bija priekšā. Nudien nesaprotu, kā vietējie iedzīvotāji spēj ar šo sērgu sadzīvot, jo uz jebkā ēdama vai dzerama tās uzreiz salaižas virsū. Protams, tikām arī izmantoti kā kukaiņu transportlīdzekļi, par ko daudzas dabūja samaksāt visaugstāko cenu…

Jūrmalciemā pabrīnījāmies par pāris vecām laivām un atjauninājām ūdens krājumus vietējā veikalā.

Ejot tālāk, bieži vien sastapām cilvēkus. Man tas šajā posmā šķita pārsteigums.

Papē papriecājāmies par zīmējumiem, jāņogu krūmu un atradām arī vienu slēpni. Meklēšanas laikā mūs nedaudz patraucēja divi bērni. Domāju – vietējie, bet, kad gājām prom, nopratu, ka tādi paši slēpņotāji kā mēs, tikai atšķirībā no mums viņi absolūti nelikās ne zinis, vai kādas nepiederīgas acis viņus novēro vai nē. Fui tādiem.

Jau stipri paguruši, sasniedzām Papes kanālu. Pārejot tam pāri, atradām bumbieri ar maziem, zaļiem bumbierīšiem. Uh, cik tie šķita garšīgi!

Papē ir dažādas atjaunotas koka ēkas, tostarp viesu nami un Hiltona viesnīca.

Kādu brīdi gan pamaldījāmies, meklējot ceļu uz jūru, jo ceļš izbeidzās tieši pret kāda privātīpašuma vārtiem.

Nostaigājušies bijām ne pa jokam, bet tā kā mums noteikti vajadzēja ierakstīties trijās dienās, soļojām vien uz priekšu. Mērķis bija netālu no Lietuvas robežas atrast piemērotu vietu, kur uzsliet telti.

Pa ceļam ievērojām vēl vienu čūsku – pašā jūras malā gulēja mazs zalktītis, labi ja piecpadsmit centimetrus garš. Mūs ieraugot, viņš saritinājās kamolītī. Nezināju, cik stipri zalktis kož un negribējās arī pārbaudīt, tāpēc atstājām viņu turpat, iespējams, putniem par barību.

Jo tuvāk piegājām robežai, jo vairāk cilvēku sastapām, neraugoties uz vēlo vakara stundu. Diemžēl kādā brīdī ievēroju, ka esmu palicis bez viena no ejamajiem apaviem, kurus biju piestiprinājis karājamies pie somas. Tas gan, par laimi, bija stipri nonēsāts, bet vienalga žēl. Neskatoties uz pamatīgo pagurumu, mēģināju kādu gabalu doties atpakaļ meklējumos. Diemžēl pēc pāris kilometriem nācās doties atpakaļ, jo kļuva pārāk tumšs. Draudzene tikmēr bija sameklējusi vietu naktsmītnei un uzslējusi telti.

Tumsā bija diezgan grūti atrast iekura materiālus un bez papīra bija arī ļoti sarežģīti iekurt uguni, toties, kad tas izdevās, vējš parūpējās par neomulīgi garām liesmu mēlēm. Iekodām vakariņās un drīz vien pārguruši vilkāmies teltī gulēt. Bijām pieveikuši aptuveni 35 km, neieskaitot tos dažus turp / atpakaļ, kad meklēju nelaimīgo apavu.

Ap astoņiem mūs pamodināja pie telts stāvoša vīra “Labas rītas!” Vīrietis kaut ko turpināja lietuviski, ko, protams, nesapratām, pēc kā viņš krieviski pajautāja, vai vēlamies maksāt sodu cik tur to litu un latu apmērā. To mēs diez ko nevēlējāmies un tādēļ vīrs pieprasīja stundas laikā aiztīties tālēs zilajās. Nestrīdējāmies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad tik tikko esi pamodies, grūti reizēm vispār saprast apkārt notiekošo, kur nu vēl komunicēt krieviski, kas vairākus gadus vispār nav darīts. Otrkārt, nebijām droši, kuras valsts teritorijā tobrīd bijām. It kā robežstabu pamanījuši nebijām, bet mans Nokia maps apgalvoja, ka esam jau Lietuvā. Treškārt, mums tik un tā drīz vajadzētu celties un pakot mantas, lai paspētu uz autobusu Palangā. Katrā gadījumā džeks ir baigais dir_a, jo kāpas viņam noteikti nepieder. Pie tam pats fakts, ka Latvijas teritorijā kaut kāds sū_a lietuvietis vēl te iedrošinās draudēt ar sodiem un policiju, vien jau drusku tracina.

Atstāju onkulim par piemiņu savu otro veco sandali un devāmies atkal ceļā. Drīz nonācām pie robežstaba un beidzot bez šaubu ēnas atradāmies Lietuvā.

Cilvēku tur bija tiešām daudz, neskatoties uz lietus mākoņu tuvošanos. Kādas padsmit minūtes ziedojām arī slēpņa paņemšanai. Uzreiz bija skaidrs, ka tas atrodas zem soliņa, uz kura tajā brīdī sēdēja pāris lietuvieši un nekustēja prom. Par laimi, pacietības pārbaudē uzvarējām mēs :).

Drīz vien sāka arī līt un kāda sieviete mums jautāja, kur gan esam nopirkuši savus lietus mēteļus? Ar lepnumu atbildējām, ka Latvijā un soļojām tālāk.

Palangā pavisam bijām otro reizi. Šoreiz gan lietus un laika trūkums patraucēja baudīt tās jaukumus, bet kopumā glīta pilsētiņa tūristu izklaižu apmierināšanai. Mūsu Jūrmalā tik daudz visādu ēstuvīšu, restorānu, zivju būdiņu utt. vienuviet, nav ne tuvu. Rīgas jūras līča ūdens gan šķiet siltāks un mierīgāks :). Interesanti, kā Palanga izskatās ziemā?

Kādu brīdi pameklējām iestādi, kurā varētu mierīgi apēst kādus frī kartupeļus. Atradām tādu pie autoostas. Tur izrādījās, ka oficiante nespēj atšķirt “grapefruit juice” no “grape juice” un arī paši frī diez ko garšīgi nebija, toties, kamēr ēdām, pārstāja līt lietus.

Aizgājām arī iekost kādā vafelē un tad jau drīz vien brauca autobuss, kurā pat varējām godīgi samaksāt par biļeti ar latiem :).

Liepāja šķita tikpat skaista kā vienmēr. Un autoostā nopirktie frī kartupeļi bija sasodīti garšīgi! Vēl manas acis priecēja aicinājums nekļūt par zaķi.

Neskaitot staigāšanu Liepājā un pēc tam no Rīgas autoostas uz mājām, bijām pievarējuši aptveni 22 km. Kopā trīs dienās – apmēram 77 km. Nogurums noteikti bija jūtams!

Kopumā, godīgi sakot, citi maršruti man patika labāk. Šis gan bija pirmais pārgājiens, kurā bijām paņēmuši līdzi tiešām visu nepieciešamo, neaizmirstot mājās ne konservu attaisāmo, ne siltus apģērba gabalus. Varbūt pārāk daudz lietuviešu cilvēku un noteikti arī mušu. Savā ziņā stresu sagādāja arī apziņa, ka noteikti jāpaspēj uz autobusu Palangā.

Austrālija #4

Liela problēma Austrālijā ir ūdens trūkums. Lielākās Austrālijas pilsētas atrodas pie okeāna vai vismaz kādas upes. Lielākā iekšzemes pilsēta ir galvaspilsēta Kanbera, kura atrodas pie upes un pēc iedzīvotāju skaita ir uz pusi mazāka par Rīgu (~350’000 pret ~700’000). Arī Balarata atrodas iekšzemē. Vienīgā upe, kas tai tek cauri, ir šaurāka pat par Rīgas Mārupīti. Vasarā Balaratā pat ticis aizliegts dārzus (to skaitā botānisko dārzu) laistīt ar dzeramo ūdeni. Un ezers…

Balaratā ir paprāvs, gandrīz apaļš ezers. Tas radīts mākslīgi, aizdambējot purvu. Pastāv leģenda, ka reiz kāds skotu ieceļotājs esot piegājis pie vietējās aborigēnu sievietes un jautājis – kā sauc šo purvu? Viņa tam esot atbildējusi – wendaaree, kas aborigēnu valodā nozīmē “ej prom”. Tā arī joprojām šo ezeru sauc par Wendouree. 2006. gadā tas pilnībā izžuva un kļuva par populāru tūrisma apskates objektu. Tukšs tas ir bijis vairākus gadus un arī tagad vēl īsti neesot atkopies. Tiesa, ja es nezinātu šo stāstu, tad “uz aci” nevarētu pateikt, ka tajā kādreiz bijis būtiski vairāk ūdens.

Vēl viena nopietna problēma Austrālijā ir mežu ugunsgrēki. Eikaliptu lapas satur eļļu, kas ļoti labi deg. Reizēm mežu ugunsgrēki kļūst pārāk plaši un nav vairs kontrolējami. Tad atliek vienīgi bēgt un gaidīt, kad ugunsgrēks izbeigsies pats no sevis.

