Rīgas putnu cīņa 2019

Rīgas putnu cīņa ir sacensības, kurās 8 stundu laikā komandai (2-4 cilvēki) jānovēro pēc iespējas vairāk putnu sugu Rīgas teritorijā. Papildus punkti pienākas par noteiktiem dzimumiem.

Šogad komandā atkal notika sastāva izmaiņas un ar mums kopā startēja Inese. Maršrutu faktiski izvēlējās viņa, pārējiem neko neiebilstot.

Galvenie priekšdarbi, ja tā var teikt, sākās divas nedēļas pirms sacensībām. Viena no putnu dienu aktivitātēm bija ekskursija Mangaļsalā ar Andri Dekantu. Andris Rīgas putnu cīņās allaž uzrādījis lieliskus rezultātus un no viņa noteikti var mācīties. Tiesa, kad izlēmu doties ekskursijā, tuvojošās sacensības man nebija prātā un pat maršrutu nebijām izdomājuši. Tomēr sanāca tā, ka tieši ekskursija man palīdzēja saprast, kam vairāk būtu jāpievērš uzmanība, kur vērīgāk jāskatās un kādi putnu saucieni jāatkārto. Tā es, ekskursijā iedvesmots, sameklēju dziedātājstrazda, garastītes, plukšķa un citu putnu balsis, pīkstienus un ķērcienus. Bija skaista doma tos katru dienu atkārtot. Praksē tas tā gluži neizdevās, tomēr kaut ko sanāca arī iegaumēt. Palīdzēja arī bērnu aizvešana uz Mežaparka spēļu laukumu, jo tur izdevās praktiski patrenēties ar zīlīšu bariņu.

Dienu pirms sacensībām izlasīju, ka piedalās 12 komandas un iepazinos ar to sastāviem. Lielāka daļa komandu bija zināmas vai pat labi zināmas. Nodomāju, ka kāda astotā vieta varētu būt, bet īpaša prieka gan par to nebūtu. Bet neko jau skaidri nevar zināt. Piemēram, pagājušajā gadā mums noveicās ar necerētu ceturto vietu.

Sestdienas rītā braucām uz Mangaļsalu. Pa ceļam atkārtojām šādus tādus saucienus un apsvērām, ka, iespējams, nebūs kur likt mašīnu, jo putnotāji jau būs aizņēmuši visu stāvvietu. Izrādījās, ka mēs tomēr esam atbaukuši pirmie, pa ceļam pabraucot garām Kurzemes putniem, kā vēlāk izrādījās, sacensību uzvarētājiem.

Tā kā iebraucām vēl pavisam agrā rīta tumsiņā, varējām nesteidzīgi sakravāties un doties uz molu. Pirmais dzirdētais putns bija krauklis, bet redzētais – melnais meža strazds. Drīz saklausījām arī sarkanrīklīti, dziedātājstrazdu un citus putnus. Īpašu retumu nebija, varbūt vienīgi prieks, ka ziemas žubīti nemācījāmies veltīgi.

Mangaļsalas mols

Kad nokļuvām uz mola, sāku stutēt kopā teleskopu. Raimonds tikmēr pagāja gabaliņu uz priekšu, savukārt meitenes palika aizmugurē. Pieskrūvējis teleskopu pie statīva, jozu pakaļ Raimondam un pāris metru attālumā iztraucēju kādu pīli, kura palūkojās uz mani un ienira ūdenī. Bet es tobrīd tur stāvēju viens pats un fotoaparātu arī biju atstājis Inesei. Atlika vien noskatīties. Vēlāk sapratu, ka tas bijis kākauļa jaunais putns. Par laimi, redzējām kākaukli arī vēlāk palidojam garām.

Panācu Raimondu un uzzināju, ka tālumā pie pīlēm viņš pamanījis melnkakla zosi. Skatījos teleskopā bet nespēju pamanīt. Izrādījās, ka meklēju zoss lieluma putnu blakus pīlēm, bet bija jāskatās apmēram pīles lieluma putns bariņa vidū. Manuprāt, ļoti skaists putns. Vēlāk to redzējām pavisam tuvu. Drīz visi redzējām arī akmeņu čipsti, kas nav gluži parastākais putns Latvijā, man personīgi pirmais novērojums. Bariņā ar parastajiem šņibīšiem ganījās arī smilšu tārtiņš.

Melnkakla zoss, nu jau peld ūdenī kopā ar meža pīlēm

Palūkojoties atpakaļ, redzējām sekojam krietnu cilvēku bariņu. Mēs uz mola bijām pirmie, bet konkurenti nebija tālu. Pirmajiem teorētiski ir priekšrocības, jo putni vēl nav iztramdīti. Praksē gan izrādījās, ka tuvākās komandas redzēja tos pašus putnus, ko mēs, varbūt vienīgi reņģu kaiju izbiedējām, bet to mēs paši neatpazinām.

