Itālija

Tā kā pie nacistiem mēs jau esam bijuši, šoreiz kārta fašistiem, es teicu, un pirkām biļetes uz Itālju. Nedēļas maršruta plānā bija Roma, pludmale, Vatikāns, Kapri sala, Vezuvs un Neapole.

Protams, nekādus fašistus mēs Itālijā nesatikām. Vēl vairāk – es ievēroju tikai vienu nelielu monumentu, kam būtu sakars ar Otro pasaules karu. Citādi – it kā nekāda fašisma un pat otrā pasaules kara nemaz nebūtu bijis. Neapolē gan bija pāris grafiti ar “welcome to antifascist city” utml. angliskiem tekstiem, bet tā kā mēs tur pamanījām vairākus krievu veikalus un pat vienu ģimeni Romā izkrāšļojušos ar kolorado vaboļu lentītēm, tad lielu brīnumu par to nav.

Rīgas lidostā, kā ierasts, pārbauda tā, ka neviļus sāc justies kā noziedznieks. Itālijā un Vatikānā bija jāiet cauri tādai pašai drošības kontrolei, bet tur bija pavisam cita attieksme – gan pret mums, gan pret drošību. Šķiet, mūsu lidostas darbinieki joprojām cītīgi iztop mazliet paranojālajām pēc-11.-septembra drošības normām. Nez, cik terora aktus viņi šādi jau ir novērsuši?

Pēc iziešanas no Romas dzelzceļa stacijas radās mazliet sirreāla sajūta. Pilnīgi citādākas mājas, daudz motorolleru, silts, zaļš – tā kā kādā franču filmā. Dzīvojamās mājas šķita cita citai visai līdzīgas. Varbūt pie tā bija vainojami logu slēģi, kuri bija neiztrūkstoši katram logam.

Ainaviņa Romā

Pie satiksmes mums nācās labu laiciņu pierast. Galvenais šķita nevis ceļu satiksmes noteikumi, bet princips – Vari? Tad kusties! Pie gājēju pārejām var stāvēt ilgi un neviens īpaši necentīsies piebremzēt. Tā vietā vajag droši doties uz priekšu, pat ja gājēju pārejas nav, gan transports nobremzēs. Satiksme ir intensīva un tajā piedalās ļoti daudz motorolleru, kuri rada lielu troksni. Taurēšana ir tik normāla parādība, ka jāpadomā, vai bez tās itāļi maz mācētu pārvietoties. Vienreiz pieredzējām sastrēgumu un divreiz skatījām ceļu satiksmes negadījumus. Motorollerus tur, acīmredzot, diez ko nezog, jo tie tiek atstāti arī uz ielas. Ar divriteņiem cilvēki braukā samērā reti, bet tur arī ir samērā kalnains. Automobiļi pārsvarā ir nelieli, tuvāk lētajam galam. Nav brīnums, tādā satiksmē manevrētspēja ir ļoti svarīga un ievilkt kādu švīku sānos nebūs nekas neparasts. Neapoles palielajā vecpilsētā satiksme spieda intensīvi lavierēt pa trotuāriem un brauktuvēm.

Iela Neapolē

IMG_5172

Ātri ievērojām, ka Romā ar tīrības uzturēšanu pārlieku neaizraujas (salīdzinot ar Rīgu). Taisnību sakot, atkritumu urnu tur arī nav daudz. Neapole gabaliņā starp staciju un vecpilsētu šķita pat neticami netīra. Vienuviet pieņēmām, ka uzsprādzis kāds vietējais lupatlasis, jo ar lentām norobežotā teritorijā mētājās īpaši daudz drēbju gabalu. Citos Neapoles rajonos gan tā nebija. Rīga uz šo pilsētu fona tagad liekas ļoti tīra un kārtīga. Tiesa, Rīgā arī cilvēku ir mazāk.

Baznīcu vai katedrāļu tur ir daudz. Dažas ir neticami senas un apbrīnojami krāšņi izgreznotas. Īpaši atmiņā palicis nams Romā, kurš no ārpuses neko daudz neizcēlās, bet iekšpuse bija neticami grezna, manuprāt, pat skaistāka nekā Vatikāna Pētera bazilikā. Vēlāk uzzināju, ka tā bijusi Basilica di San Giovanni in Laterano, viena no svarīgākajām pāvesta bazilikām.

