Rīgas putnu cīņa 2018

Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.

Rīgas putnu cīņā piedalījos trešo gadu (pirmās un otrās reizes apraksti). Jau laicīgi bija zināms, ka ierastajā komandas sastāvā startēt nevarēsim. Apspriedāmies savā starpā par iespējamo aizvietotāju kandidatūrām un citu nopietnu variantu bez Ievas nemaz nebija. Vairums no mums bija savstarpēji pazīstami un zinājām, ka Ieva putnus pazīst visai labi. Par laimi, Ieva piekrita uzreiz.

Šoreiz treniņu ekskursiju pirms sacensībām nerīkojām, jo divas nedēļas agrāk jau bija putnu dienas.

Nepilnu nedēļu pirms sacensībām saslimu un nepaspēju izveseļoties. Prātīgāk būtu bijis nestartēt, bet Rīgas putnu cīņa ir tikai reizi gadā un negribējās arī atstāt komandu bez šofera.

Par pamatu ņēmām pagājušā gada maršrutu. Izņēmu mazāk rezultatīvākos posmus laukā un centos sakārtot atlikušās apmeklējamās vietas pēc to steidzamības. Iepriekšējos gados meža malā vai pļavas vidū dienas beigās mums nebija ko redzēt. Attiecīgi šie posmi liekami dienas sākumā, kad ir vairāk putnu. Izvēlējāmies startēt Vecdaugavā, turpināt ar molu un Mangaļsalas mežu. Turpinājumā mēs dotos pastaigāt mazdārziņiem, vērot pīles un pa ceļam pamanīt kādu pilsētas putnu.

Sacensībām pieteicās deviņas komandas. Kad uzzināju to sastāvus, kritiski izvērtēju mūsu spējas un atzinu, ka septītā vieta būs mūsu griesti. Vieta gan nebija mūsu mērķis. Galvenais, lai mums pašiem būtu interesanti un nepārspīlēt ar skriešanu.

Vecdaugavā ieradāmies pusstundu pirms saullēkta, kas sacensībām, starp citu, nemaz nav agri. Migrēja zosis un mazāki putniņi. Lidojošos putnus atpazīt nebija viegli, jo bija vēl patumšs, mazo putniņu saucienus tik labi nezinājām un tos nemaz tik labi nevarēja dzirdēt. Tomēr lauku cīruļus atšķīrām viegli.

Ūdenī varēja redzēt pīles, bet pustumsā bija grūti tās atpazīt. Atlikām tās uz atceļu no Vecdaugavas.

Devāmies tālāk pa pļavu. Visiem bija prieks par tālumā redzamo lielo čaksti, vienīgi, uzstādot teleskopu, mans lētā gala statīvs gandrīz izjuka. Par laimi, galvenās daļas kopā turējās labi.

Paejot vēl tālāk, gaisā pacēlās mērkaziņa un nosēdās tālāk aiz cinīša, kur to vairs nevarējām redzēt. Žēl, labprāt būtu šo interesanto putnu apskatījuši ilgāk. Visai drīz devāmies atpakaļ, jo atnāca kāda sieviete vest suni pastaigā.

Sākām vērot pīles. Kamēr Elīna centās mums parādīt mazo dūkuri un es – saprast, vai redzu cekulpīli, vai tomēr ķerru, atbrauca motorlaiva un visus putnus aizbiedēja. Atlika vien braukt uz molu.

Pa ceļam Vecāķos nācās strauji bremzēt. Šķiet, pirmo reizi dzīvē to darīju zvirbuļu dēļ. Uzreiz tikām pie lauku zvirbuļa un abu dzimumu mājas zvirbuļiem. Kilometru tālāk nācās bremzēt arī dēļ svilpju pārīša. Svilpju mammu diemžēl redzēju es vienīgais.

Izkāpjot no auto, uzreiz tikām pie zeltgalvīšiem, pelēkās zīlītes un zaļžubītes. Bijām mazliet pārsteigti, ka automobiļu tik maz. Mums šķita, ka molā jau visi būs klāt pirms mums.

Daugavas malā centāmies pamanīt kādu šņibīti, bet tā vietā mums garām palidoja dienas vienīgais kākaulis. Vēl gabaliņu tālāk ievēroju vīru ar fotoaparātu, pētot bērzu. Diez vai viņš tur zvirbuli meklētu, tāpēc devāmies tuvāk. Izrādījās, ka tur ir tāds jauks putniņš kā ķeģis.

