Grandfox uz Mielastu doties man neieteica. Es arī uzticējos viņas rekomendācijai. Bet tad pienāca lētā diena. Tās vakarā aiz ziņkāres palūkojos, cik tad cītīgi Mielasts izpirkts un pamanīju vienu vietiņu ceturtajā rindā. Šajā rindā ir visdārgākās biļetes un visā savā garajā JRT apmeklēšanas karjerā nekad tajā nebiju sēdējis. Nu, kā lai noturas pret tādu kārdinājumu? Turklāt pa laikam ir veselīgi redzēt arī kādu draņķīgu izrādi, lai var adekvātāk novērtēt pārējās.
Mielasts ir salīdzinoši jauna izrāde un biļetes uz to pērk to diezgan kūtri. Ne velti Mielastu iekļāva lētajā dienā.
Mielasta režisors ir Uldis Tīrons. Viņš strādā par Rīgas laika redaktoru, viņam ir neliela pieredze kinorežijā (divas filmas) un vēl Uldi mēdz dēvēt par filozofu. Uzgāju arī, ka viņam piemīt nopietnas problēmas izskaidrot savus uzskatus pat tik konkrētā jautājumā kā Satversmes preambula. Bet par izrādi pats Uldis Tīrons teicis šādi:
Man ir tik fantastiski aktieri, ka viņi visu izdarīs manā vietā, es būšu tikai filozofs.
Satura atstāsts ar maitekļiem.
Izrādē sanāk vīri (un sieviete), vienojas, ka daudz nedzers, bet slavinās mīlu cik vien daiļi spēj. To arī viņi dara – milzu monologos visa pirmā cēliena garumā.
Otrajā cēlienā runā Sokrats un mīlu nevis slavina, bet atklāj patiesību par to. Notiek neliela “intelektuāla kauja”, kuras saknē ir jautājums, vai mīla ir dieviete. Protams, senie grieķi ne jau uzreiz ķeras pie šī jautājuma, bet nonāk pie tā caur dažādiem citiem jautājumiem, veidojot garas, sarežģītas (un nogurdinošas) argumentācijas ķēdes. Diskusijā iesaistās arī sieviete un izklāsta vīriešiem, kas īsti ir mīla.
Pēc diskusijas noslēguma vīri, cik var noprast, nododas nepiedienīgām orģijām. Tad ierodas vēl viens diskutants, kurš slavina nevis mīlu, bet Sokratu. Tam savukārt šis pielūdzējs nav vajadzīgs.
Izrādes atsvaidzināšanai izmantoti sievišķīgi tērpi vīriešiem, paidofilijas slavināšana, daudz tiešu norāžu uz dzimumorgāniem, atsauces uz mūsdienīgiem notikumiem un jēdzieniem (eirovīziju uzvarējusī bārdainā dāma, Raimonda Paula dziesma, politisko partiju nosaukumi), kā arī intensīva lamāšanās un plikumi.
Galu galā nav skaidrs, vai izrāde iecerēta intelektuāliem seno grieķu gara lidojuma cienītājiem vai populārās kultūras un ģenitāliju joku mīlētājiem. Šķiet, ka režisors mēģinājis veidot izrādi visiem uzreiz un iznākums ir briesmīgs. Piemēram, norisinās sarežģīts monologs par mīlu, tāds, ka, ja niansi pazaudēsi, tālāk vari arī neko nesaprast. Tikmēr fonā aktieri piepeši sāk nodoties seksuālām (droši vien domāts erotiskām) nodarbēm. Rodas cerība, ka varbūt “beidzot kaut kas notiks”, bet nē. Seksuālās nodarbes rimstas, monologs tikmēr turpinās un jācenšas saprast, vai tajā nav kas būtisks palaists garām.
Man nav principiālu iebildumu pret gariem monologiem, bet reizēm tie ir nebaudāmi. Šajā gadījumā – pārlieku gari, sarežģīti, samāksloti un vismaz man personīgi arī ne īpaši interesanti. Diemžēl aktiermeistarība garlaicīgu tekstu interesantu padarīt nevar. Varbūt var izveidot interesantu izrādi ar garlaicīgu tekstu, bet tad vajag arī attiecīgu režisora ieguldījumu.
Manas galvenās pretenzijas tomēr ir nevis pret garlaicīgumu, bet gan pret intelektuālā samaisīšanu ar prasto. Ja izrāde domāta intelektuāla, tad kādēļ tajā ir tik daudz homoseksuālisma, pedofilijas, rupjību un ģenitāliju? Vai tādēļ, ka režisoram gribējies paņirgāties par senajiem grieķiem? Kā tas sader ar sarežģītajiem tekstiem par mīlestību?
Tāds, lūk, mielasts.