Netālu no bākas pamanījām atpūšamies divus jūras šņibīšus. Tie Latvijā ir samērā reti caurceļotāji. putni.lv šobrīd ir uzskatīti visi zināmie novērojumi Latvijas teritorijā un šis bija 81. Putnus atpazinām bez grūtībām, jo bijām jūras šņibīšus redzējuši arī pagājušajā gadā Liepājā. Mums par uzjautrinājumu šie retie putni aizlaidās atpūsties mola galā un viena no zemākajiem bluķiem, kur tos pirmajā brīdī nemaz nevarēja ieraudzīt. Varējām mazliet apsmaidīt konkurentus, kā var tik ilgi neredzēt gandrīz deguna galā guļošus jūras šņibīšus, bet pēc kāda laika, protams, visi šos putnus ieraudzīja un varējām kopīgi papriecāties.

Jūras šņibīši

Atceļā no mola mukām no Tallink prāmja, kurš, kā Raimonds zināja teikt, brangi apšļācot molu. Mēs paspējām, bet ne visas komandas bija tik veiksmīgas un daļai sacensību dalībnieku nācās tālāko ceļu mērot slapjām kājām.

Tobrīd migrēja mazie putniņi un dabūjām lauku zvirbuļus, zīlītes un citus. Iekāpām auto un devāmies tālāk, tomēr pavisam drīz apstājāmies, tā sakot izmēģināt laimi. Mums arī patiešām veicās, jo pamanījām zvirbuļvanagu, sīli un saklausījām pļavas čipsti. Tieši šo putnu es nebiju atkārtojis, lai arī principā vajadzēja. Kādas trīs minūtes klausījāmies čipstes balsī, līdz balsu ierakstos no interneta atradām īsto. Vēlāk izrādījās, ka citām komandām ar šo putnu lielākoties nebija veicies.

Mangaļsalas ielā apturējām auto un izkāpām, lai papētītu strazdus un zvirbuļus. Blakus mājas pagalmā esošā tante ar koši sarkani krāsotiem matiem, brīdi mūs pavērojusi, noteica “Zvirbuļus nav redzējuši!” un devās savās gaitās.

Turpinājām braukt pa Mangaļsalas ielu, kas ved cauri mežam. Tajā apstājāmies, mazliet iekodām un saklausījām gan zaļžubīti, gan cekulzīlīti, gan dzilnīti, gan dižraibo un vidējo dzeni. Pēdējo gājām arī apskatīt, jo tas nebija pārāk tālu un nebijām arī tik droši par mūsu spējām atpazīt šo putnu pēc balss. Mūsu vidējais dzenis izrādījās visai dusmīgs sīlis un tā arī todien palikām šo putnu neredzējuši.

Tālāk devāmies uz Vecdaugavas dabas liegumu. Pa ceļam uznāca visai spēcīgs lietus. Aizbraukuši galā, pavērojām pa lauku staigājošos konkurentus, bet paši laukā nekāpām. Mums gan tāpat nebija garlaicīgi, jo bija sakrājušies daži foto attēli no sugām, par kuru noteikšanu nebijām pilnīgi pārliecināti. Tomēr, kad blakus esošais Jurijs Danai pavēstīja, ka redz kovārni, mašīnu nekavējoties pametām. Konkurentu mierinājumam varu piebilst, ka vēlāk kovārņus tāpat redzējām.

Turpat pie auto saklausījām bārdzīlīti, saskatījām dzeltenās un niedru stērstes, kā arī sadzirdējām sila cīruli lidojam mums pāri. Tikmēr lietus jau bija pilnībā beidzies.

Devāmies izlūkgājienā pa pļavu un tālumā pamanīju nosēžamies dažus putnus. Teleskopā konstatēju, ka tur ir zosis un devāmies tām tuvāk. Atklājās, ka tur bariņā ganās gan baltvaigu, gan sējas, gan baltpieres zosis.

Zosis ir lieli, bet tālumā nereti grūti pamanāmi putni.

Atpakaļceļā par mums ieinteresējās vietējie zirgi. Man jau diezgan labi patīk visādi zvēriņi, bet tādi uzmācīgi liellopi gan ne pārāk. Antai no konkurentu komandas zirgs neatlaidīgi centies konfiscēt cepuri. Es tiku cauri vieglāk, ar sašmucētu cimdu.

Tālāk devāmies uz Ziemeļblāzmu ar domu par mājas balodi. Mazliet aizkavējāmies pie dzelzceļa pārbrauktuves, bet pēc kāda brītiņa baložus tiešām pamanījām. Pie Mīlgrāvja, garām braucot, ievērojām uz lampas sēdošu peļu klijānu.

Peļu klijāns

Uz brīdi izkāpām mežiņā pie mums zināmas vistu vanaga ligzdas, bet, neko jaunu tur nekonstatējuši, ātri devāmies prom. Ceļā novērojām arī žagatu.

Ķīšezers pārsteidza ar relatīvu pīļu nabadzību. Šis tas jau bija, bet ne tik daudz kā cerēts. Tā kā laika mums vēl bija diezgan daudz, nolēmām izbraukt cauri mazdārziņiem ar cerību uz dadzīti vai dižknābi un doties uz Dārziņiem.