Satikām Pilnīgas žubes, mazliet parunājāmies. Uzzinājām, ka netālu ir garknābja gaura. Nez vai mēs būtu tāpat vien iedomājušies to meklēt starp lielajām gaurām.

Gabaliņu tālāk Ieva sauca, ka tikko redzējusi sniedzes. Diemžēl citi tās nepaspēja ieraudzīt. Pretī nāca Paceplīšu komanda un sniedzes aizlaidās. Mazliet aprunājāmies un tālāk visa komanda redzējām šos jaukos putniņus otrreiz.

Mola galā ilgi neuzkavējāmies, jo nebija pārāk silti. Devāmies pretī meža sugām, lai arī viena no tām pati atnāca pretī – pie bākas uz brīdi redzējām paceplīti.

Mežam veltījām nepilnu stundu. Pabraucām gabaliņu ar auto, apstājāmies un klausījāmies. Klusums. Pabraucām gabaliņu tālāk. Atkal klusums. Izkāpām, pastaigājām apkārt un atradām vienīgi dižraibo dzeni, kurš mums tāpat jau bija. Ievai šķita, ka dzirdēja dzilnas saucienu, bet tas diemžēl neatkārtojās.

Tālāk braucām uz Ķīšezeru. Mūs nepatīkami pārsteidza sastrēgums ceļa remonta dēļ, bet daļu no tā izdevās apbraukt pa mazajām ieliņām. Lai kā arī centāmies pa ceļam ieraudzīt baložus un žagatu, mūsu pūliņi diemžēl bija nesekmīgi.

Pie Ķīšezera sarīkojām ilgi gaidītu uzkodu pauzi. Atlaidās arī mežā gaidītās sugas – garastīte, mizložņa un cekulzīlīte. Ūdenī pamanījām cekulpīles, pelēkās pīles, platknābjus, mazo gauru, baltvēderus. Arī lielais baltais gārnis grozījās starp niedrēm.

Kārtējo reizi runājot, kā žagata mūs pievīlusi, izdevās to tālumā pamanīt, sēžot augstu kokā. Ņēmām vērā, ka, ja grib redzēt putnus, par tiem jārunā.

Devāmies tālāk uz mazdārziņiem. Galvenā cerība bija dadzītis. Par to, acīmredzot, bija gana daudz runāts, jo meitenes, ejot gabaliņu pa priekšu, to ieraudzīja. Neko citu gan tur nedabūjām, vienīgi sastapām Kurzemes putnu komandu.

Palūkojāmies pulkstenī un izlēmām, ka ar nelielu līkumu dosimies uz Sarkandaugavu. Pa ceļam dabūjām tikai mājas balodi, toties Sarkandaugavā tikām gan pie ūdensvistiņas, gan krīkļiem. Dažus metrus priekšā uz zemes meitenes pamanīja arī dziedātājstrazdu.

Ap šo brīdi pirmo reizi paņēmu rokās mūsu sacensību protokolu. Pārskatīju to, ievēroju, ka nejauši sajaukti krīkļi ar krauķiem un izsvītroju krauķus no protokola. Pēc maza brīža Elīna parādīja uz koku ar krauķiem, kas arī bija mūsu sacensību pēdējā suga.

Steidzāmies uz rezultātu apkopošanu un apbalvošanu. Par kopbildi aizmirsām, dabasdati.lv novērojumus savadīt nepaspējām, pārskatīt fotogrāfijas, cik nu to bija – arī nē. Kā vēlāk atzina Māris Strazds, ja viņi būtu paspējuši pārskatīt savas fotogrāfijas, būtu dabūjuši vēl 0,6 punktus par noteiktiem dzimumiem. Protams, pēc tādām sacensībām visi ir noguruši un daudziem ātrāk gribas mājās, bet šoreiz noslēguma pasākums šķita sācies pārāk ātri.

Šogad par noteiktiem putnu dzimumiem pienācās 0,3 punkti. Tas ir, ja redzēta dižraibā dzeņa mātīte un tēviņš, tad viens punkts pienācās par sugas novērojumu, 0,3 – par tēviņu, 0,3 – par mātīti. Agrāk bija 0,5 punkti par dzimumu.

Vēl atšķirībā no pagājušā gada vairumam sugu bija norādīts, ka jāspēj pamatot, kāpēc redzēta tieši mātīte, nevis jaunais putns. Mēs komandā izdarījām pavisam vienkārši – “pamatojamās” mātītes neskaitījām. Tāpēc, ka pārliecinošu atbildi uz “kāpēc?” mēs sniegt nespētu. Varētu jau mēģināt izsprukt vai cerēt, ka citas komandas neapstrīdēs mūsu novērojumus, bet mums punkti un vieta nešķita tik ļoti svarīgi.