IMG_5089

Vispār nav brīnums, ka tur ir tik daudz ticīgu cilvēku. Kad tu esi redzējis dzīvē pāvesta uzrunas sagaidīšanu, aplūkojis daudzus dažādos ticībai veltītos mākslas darbus – baznīcas, gleznojumus, skulptūras, redzējis, kā citi tam tic, tad tu sāc pret viņu ticību attiekties nopietnāk.

Senatne Romā likās pamanāma vai ik uz soļa. Te vecas akvadukta atliekas, tur kāda vēsturiska katedrāle, vēl kādas drupas un tā ik pēc brīža. Ievērojamu apskatāmu būvju dažādās stadijās tur ir ļoti daudz un Romā mierīgi varētu pavadīt vismaz nedēļu. Tiesa, diez ko lēti tas nebūs.

IMG_5093

Patīkami, ka Romā šur tur varēja dabūt arī tekošu dzeramo ūdeni. Bieži tur uzpildījām savas mazās pudelītes. Cita problēma gan bija tualetes. Tas ir, to tikpat kā nebija. Restorānos, muzejveidīgos iestādījumos jā, bet tāpat vien uz ielas – nē.

Vēl mēs Romā gandrīz kļuvām par rasistiem. Tur ir ļoti daudz imigrantu no Bangladešas, Indijas u.c., afrikāņu ir ievērojami mazāk. Viņu ikdienas nodarbes ir tirgot suvenīrus, saulesbrilles, mobilo telefonu vāciņus utt. Tu, lūk, cilvēku barā dodies uz Vatikānu, iela pašaura, bet tev vēl jālavierē cauri šiem tirgotājiem ar pāvesta karodziņiem, kuri, šķiet, tīšām ieņem tādas pozīcijas, lai būtu grūtāk apejami. Ja tie būtu daži cilvēki, tad vēl nekas, bet viņu tur ir daudz. Gandrīz katrs tevi uzrunā un pie reizes cenšas kaut ko iesmērēt. Īpaša kategorija ir cilvēciņi ar puķēm. Viņi tev nāk klāt, iedod puķīti, kuru atpakaļ nekādā gadījumā neņem, bet bez naudiņas arī prom neies. Pie Spāņu trepēm nieka pusminūtes laikā atšuvu piecus. Viens pat centās vispirms neuzkrītoši uzsākt sarunu un tad lēnām pietuvoties savam mērķim. Gadījās sastapties arī ar entuziastisku vilciena-biļeti-automātā-nopirkt-palīdzētāju, kurš bija makten vīlies, ka mēs viņam par nelūgto palīdzību tā arī neko nesamaksājām. Protams, ātri vien mūsos izstrādājās pašaizsardzības reakcija – izturēties pret tumšajiem imigrantiem maksimāli piesardzīgi. Vai maz varētu būt citādi?

Starp citu, starpība starp itāļu tirgotāju un imigrantu tirgoni ir vēl vienā ziņā. Mēs nesatikām nevienu itāli, kurš izskatītos iesprindzis par to, vai mēs no viņa kaut ko nopērkam. Itāļu pārdevējiem nav vienalga, bet no viņiem nejūt stresu. Savukārt Romas imigranti tev ķeras klāt ar ļoti nopietnu attieksmi. Īpaši izceļu Romu, jo Neapolē imigranti gan tirgojas, bet neuzmācas. Varbūt tāpēc, ka imigrantu un tūristu tur ir mazāk.

Protams, ne jau no labas dzīves imigranti nodarbojas ar intensīvu uzmākšanos garāmgājējiem. Vienam otram no viņiem, varbūt arī viņu ģimenēm, izdzīvošana tiešām ir atkarīga no tūristiem iesmērētajiem niekiem. Tādi paši cilvēki jau vien viņi ir, tikai mums – rietumniekiem ir paveicies piedzimt Itālijā vai Latvijā. Tas, ka ir tik atšķirīgs dzīves līmenis dažādās valstīs, arī noved pie tādas situācijas kā Romā un cituviet. Pasaulē (ANO) vajadzētu domāt, kā to risināt. Nav nekāds brīnums, ka Francijā EP vēlēšanās uzvarējusi partija, kas grib atbrīvoties no imigrantiem.

