Blakus Avotu un Lāčplēša ielas krustojumam nesen uzcelta baznīca ar adresi Lāčplēša iela 71. Kad to tikko sāka celt, interesējos google, kas ir tās pasūtītāji, un neko neatradu. Tagad, ejot garām, kļūst skaidrs, ka tā ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca. Ar Pēdējo dienu svētajiem esot jāsaprot mormoņi. Bija pat mazs kārdinājums ieiet unRead More »Lāčplēša iela 71, mormoņu baznīca
Par ēka Valmieras ielā 28 rakstīju jau agrāk. Atjaunošana jau labu laiku kā pabeigta un nu var salīdzināt trīs variantus. Šādi ēka izskatījās sākotnēji un tādu arī es to atceros kopš savas bērnības. Šis ir attēls no reklāmas, kuras lasītājam nevarēja rasties nekādas aizdomas, ka ēka tā gluži neizskatās. Savukārt šādi ēka izskatās šodien. NavRead More »Valmieras 28 pēc atjaunošanas
Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk. Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģetRead More »Vakardienas ainiņas Rīgā
No bērnības atceros trīs veidu vilcienus. Apaļos, kantainos un dīzeļus. Vislabāk man patika kantainie, tie likās modernāki. Ja vajadzēja braukt ar vilcienu, cerēju, ka būs kantainais. Iekšpusē gan viņi tik un tā šķita vienādi. Varbūt vienīgi lampu abažūri mēdza atšķirties, bet arī ne vienmēr. Un dīzeļiem atceros tikai mīkstos sēdekļus, nevis koka. Lai arī arRead More »Apaļais elektrovilciens
Sarkandaugavā, Ganību dambī 40b vēl pavasarī atradās neliela koka ēka. Wikimapiā tā nosaukta par koka muižiņu klasicisma stilā. Skats uz ēku Google maps. Nu vairs no tās nekas nav palicis pāri, pat jaunie pakešu logi nē. Nesen norisinājusies publiskā apspriešana koksnes biomasas katlumājas būvniecībai šajā adresē. Ir viens visai nikns komentārs par to visu (iepriekšējāsRead More »Ganību dambis 40b
Rīgas centrālā dzelzceļa stacija man kopš bērnības šķitusi mazliet noslēpumaina, pievilcīga vieta. Man ir iespaids, ka stacija nav celta pēc “viengabalaina” plāna, bet gan ar katru pārbūvi piemērojoties esošajai situācijai. Tāpēc tur gan bija, gan joprojām ir manāms dīvains stilu sajaukums. Kopš stacija tika pārbūvēta par Origo, daļa šarma zuda. Bet dažas detaļas saglabājās, piemēram,Read More »60-o gadu paliekas Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā
Pāris reizes biju gājis gar sliedēm šajā vietā, kad žoga vēl nebija. Bija nepatīkami, jo aiz stūra nevarēja redzēt, vai netuvojas vilciens. Ja nāca, tad pēkšņi bija jāattopas spraugā, kur kādu metriņu uz vieniem sāniem – ēkas siena, tikpat uz otriem sāniem – braucošs vilciena sastāvs.
Daudzus gadus nebija nekādas vajadzības tur iet, bet, kad sanāca, žoga dēļ nebiju pārliecināts, vai maz kur tikšu. Ja nē, tad sanāktu ~650 metrīgs līkumiņš. Nolēmu riskēt.
Ir tur iespējams tikt cauri, pat īpaši neberzējoties gar sienu vai žogu. Uz sāniem gan jāpagriežas un resnākiem cilvēkiem arī tas var nelīdzēt.
Būtībā jau – kurš gan tur Žaņa Lipkes ielā vispār sper kāju, īpaši sliežu galā? Varbūt vienīgi tantēm, no Kalupes ielas uz Ivana kapiem ejot, sanāk mest līkumu. Jo Žaņa Lipkes ielā (jādomā, kādreizējā Ģertrūdes iela pirms sliežu izbūves) ir vien pāris privātmājas, pāris noliktavas un pilnīgs strupceļš. Google maps vēl spīd mīlīga saulīte un izskatās pat mazliet jauki, bet, satumst, tad neko romantiski tur vis nav.
Starp citu, blakus esošo ūdenstorni Jēkabpils ielā 35 “Latvijas Dzelzceļš” nesen esot mēģinājis pārdot.
Izsoles sākumcena bijusi nieka 2150 lati. Varbūt kāds to arī nopircis.
1937. gada Eiropas basketbola meistarsacīkstes (čempionāts) notika Rīgā. Arēnai, kurā tas noticis, droši vien vajadzētu būt ja ne slavenai, tad vispārzināmai. Tā tomēr nav.
J. Lejnieks grāmatā “Rīga, kuras nav”, raksta šādi:
Brasas apkārtnes prestižu vēlreiz uz brīdi pacēla 1938. gadā uzbūvētais sporta nams, kurā notika Eiropas basketbola meistarsacīkstes. Tiesa gan, tā arhitektoniskās kvalitātes nebija izcilas, jo projektēšana un celtniecība norisa lielā steigā. Otrā pasaules kara laikā vērmahts to pielāgoja savām vajadzībām, un pēckara gados ēku pilnībā pārņēma krievu okupācijas karaspēks. Mēģinājumi atgūt sporta celtni civilajām vajadzībām bija veltīgi. Bijušajā sporta namā iekārtoja rūpnīcu, to ietvēra citas rūpnieciskas celtnes, un kvartāls zaudēja savu publisko raksturu, kāds tam bija bijis pēdējos gados. Neveiksmīga bija pati vietas izvēle – samērā ievērojama sporta celtne atradās bīstami tuvu rūpniecības zonai. Šādā situācijā utilitāriem argumentiem bija viegli ņemt virsroku pār pilsētbūvniecības estētikas apsvērumiem. Ja basketbola halle atrastos pilsētas centrā, tā nevarētu kļūt par tanku remonta rūpnīcas sastāvdaļu.
No Lejnieka rakstītā gan izriet, ka 1938. gadā uzcēla ēku, kurā norisinājās 1937. gada sacīkstes. Jādomā, kļūdījies Lejnieks nevis FIBA. Bet vai jūs ziniet, kur Brasas apkārtnē atrodas sporta halle? Es nē. Žēl, ka grāmatas autors nav uzskatījis par lietderīgu norādīt precīzu ēkas atrašanās vietu.
Klijānu ielā atrodas netipiska noliktava. Pieļāvu domu, ka tā arī ir vecā basketbola halle, bet gribēju savu versiju pārbaudīt rūpīgāk.
…
Bildēts Āgenskalnā, Ernestīnes ielā.
Apmetums pietika tikai pusītei. Un tā jau ilgi, vismaz kopš 2011. gada.
Kādreiz tur bijusi arī aptieka.