Pie okeāna sabiju reizes trīs. Visas reizes mani mulsināja dzīvības trūkums pludmalē vai tās tuvumā. Un ar to es nedomāju cilvēkus. Tā arī nesapratu, kādēļ tuvumā neganās neviens vārnveidīgs putns vai virs galvas neplivinās kāda kaija.

Okeāna piekrastē Austrālijas dienvidrietumos atrodas Great Ocean Road. Savā laikā tur ceļu nav bijis vispār un nebija iespējams piekļūt okeāna piekrastei ar automašīnu. Pie šī projekta tikuši nodarbināti pirmā pasaules kara veterāni, tādēļ savā ziņā tas ir kā memoriāls karā kritušajiem. Skati, ko no tā vērot, dažbrīd ir visai iespaidīgi. Braukšana pa to gan izskatījās visai sarežģīta, jo ceļš visai pašaurs. Dažbrīd bija ne pārāk omulīga sajūta skatīties uz kādus metrus augstāk esošajiem klintsbluķiem.

Blakus Okeāna ceļam var redzēt arī vairākus kaļķakmens veidojumus, kurus sauc par The Twelve Apostles. Šīs klintis kādreiz bijušas krasta sastāvdaļa, bet ūdens erozijas rezultātā ir atdalījušās. Līdz 1922. šo vietu sauca par Sow and Piglets (Cūka un sivēni), bet tūrisma veicināšanas nolūkos pārsauca par apustuļiem, vēlāk par 12 apustuļiem, lai arī okeānā izvirzīto klinšu nekad nav bijis vairāk par deviņām. Un tūrisms, spriežot pēc redzētā cilvēku skaita, tur tiešām plaukst un zeļ…

Iespaidīgākais tūrisma objekts Balaratā, manuprāt, ir Sovereign Hill. Tas ir tāds kā brīvdabas muzejs par laika posmu, kad Balarata attīstījās kā pilsēta. Tolaik visi, kam nebija slinkums, brauca uz Balaratu meklēt zeltu, kādus pārdesmit gadus parakņājās un daži pat palika turīgi.

Ir apskatāmas dažādas darbojošās ietaises, ar kurām iegūst zeltu, pumpē ūdeni no šahtām utml. Vietējie darbinieki staigā ģērbušies atbilstoši 1850. gadam, laipni pozē fotogrāfijām un atbild uz dažādiem jautājumiem. Ir ļoti daudz dažādu ēku un ēciņu, kuros notiek dažādas izrīcības – veikali, divas viesnīcas, teātris, smēde, staļļi, fotostudija ar iespēju nofotgrafēties 1850.gada apģērbos, aptieka, beķereja, juveliera veikals, bibliotēka, banka, ķegļu zāle, četras skolas, pāris baznīcas utt. utjpr. Turklāt, ja esi iegājis, piemēram, aptiekā, varēsi tur arī iegādāties kādu zāļu pudelīti vai citu nieku. Naudu gan pretī ņem tikai mūsdienīgo… Īpaši vēl gribas izcelt iespēju nolaisties reālās raktuvēs un īsta zelta gabala ~40’000 Ls vērtībā kausēšanas paraugdemontrējumu. Vārdu sakot, ko redzēt un darīt tur ir visu dienu un, ja ļoti gribas, par atsevišķu samaksu var palikt arī autentiskā viesnīcā pa nakti.

Vispār ieeja Sovereign Hill nav lēta – ap 20 Ls pieaugušajam, bet, manuprāt, tas bija to vērts. Mūsu bezgalīgi plašajam brīvdabas muzejam būtu ļoti daudz ko pamācīties no Sovereign Hill. Un, lai arī Latvijā zeltu neiegūst, domāju, ka arī pie mums varētu izveidot līdzīgu, interesantu muzeju. Tādu, lai nebūtu žēl kaut 10 latus maksāt par ieeju. Ja būtu reklāma, tūristi jau nāktu tik un tā, un, ja būtu gribēšana, varētu arī izdomāt, kā piešķirt pieklājīgas atlaides vietējiem iedzīvotājiem.

No dzīvniekiem savvaļā, kā jau agrāk minēju, gadījās sastapt daudzus nelielus trušus. Braucot pa Ocean road, sanāca redzēt arī trīs augstu kokos dirnošu koalu dibengalus. Balaratā pie ezera ievēroju nelielu žurku. Gliemežus un kukaiņus neuzskaitīšu. Bet interesantākie novērojumi sanāca pēdējā nedēļā. Parkā agri no rīta ievēroju, ka 20 metrus no manis zālē blakus krūmājiem tup valabijs un skatās uz mani. Es arī apstājos un skatos. Domāju – bēgs tūlīt prom. Bet nekā. Tup, ņammā zāles stiebrus, visu laiku skatās uz mani un groza ausis. Paspēju gan nofočēt, gan mazliet pafilmēt. Kad sāku pētīt blakus dīķī redzamu bruņurupuča degungalu, prāvais kustonis aizlēca ganīties citur.

Agrāk neminēju, bet jau pirmajā naktī piespiedu kārtā nācās iepazīties ar posumiem. Tie ir tādi lieli, vāverveidīgi dzīvnieki, kas dzīvo kokos un ir aktīvi tikai naktīs. Tas ietver skraidīšanu pa māju jumtiem, kas saceļ mežonīgu troksni un mājās šķiet, ka tur kāds burlaks laužas iekšā. Tumsā no tāda lopiņa koka galotnē maz ko var saprast, kur nu vēl nobildēt. Tikai pēdējā vakarā pirms aizlidošanas man sanāca iepazīties tuvāk ar vienu no paprāvajiem naktsmiera traucētājiem. Pret vienu no kokiem dārzā bija atslietas kāpnes un skatos – tup viens tāds augšā pie kāpņu gala un skatās uz mani. Aizskrēju pēc maizītes un lēnām kāpu augšā, lai pacienātu zvēriņu.Tā arī posums paņēma maizīti no rokas. Aizskrēju vēl pēc maizītes un fotoaparāta, kā rezultātā tiku pie četrām bildēm. Zvēriņš vispār nav no mazākajiem, kopā ar asti apmēram 60 cm garš. Kaķi un suņi no viņa asajiem nagiem baidoties.

No līdz šim neēstiem un nepagaršotiem augļiem (vai dārzeņiem) iznāca sastapties ar diezgan draudīgā izskata Durian. Man šķita, ka tas smaržo jeb smird pēc vārītiem sīpoliem un aptuveni tāpat arī garšo. Vairāk par trim karotītēm apēst nespēju. Dīvaini, bet Malaizijā un vispār tur, kur durian aug, to uzskatot par bezmaz delikatesi. Nu, par gaumi jau laikam nestrīdas…

Pēdējais lielais apmeklētais tūrisma objekts bija Kryal castle. Tas ir viduslaiku pils atdarinājums, atklāts 1972. gadā. Diemžēl izskatījās, ka ziedu laiki šai ievērojamajai celtnei bijuši daudzus gadus agrāk. Turklāt, kā uzzināju no kāda vietējā darbinieka, drīz tajā ierīkošot dārzniecības centru. Kādreiz Kryal Castle esot rīkotas bruņinieku sacensības, šaušana ar arbaletu un citas interesantas lietas. Bet drošības apsvērumu dēļ tas viss tagad esot aizliegts.

Apskatei bija palicis vesels lērums kuģu un zemūdeņu modelīšu, dažādi ieroči, spīdzināšanas iekārtas ar detalizētiem aprakstiem, medicīniskas ietaises un instrumenti, dažādu tautu nacionālie tērpi, to skaitā Latvijas un Igaunijas, bet ne Lietuvas, dzīvnieku un putnu izbāzeņi, kapu pieminekļi ar uzjautrinošiem uzrakstiem, pavisam īsts labirints utt. Bija diezgan bēdīgi redzēt to visu tik nolaistu. Nudien, velns rāvis tos drošības apsvērumus ar visu dārzniecības centru priekšgalā!

Sanāca pabūt arī sen izbijuša vulkāna virsotnē. Es gan tobrīd nezināju, ka tas reiz bijis vulkāns un ka to vispār sauc par Mount Buningyoung. Nu, tāds lielāks pakalns ar skatu torni galā un viss. Netālu no Balaratas atrodas vēl viens izbijis vulkāns – Mount Warrenheip, bet tā arī nesanāca ar to iepazīties tuvāk.

Pirmajā atpakaļlidojumā visas 14 stundas ik pa laikam auroja mazi bērni. Lūk, tas bija briesmīgi. Nākošā lidojuma 7 stundas par laimi bija bez bērniem, tomēr miegs arī lāgā vairs nenāca. Getvikā nācās uzgaidīt vairāk nekā diennakti un izmantoju laiku, nedaudz pameklējot slēpņus tuvējā apkārtnē. Pāris stundu laikā tiku pie kādiem 5-6, to skaitā 4.5:4.5* vērtam. Vajadzēja vienkārši uzrāpties kokā kādu 4-5 m augstumā, kas man arī bez īpašām pūlēm ātri vien izdevās. Meklēt arī neko nevajadzēja, jo slēpni varēja redzēt piestiprinātu zaram jau no apakšas. Salīdzinot ar dažiem Latvijas slēpņiem, es teiktu, ka šī ir otra galējība.