Sedošais cilvēciņš Neapolē

Ēšanas jautājums mums – diviem veģetāriešiem, no kuriem viens nelabprātīgi ēd sieru, nebija diez ko vienkāršs. Augļu veikaliņus pamanījām bieži, bet visu laiku augļus vien grauzt kaut kā neesam raduši. Diezgan labs risinājums bija indiešu ēstuves, bet to bija pārsteidzoši maz. Latvijas pareizticīgos picu meistarus droši vien ķertu trieka, bet pica Itālijā nebūt nenozīmē, ka tur jābūt arī sieram. Arī cepts kartupeļu šķēlīšu kārtojums uz mīklas ir pica. Ļoti baudāms ir saldējums un to arī daudz kur var dabūt. Gandrīz visos restorānos pie rēķina tiek pieskaitīts 1.5-2 eur no personas. Tā arī īsti nesapratām, vai par apkalpošanu, vai galdiņu. Restorāns nebūt nenozīmē kaut ko ļoti dārgu un izsmalcinātu, tā tur nesauc varbūt vienīgi pašus mazākos ēdināšanas iestādījumus. Starp citu, vienā no veikaliem redzējām “Latviešu maizi” ar nosaukumiem krievu un vācu valodās. Izskatījās pēc parastas rupjmaizes.

Līšana garām rindai tur ir diezgan normāla un arī nepieciešama nodarbe. Pārsvarā stāvējām rindās ar tūristiem, tāpēc nevaru to viennozīmīgi norakstīt uz itāļu nacionālo īpatnību. Vatikānā mēģinājām stāvēt rindā godīgi un šī iemesla dēļ zaudējām ļoti daudzas stundas. Tur vienā brīdī mēdz ieeju slēgt, lai atvērtu to pēc 3-4 stundām. Pirmajā dienā atmetām ar roku un gājām skatīties ko citu, bet otrajā nācās vien gaidīt. Gaidīšanas laikā nācās gan pieredzēt rindas uztūkšanu pieckāršā resnumā, gan drusku pacīkstēties ar elkoņiem. Vismaz rindā gaidīšana mums deva iespēju redzēt pāvestu un paklausīties ~12 minūšu īso sprediķi, no kura gan nenieka nesapratām.

IMG_5334

Pāvests

No putniem piefiksējām:

  • daudzus mājas baložus,how to shit on pedestrians?
  • mazu, dzeltenu putniņu, visticamāk, ģirlici,
  • gredzenūbeli,
  • ūdensvistiņas,
  • pelēkās vārnas,
  • dažus papagaiļus,
  • žagatas,
  • meža pīles (arī vienu pavisam baltu),
  • Vidusjūras kaijas. Ļoti līdzīgas sudrabkaijām, tikai kājas dzeltenas un spārnu gali melnāki. Vēl Vidusjūras kaijas atšķirībā no Latvijas sudrabkaijām baidās no mazākās pelēkās vārnas. Toties no cilvēkiem viņas baidās daudz mazāk. Pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka kaija mēģina man no rokas izraut cepumu un apsēžas rokas stiepiena attālumā. Ja nebūtu kauns no daudzajiem apkārt esošajiem cilvēkiem, būtu kaiju noķēruši. Tādas reālas izdevības bija pat divas. Vēlāk pludmalē redzējām, kā kaija onkulim izrauj no rokas picas gabalu un tālāk zemē nolasa no tās visus gardumus, toties maizi atstāj. Acīmredzot, rietumcilvēki no kaijām baidās.Vidusjūras kaijas
  • Zilo klinšu strazdu ar ligzdu. Pirmajā brīdī šķita, ka zaļā vārna, tikai tāda maza.Zilais klinšu strazds
  • Alpu svīres. Drusku lielākas par Latvijas svīrēm, ar baltiem vēderiem.
  • Mājas zvirbuļus. Viņu brūnie toņi šķita sarkanīgāki nekā Latvijas zvirbuļiem.
  • Daudz skaisti dziedošus, bet ne tik viegli pamanāmus strazdus.

No ne-putniem ievērojām visādas ķirzakas, lielākas un mazākas medūzas, krabi, skaistu zaķi, sikspārņus un ezīti.

Mūsu angļu valodas prasmes, salīdzinot ar itāļu vidējām, pašiem sāka šķist teju izcilas. Viesnīcnieki angliski prot ļoti labi, restorānos – starp normāli un ne pārāk labi, citur – pārsvarā starp gandrīz nemaz un nemaz. Šādā vidē dzīvojot, jebkurš būtu spiests ļoti ātri apgūt itāļu valodu. Informācija angļu valodā mēdz būt, bet tai vienmēr būs atvēlēta sekundāra loma. Īpašu problēmu gan mums tāpēc nebija, jo, piemēram, veikalos var visai labi sazināties arī ar pirkstu, papīra un kalkulatora palīdzību.

