Lato Lapsa – Muzungu vismelnākajā Āfrikā

Muzungu nozīmē “klejotājs”, “kāds, kurš klejo apkārt”. Šajā vārdā Āfrikā mēdz dēvēt arī baltos cilvēkus vai vienkārši ārzemniekus.

“Muzungu vismelnākajā Āfrikā” ir Lato Lapsas vienpadsmitā ceļojumu grāmata. Tajā ir par Kongo Demokrātisko Republiku (nevis Kongo Republiku, kas ir cita valsts), kas kādreiz bija pazīstama kā Zaira. Kongo ir Rietumeiropas izmēra valsts ar asiņainu pagātni, ļoti bagāta ar dažādiem resursiem. Tiek vērtēts, ka šobrīd tajā dzīvo gandrīz 110 miljoni cilvēku.

Šī arī ir vienpadsmitā manis lasītā Lato Lapsas ceļojumu grāmata, no kurām daļu gan vairs neatceros pārāk labi. Strukturāli tās ir līdzīgas vienai otrai un “Muzungu vismelnākajā Āfrikā” šajā ziņā nav īpašs izņēmums. Tas ir, autors ieskicē kādu personīgu atgadījumu vai attiecīgajai zemei specifisku novērojumu un cenšas to saprast un izskaidrot. Tam nāk talkā sarunas ar zinošiem vietējiem iedzīvotājiem un pamatīga vēstures notikumu izpēte, lietojot plašu literatūras klāstu. Tādā veidā iespējami pamatīgi tiek aplūkoti daudzi interesanti attiecīgās zemes vai valsts aspekti. Gala rezultātu var uzskatīt par ceļojuma apraksta, vēstures pētījuma un tagadējās situācijas sintēzi.

Grāmatas priekšvārdā autors atklāj, ka pēdējais gads viņam bijis nelaimīgākais savā dzīvē. Precīzāki iemesli nav atklāti. Autors raksta, ka vēlējies saprast, kāpēc tā, bet varējis izdomāt tikai šādu versiju – lai spētu uzrakstīt šo grāmatu un lai tā nebūtu, latviski izsakoties, viena vienīga laža un fufelis. Jo kārtīgu grāmatu par Kongo var uzrakstīt tikai nelaimīgs cilvēks.

Vārdi “vismelnākā Āfrika” uztverami arī (bet varbūt tikai un vienīgi) kā zeme, kur jau simtiem gadu koncentrējas tumsa un ļaunums. Tā vai citādi, bet visi grāmatas stāsti ir par tumsu sirdī.

Pēdējos gadu desmitos, nē, pēdējos gadu simtos Kongo uzskatāmi un pārliecinoši demonstrē to, cik ļauns un nežēlīgs var būt ikviens cilvēks. Faktiski ikviens. Noteiktos apstākļos – ikviens un jebkurš. Izņēmums ir varbūt viens cilvēks no desmit tūkstošiem, un arī tas ir ļoti optimistisks pieņēmums. Un, ja jums metas šķebeni, lasot par baisas, neiedomājamas, totāli necilvēciskas nežēlības ainām, lieciet uzreiz un nekavējoties šo grāmatu atpakaļ plauktā. To te būs ļoti, ļoti, ļoti daudz – un ne tāpēc, ka man tās trakoti ietu pie sirds.

(..) Īstā tumsa ir cilvēkos. Konkrēti katrā cilvēkā atsevišķi no tās ir tikai mazs gabaliņš, bet pūlī – o, tā ir pavisam cita lieta. Kongo ir tā retā vieta pasaulē, kur cilvēku pulcēšanās nozīmē nevis drošību, bet draudus un pat ļoti iespējamas briesmas.

(..) Tumsa sirdī nav tikai dulliem nēģeriem unikāli piemītoša īpašība, piemēram, tāpēc, ka viņi arī paši ir melni un vispār tumsonīgi, ne tādi kā īstencivilizēti balti ļaudis. Nē, nevienam no viņiem pat prātā nenāk, ka viņš savā sirdī nes tumsu un ļaunumu. Viņiem dzīve ir tāda, viņiem vajag izdzīvot. Viņiem jārūpējas par ikdienu, par iztiku, par sevi un savām ģimenēm. Un, ja kāds to apdraud, viņi ir gatavi uz visu. Pilnīgi visu. Vai jums tas neko neatgādina?

Pirmajā nodaļā ir par ļauno garu izdzīšanu no bērniem. Ja bērns ir neklausīgs, vēlas būt pārāks, nemīl ciemiņus, ir radošs un pilns ar iniciatīvu, daudz ēd, slapina gultā un viņam ir vēl citas līdzīgas iezīmes, tad tas liecina, ka bērns var būt pilns ar velnišķīgumu un burvestībām un var nodarīt kaitējumu ne tikai saviem radiniekiem, bet visam ciematam. Izdzīšanas process ir ļoti nežēlīgs un tam pakļauti pat divus gadus nesasnieguši bērni. Nez kāpēc eksorcisti nav tie mazturīgākie ļaudis. Ļoti īpašu šo nodaļu dara autora saruna ar vienu no ļauno garu izdzinējiem, kas ir tik netipisks Kongo iedzīvotājs, ka pat nepieprasa samaksu par sniegto informāciju.

