Seši gadi

Esošajā formātā Stacijai šodien aprit seši gadi. Vecākajam šeit lasāmajam ierakstam jūnijā būs jau 15 gadi.

Pārlasīju piecgades ierakstu. Maz kas ir mainījies, varbūt vienīgi šķiet, ka pašam laika kļuvis vēl mazāk, bet tas ir tikai likumsakarīgi.

Laikos, kad man vēl nebija apritējuši divdesmit, es bieži konstatēju dažādus dzīves paradoksus, kas citiem, šķiet, likās ierasti. Dīvainības reliģijā, politikā, sadzīvē un visur citur. Reizēm tos aprakstīju vēstulēs, dienasgrāmatās vai runājot ar draugiem. Man bija diezgan liels entuziasms un, nav ko noliegt, gana daudz laika mēģināt panaivi cīnīties par lietām, kam ticu, diskutēt par tām. Publiski rakstīt sāku vēl pēc vairākiem gadiem, bet šī paradoksu saskatīšanas un aprakstīšanas pieeja man saglabājās vēl ilgi.

Tagad esmu diezgan tuvu 40. Esmu daudz labāk iepazinies ar “pieaugušo” dzīvi un sapratis, cik nenormāli daudz laika un spēku prasa tajā kaut ko mainīt. Ja kādreiz varbūt man šķita, ka cilvēkus ir iespējams izmainīt, palīdzot viņiem, pievērst labajam, tad tagad esmu drošs, ka vairums cilvēku ne paši spēj mainīties, ne grib vai var mainīt savus uzskatus pat ja viņiem pierāda, ka tie ir absurdi. Līdz ar to, ja agrāk par dzīves paradoksiem man gribējās mazliet pasmieties, tad nu jau labu laiku tie mani drīzāk klusītēm šausmina.

Visu cieņu tiem, kas vēl kaut kā pretojas citu cilvēku iekārtotajām lielajām un mazajām muļķībām, bet esmu sapratis, ka tas nav mans ceļš. Vismaz šobrīd nē. Pie tam var arī gadīties, ka tas, ko šobrīd uzskatu par absurdām muļķībām, patiesībā tā nemaz nav.

Stacija ar savu vēsturisko ierakstu bagāžu man pašam attēlo šo pāreju. Nezinu, vai to var dēvēt par personības izaugsmi. Varbūt drīzāk tā ir novecošana. Tas ir dabisks process, no tā nav jābaidās.

Aizgājušajā Stacijas gadā turpināju daudz rakstīt par grāmatām. Kopā publicētas 23 atsauksmes. Melnrakstos ir vēl un izlasīts ir vēl par dažām grāmatām vairāk. Mani uzrunājošākie darbi bija Pereka Dzīve lietošanas pamācība un Murakami Vīrieši bez sievietēm. Viena no man personīgi tuvākajām atsauksmēm ir agrāk rakstītā par Raini. Ar Andreju Pumpuru mēģināju līdzīgi. Nav nekāds Rainis, tomēr savu ieceri realizēju un pēc gadiem pašam būs interesanti pārlasīt.

Autortiesību jautājums joprojām ir turpat – pirmajā tiesas instancē. Bija paredzēta sēde piektajā janvārī, bet tiesneses slimības dēļ tā tika noņemta. No malas varbūt šī procesa ilgums izskatās briesmīgi, bet es ar to tiešām biju rēķinājies. Ikdienā par to galīgi nedomāju. Tuvojoties sēdes datumiem, mazliet stresiņš parādās, bet tas nav nekas briesmīgs.

Par pandēmiju šo to vēl rakstīju, dokumentēju savu personīgo pieredzi, tomēr kopumā īpaši neaizrāvos. Temats apnicis. Bet atļaušos izteikt riskantu prognozi. Domāju, ka vairums no tiem, kas pēdējos mēnešos visskaļāk klieguši par vakcinācijas nepieciešamību, pēc dažiem gadiem sāks runāt par vakcinācijas uzņēmumu milzīgo ieinteresētību, vakcīnu (ne-)pamatotību, masku neefektivitāti un daudz ko citu. Pasaulē izveidosies kritiskā masa un, lai arī kovids nekur nepazudīs, ierobežojumi tiks radikāli mīkstināti vai likvidēti pilnībā.

Pašam viena no iespaidīgākajām rakstu sērijām bija par dīķīšiem Sarkandaugavas apkaimē. Ļoti daudz laika tajā ieguldīju. Man nebija īpašu ilūziju, ka tur viegli varēs tikt klāt, bet mēģināju tik un tā. Īpaši neaprakstīju metodes, ar kādām man tiem izdevās piekļūt, bet patīkami nudien nebija. Diez ko negribēsies šo atkārtot.

Līdzīgā garā arī plānoju turpināt. Melnrakstu vien šobrīd ir 37 un pa laikam vēl šis tas ienāk prātā. Tā kā – uz tikšanos!