Pie Romas nācās sastapties ar tādu nelatvisku inovāciju kā maksas pludmales. Gribi tikt pie jūras? Tad maksā 8-15 eur. Bezmaksas pludmales it kā eksistē, bet nav viegli atrodamas. Bez padoma no viesnīcas darbinieka droši vien būtu ļoti ilgi meklējuši. Tur – smiltiņas drusku tumšākas nekā ierasts, cilvēku ne īsti daudz, ne maz un uzmācīgi imigranti. Tas ir, ik pēc minūtes kāds no šiem tipiem iet garām un tieši tev piedāvā ūdeni / mobilo vāciņus / koksriekstus / masāžu utt. Vienkāršs “nē” ne vienmēr tiek saprasts uzreiz. Nudien sāku justies kā staigājoša slaucama eiropiešu govs, vien tāda skopa gan.

Futbols tur ir lielā cieņā. Bērni bumbi dzenā bieži un dara to apbrīnojami tehniski, prieks skatīties. Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie reizēm mīl paspēlēties ar bumbu. Gadījās redzēt, kā bērniem bumba ieripoja arī restorānā. Oficiants – onkulis gados smaidot bumbu padriblēja un atdeva bērniem, visi priecīgi. Arī kāds pludmalē garām skrienošs vīrietis nespēja paskriet vienaldzīgi garām bariņiem ar bumbu, bet uzprasījās uz sacensībām, kurš ilgāk noturēs bumbu gaisā. Viņš tajās visu laiku zaudēja, ko gan ne par ko negribēja atzīt.

Šad un tad saņēmām jautājumu, no kurienes esam. Sakām – Latvia. Neviens nesaprot. Vienam tādam papildināju – from Baltic States. Viņš pamāja ar galvu un teica, yes, yes, you see that women, she’s from States too, from Michigan. Viesnīcā mums izskaidroja, ka Latvija itāliski esot Lituania. Tā kā mēs tur ieradāmies stipri pēc darba laika, tad strīdēties pretī negribējās un piereģistrēja mūs kā lietuviešus. Vēlāk kāds ģitārists neatlaidīgi centās uzminēt mūsu izcelsmes valsti un noskaidrojām, ka Latvija itāliski taču ir Lettonia. Šo vārdu vēlāk saprata visi vaicātāji.

Neapolē brīžiem mulsināja visai atklātā itāļu dzīve. Ejot pa ielu, varēja ieskatīties pa atvērtu logu vai augšējo durvju daļu itāļu virtuvē vai istabā, kur cilvēki tikmēr ēda vai skatījās televizoru. Veļas auklas augstākos stāvos bija ierasta lieta, bet dažviet vecpilsētas šaurajās ielās mēs pat redzējām novietotus veļas žāvētājus uz trotuāra, galu galā – cilvēki jau var paiet arī gabaliņu pa brauktuvi. Mūsu viesnīcas istabiņas balkonu no kaimiņu balkona šķīra labi ja metri divi. Mulsināja skaidri redzēt kaimiņus brokastojam virtuvē. Tāpat piespiedu kārtā vienurīt pamodāmies, kad itāļu kaimiņi katrs no sava balkona un kāds arī uz ielas ņēmās skaļi diskutēt savā starpā par nez kādām aktualitātēm.

