Pirms diviem gadiem lasīju Riharda Bargā Plikos rukšus. Ļoti patika. Ja nu vienīgi tāda mazuma piegarša.
Noskatījos apjomīgu video interviju ar autoru ap laiku, kad klajā nāca jaunā grāmata. Sapratu no intervijas, ka Slampes meitenes esot pavisam citādākas un apgrieztās hronoloģijas principa arī vairs neesot. Drīz pēc tam manīju arī kādu atsauksmi, ka tas pats jau vien esot.
Kad pats tiku pie lasīšanas, pamazām pārliecinājos, ka tik tiešām grāmata ir ļoti līdzīga Rukšiem. Hronoloģija līdzīga, bet to tik izteikti nejūt. Vienīgi, ja Rukši šķita ļoti koncentrēti, tad te gandrīz šķita, ka lasu kopotos rakstus. Varbūt gaidīju pārāk daudz, bet nebija tas.
Tā kā pie atsauksmes par Rukšiem esmu jau visu par autora stilu pateicis, tad liekas, ka atkārtoties nevajadzētu. Tikai tad sanāk, ka īsti nav ko piebilst.
Lasīju vairākas nedēļas. Līdzīgi Rukšiem, sākums atkal šķiet visai atšķirīgs no beigām. Jūtamāka stāstu hronoloģija, mazāk ziluma, vairāk cilvēcības, vairāk pretējā dzimuma. Nezinu, varbūt tas nemaz nav dīvaini, bet par meitenēm autors reizēm raksta ļoti skaisti, izjusti un maigi. Aizkustinoši lasīt.
Ja Plikie Rukši nav lasīti, tad šis darbs varētu ļoti patikt. Tiesa, ja kādu tracina viss gejiskais, tad varbūt labāk nemēģināt.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Tā kā esmu lasījis gan Tenkas, gan Rukšus, ar šī lasīšanu vēl neesmu pilnībā aizrāvies, kaut izlasīt noteikti gribas, jo ir taču papildināts par veselu loksni un vēl vairāk, jo man ir Nemoderno otrais izdevums. 🙂
Es pat nezinu, kurš man mājas izdevums. Varbūt otrais, ja reiz likās, ka mazliet par daudz 🙂
Zilais ir pirmais, rozā – otrais. Viņam ir vēl vienā Domuzīmē stāsti “Trīs svētdienas”, ko gribot pielikt klāt. Bet pēc tam gan viss. 🙂
Nu tad pirmais.
Pingback: Latvijas blogāres apskats #199 (20.05.-26.05.). | BALTAIS RUNCIS