Kijeva

No Odesas līdz Kijevai braucām pa nakti četrvietīgā kupejā. Atšķirībā no trolejbusiem, kupeja bija uzturēta samērā labā kārtībā, kaut arī iekārtojums izskatījās tāds pats, kādu nācās redzēt reiz sensenā bērnībā. Par īpašu komfortu vai diskomfortu sūdzēties nevarējām, varbūt vienīgi mazliet nepatīkami daudzas stundas atrasties šaurā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tualete arī izskatījās tāda, kurā lieku reizi negribētos atgriezties. Un dažbrīd nudien likās, ka vilciens pa sliedēm burtiski lēkā.

Kijevā caur coachsurfing bijām sarunājuši apmesties pie ukraiņa apmēram mūsu gados vārdā Žeņa, kurš bija tik ļoti laipns, ka ieradās mums pretī stacijā septiņos no rīta. Mēs pie viņa palikām trīs naktis un vakaros, dzerdami tēju, daudz ko uzzinājām par Ukrainu, apmeklējamajiem objektiem un Žeņas apmeklētajām valstīm. Vārdu sakot, bija ļoti interesanti, pat neskatoties uz to, ka vai katru dienu kritām no kājām nost aiz noguruma. Un būtu jau diezgan skumīgi aizbraukt uz Ukrainu, nodzīvot tur nedēļu, bet tā īsti tā arī ne ar vienu ukraini neparunāties.

Kijeva jau no pirmā brīža šķita pilnīgi atšķirīga no Odesas. Daudz vairāk cilvēku, ļoti daudz daudzstāvu ēku. 30-stāvīga dzīvojamā ēka Kijevā ir visai parasta parādība.

Pārvietojāmies Kijevā galvenokārt ar metro, kas maksāja 14 santīmus. Par šo naudiņu ir iespējams aizbraukt no viena pilsētas galam līdz otram, cik nu tālu metro spēs aizvest. Ja nepieciešams pārsēsties uz kādu no citām līnijām, papildus jāmaksā nav. Vismaz viena no līnijām tiek arī pagarināta. Pirmajā brīdī nebija ļoti omulīgi saplūst ar milzīgo cilvēku straumi, bet drīz vien pieradām. Staciju nosaukumi ekrānos parasti tika rādīti arī angļu valodā, bet, ja arī ne, saraksts ar visām stacijām ir katrā vagonā un metro stacijas tiek sauktas ar visai labu dikciju.

No attēla nevajag spriest, ka šis metro pa virszemi vien vālē. Vienkārši pāri Dņeprai tas brauc pa tiltu nevis tuneli.

Šur tur bija manāmas norādes arī angliski. Ielas platas. Nemanījām sevišķi vērā ņemamu netīrību, padomju laika auto bija sastopami ne īpaši vairāk kā Rīgā. Tūristu salīdzinoši daudz un uz ielām pa laikam pat manāmi policisti. Arhitektūra līdzīga Odesai, bet ne ļoti. Trolejbusi jauni, vienīgi tālāk no centra bija manāms kāds vecāks. Vārdu sakot, Kijeva atšķirībā no Odesas izskatās pēc samērā rietumnieciskas pilsētas. Starpība starp abām pilsētām ir liela, priekš manis – negaidīti liela. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar to, ka Kijevā 82% iedzīvotāju ir ukraiņi, kamēr Odesā tikai 62%.

Tā kā Kijevas zoo apmeklējumu sākotnēji izjauca sanitārā diena, izlēmām, ka dosimies uz brīvdabas muzeju, kas gan ukrainiski saucās pilnīgi citādāk. Meklējot vajadzīgo trolejbusu, uzzinājām, ka mūsu īpaši EURO 2012 rekomendētā pilsētas karte, ir krietni novecojusi un labi, ka ar precīziem padomiem izlīdzēja vietējās ukrainietes.

Brīvdabas muzejs mums milzīgu sajūsmu nesagādāja, tomēr nav jau arī tā, ka galīgi nebija vērts tur doties. Lielākā daļa ēku bija aizslēgtas. Toties šur tur varēja noplūkt pa kādam ābolam. 60., 70. gadu ēkas ar savām tipveida mēbelēm krietni atgādināja redzēto Latvijas laukos.

Senākām ēkām bija izteiktākas atšķirības slāvisku ornamentu dēļ, par viņu senajām pareizticīgajām baznīcām nemaz nerunājot.

Bija plašas iespējas sapirkties suvenīrus. Neizmantojām, jo, pirmkārt, somas nebija ļoti ietilpīgas, otrkārt, neesam no cilvēkiem, kam patīk pirkt visādas mantas “par piemiņu”. Man par piemiņu vislabāk kalpos šis un pārējie Ukrainai veltītie bloga ieraksti.

Tā kā dziļi dvēselē neesam nekādi lielie etnogrāfi, drusku arī nogarlaikojāmies un piekusām. Atgriezāmies pastaigāt pa pilsētas centru.

Apskatījām, kur strādā Ukrainas prezidents, ievērojām izteikti dzīvniecisku ēku tieši pretī prezidenta darba vietai un pabaudījām Kijevas Neatkarības laukumu tumsā.

Kā Žeņa teica, ukraiņi nav īpaši apmierināti ar šo laukumu un erceņģeļa Mihaela vārtiem tajā, tomēr mēs kā tūristi neko peļamu vai neglītu tajā nesaskatījām. Varbūt vienīgi ne īpaši glīti izskatījās nez kādēļ uzslietās sastatnes Neatkarības laukumā.