Kaimiņu virtuve un veļa uz balkona

Viena no mūsu ārpuspilsētas ekskursijām veda ar kuģīti uz Kapri salu. Tajā ir daudz klinšainu skatu, šauru ieliņu, viesu namu un pat salīdzinoši neskartas dabas. Nemana imigrantu tirgotājus. Lieliska vieta, kur naudīgākam cilvēkam laiski pavadīt atvaļinājumu. Mūsu gadījumā gan nekāda laiskošanās nesanāca, jo gribējām visu ko apskatīt, bet sala, lai arī neliela, tomēr vienā dienā pilnīgi nav apstaigājama. Pa salu kursē arī autobusiņi. Pagriezienos tie taurē, lai pa gabalu pavēstītu par savu tuvošanos. Ceļi bija tik šauri, ka man šķita neticami, kā spēj izmainīties autobusiņš ar motorolleru. Vēlāk izrādījās, ka arī ar citu autobusiņu ir iespējams izmainīties, abiem drusku nobraucot no ceļa. Dažviet ielas bija grūti atšķirt no ieejām mājās. Lieti noderēja karte telefonā. Diemžēl gadījās arī apstāties pie aizslēgtiem vārtiem iecerētā ceļa priekšā. Zīmīte vēstīja “Dangerous in heavy rain and strong wind”. Atpakaļceļš bija ļoti garš, līkumains un reiz jau redzēts. Tāpēc rāpāmies pāri žogam un cerējām, ka tas izdosies arī otrā pusē. Viss sanāca bez problēmām un varējām mazliet papriecāties par fantastiski skaisto ainavu. Tieši šī sala mūsu ceļojumā mums patika visvairāk.Iela Kapri salā

Tur tā kā nedrīkstēja staigāt

IMG_5521

IMG_5610

Mūsu intensīvajā grafikā ietilpa arī Vezuva un Herkulānas apmeklēšana. Vezuvs ir vienīgais Eiropas aktīvais vulkāns un negribējās laist garām izdevību tajā uzkāpt. Toties Herkulāna ir pilsēta, kuru 79. gadā apraka Vezuvs līdz ar Pompeju. Laika trūkuma dēļ Pompeju noīsinājām, lasījām, ka Herkulānā esot vairāk palicis pāri un attiecīgi arī ko redzēt.

Visai augstu Vezuvā, pa šauriem ceļiem līkumojot, uzved autobuss. Lai tiktu augšā, jāpērk biļete. Tālāko gabalu nākas pievarēt ar kājām. Lai atgrieztos uz autobusu, mums ir pusotra stunda, kas nebūt nav tik daudz. Skati no vulkāna iespaidīgi, pašiem tikmēr diezgan vēsi. Suvenīru tirgotāju būdiņas sastopamas pat tur augšā. Vietām vulkāns dūmo, pats krāteris ir salīdzinoši sekls. Paņemām par piemiņu dažus vulkāniskos iežus, kuru šeit ir tiešām daudz. Par to vulkāns mūs pēcāk apveltīja ar iesnām.

Skats no Vezuva
Skats no Vezuva
Vezuva krāteris
Vezuva krāteris

Pirmajā acu uzmetienā Herkulāna šķita tādi pāris mazi kvartāliņi. Tomēr pavadījām tur visai daudz laika. Ir saglabājušies daudzi seni sienu zīmējumi, flīzīšu mozaīkas, kolonnas, seni trauki utt. Visa Herkulāna vēl nemaz neesot atklāta un nav zināms, vai tas vispār nākotnē tiks paveikts, jo pa virsu jau saceltas mūsdienīgas ēkas.

Herkulāna
Herkulāna
Iela Herkulānā
Iela Herkulānā
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Kompozīcija uz grīdas no flīzītēm
Auseklītis
Auseklītis
un citi latvju raksti
un citi latvju raksti
Sienu apgleznojumi
Sienu apgleznojumi
Senie elektrības kontakti
Senie elektrības kontakti
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks
Herkulānas pārpalikumi un vaininieks

Kopumā 8 dienu ilgušais ceļojums sanāca ļoti intensīvs. Daudz ko redzējām, tomēr palika sajūta, ka vēl daudz ko būtu varējuši redzēt gan Romā, gan Neapolē, gan ārpus tām.

Castel Sant Angelo
Castel Sant Angelo
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.
Ja pastāv rindā, var dabūt pasērst arī pie Jāņa Pāvila otrā pīšļiem. Gribētāju bija diezgan daudz.

 

Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk - jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Pie mums pareizticīgo baznīcās pērk un dedzina svecītes. Bet rietumos viss ir racionālāk – jāiemet monētiņa un zināmu laika periodu degs elektriskā spuldzīte.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Basilica of Maxentius and Constantine. Tā bijusi neticami milzīga celtne.
Neapole
Neapole
Tāda baznīciņa Neapolē
Tāda baznīciņa Neapolē
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Cik baložu tusē uz baznīcas sienas?
Mēs arī tur bijām
Mēs arī tur bijām
Iela Neapolē
Iela Neapolē

Jā, bija ļoti skaisti.

1 thought on “Itālija

Ir ko piebilst?