Otrajā nodaļā autors raksta par savu saslimšanu ar – kas nu zina ko. Vairākas dienas viņš ir spiests gulēt būdiņā ar pamatīgu drudzi. Iespējams, ka pie vainas ir tantiņa, kas tirgū pielavījusies no mugurpuses un ietriekusi, kas zina, cik netīru adatu delmā, lai tiktu pie baltā cilvēka asinīm. Autora dzīvību glābj nevis ārsts, bet burve. Acīmredzot, to sameklējis un uzaicinājis autora pavadonis, kam gan no burves ir acīmredzami bail. Varbūt tas ir drudža iespaids, bet autoram vienubrīd šķiet, ka skaistāku profilu nekad mūžā nav nācies redzēt, un acis viņai kā varavīksnēm piepildīti bezdibeņi. Burve autoram pavēsta, ka slimība viņu vairs Kongo nemocīs, ka mājās viņu no tās viegli izārstēs un atradīs vēl arī citu. Tieši tā arī ir noticis, jau nākošajā dienā autors juties vesels. Nemēģināšu atstāstīt, ko vēl burve pavēstījusi autoram, jo tas ir ārkārtīgi personīgi. Lasiet paši! Tad varēsiet izlasīt arī tālāk vēstīto par burvjiem un ebolu.

Trešajā nodaļā ir par pigmejiem un viņu dzīvesveidu. Pigmeji ir piemērojušies dzīvei džungļos, bet nēģeriem no džungļiem ir visnotaļ pamatotas bailes. Pārsvars tomēr ir nēģeru pusē, kas džungļus cītīgi izcērt savām vajadzībām. Nēģeruprāt, pigmeji nav viņiem vienlīdzīgi cilvēki, drīzāk tādi kā dzīvnieki. Diemžēl pigmeji nespēj dzīvot ārpus meža. Tas ir, kaut kā jau spēj, bet par dzīvi to grūti nosaukt.

Ceturtajā nodaļā ir par Kongo mūsdienu valsts izveidošanās vēsturi, kas arī izskaidro, kāpēc šodien tur tā klājas. Īpaša uzmanība pievērsta pirmajam valsts premjerministram Patrisam Lumumbam, kurš, lai arī ļoti enerģisks un šarmants, kaut gan ne īpaši apdomīgs, nespēja tikt galā ar visaptverošo haosu, kas sākās 1960. gadā, pasludinot Kongo neatkarību no Beļģijas. Sekoja vairākas vardarbīgas valsts pārvaldes maiņas līdz 1965. gadā pēc jauna apvērsuma valsti turpmāk vadīja Mobutu Sese Seko un tālāk seko stāsts par viņu. Īsi sakot, kunga personīgā bagātība sasniedza neticamus apmērus, valstij kļūstot aizvien nabadzīgākai. Jo īpašāku šo stāstu dara fakts, ka Kongo pirms beļģu aiziešanas bijusi visnotaļ attīstīta valsts ar augstāko lasītprasmes līmeni Āfrikā. Mobutu bija spiests noskatīties, kā viņa režīms beidzas 1997. gadā, lai pēc dažiem mēnešiem pats mirtu no prostatas vēža Marokā.

Piektajā nodaļā ir par kanibālismu. Par šo tēmu vietējie izteikties negrib, bet, kā saka, nauda rokā visus loka. Tiek noskaidrots, ka pirms kaujas gan pigmeja, gan cilvēka apēšana dod spēkus, kādus citādi un no parastas pārtikas nevar dabūt. Nav gan tā, ka pigmejus vārītu katlos un ēstu katrā izdevīgā gadījumā. Bet, ja ir kaujas vai kari, tad, tā teikt, visādi gadās. Tālāk tiek vēstīts par zvērībām kara (tas vēl šobrīd īsti nav beidzies) laikā, hutu bēgļiem un ruandiešu pakaļdzīšanos, par salīdzinoši kārtīgo Gomas pilsētu, Autors apmeklē vulkānu un pastāsta, ka bez izvirdumu briesmām pilsētu apdraud arī ezerā izveidojušies metāna burbuļi, kas kādā brīdī var aiziet pa gaisu.

