Mazputniņš gadījās pa rokai, kad biju apslimis un nespēju nosēdēt krēslā ilgāk par pusstundu. Kā reiz viegla literatūra pasmagam fiziskajam stāvoklim.
Par mazputniņu jeb Čalīkušū dēvē jaunu meiteni vārdā Feride. Viņa, lūk, tāda dauzonīga gadījusies, pa kokiem vien dzīvojoties. Meitene agri palikusi bez mātes. Tēvs karavīrs viņu nodevis audzināšanā gan mātes māsām, gan kādā klosterveidīgā iestādē. Protams, meitēns dauzās kā neprātīgs. Un, bez šaubām, tas jau nebūtu nekāds romāns, ja viņa pie reizes nebūtu arī neprātīgi skaista un nesamīlētos kādā jauneklī. Ķamrāna un Ferides jūtas ir abpusējas. Tiesa, Feride nevar par to atzīties pat sev pašai, bet kad nu kuslais jauneklis, ko viņa nicinot, jaunuvi kārtīgi augstu uzšūpo ar šūpolēm, dauzonīgā būtne tā satrūkstas, ka piekrīt viņa bildinājumam.
Bet tas jau nebūtu nekāds romāns, ja viss tā arī turpinātos. Protams, nē, vakarā pirms kāzām atnāk kāda sveša sieviete, parāda Feridei it kā Ķamrāna mīlas vēstuli kādai jūtīgai, ar nerviem slimai drostaliņai. Feride dabiski nekavējoties satin makšķeres un pa kluso aizmūk no visa un visiem.
Tālāk jaunais, spontānais sievišķis lien izglītības līdumu, tas ir, brauc uz nomaļiem Turcijas pakšiem skolot bērnus. Īsti viņai nesokas, jo, redz, skaistulei visur cērt kanti un aprunā. Nomainīto izglītības iestāžu un lauku nostūru skaits man ātri nojuka. Vienā no tiem viņa pat tiek pie meitas. Tas ir, adoptē kādu bez mātes palikušu bezgala skaistu meitenīti. Ķamrāna vēstules viņa bez lasīšanas sadedzina, jo ienīstot to nekrietneli no visas sirds. No zaļās krāsas arī vairās kā mācēdama, jo tā ir negantā brunču mednieka acu krāsa.
Varbūt tālāk nemaitekļošu, bet beigas jau tāpat visiem skaidras. Ja nu man kas krita uz nerviem, tad jaunās būtnes neapdomība, jo man nepatīk lasīt par impulsīviem pamuļķiem, kā arī jau tā ne sevišķi gudrā sižeta iedzīšana visai paredzamā rāmī – jauki, jauki, problēma, saasinājums, jauki, problēma, saasinājums, jauki, tāds problēmas saasinājums, ka trakāk jau gandrīz vairs nevar, klavieres no debesīm, problēma, citas klavieres no debesīm, laimīgas beigas.
Citādi jau lasīt varēja un nebija nemaz tik riebīgi. Subjektīvais baudījums 6/10. Neko līdzīgu gan kādu laiku vairs negribēšu baudīt.
Interesanti, ka čalīkušū nozīmē paceplīti. Nav ne jausmas, kāpēc to nepārtulkoja latviski. Paceplītis ir patiešām mazs putniņš ar saviem izmēriem neticami skaļu balsi. Pa kokiem, īpaši to galotnēm gan diez ko daudz nedzīvojas, drīzāk tas ir piezemēts krūmāju putniņš.