Hiltōna viesnīca Getvikā man sagādāja vilšanos. Normāla elektrības kontakta nav, interneta diennakts pieeja – 10 mārciņas, par brokastīm jāmaksā papildus 15 mārciņas. Nu, paldies, jā… Labi, ka vismaz bija atstāta tējkanna un pāris tējas un kafijas paciņas. Citādi – istaba kā istaba, nekā īpaša. Atstāt pelēcīgo Getviku un Hiltōna viesnīcu nemaz nebija žēl.

Un tad jau atpakaļceļš Air Baltic autobusā lidmašīnā, mājas… Pie tā arī šoreiz apstāšos. Apsveicu, ja izturējāt šo aprakstu no sākuma līdz beigām :)!

Starp citu, gandrīz visas Caurumā ievietotās bildes var apskatīt pilnā izmērā, uz tām uzklikšķinot. Austrālijas bildes nav nekāds izņēmums.

Austrālija #1

Austrālija #2

Austrālija #3

Austrālija #3

Lai arī dzīvās radības lielākoties biju apskatījis Balaratas Wildlife parkā, vēlējos apmeklēt arī Melburnas zooloģisko dārzu. Domāju – būs lielāks, labāks, interesantāks. Aplauzos. Zvēriņi lielākoties bija patvērušies dziļos krūmos, kur tos parasti nevarēja saskatīt.

Pats zoo ir ne sevišķi liels, ātri vien nokļuvu no viena gala līdz otram. Ja nebūtu bijis pirms tam Wildlife parkā, vienu otru zvēru labākajā gadījumā redzētu tikai pa lielu gabalu. Ja vispār redzētu, jo, piemēram, Tasmānijas velna tur nebija. Par interesantāko no Melburnas zoo…

Pīļknābis. Diez cik labi to pustumsā saskatīt nevarēja, bet tomēr. Izskatījās visai nomākts, jo vienā laidā airējās no viena baseina stūrim līdz otram.

Jūras zirdziņi. Nebiju domājis, ka tie ir tikai dažus centimetrus īsi. Bet varbūt tādi bija tikai šie.

Putnu māja. Tāda liela ar restēm pārsegta telpa, kurā brīvā dabā laidelējās vai pa zemi pastaigājās dažādi putniņi. Jāatzīst, ka ļoti labi izdomāts un realizēts. Vienīgi brīžiem grūtāk saprast, kā kuru radību sauc.

Tauriņu māja. Kā jau nosaukums vēsta, māja pilna ar dažādiem tauriņiem. Bieži vien tie uzlaidās apmeklētājiem uz galvas vai pleciem. Ja atvērsiet bildi pilnā izmērā, kādu varbūt arī izdosies pamanīt.

Un citi zvēri, piemēram orangutani, ziloņi, zebras un žirafes, bet par tiem man nekā īpaša nav ko piebilst. Ja nu vienīgi, ka lielākoties zvēri diez cik priecīgi neizskatījās. Visi tādi sanīkuši, iespējams, no siltās dienas (kas arī bija mana vissiltākā diena Austrālijā +25) vai milzīgajiem, trokšņainajiem apmeklētāju bariem.

Vilciena biļete no Balaratas līdz Melburnai (~100 km) maksā apmēram 13 Ls vienā virzienā. Toties, uzrādot vilciena biļeti, drīkstēja bez maksas lietot abu pilsētu sabiedrisko transportu. Tāda ļoti patīkama fīča :).

Kad Melburnas kartē ieraudzīju Alberta parku, sapratu – man tur jāaizbrauc! Ilgi Alberta parkā klīdu apkārt līdz ieraudzīju kādu pazīstamu fragmentu no F1 trases. Gluži vienkārši daļa no trases ir parasta iela un vēl daļa – parasts, asfaltēts ceļš, kas vijas cauri parkam. Redzēju to jau no sākuma, bet grūti bija noticēt, ka tā tiešām ir F1 trase. Sapratu to tikai, kad ieraudzīju vietējās apkārtnes karti. Aizgāju arī līdz pitstopiem. Radās iespaids, ka bez F1 braucējiem neviens tos nelieto un ka pēdējās sacensības tur bijušas nevis martā, bet gan pirms 2-3 gadiem.

Alberta parkā un šur tur citur ievēroju bbq nojumes. Tajās atrodas galds ar tādu kā lielu, iebūvētu pannu un, ja blakus nospiež podziņu, panna uzkarst. Domāts ēdienu gatavošanai. Un tas viss bez maksas. Droši vien ļoti parocīgi arī bezpajumtnieku vajadzībām, bet tādus tur nemanīju. Bija arī ietaises, no kurām parkā bez maksas padzerties ūdeni.

Aborigēnus ievērot izdevās ļoti reti. Pieņemu, ka Balaratā un Melburnā viņu nemaz tik daudz nav. Toties Melburnā ir ļoti daudz aziātu. No oficiālajiem skaitļiem izriet, ka tie varētu būt kādi 200’000, kas uz Melburnas 4’500’000 iedzīvotāju fona nemaz neliekas daudz. Dzīvē Melburnā likās, ka vismaz katrs piektais ir aziāts.

Kā pilsēta Melburna mani īpaši nepiesaistīja. Nu, daudz debesskrāpju. Cauri tekoša upe dubļu peļķes krāsā. Kas vēl? Daudz ķīniešu? Es negribu teikt, ka Melburna būtu neglīta vai briesmīgi garlaicīga. Tomēr, salīdzinot ar tām ne pārāk daudzajām Eiropas pilsētām, kurās esmu bijis, arhitektūra neiedvesmo. Nav vecpilsētas. Ir atsevišķas skaistas ēkas, dažādas lielas, jaunas celtnes, bet tās kaut kā saplūst ar apkārtējo vidi un lāgā neizceļas. Vai arī visu laiku skatījos neīstās vietas no nepareizajiem rakursiem?

Kādu laiku vēlāk tiku pie kartes, kurā pie katras lielākās Austrālijas pilsētas uzzīmēts tās, jādomā, atpazīstamākais objekts. Sidnejai, protams, opera, bet mani ļoti interesēja, kas tad būs fonā Melburnai. Izrādās – dzelzceļa stacija. Jā, stacija jau liela un skaista. Bet man tomēr šķiet, ka, ja atpazīstamākā vieta pilsētā ir dzelzceļa stacija, tad tas tomēr atstāj zināmu mazuma piegaršu.

Protams, Austrālija ir vilinošs galamērķis dažādiem aziātu emigrantiem. Populāra shēma Austrālijas pilsonības iegūšanai esot saņemt studenta vīzu un noteiktu gadu skaitu (ja nemaldos, 5) studēt kādā no universitātēm. Par maksu, protams. Līdz ar to universitātēm emigrantu studiju maksas ir ļoti nozīmīgs naudas ieguves avots.

Skolās obligāti jāvalkā formas tērpi. Kā uzzināju, esot gan vasaras, gan ziemas formas. Puišiem tas parasti ir krekls, kaklasaite, žaketīte, džemperītis un šorti. Meitenēm – tāda ne sevišķi gara kleita, lai dažreiz neteiktu vairāk, dažreiz džemperītis vai jaciņa. Zeķubikses? Kas tās tādas? Un, lai arī es Latvijā ne vienmēr ģērbjos sevišķi biezi, tomēr šiem atsaldētajiem skolniekiem es līdzi nevarētu turēt. Ārā temperatūra ap 5 grādiem un puiši vienalga skraida apkārt šortos un meitenes mazajās kleitiņās. Lūk, rūdījums!

Ja reiz par meitenēm iesāku, tad viena otra tur ir ļoti glīta. Daudzām gan no viņām drīzumā draud aptaukošanās. Vēl vienai daļai aptaukošanās vairs nedraud. No sākuma neievēroju, bet pēdējā nedēļā jau visai apzināti pētīju sejas meitenēm, kuras atrodas tuvāk maniem cienījamajiem gadiem. Jo, ja glītas skolnieces vēl ieraudzīt izdevās, tad glītas sievietes (definējot sievieti kā meiteni pēc kādiem 22 gadiem) – pavisam reti. Izskaidrojums man joprojām ir mīkla. Bet labi, ka man tur nav jādzīvo, jo citādi, ej nu sazini, sāktu vēl līdzināties Nabokova Lolitas Humbertam Humbertam.