Šeit aprakstā īpaši neizceļu ne suvenīru pārdošanas ielu Andrijivskij spusk, ne daudzās glītās ēkas, parkus un ainavas, jo būtu briesmīgi jāatkārtojas un praktiski viss bez šaubu ēnas bija skaisti. Negadījās tā, kā bieži vien Odesā, ka, paejot mazliet nostāk no tūrisma objekta, nonāc pie ēkas vai parka ne īpaši glītā vai briesmīgā stāvoklī.

Tualešu problēma Kijevā vismaz centrā tiek risināta diezgan efektīvi – ir lielas pārvietojamas būdas ar divām lielām, salīdzinoši ērtām tualetēm tajā plus vietu kasierei. Varbūt ne ārkārtīgi glīti, toties vienkārši un komfortabli.

Viens no, pieņemu, slavenākajiem tūrisma objektiem Kijevā un Ukrainā vispār varētu būt UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautais klosteru ansamblis Pechersk Lavra. Dzīvē Pechersk Lavra ir paliels kalns apbūvēts ar dažādām reliģiozām celtnēm.

Sievietēm, tajā dodoties iekšā tāpat kā vienā otrā pareizticīgo katedrālē, vajagot valkāt lakatu. Ne visas to ievēroja un, kas man likās nedaudz jocīgi, lai arī matus piesegt vajag, nekādi noteikumi neregulē, piemēram, svārku īsumu.

Ja par iespaidiem, tad glīti jau, protams, bija, bet mani personīgi pareizticīgo katedrāles neuzrunā. Nezinu, varbūt pie vainas ir to salīdzinoši ekspresīvais, izrotājumiem bagātais stils, manas distancētās attiecības ar pareizticību, ēku apaļīgās formas vai kas cits. Bet sanāca tā, ka emociāli pat mazliet vairāk paķēra blakus esošais kara muzejs. Telpās mēs iekšā nedevāmies, bet ar ārpusē redzamo lieliski pietika iespaidu gūšanai. Tanki, kara lidmašīnas, zemūdene, raķešu transportieris un pat bruņuvilciena vagons. Bija iespējams arī ierāpties kaujas lidmašīnā, kas bija ļoti pieprasīta atrakcija.

Un, protams, Tēvzemes māte ar skatienu uz Krieviju. Starp citu, no centra šo iespaidīgo monumentu nemaz nevar tā ieraudzīt, traucē reljefs. Tās zobens esot ticis apīsināts, lai neslejas augstāk par Pecherska Lavra augstāko krustu.

Kopumā Kijevā skraidījām apkārt vairāk nekā Odesā. Varbūt pat ne tādēļ, ka Kijevā būtu daudz vairāk ko redzēt, cik grūti bija savietot visu apskatāmo un izdarāmo. Žeņa arī daudz ko apskatāmu ieteica, kas citādi, mums, visai iespējams, būtu gājis secen.

Pēdējā rītā Ukrainā ar metro devāmies uz dzelzceļa staciju, kur sameklējām autobusiņu, kas par ne jau vairs 10 vai 14 santīmiem, bet gan 1.75 Ls aizveda līdz attālajai lidostai, kas šoreiz nemaz neizskatījās pēc autoostas.

Starp lidmašīnas ~50 pasažieriem šķita, ka latvieši esam vien mēs un abi stjuarti. Tiesa, daudz bija tranzīta pasažieru.

Bez starpgadījumiem pacēlāmies gaisā, vēl reizi uzmetām skatienu Kijevai, es sāku snaust līdz vienā brīdī…

Draudzene paaicināja paskatīties pa iluminatoru un apstiprināt, vai apakšā redzamais objekts nav Černobiļas atomelektrostacija un Pripetes pilsētiņa. Spriežot pēc skursteņiem un blakus esošās palielās ūdens tilpnes, AES tā visticamāk bija, bet vai tiešām Černobiļas? Nu, nevarētu tā kā būt.

Mājās mūsu neziņu kliedēja google maps un, izrādās, mēs tiešām varam palepoties, ka esam lidojuši pāri slavenajai Černobiļas AES un Pripetei.

https://maps.google.com/maps/myplaces?ll=51.369851,30.139961&spn=0.084554,0.264187&gl=lv&ctz=-180&t=h&z=13

Nezinu, kāds iespaids par Odesu un Kijevu paliek pēc manis aprakstītā, bet no Ukrainas aizbraukt bija drusku žēl. Jo patika, īpaši jau Kijeva. Tas gan nenozīmē, ka Odesā nebūtu ko redzēt vai ka nav vērts tur braukt. Nezinu vai sanāks Ukrainā vēlreiz paviesoties, bet zinu, ka tas nebūtu slikti.

Pēdējā daļā būs vēl dažas bildes.

4 thoughts on “Kijeva

    1. Vispār ir iespējams aizbraukt ekskursijā uz Černobiļu, pablenzt pa gabalu uz reaktoru, pavazāties pa Pripeti. Drēbes gan pēc tam esot vēlams izmest miskastē.

    2. Bet, ja mēs būtu jau lidmašīnā AES atpazinuši, būtu vajadzējis brēkt skaļā balsī un pievērst apkārt esošo cilvēku uzmanību.
      Pēc tam presē būtu virsraksti “Air Baltc reiss no Kijevas lido pāri Černobiļas AES, pasažieri panikā”.

      1. “Pasažieri panikā izdemolē lidmašīnu. Pilots piespiedu kārtā veic nosēšanos Černobiļas AES.”

Ir ko piebilst?