Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

4 thoughts on “Rīgas putnu cīņa 2017

  1. Labs apraksts!
    Manuprāt, to, ka varbūt pašā sacensību gaitā tas mācīšanās process tiešām īsti nesanāk (katrai komandai tomēr savs maršruts, pieredzējušākie varbūt steidzīgāki un aizņemtāki utml.), pilnībā atsver Tevis aprakstītais gatavošanās posms sacensībām, kad pašrocīgi esi gan meklējis dažādu informāciju, kas var palīdzēt, gan arī papildus reizi devies dabā tieši ar domu atsvaidzināt sajūtas un ‘piešaut ausi’. Forši tak! 🙂

    Tas varētu būt tāds labākais šāda veida sacensību ‘blakusefekts’, kad tās dalībniekiem kalpo kā motivācija pašiem kaut ko papētīt, paskatīt utt. Vienu reizi paskatīsies un papētīs, tad vēl otru, trešo utt. un beigās jau zināšanu apjoms būs pieaudzis tā ka varbūt varēs pat mierīgi konkurēt ar pieredzējušākiem biedriem 🙂

    Starp citu varbūt ir vērts ieteikt LOB Rīgas grupai ideju par sava veida ‘Atklātajiem treniņiem’ vienu nedēļas nogali pirms ‘Rīgas putnu cīņām’, kad varētu būt kāds (vai vairāki) pieredzējuši biedri kādā Rīgas vietā ar kuriem tad varētu citas komandas kopīgi pastaigāt, pamācīties kaut kādas nianses utml. Ja laiks atļautu, tad es pats būtu varbūt pat gatavs uz ko tādu parakstīties. Bet tas jau gan tad tiešām tik nākamgad.

    Vēl gan šogad ir viena putu vērošanas aktivitāte priekšā – Andra Klepera rīkotais gada īsāko dienu putnu vērošanas izaicinājums. Vēl gan nav info vai 100% šogad notiks, bet pagaidām nav nekādu indikāciju, ka varētu nenotikt. Tā arī forša izklaide tumšajā ziemas laikā, kas var kalpot kā motivācija vismaz vienu dienu veltīt arī putniņiem 🙂

    1. Paldies. Jā, pirmajā gadā gāju negatavojies un beigās bija tāda WTF sajūta. Šoreiz ieguvumu vairāk, gandarījums arī lielāks.
      Man kā cilvēkam, kurš samērā maz iet dabā, liekas diezgan nereāli sacensties ar cilvēkiem, kuri piedalās uzskaitēs. Mazliet pietuvoties gan varētu. Lielākā motivācija man laikam ir nevis vieta, vai pat redzētie putni, cik iespēja saprast, kā tādu dažādību 8 stundās vispār var novērot. Ir kur rakt 🙂
      Ideja par koptreniņiem man ļoti patīk. Droši vien neaizmirsīšu un, kad nāks laiks tuvāk, ierosināšu.
      Mazliet ceru, ka līdzīgs stāsts būs lasāms arī pie tevis 🙂

  2. Neko negribu kritizēt. Man pēc putnu sacensībām patīk palasīt, kā citiem gājis, kāds redzējums uz procesu un tā… Ka tikai kāds būtu uzrakstījis.
    Man liekas dīvaina tā organizētāju ideja par dzimumu noteikšanu – tādējādi provocējot dalībniekus būt nekritiskiem pret novērojumiem. Piemēram, kā tika noteiktas 2 zvirbuļvanagu mātītes? Ā, vēl kas – tajā bildē ar laučiem un mazo gauru ir baltvēderis, nevis pelēkā pīle.

    1. Tiešām, ja kārtīgi palielina bildi, tad baltvēderis vairāk izskatās pēc baltvēdera nekā pelēkās pīles. Muļķīga kļūda, bet mani vismaz mierina, ka sacensību laikā teleskopā vairākās pelēkās pīles visi skaidri redzējām.
      Zvirbuļvanagu mammām mērogs bija tuvumā esošā vārna un tāds vistu vanagam neraksturīgs lidojums. Tas tā – man personīgi, vēl jau ir arī citu komandas biedru domas, uzskati un atpazīšanas spējas.
      Bet, kā jau minēju, šaubu ēna man šoreiz radās – gan par savas, gan citu komandu novērojumiem. Domāju, ka ne man vienīgajam. Man šķiet, ka tas ir neizbēgami.
      Ļoti pozitīvi, ka tādi jautājumi vispār tiek cilāti, nevis noklusēti, nevēloties kādu aizvainot.

Ir ko piebilst?