Reiz es multislēpņa meklēšanas nolūkos aizgāju līdz vienai garai kara gūstekņu piemiņas sienai saskaitīt uzvārdus. Bija dienas vidus un netālu dauzījās skolnieki. Tā kā biju diezgan silti ģērbies, gāju pameklēt ēnu zem kāda koka ne pārāk tālu no sasodītajiem bērneļiem. Divi no viņiem taisni netālu no manis rīkoja lielo skūpstīšanos un spaidīšanos, bet, nu, whatever taču. Uzgriezu viņiem visiem muguru, iegrimu kalkulācijās un pēc pāris minūtēm priecīgs devos slēpņa virzienā. Pa ceļam mani apturēja kāda sveša sieviete un teica – Excuse me, did you photograph the children there? Drusku samulsu, jo ne jau katru dienu man uzdod šādus jautājumus. Atteicu – no – un gaidīju nākamo stulbo jautājumu. Bet tāda nebija. Sieviete vienkārši aizgāja prom. Manuprāt, varēja vismaz atvainoties vēlreiz.

Es nezinu, kāda dzīve Latvijā ir tiem cilvēkiem, kuru uzvārds un telefona numurs parādās telefonu grāmatās, bet Balaratā pa stacionāro telefonu bieži uzplijās dažādi preču izplatītāji vai ziedojumu lūdzēji. Zvanīts tika vidēji trīs reizes dienā, to skaitā vēlos vakaros.

Lai arī vietējām ziņām diez cik regulāri nesekoju līdzi, tomēr šķita, ka uzkrītoši bieži tiek pieminēts Baraks Obama. Gandrīz katru dienu kaut ko varēja dzirdēt par viņa gaitām.

Un, cik nu sanāca runāt ar tur dzīvojošajiem cilvēkiem, viņi visi ir ļoti lepni par savu zemi un valsti. Es pat teiktu – iedomīgi. Tas drusku kaitināja. Jo, atvainojos, bet nekā Tāda tur Austrālijā tomēr nav. Jā, citādāki zvēriņi, putniņi, koki un pat mušas, bet tas arī viss. Mums savukārt ir savi zvēri, kādi viņiem pat sapņos nerādās. Patiesībā štrunts ar tiem austrāliešiem un viņu iedomību, bet mums Latvijā tiešām būtu ļoti daudz ar ko lepoties. Vēsture, kultūra, Baltijas ceļš, Rīgas vecpilsēta… Ja viņiem būtu vēl arī tas viss, tad dažs labs austrālietis droši vien būtu jau sen piepūties kā balons un plivinātos pa gaisu. Kad mēs reiz mācēsim to visu novērtēt!

Austrālija #1

Austrālija #2

Austrālija #4

Austrālija #2

Austrālijā orientējos ar Nokia telefona un caur bluetooth pieslēdzamā GPS palīdzību. Ja Latvijā šad un tad pāris ielas kartē nav iezīmētas, tad Balaratā ielas bija iezīmētas pat vietās, kur reālajā dzīvē tās saskatīt bija grūti. Manuprāt, labāks tomēr ir pirmais variants, jo tad nevar savā maršrutā iekļaut ielu, kuras nemaz nav. Šī iemesla dēļ reiz nonācu pie purva un kādu brīdi lauzīju galvu, kā tam tikt otrā pusē. Saņēmos, noāvu apavus un pa maliņu pārbridu. Tad es vēl nebiju pa radio dzirdējis, ka Balaratā čūskas esot sakodušas kkādus bērnus.

Cilvēki Balaratā (un ļoti bieži arī Melburnā) parasti dzīvo vienstāvīgās mājiņās. Retajai celtnei ir vairāk par vienu stāvu. Kopumā mājiņas visai vienveidīgas un sevišķu interesi neraisa. Pilsētas nelielajā centrā ir arī dažas lielākas un glītākas ēkas, tomēr ar Rīgas ierastajām piecstāvenēm salīdzināt grūti. Pie katras dzīvojamās mājas toties ir labi kopts dārzs. Droši vien sagadīšanās, bet neievēroju nevienu parasto iedzīvotāju rušināmies pa dobēm. To viņu vietā mēdza darīt īpaši nolīgti speciālisti.

Ar sabiedrisko transportu, t.i., autobusiem Balaratā brauc teju vai vienīgi skolnieki. Pārējie braukā ar privātajām automašīnām. Ir arī veloceliņi vai speciālas joslas riteņbraucējiem. Neskatoties uz to, riteņbraukšana tur šķita ne sevišķi populāra. Paši viņi par sevi apgalvo pretējo. Ķiveres lietošana riteņbraucējiem ir obligāta.

Kājāmgājējus ārpus pilsētas centra sastapt izdevās visai reti. Pie pilsētas robežām – tikpat kā nekad. Tomēr tie paši nedaudzie šad tad mēdza tevi pasveicināt un reizēm pat apjautāties, kā iet. Vispār frāze “how do you do” man ļoti ātri apnika. To varēja norauties praktiski ikvienā veikalā. Lielākoties nekā uz to nereaģēju, kas laikam nebija briesmīgi pieklājīgi. Pēc kādām trim nedēļām man briesmīgi apnika arī angļu valoda kā tāda.

Populārākās automašīnas tur bija vietējais Holden, Toyota, Honda, Hyundai utt. Ir arī pa vienam otram mersedesam un bmw. Vienreiz pat redzēju ņivu :). Neizdevās pamanīt nevienu opeli vai folksvāgenu. Džipi nav sevišķi populāri. Ceļi jau arī gludi kā… Nu, jā. Turklāt ceļu baltās svītras mēdz būt papildinātas ar atstarotājiem. Tas esot vietējais izgudrojums, ko pamazām pārņemot visā pasaulē. Ceļu malās atsevišķās vietās asfalts bija rievots, lai traucētu miegu snauduļojošiem, grāvī stūrējošiem vadītājiem.

Lielākie krustojumi ļoti bieži ir riņķveida. Luksoforu līdz ar to nav pārāk daudz. Pārsvarā tie ir vietās, kur ielu mēdz šķērsot gājēji. Tur, lai lieki nebojātu braucēju nervus, gājējiem vienmēr vispirms jānospiež poga uz luksofora. Starp citu, pirms automašīnas uzsāk braukt taisni, luksofors pirmajiem ļauj aizbraukt tiem, kuri vēlas nogriezties pa kreisi. Droši vien sava jēga tam ir. Kopumā vadītāji uzvedas pieklājīgāk un gājēju nervus saudzējošāk nekā šur tur citur, palaižot gājējus garām arī vietās, kur pēc noteikumiem tas nebūtu jādara. Tiesa, viens otrs gājējs tāpat kā pie mums par luksofora signāliem īpaši nesatraucas. Policijas ekipāžas un policistus kā tādus redzēju ļoti reti.

Satiksme uz ielām notiek pa kreiso pusi. Lai arī pie stūres nemēģināju sēsties, pie tā pierast nemaz nebija tik viegli. Uz trotuāra cilvēki mazliet biežāk turas pie kreisās puses. Pārejot pāri ielai, vispirms galva jāpagriež pa labi nevis pa kreisi. Un, ja dodies uz ielas vidū esošu tramvaja pieturu, īpaši jāievēro, no kuras puses tuvosies tramvajs, lai neaizbrauktu otrā virzienā.

Veikalos pie kases ir ierasts atvērt somu un atrādīt tās augšpusi. Toties apsargi ir pilnīgi nemanāmi. Ja arī viņi vispār ir, tad vienmēr laipni tevi sveicina un reizēm pat atvainojas, ka viņiem tāds darbs pārbaudīt somas.

Vienīgajā reizē, kad pirku vīna pudeli, man pajautāja personu apliecinošu dokumentu. Latvijā man to nav jautājuši jau vismaz gadus 3-4. Vispār pārtika ir diezgan dārga, īpaši maize, augļi un dārzeņi. Turklāt man nekur neizdevās atrast ābolu, kurš nebūtu spīdīgi novaskots. Kopumā augļi un dārzeņi apmēram tādi paši kā Latvijā nopērkamie. Vienīgi mango nopērkami svaigi un tie ir sasodīti garšīgi. Un vēl ir saldie kartupeļi, kas iekšpusē ir oranži :).

Apģērbi un apavi pāsvarā maksā mazliet lētāk nekā Latvijā. Elektroniskās preces arī lielākoties ir lētākas. Lielveikalos ir iespējams tikt pie ķīniešu veiktas masāžas, manikīra vai pedikīra.

Kad pirmo reizi nonācu parka publiskajā tualetē, samulsu. Tā, kā jau laikam visas publiskās tualetes Austrālijā, bija bez maksas. Un tik tīra! Neviena ķēpājuma vai stulba uzraksta! Turklāt atradās blakus parkam, nevis iekšā lielveikalā. Labu laiku vēl par to brīnījos. Pēc mēneša sapratu, ka tā pirmā vienkārši bija svaigi remontēta. Nu, gluži tik kriminālas atejas kā pēdiņas vienā otrā dzelzceļa stacijā nenācās novērot, bet tomēr savu kultūrslāni uz sienām tās lielākoties bija uzkrājušas… Tualetes papīrs arī vienmēr bija pa rokai. Katrā gadījumā, ja Rīgā pat zinātājam ir grūti atrast tualeti, tad svešajās pilsētās šis jautājums spiedīgus brīžus nesagādāja.