Ķengaragā dabūjām ilgi gaidīto krauķi. Dārziņos pirmo reizi sadalījāmies pa pāriem, kā to arī pieļauj sacensību nolikums. Tika atrasts zivju dzenītis, zivju gārnis un mazais dūkuris. Par zivju dzenīti visiem bija liels prieks. Varēju brīnīties, kā šis krāšņais putniņš pazūd uz niedru fona. Pieliec binokli pie acīm un redzi. Noņem – vairs neredzi, lai arī zini, kur apmēram putns meklējams.

Zivju dzenītis

Tika ierakstīta balss arī kādam, jādomā, nelielam ūdens putniņam turpat piekrastē. Nespējām atpazīt ne paši, ne pēcāk arī rūdītāki speciālisti.

Tā arī sacensību astoņas stundas beidzās. Bez steigas pārbaudījām un apkopojām rezultātus, un devāmies uz LOB viesmīlīgajām telpām.

Īsi pirms oficiālā sākuma sarunās ar citiem uzzinājām, ka Dārziņu attekas putni neskaitoties. Tāpēc, ka atteka vairs neatrodas Rīgā. Nācās mums izsvītrot mīļo zivju dzenīti un mazo dūkuri laukā. Zivju gārni sākotnēji arī izsvītrojām, bet attapāmies, ka balsi taču viņam dzirdējām. Atzīstu kļūdu, vajadzēja rūpīgāk izlasīt noteikumus. Tā vietā paļāvos, ka noteikumi gan jau ir tādi paši kā Rīgas putnu sacensībās, ko arī organizē LOB Rīgas grupa un tur novērojums skaitās, ja vien novērotājam tajā brīdī kājas atrodas Rīgas teritorijā.

Varējām palepoties, ka esam viena no divām komandām, kas dabūjusi visas 40 parastās putnu sugas. Man arī patiešām bija prieks par to. Tām pieskaitījām vēl 27 mazāk parastas putnu sugas un rezultāts jau bija visai cienījams. Salīdzinot ar citiem, izcēlāmies ar pļavas čipstes un sila cīruļa novērojumiem, jo ne visiem konkurentiem bija ar šiem putniem veicies.

Kad sauca vietas no pēdējās līdz pirmajai, pabrīnījos, ka septītie neesam, pag, sestie un pat piektie arī nē. Tad ceturtie? Nē. Trešie!

No 7. līdz 3. vietai rezultāti gan bija ļoti blīvi. Ja mums būtu par 4 vai 5 sugām mazāk, būtu septītie. Līdz otrajai vietai trūka vairāk – 9 sugas.

Pašiem prieks, protams. Kopīgi ar konkurentiem izmalkojām nopelnīto vīna pudeli, dalījāmies iespaidos un klausījāmies kā gājis citiem.

Lai arī rezultāts ļoti labs, tomēr nākošajai reizei maršrutu būtu jāsagatavo mazliet labāk. Būtu arī cītīgāk jāatkārto putnu migrācijas saucieni un visur jāiet divatā. Iepriekšējos gados gāja lēnāk, jo centāmies noteikt putnu dzimumus. Tas ir, dzirdi mežā dižraibo dzeni, bet nevari tāpat vien pieskaitīt un doties prom, jo jāaplūko pakauša krāsa.

Ja arī neskatās uz izcīnīto vietu vai noteikto sugu skaitu, tad progress tik un tā novērojams, jo vairāk putnu atpazinām tikai pēc balss. Pagājušajā gadā vizuāli redzējām 59 sugas un tikai divas noteicām pēc dziesmas vai saucieniem.

 

Paldies komandai par dalību, īpaši Raimondam par bildēm, LOB Rīgas grupai par sacensību organizēšanu un visbeidzot putniem par parādīšanos vai vismaz čiepstēšanu.

P.S. Uz Mangaļsalu ar Inesi aizbraucām arī nākošajā dienā. Īpaši nemaz putnos negājām, bet tāpat paveicās manīt sniedzes un saklausīt melno dzilnu. Dienu iepriekš mums viņu nebija.

2 thoughts on “Rīgas putnu cīņa 2019”

  1. Vienmēr ir interesējis, kā var zināt, ka neviens nešmaucas, ja nav nekādas kontroles? Var taču pateikt, ka redzēts arī kondors un trejspalvu pleznainā žubīte?

    1. Es tādus jautājumus saņemu vienmēr, kad stāstu kādam par sacensībām. Īsā atbilde ir tāda: Komandas dalībniekiem ir jābūt spējīgiem pamatot savu viedokli par sugas un dzimumu
      noteikšanu, it īpaši retāku sugu novērošanas gadījumos (jāņem vērā, ka vairāku sugu jaunie
      putni ir ļoti līdzīgi pieaugušām mātītēm, tādēļ pieaugusī mātīte nešaubīgi jāatpazīst). Noslēguma
      pasākumā, paziņojot savus rezultātus, citām komandām ir tiesības uzdot papildu jautājumus par
      sugas vai dzimuma noteikšanu. Ja vismaz puse komandu novērojumu apšauba, tad komanda par
      šo novērojumu punktus nesaņem.

Ir ko piebilst?