Haruki Murakami – Vīrieši bez sievietēm

Man ir diezgan garš lasāmo grāmatu saraksts. Par lielāko saraksta grāmatu daļu neko neatceros, bet dažas ir palikušas atmiņā. Reizēm domāju, vai labākās nepietaupīt īpašākai reizei. Bet tad no otras puses dzīve nav tik gara, lai lasītu sliktas grāmatas. Pēdējā laikā sliecos par labu otrajam argumentam. Tā iespaidā izvēlējos arī šo grāmatu.

Vīrieši bez sievietēm sevī apvieno septiņus diezgan pieklājīga apjoma stāstus. Ir arī priekšvārds, kurš tikpat labi varētu būt arī pēcvārds un, manuprāt, bez tā vispār varētu iztikt.

 

Drive my car stāsta par aktieri Kafuku, kurš noalgo sev šoferi – jaunu sievieti vārdā Misaki un, vizinoties atceras savu dārgo nelaiķi sievu un viņas intīmās attiecības ar citu aktieri.

Yesterday ir par galvenā varoņa Taņimuras draugu, visnotaļ neparastu cilvēku Aki, kurš īpaši apguvis Kansajas dialektu. Taņimura paklausa Aki lūgumam un dodas uz randiņu ar viņa draudzeni Eriku.

Neatkarīgs orgāns stāsta par Taņimuras skvoša partneri, padzīvojušu vecpuisi Tokai. Pēc profesijas Tokai ir ārsts. Viņš mēdz draudzēties ar vairākām sievietēm, bet nopietnas attiecības ne ar vienu neveido un negrib veidot. Bet tad Tokai pamatīgi iemīlas un viss mainās.

Šeherezāde vēsta par vīru vārdā Habara, kurš nezināmu iemeslu dēļ dzīvi pavada, neejot ārā. Viņam piegādā produktus un citādi palīdz sieviete, kuru viņš iesaucis par Šeherezādi. Viņi regulāri mīlējas un pēc tam Šeherezāde izstāsta kādu stāstu, parasti to nepabeidzot. Šoreiz Šeherezāde stāsta, kā vidusskolas laikā ielavījusies sevis noskatītā puiša mājās.

Kino ir vīrietis, kurš atvēris bāru un šķiras no sievas. Viņam izveidojas īpatnējas attiecības ar dažiem bāra apmeklētājiem.

Iemīlējies Zamza vēsta par kādu, kurš, pamodies atklājis, ka pārvērties par Gregoru Zamzu. Viņš ir grūtības pierast pie sava ķermeņa. Ierodas meitene salabot saplīsušu slēdzeni un izrādās, ka Gregoram viņa ļoti patīk.

Stāstā Vīrieši bez sievietēm galvenais varonis uzzina, ka jau trešā no viņa bijušajām draudzenēm izdarījusi pašnāvību. Viņš atceras pašnāvību izdarījušo meiteni.

 

Es pārlaidu acis tikko uzrakstītajam un sapratu, ka par grāmatu tas būtībā neko nepasaka. Jo Murakami stāstiem ir īpaša gaisotne un viegli melanholisks stils. Viņa galvenie varoņi piedzīvo dažādas neparastas lietas, par kurām citi būtu dusmīgi vai citādi emocionāli satracināti, bet Murakami tēli saglabā visumā pieņemošu, mazliet melanholisku attieksmi. Tieši tas arī mani kā lasītāju paņēma.

Esmu arī lasījis Kafkas Pārvēršanos un prieks redzēt, kā no diezgan pretīga gabala var radīt kaut ko tik ērmīgu, bet skaistu.

Ļoti patika arī, ka stāsti ir gan līdzīgi, gan visnotaļ atšķirīgi cits no cita. Nudien neliekas, ka lasi vienu un to pašu stāstu citā mērcē.

Visu cieņu autoram. Subjektīvais baudījums 9/10.

Ir ko piebilst?