Turpinot iepriekšējā reizē iesākto par lidojošajām radībām, bieži manāms bija tāds melnbalts putniņš, drusku lielāks par strazdu – magpie-lark jeb žagatcīrulis. Jādomā, ka ieceļotāji citus putnus bez žagatām lāgā nav zinājuši, ja reiz visus melnbaltos tā apsaukuši. Magpie-lark arī nebija nekāds špetnais radījums. Reiz nācās novērot, kā divi eksemplāri dzenas pakaļ savvaļas papagaiļiem un plūc tiem no dibena laukā spalvas. Jādomā, savu ligzdu labiekārtošanai. Papagaiļi par to nebija diez ko sajūsmināti, lai neteiktu vairāk. Brēca tā it kā nez kas tur norisinātos. Brīvā dabā sanāca ievērot kādus 6-7 savvaļas papagaiļu sugu pārstāvjus. Ļoti glīti, bet brēcieni gan ne sevišķi patīkami. Tad jau mūsu pelēkās vārnas “krā” ir daudz labskanīgāks un patīkamāks.

Gulbji Austrālijā ir melni un ne tik lieli kā mūsējie. Uzvedas gan teju tāpat. Nāk diedelēt maizīti un klusi šņāc, ja pieej pārāk tuvu. Jaunie gulbīši tāpat – gaiši pelēki. Melburnā sanāca būt lieciniekam savdabīgam gulbju priekšnesumam.

Vienīgās kaijas, kuras savvaļā (un arī ne-savvaļā) izdevās pamanīt, bija Silver gull. Apmēram mūsu lielā ķīra lielumā un brēc arī gandrīz tieši tāpat. Lauči izskatījās identiski Latvijā dzīvojošajiem. Vēl bija novērojami divi viņa radinieki – Dusky moorhen un prāvākais Purple swamphen. Pēdējais, ja viņam ūdenī pasvieda maizīti, vispirms pacēla to ar kāju un tikai tad ēda, tā teikt, no pirkstiem. Nu, jā, dakšiņas jau viņam nav…

Mans mīļākais putns tur bija Musk duck, kas latviski droši vien jātulko kā muskusa pīle. Nekad līdz šim nebiju redzējis pīli ar paseksti zem knābja. Pirmajā brīdī gribējās domāt, ka tas ir pīļknābis. Muskusa pīle ļoti bieži un labi nirst, ir lielāka par parastajām pīlēm un ļoti reti lido vai izkāpj krastā. Lielākā tās daļa vienmēr ir zem ūdens.

Savvaļā gadījās redzēt arī vienu otru gārni un ibisu. Otrie ir mazliet stārķiem līdzīgi putni ar liektu knābi. Tuvumā pielavīties tiem neizdevās.

Vēl viens interesants savvaļas putns Austrālijā ir kukaburra. Vienu reizi man paveicās dzirdēt to smejamies, kaut arī tad vēl nezināju, kas tur tik priecīgi dziesmu dzied. Nobildēju koku, kurā sēdēja pāris smējēji un pēc izskata tos atpazīt varēju tikai pietuvinātā bildē.

Staigājot pa lauku ceļiem un meklējot slēpņus dažādos brikšņos, šad un tad sanāca ieraudzīt pa aizļekojošam trusim. Lielākoties tie bija kādus 30 centimetrus gari. Viņu alas parasti bija viegli pamanāmas. Nobildēt gan šos dzīvniekus bija ļoti grūti, jo pamanīt viņus parasti izdevās tikai tad, kad viņi jau bēga no tevis prom.

Vietējās dzīvās radības ērti varēja apskatīt Wildlife parkā. Tas ir tāds kā zooloģiskais dārzs, tikai mazākie ķenguri un emu tajā staigāja apkārt gluži brīvi. Par pāris dolāriem bija iespējams nopirkt tūtiņu ar ķenguru barību, kas lielākoties sastāvēja no dažādām sēkliņām. To viņi ēda tieši no rokas. Lielākā daļa ķenguru izskatījās apbrīnojami slinki. Īpaši lielākie, Red kangaroos, kurus savvaļā lēkāt nelaida.

Arī koalas ir ārkārtīgi slinki un mazkustīgi. Lielākoties viņi gulēja, dažādās pozās iekārtojušies koku zaros. Tasmānijas velns izskatās pēc ne pārāk liela, nejauka suņa. Gadījās arī redzēt, kā divi eksepmlāri skaļi šņākdami un krākdami ar zobu demonstrēšanas metodi risina savstarpējas domstarpības. Lai arī emu tāpat klīda apkārt brīvā dabā, pieiet tuvāk par pāris metriem un pārbaudīt, ko varētu nozīmēt viņu klusā šņākšana, tomēr negribējās.

Vēl divi īpaši interesanti Austrālijas dzīvnieki ir ehidna un vombats. Ehidna ir tāds kā paprāvs ezis ar spicu degunu, savukārt vombats mazliet atgādina uz zemes dzīvojošu koalu jeb pelēcīgu, paprāvu āpsi ar lielu, apaļu galvu.

Austrālija #1

Austrālija #3

Austrālija #4

Austrālija #1

Varbūt kāds būs ievērojis, ka labu laiku neko neesmu rakstījis. Man ir attaisnojums – mazliet vairāk kā mēnesi nebiju Latvijā un netiku internetā tusēties tik bieži, cik gribētos. Un vispār jau laika arī nebija diez cik daudz. Stāstāmais toties pa šo laiku ir drusku sakrājies un plānoju, ka tas satilps veselos četros ierakstos.

Lai tiktu iekšā Austrālijā, nepieciešama vīza. Tai varēju pieteikties elektroniski, aizpildot formu, kurā vajadzēja norādīt pases numuru, apmeklējuma mērķi, ģimenes statusu, radinieku, kuri neceļo līdzi uz Austrāliju, vārdus, uzvārdus, vecumus, draudzenes vārdu un uzvārdu, savu nodarbinātības statusu un citus sviestus. Pēc pāris dienām saņēmu atbildi, ka, neskatoties uz to, ka neplānoju pats apmaksāt savas uzturēšanās izdevumus, man vajadzētu atsūtīt vēl sava bankas konta izrakstu. Tas viņus laikam apmierināja un vēl pēc dažām dienām saņēmu atbildi, ka vīza piešķirta.

Lai tiktu no Rīgas līdz Melburnai, gaisā vien nācās pavadīt diennakti. Lidostās nācās kvernēt vēl stundas 11. Atpakaļceļš bija grūtāks. Gaisā kopumā sanāca plivināties par kādu stundu vairāk un tranzītlidostās gaidīt ap 28 stundām.

Lidojot mājās, nāca prātā tradicionālā jaungada filma “Ar vieglu garu“, kur galvenais varonis lidostā sarunājas ar kādu nepazīstamu onkuli. Abi atzīst, ka negribētu sagaidīt jauno gadu gaisā. Jā, nu, manā gadījumā tas nebija gluži Jaunais gads. Vēl būtiskāk – tas bija 18. novembris. Gaisā no tā maz prieka…

Es tagad nesaprotu, vai varu apgalvot, ka esmu bijis Dubaijā, AAE. Jo lidostā tā kā tagad būtu pabūts, tomēr vīzas man nebija un tad jau sanāk, ka AAE nemaz netiku ielaists. Lai vai kā, Dubaija no augšas izskatās skaisti. Izskatījās, ka dzīvojamo māju rajonā apmēram katrā piektajā kvartālā slejas pa mošejai.

Es tagad zinu, ar ko atšķiras Air Baltic no Ryanair. Stjuartes lidmašīnā runā latviski. Viss pārējais, šķiet, tieši tāpat. Pie tam vēl Air Baltic pamatīgi izčakarēja lid-plānus, pāris nedēļas pirms izlidošanas mainot lidojuma laikus. Turpceļā 3 stundu vietā nācās gaidīt 8 stundas, bet atpakaļceļā 3-4 stundu vietā – 25. Arī papildus maksa par bagāžu nav nekāds patīkamais bonuss. Kā vēlāk dzirdēju, pasaulē tā gluži neesot pieņemts, ka par bagāžu vēl atsevišķi jāpiemaksā un to vairāk piekopj lētā gala vai sīkās lidkompānijas. Salīdzinājumam – Emirates Airlines 30 kg bagāžu ļauj pārvadāt bez papildus maksas. Air Baltic par 20 kg iekasē 10 Ls. Ir starpība…

Emirates Airlines arī ekonomiskajā klasē ir kaut kas lielisks. Vispirms tev atnes karstu dvielīti, ar ko rokas un muti noslaucīt. Tad padzerties – sulu, tēju, kafiju, limonādi – ko nu vēlies. Un, protams, pusdienas :). Esi veģetārietis? Nekādu problēmu. Pirms lidojuma ieej Emirates mājas lapā, norādi, ka esi veģetārietis un lido, neuztraucoties, ka pa ceļam būs jāgrauž vistas stilbs vai zivs fileja. Vēlies gulēt? Paņem no tev sagatavotā maciņa ar zobu birsti un zobu suku, zeķes, uzvelc tās kājās, apsedzies ar sedziņu un uzliec uz acīm masku, lai gaisma netraucē. Nenāk miegs? Paņem austiņas un noskaties sev priekšā esošajā monitorā kādu filmu, noklausies mūzikas albumu vai uzspēlē kādu no piedāvātajām datorspēlēm. Vajag uzlādēt poratatīvo vai telefonu? Arī nav problēmu. Iespraud savu portatīvo kontaktā, kurš der gan Eiropas, gan Anglijas, gan Austrālijas štepseļiem, un darbojies uz nebēdu. Vai arī vēlies uzzināt, kur Tu atrodies? Ieslēdz sev monitorā attiecīgo režīmu un skaties gan karti, gan lidojuma tehniskos rādītājus, gan kameru raidītos attēlus, kas rāda, kas atrodas lidmašīnai gan priekšā, gan apakšā.