Īpaši bija izdalītas 40 parastās sugas. Sacensību gaitā šim sugu iedalījumam mēs nepievērsām nekādu uzmanību. Tikai brīdī, kad vajadzēja paziņot, cik daudz parasto sugu savākts, ievēroju, ka mums ir apbrīnojami labs rezultāts – 37! Arī par pārējām 24 sugām nebija ko kaunēties. Kopā 61 suga. Manuprāt, tas ir atzīstams rezultāts. Par noteiktiem dzimumiem pienācās vēl 5,7 punkti.

Kad paziņoja rezultātus, sāka ar zemākajām vietām, minot arī punktu skaitu. Tikai tajā brīdī sapratu, ka mums ir labs rezultāts arī, salīdzinot ar citiem. Gala rezultātā bijām izcīnījuši necerēti augsto ceturto vietu.

Par dzimumu noteikšanu izvērsās plašāka diskusija. Māris Strazds pauda viedokli, ka 90% no kopējā tabulā ievadītajiem dzimumiem varētu apstrīdēt. Jo, piemēram, jaunie mājas zvirbuļi no mātītēm nemaz neatšķiras, bet visas komandas norādījušas, ka redzējušas gan mātīti, gan tēviņu. Tad vajadzētu uzskaitīt gan tēviņus, gan mātītes, gan jaunos putnus.

Man personīgi dzimumu skaitīšana diez ko nepatīk. Piemēram, zilzīlītei putnu noteicējā minēts, ka mātītēm ir blāvi zila “cepurīte”, tēviņiem spilgti zila. Lauka apstākļos zilzīlītes ir ļoti kustīgas un apgaismojums mainīgs. Var jau noteikt pēc grāmatā rakstītā, bet vēlāk gandrīz droši būs saspringtas diskusijas. Pat putni.lv autori savos zilzīlīšu attēlos nav norādījuši dzimumus. Man labāk patiktu, ja dzimumus brīvprātīgi noteiktu tie, kuri to vēlas darīt un labākā rezultāta īpašnieks par to saņemtu speciālu balvu.

Gandrīz visas mūsu atzīmētās sugas bijām redzējuši. Rūdītākie speciālisti putnus labi atpazīst pēc saucieniem un tos redzēt ne vienmēr ir nepieciešams. Mums “tikai dzirdētās” sugas bija bārdzīlīte un žubīte. Ja pamācītos saucienus, rezultāts noteikti būtu labāks. Tomēr vairāk prieka ir, ja putniņu esi arī redzējis, ne tikai dzirdējis. Turklāt tad arī tiek izslēgts risks sastapties ar tādiem māksliniekiem kā sīlis, kurš teicami prot atdarināt peļu klijānu, vistu vanagu un citus putnus.

No parastajām sugām mums trūka pelēkais strazds, purva zīlīte un, lai cik tas dīvaini varbūt arī neliktos – kajaks. Tuvumā mēs to neredzējām, bet pa lielu gabalu nespējām viennozīmīgi identificēt.

Lai arī nolikumā bija paredzēta iespēja īslaicīgi sadalīties pa pāriem, mēs to gandrīz neizmantojām. Tikai tik, cik kāds pa laikam bija aizgājis priekšā vai atpalicis aizmugurē.

Neilgi pēc sacensībām Elīna teica, ka nākamgad labprāt pamēģinātu startēt tur, kur vēl neesam bijuši. Iebildu, ka mēs tur tik daudz ko nevarētu redzēt. Divas komandas, kuras apsteigt necerējām, putnus meklēja Pārdaugavas pusē. Bet vispār ir par ko padomāt. Tieši tādu pašu maršrutu noteikti neatkārtosim. Gribētos arī redzēt, kas ir citur, bet negribas secināt, ka “nekā nav”. Līdzīga pieredze man bija pirmajās sacensībās, kad izvēlējāmies būtiski citādāku maršrutu nekā citi un redzējām krietni mazāk. Varbūt tas nozīmē, ka biežāk jāiet putnus vērot ārpus sacensībām.

P.S. Reiz man jautāja – ja jau tu piedalies tādās sacensībās, tad jau tev noteikti ir arī daudz bildes, ko parādīt. Tā gluži nav. Sacensībās labam kadram nav laika. Tikai, ja veiksmīgi sakrīt visi apstākļi. Tā kā sliktus uzņemt gluži negribas, tad ar fotografēšanu sacensībās neaizraujos un īpaši daudz nav ko parādīt.