Dubaijas lidosta ir diezgan liela un glīta, pie tam tajā tiek būvēts vēl vismaz viens jauns termināls. Šobrīd pēc pārvadāto pasažieru skaita 2010. gadā tā ir 14. lielākā pasaulē. Daudz nebrīnīšos, ja ar laiku arābi ieņems Top 5 un kas zina, varbūt arī vēl augstāku vietu.

Rītā, kad ieradāmies Melburnā, laukā bija jau sasilis mazliet virs nulles. Ak, siltā Latvija! Māja Balaratā, kurā sanāca dzīvot, arī nebija gluži tā siltākā, lai neteiktu vairāk. Latvijā, mājās sēžot, teju nekad nav sanācis salt tā kā Austrālijā. Pārsvarā ārā turējās ap 12 grādiem, vienīgi pēdējās dienas vidēji bija siltākas. Nezinu, kāda temperatūra bija telpās, bet, kad vien varēju, centos uzturēties laukā. Diemžēl bieži lija lietus un tad ārā nebija ko darīt.

Lai tiktu uz mēnesi pie bezvadu interneta ar pāris gigabaitu griestiem, būtu jāšķiras no apmēram 20 latiem. Tā arī nepamēģināju. Ēpastu gāju čekot, ar mobilo telefonu saķerot pie tuvējā makdonalda WLANu. Visai neērti, bet labāk tā nekā nekā. Vispār Austrālijā internetu no gaisa sagrābstīt man izdevās tikai makdonaldos, kas arī gluži uz katra soļa nemētājās.

Par laimi, Latvijā biju saseivojis tuvumā esošos slēpņus jeb geocaches. Tas līdz brīdim, kad slēpņi tuvākajā apkārtnē izbeidzās, darīja manas pastaigas mērķtiecīgākas. Un Austrālijā ir jauki slēpņi tādā ziņā, ka tie parasti ir lieli un pilni ar interesantām mantiņām. Tur tiešām, ja kāds kaut ko izņem, tad atliek arī kādu mantiņu vietā. Es mēdzu ielikt no LV atvestos santīmus :). Kopumā slēpņot vieglāk nekā Latvijā. Pie mums bieži kaut kā ļoti neadekvāti tiek liktas difficulty un terrain zvaignītes. Cik reižu nav gadījies, ka slēpni vienkārši nevar paņemt tādēļ, ka neesi paņēmis līdzi trepes vai vismaz divriteni uz kā pakāpties! Austrālijā es dabūju 38 slēpņus un nevienas tādas situācijas nebija. Balaratā parastos slēpņus vidēji mēdz apmeklēt labi ja viens cilvēks nedēļā. Diemžēl ar GC vai TB atrašanu man nesekmējās, kaut gan vispār tur tādi bieži klīstot apkārt. Toties dabūju savu pirmo Pathtag :).

Jau pirmajā dienā Austrālijā sanāca pabūt Balaratas botāniskajā dārzā. Ja Rīgas LU botāniskajā man pēc pusstundas parasti sametas garlaicīgi un visi augi liekas vienādi, tad tur nepavisam tā nebija. Kur vien skaties – liels, ķeburains koks ar interesantām lapām vai skujām vai kārtējais krūms ar neparastiem ziediem. Botāniķi tur droši vien varētu sēdēt nedēļām ilgi. Turklāt ārpus botāniskā dārza arī ir gandrīz viens vienīgs botāniskais dārzs. Visapkārt ļoti daudz dažādu koku, krūmu, ziedu utt. Mani gan par augiem vairāk interesēja apkārt klīstošie savvaļas putni.

Jau otrās dienas agrā rītā redzēju retu parādību. Kokā sēdēja pīle. Bilde diez cik kvalitatīva neizdevās, bet tomēr. Šo brīnumu redzēju vēl vienu reizi, kad, protams, izņēmuma kārtā fotoaparātu biju atstājis mājās. Vietējo izplatītāko pīli sauc par Pacific black duck. Pēc izskata un izpausmēm spriežot, ļoti līdzīga mūsu meža pīlei. Bet bija sastopamas arī “īstas” meža pīles jeb Australian wood duck. Tās gan nebija tik drošas kā pirmās un arī par maizīti diez ko neinteresējās.

Viens no pirmajiem lidoņiem, ko ievēroju, bija mājas (vai meža – man viņi vienmēr jūk, bet Austrālijā, šķiet, vienalga bija abi) strazds, identisks mūsējam. No rītiem gultā man šad tad likās, ka sētnieks netālu slauka ielu, bet tā arī nekad viņu neieraudzīju. Pēc pāris nedēļām ievēroju, ka šī trokšņa cēlonis ir nelielais, melnais putniņš, kurš pārkārto pie mājas nokritušās lapas pēc saviem ieskatiem.

Interesants un bieži redzams putns bija Australian magpie jeb Austrālijas žagata. Man gan par žagatu to negribētos saukt, drīzāk tā līdzīga vārnai vai krauķim. Lielumā tā ir drusku mazāka par mūsu pelēko vārnu. Toties šī žagata prot ne tikai ķērkt, bet arī vīterot. Dzirdēju, ka tās mēdzot uzklupt arī cilvēkiem. Ļoti drīz par to pārliecinājos arī pats. Kaut kādu iemeslu dēļ, kad vien parādījos mājas dārzā, manas galvas virzienā bieži vien, nejauki ķērkdama, mēdza pikēt viena no šīm žagatām. Nobiedēšanai pietika ar paceltu roku, tomēr neteikšu, ka bija omulīgi. Pēc kāda laika pieradu, bet muguru vienalga centos viņai negriezt. Pēc kādiem 5-6 pikējumiem žagatai parasti apnika mani trenkāt un tad tā lidoja prom. Man par sašutumu uz sievietēm žagata nekā nereaģēja.

Vēl reizi ārpus pilsētas tālēs zilajās mani mēģināja triekt tāds īpatnējs putniņš kā Masked lapwing. Tik tuvu kā žagata gan nemēģināja pielidot. Brēkšana ļoti līdzīga lielajam ķīrim, pats jau arī daudz lielāks nav.

Austrālija #2

Austrālija #3

Austrālija #4

Ceļojums pa Latgali

No piektdienas līdz svētdienai sabijām ar biedriem dziļā Latgalē. Es – pirmo reizi mūžā. Līdz tam vienkārši nebija sanācis, neskaitot ceļojumu uz Daugavpili. Un iespaidi ir.

Pārsvarā apmeklējām senus pilskalnus, kuru Latgalē ir vairāki simti. Protams, apskatīt sanāca vien nelielu daļu. Gribētos, lai pašvaldībām būtu pienākums attīrīt pilskalnus no brikšņiem, jo viens otrs bija krietni aizaudzis. Ja pilskalnus attīrītu un ar informatīvām zīmītēm norādītu to atrašanās vietas, tūristi brauktu tos apskatīt, veicinot reģiona ekonomisko attīstību. Panorāma no koptajiem pilskalniem paveras lieliska.

Nekoptajos pilskalnos cauri eglēm un priedēm neko īpašu nevar ieraudzīt.

Naktī apskatījām Rēzekni. No redzētā palika iespaids, ka tajā ir daudz industriālo teritoriju, 5-stāvu kastīšu māju un daudz koku. Kopumā pilsēta man patika. Vecākas piecstāvenes līdzīgas Rīgas centrā esošajām gan ieraudzīt neizdevās. Toties (galvenās) ielas platas un tīras.

Krietni mani samulsināja Rēzeknes centrālās ielas nosaukums. Tieši blakus Atbrīvošanas alejai atrodas labi sakopts piemineklis sarkanajiem okupantiem ar nosaukumu “Rēzeknes atbrīvotājiem“. Protams, pieņēmu, ka arī ielas nosaukums izvēlēts tieši par godu šiem “varoņiem”, kuri, starp citu, Otrajā pasaules karā pie reizes nopostīja krietnu daļu Rēzeknes. Vienīgais izskaidrojums man šķita fakts, ka ~50% iedzīvotāju Rēzeknē nav latvieši. Vēlāk, pilnīgi nejauši, kad interesējos par šīs ielas vidū atrodošos pieminekli “Vienoti Latvijai“, uzzināju, ka tas celts, simbolizējot Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Līdz ar to vajadzētu būt, ka Atbrīvošanas alejai tāds nosaukums ir par godu mūsu pašu karavīriem. Bet īstas skaidrības man nav vēl tagad. Ļoti silti ieteiktu rēzekniešiem mainīt ielas nosaukumu uz “Latgales atbrīvošanas aleja”, vai nomainīt okupantu pieminekļa nosaukumu uz “Otrajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņai”, vai aizvākt stāvošo karavīru pavisam prom. Ja es nebūtu nejauši atradis informāciju par Latgales Māru, turpinātu uzskatīt, ka tur laikam tādi komunistiņi vien dzīvo…

No Rēzeknes pils gan nekas sevišķi daudz pāri nav palicis, tomēr netālu ir brīvi apskatāms tās makets, kurš man ļoti patika.

Sanāca paviesoties arī Latvijas senākajā pilsētā Ludzā. Arī tā man patika. No pils tur ir pāri palicis vairāk nekā Rēzeknē, arī skats no pilskalna pavērās plašāks. Netālu esošās Ludzas Romas katoļu baznīcas torņus bija apsēdušas bezdelīgas un tas nudien izskatījās ļoti jauki.

Vēl pie slavenākajiem apskatītajiem objektiem varu pieminēt Aglonas baziliku, Čertoku, dziļāko Latvijas ezeru Drīdzi, un vislielāko Latvijas akmeni – Nīcgales lielo akmeni. Tas gan nebūt nav viss. Citējot Viesturu, Kopš 5dienas vakara nobraukāti vairāk kā 1000 km, vairums par Latgali. Iespaidu gana daudz, lai pietiktu daudziem simtiem tvītu.

Noslēgumā netālu no Aglonas uzņemts foto, par kura tapšanu jāpateicas grandfox.


Ludzas Romas katoļu baznīcaLudzas Romas katoļu baznīca

Ventspils – Kolka

Turpinot iepriekšējos gados iesākto tradīciju doties dažu dienu pārgājienā gar jūras piekrasti, šogad ieplānojām turpināt ceļu no Ventspils līdz Kolkai. Tas būtu garākais līdz šim vienā reizē veiktais attālums, bet daudz īsāku to izplānot tik un tā nebija iespējams, jo kaut kā līdz autobusam uz Rīgu arī vajadzēja tikt.

Regulāri lasot meteoroloģiskās prognozes, centāmies atrast 4 siltas dienas bez lietus. Kad šķita, ka tās pienākušas, sākām cītīgi gatavoties ceļam. Tika iepirkti pārtikas produkti, izdrukātas kartes, uzlādēti mobilie telefoni, norakstīti autobusu atiešanas laiki un pat izdrukāti vārdi vienam otram dziedamgabalam (posmos, kuros mūsu dziedāšanas mēģinājumos klausītos pēc iespējas mazāks skaits cilvēkveidīgu būtņu). Vēl tika izdrukāti materiāli ar vairākām geocache atrašanās vietām, kas solījās atrasties pa ceļam.

Tā mēs 6. jūlija agrā rītā vēl ar miegu acīs devāmies uz autoostu, lai ar pirmo autobusu dotos uz Ventspili. Ceļā tika nedaudz atgūts saldais rīta miegs un pēc gandrīz trīs stundām jau kāpām laukā Pārventā. Lai arī Ventspilī esmu bijis daudzas reizes, Pārventa man ir visai sveša un netiku vaļā no sajūtas, ka patiesībā Ventspilī nemaz neatrodos. Nezinu, vai tā bija tikai sagadīšanās, bet visā Pārventā tikpat kā nedzirdēju runājam latviski.

Apskatījām īpaši nelietoto Ventspils dzelzceļa staciju un devāmies meklēt veikalu.

Ceļa biedrenei bija bažas, ka Pārventā veikala varētu arī nebūt, tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka tur tādam jābūt. Kādu laiku pastrīdējušies par īsāko maršrutu, devāmies uz Lidotāju ielu. Ātri vien atradām veikalu, iepirkāmies, papildinājām mugursomas un devāmies meklēt kešu, kurš bija netālu no strūklakas.

Pēc kādām piecām minūtēm to arī veiksmīgi atradām, reģistrējāmies, atlikām atpakaļ, pabrokastojām un devāmies tālāk. Apmēram kilometru tālāk sākām skatīties pēc nākošā keša. Diemžēl mums nebija precīzu koordināšu un tad nu krietni pamaldījāmies pa brikšņiem. Atradām visādus sūdus (nē, ne jau fekālijas, bet, nu, jūs mani sapratāt…) un secinājām, ka mūs ir atraduši odi. Pēc kādām minūtēm 10-15 mums galīgi apriebās vazāties pa aizaugušo “pļaviņu” un gājām prom. Vēlāk mājās uzzinājām, ka vajadzēja paiet vēl kādus 100 metrus uz priekšu. Toties tad mēs varbūt nebūtu ievērojuši šo brīnišķīgo zīmīti.

Tālāk uzņēmām kursu uz Ziemeļiem un tuvojāmies jūrai. Nonākuši pie tās, brīdi apsvērām iespēju doties līdz molam un atpakaļ, bet izskatījās pārāk tālu. Kā vēlāk noskaidrojām, šī pastaiga turp un atpakaļ mums būtu bijusi apmēram 10 km gara.

Pēc dažiem kilometriem varējām savām acīm skatīt dažas urdziņas, kas tecēja no tāda kā ūdenskrituma. Pārbriduši pāri Lošupei, izlēmām nedaudz atpūsties. Secinājām, ka līdzi paņemtajās mantās nav dažu nepieciešamu preču, piemēram, saldējuma. Tā kā uz priekšu vairākas dienas veikalā mēs nevarētu iegriezties, nolēmu viens pats doties kādu gabalu atpakaļ līdz Staldzenei, kurā, pēc manām domām, arī noteikti vajadzēja atrasties veikalam.

Pēc krietna brīža, nocīnījies ar dunduriem, nonācu līdz Staldzenes autobusa pieturai, kurā sastaptai tantei pajautāju par veikalu. Diemžēl pretī saņēmu atbildi, ka te tāda vispār neesot. Tas nozīmēja, ka pēdējais veikals bija palicis Pārventā, bet tas jau bija pārāk tālu. Griezos vien atpakaļ uz Lošupi. Īsāko ceļu meklējot, pamīdījos pa vienu otru pļavu, kas noteikti bija privātīpašums, bet neviens uz mani nekliedza. Vien dunduri draudzīgā bariņā ar odiem atkal man mina uz papēžiem. Pretodu izpūšamais līdzeklis, protams, bija palicis mājās. Pat pamēģināju skriet no viņiem prom, diemžēl bez īpašām sekmēm. Kā vēlāk ceļa biedrene apgaismoja, dunduri atpaliek vien pie ātruma ~20 km/h. Vēlāk kartē noskaidroju, ka šis ceļojums uz Staldzeni un atpakaļ ir bijis apmēram 4.5 km garš.

Tālākajā ceļā novērojām dažādus lokālās, lidojošās faunas pārstāvjus. Bija daudz dažādu sugu kaiju, to skaitā melnspārnu kaijas, par kurām mums bija īpašs prieks, jo Rīgā tās redzam ļoti reti.

Pa ceļam šad un tad nācās šķērsot dažāda platuma urgas. Tā kā visu laiku kartē un GPS neskatījāmies, to nosaukumi mums bieži vien palika neskaidri.

Drīz vien sākās viegls lietutiņš. Tā kā mums nebija skaidrs, vai tas nepārtaps par ko spēcīgāku un nevēlējāmies kļūt krietni mitrāki, meklējām somās lietusmēteļus. Šajā brīdī mans vaigs krietni satumšojās, jo sapratu, ka vienīgās līdzi paņemtās manai ķermeņa augšdaļai paredzētās drēbes ir divi T-krekli. Jaku nelaimīgā kārtā no rīta biju aizmirsis pie gultas… Turpmākajā ceļojuma gaitā vēsākos brīžos nācās izlīdzēties ar pār pleciem pārmestu guļammaisu, vienīgi ātri mēdza kļūt par karstu.

Starp Ovišragu un Ovišiem nolēmām apstāties un uzsliet telti. Kopīgi bijām pievarējuši 23 km, neskaitot līkumiņu līdz Staldzenei.

Agri no rīta laiks nebija sevišķi silts un ar T-kreklu vien šķita par plānu. Mazliet ieturējušies, savācām mantas un soļojām tālāk. Pa laikam sastapām tādu interesantu putnu kā Sāmsalas pīle.

Nosoļojuši krietnu gabalu, nonācām pie Lūžupes. Kartē tā izskatījās biedējoši plata. Kad nonācām pie tās, devos pa labi meklēt iespēju tikt pāri sausām kājām, kamēr biedrene devās pa kreisi, cerot, ka pie jūras nebūs pārāk dziļš. Draudzene pāri tika daudz ātrāk nekā es, toties manas kājas palika sausas.

Kad ieraudzījām Miķeļtorni, devāmies iekšā Pizes virzienā. Tur atradās geocache un bija jau arī vērts tuvāk apskatīt pašu bāku.

Aizgājām līdz kapiem, kur labu brīdi veltījām geocache meklēšanai. Tā kā precīzu koordinātu nebija, apstaigājām kapus pa perimetru, aplūkojot katru šaubīgo vietiņu un regulāri atgaiņājot odu mākoņus. Diezgan drīz mums tas apnika un devāmies laukā no brikšņiem uz ceļmalu. Pārskatot kājas un drēbes bez neskaitāmajiem odu kodieniem un nātru dzēlieniem atradām arī četrus nelielus asinsūcējkukainīšus. Noslaktējām arī tos un devāmies pa lauku ceļu uz priekšu.

Jau pēc pārsimts metriem mani sabiedēja draudzenes kliedziens. Paskatījies uz priekšu, sapratu, ka tas veltīts soļa attālumā guļošajam rāpulim.

Domāju, čūska no mums nobīsies un rāpos tālāk savās gaitās, bet nekā. Lai arī nostājos tai cieši aiz muguras, tiku vien apskatīts un klusi apšņākts. Tā arī atstājām zalkti guļam ceļa vidū un devāmies tālāk.

Pa ceļam atradām arī vienu otru melleni un zemeni, par kurām biju visai priecīgs. Vēl patiess atvieglojums bija atkal nonākt pie jūras, atstājot aiz muguras odu un dunduru eskortu.

Nakti pārlaist sākotnēji bija plānots pie Dižkalna, tomēr nolēmām paiet vēl kādu gabaliņu tālāk. Zinājām, ka mūs priekšā gaida paplatā Irbes upe, kurai pārbrist diez vai būtu iespējams. No ceļā sastapta zvejnieka uzzinājām, ka netālu tai pāri ved trosu tilts, kurš gan nebija iezīmēts kartē. Arī draudzene, gatavojoties pārgājienam, bija par tādu lasījusi. Vienīgi nezinājām, kur precīzi tas ir. Tad nu atkal devāmies odu apsēstajos piekrastes mežos, domādami, ka pa ceļam tiltu droši vien ieraudzīsim. Gribējām arī sameklēt tuvumā esošu geocache, tomēr atkal bez precīzām koordinātām negribējām, odu nomocītiem, rakāties pa pārdesmit gadus vecām ēku drupām.

Drīz nonācām krustcelēs, kurās nācās izšķirties, vai dosimies šķērsot Irbi pa netālo šosejas tiltu, vai tomēr meklēsim trošu tiltu. Lai būtu interesantāk, izlēmām par labu otrajam variantam. Tā mēs atkal mūžam nenogurstošo insektu pavadībā devāmies pa ceļu paralēli Irbes upei, kura redzama tomēr nebija. Jo tālāk gājām, jo vairāk šķita, ka esam paspērušies tiltam garām. Tā arī bija, jo pēc krietna brīža nonācām pie jūras. Nācās vien iekārtoties naktsmītnei, lai nākošajā dienā dotos atpakaļ meklēt trošu tiltu.

Lai arī bijām visai paguruši, tomēr man ļoti gribējās redzēt Irbes upi. Tādēļ, vākdams malku ugunskuram, uzrāpos netālu esošajā un sen pamestajā novērošanas tornītī.

Izbrīnījos, jo ievēroju, ka mūsu pusē Irbei manāmi daži cilvēki. Ieraudzīju arī laivu šķērsojam upi.

Vispirms pabrīdināju ceļa biedreni, lai pārlieku neaizraujas ar iekārtošanos. Tad paņēmu karti un devos pie tālumā pamanītajiem cilvēkiem. Sasveicinājos ar puišiem un pajautāju, vai viņi nezina, kur ir tilts pāri Irbei. Man par lielu pārsteigumu, viņi angliski atbildēja, ka ir no Slovākijas un latviešu valodu nesaprot. Atkārtoju savu jautājumu angliski un uzzināju, ka tilts ir kādus 5 kilometrus atpakaļ. Dziļi nopūtos un teicu, ka esam ar draudzeni nogājuši šodien kādus 20 kilometrus un pavisam negribas doties atpakaļ. Varbūt viņi mūs varētu pārvest ar laivu pāri upei? Puiši priecīgi piekrita un es mudīgi devos pie draudzenes pēc mantām.

Puisis vārdā Martins mūs pabrīdināja, ka laiva var šķist nestabila, bet lai neuztraucamies. Un lodka tik tiešām nešķita stabila :).

Otrā krastā pamanījām diezgan daudzus cilvēkus, kuri bija sagatavojuši naktsmītnes. Martins pastāstīja, ka viņi visi ir draugi un šad tad kopīgi brauc ar laivām. Pateicām paldies un devāmies tālāk, lai drīz vien jau iekoptā vietā gatavotos nakšņošanai. Šajā dienā bija pievarēti ~32 km. Sakūrām ugunskuru un pie tā mēģināju izdomāt, kā atvērt konservētu pupiņu bundžu bez konservu attaisāmā. Tas, izrādās, bija iespējams ar pastkastītes atslēgas un paprāva akmens palīdzību.

Trešajā dienā bija plānots apmeklēt Mazirbes veikalu. Tas arī bija nepieciešams, jo dzeramā ūdens un pārtikas krājumi bija jau gandrīz izsīkuši. Vispār bija vieglas grūtības noteikt, vai pārtika vēl ir droši lietojama uzturā, bet dzīvi palikām un arī uz krūmiem nenācās skriet pārāk bieži…

Kādā atpūtas brīdī ievēroju, ka kājā iekodies viens no nejaukajiem asinssūcējiem. Nekavējoties izrāvu to laukā un aizraidīju uz asiņu aizjūru. Kad biju jau mājās, paskatījos potēšanas pasē, ka vakcīna pret ērču encefalītu bija jāatjauno jau šī gada janvārī…

Iznākuši no veikala, apsēdāmies uz soliņa un laimīgi notiesājām katrs pa saldējumam. Tālāk devāmies uz laivu kapsētu, kur atradām arī geocache.

Nākošais geocache atradās netālu esošajā novērošanas tornī. Diez cik stabils tas neizskatījās, tomēr draudzene rāpās tajā augšā. Kešu gan tā arī neatradām. Un man jau nu nemaz negribējās līst nestabilā veidojuma virsotnē, lai tur pastaigātos pa senseno, caurumoto dēļu grīdu. Tā vietā atradu, kur netālu bezdelīgas ierīkojušas ligzdu. Protams, viņas par atklājuma faktu nebija sajūsmā un cītīgi dzina mani prom.

Devāmies tālāk. Lai arī nākamajā bildē šķiet, ka tas ir vienkāršs traktors ar vienkāršu laivu, tā nebūt nav!

Naktsmītnei gatavojāmies mazliet aiz Vecročupes. Pieveikti bija 27 kilometri. Bija visai vējains un auksts. Ugunskuru iekurt izdevās vien pēc daudziem mēģinājumiem un krietnas vārdu pārmaiņas ekskursijas dalībnieku vidū.

Ja labi paskatījās uz jūru, reizēm varēja redzēt tādus kā tornīšus, kas neizskatījās pēc kuģiem. Neesam jūrniecības eksperti, tomēr laikam jau Sāmsala no tās vietas bija saskatāma..?

Bija novērojams arī šāds kustīgs objekts.

Naktī šoreiz bija īpaši auksti, vienīgi varējām sevi mierināt, ka pēc 24 stundām jau gulēsim īstā gultā ar mīkstiem spilveniem… Vēl no rīta apmēram 5:40 mūs uzmodināja garām braucošu automašīnu vai traktoru rūkoņa. Kas tiem cilvēkiem pludmalē tādā rīta agrumā meklējams?

Pēdējai dienai bija palikuši kādi 7 kilometri. Tomēr, lai paspētu uz autobusu pa dienu, īpaši kavēties nebija ieteicams.

Atvēruši no rīta telti, pamanījām garām lidojam ļoti lielu, brūnu putnu. Vēlāk izspriedām, ka tas, visticamāk, bijis jūras ērglis.

Drīz vien nonācām Kolkas ragā.

Vecās bākas drupās esot noslēpts geocache, kuru tā arī nepamanījām. Tomēr ilgi par to neskumām, jo devāmies pa taku mežā un lasījām vēderā mellenes, šoreiz bez milzīga odu mākoņa mugurā. Paskatoties uz jūru, neredzējām tikpat kā nevienu vilnīti, kamēr otrā Kolkas raga pusē ūdens masa diez cik mīlīgi neizskatījās.

Atlika vairs tikai aiziet līdz autobusa pieturai, vēlreiz iegriezties veikalā un sagaidīt autobusu. Tas gan bija ļoti pilns un sevišķi karsts. Faktiski ar to dienu arī Latvijā sākās milzīgais karstums, kurš nav rimies līdz pat šai dienai. Būtu mēs ātrāk to zinājuši, droši vien dotos ceļojumā mazliet vēlāk. Bet, ej nu tici tiem laika pareģiem!

Visbeidzot variet arī aplūkot, kas par to visu sakāms manai ceļa biedrenei.