Sestajā nodaļā aprakstīti iespaidi par Kongo galvaspilsētu Kinšasu, kas laika gaitā no modernas un skaistas pilsētas pārvērtusies par milzīgu pusgraustu ciematu, kas, šķiet, tikko piedzīvojis pamatīgu karadarbību. Nav skaidrs, kā vietējie tur dzīvo, jo cenas ir augstas, bet ienākumi lielākajai daļai izskatās ļoti mazi. Secināts, ka esošie modeļi Kinšasas ekonomikas aprakstam nav derīgi. Tālāk vēstīts gan par ielu bērniem, gan prostitūtu apzīmējumiem, gan vēlāko prezidentu Lorānu Dezirē Kabilu, viņa nākšanu pie varas un Kongo ievilkšanu ilgstošā karadarbībā. Karot nācies arī bērniem, kuriem pēc tam dzīvē reti kad izgājis veiksmīgi. Autors satiek un parunājas ar vienu no tādiem salīdzinošajiem veiksminiekiem un cenšas saprast sensenos Kongo konfliktus, lai beigās atzītu, ka tāpat tos īsti nesaprot. Iekļauta arī saruna ar Polu no Ruandas, kurš pastāsta par Ruandas hutu-tutsi konfliktu, ieskicējot ne pārāk cerīgu nākotni.

Septītajā nodaļā ir par derīgajiem izrakteņiem. Kongo šajā ziņā ir bagāta valsts. Teorētiski tai vajadzētu būt vienai no bagātākajām valstīm pasaulē ar visturīgākajiem iedzīvotājiem, bet tā galīgi nav. Pastāstīts par kādu vīru, kurš savas mājas pagrabā labu laiku slepeni ieguvis kobalta rūdu. Kad to uzzinājuši kaimiņi, sācies rakšanas bums visās malās. Visu, kam varēja viegli tikt klāt, izraka. Tad atnāca ķīnieši un ķērās pie organizētākiem izrakumiem jau ar tehnikas palīdzību. Nekāda ciema tur vairs nav. Divu nedēļu laikā ciemu visiem nācās pamest, pretī saņemot naudas kompensāciju vai dzīvokli nekurienē. Ķīniešu raktuvēs par samaksu atļauts darboties arī individuālajiem racējiem. Ir arī dimantu meklētāji un autors aprunājies ar cilvēku, kurš kādreiz tāds esot bijis. Esot arī cilvēki, zem kuru mājām, iespējams, ir kobalta rūdas atradnes, bet viņi nerok. Kāpēc? Tāpēc, ka zina, kas no tā beigās sanāk.

Astotajā nodaļā ir par senāko Kongo vēsturi. Laikā, kad tika atklāta Amerika, Kongo iekšzemi baltais cilvēks vēl nebūt nebija izpētījis. Ļoti pieprasīta prece bija vergi un tos varēja dabūt no iezemiešiem, pašiem iekšzemē nemaz nedodoties. Visvairāk ir rakstīts par Beļģijas karali Leopoldu II. Cilvēks ļoti aizrāvies ar naudu un vēlējies izpumpēt no Kongo tik daudz resursus, cik vien iespējams. Lietotās metodes, teiksim tā, nav bijušas pārāk humānas.

Viena no retajām lietām, par ko gandrīz vienisprātis varētu būt visi melnādainie Kongo iedzīvotāji, ir – cerams, ka Leopolds vārās viskarstākajā elles katlā kopā ar Hitleru, Staļinu un Mao.

Devītajā nodaļā autors apciemo savvaļas gorillas. Ne tiem, ne gorillas sargājošajiem parka reindžeriem neklājas diez ko viegli. Vietējā ēdienkartē nozīmīgu daļu ieņem medījuma gaļa. Tā ir gan tradīciju dēļ, gan aiz nepieciešamības izdzīvot.

Tiek lēsts, ka tikai Kongo baseinā vien ik gadu no meža iznes vairāk nekā miljons tonnu medījuma gaļas, bet varbūt arī piecreiz vairāk. Skaitļi tikai aug, aug un aug. Un kā viņiem arī neaugt: vēl 2000. gadā Kongo bija nepilni piecdesmit miljoni cilvēku, 2020. gadā – jau gandrīz deviņdesmit miljoni, un viņi visi grib ēst aizvien labāk un labāk. Meži neizbēgami kļūst tukšāki un tukšāki.

Meži cieš ne tikai no izmedīšanas, bet arī no izciršanas. Ļoti nozīmīgs vietējais resurss ir kokogles. To bizness ir neiedomājami liels un pieprasījums pēc kokoglēm pārskatāmā nākotnē nez vai saruks. Seko konspektīvas, bet ļoti interesantas piezīmes par visdažādākajām tēmām – nēģeru bērniņiem, maniokas saknēm, ūdens pieejamību, skolām, ceļiem u.c.

Desmitajā nodaļā ir pavisam īsta policistu pakaļdzīšanās automobilim, kurā sēž arī autors. Atrisinājums ir ļoti negaidīts, bet visnotaļ veiksmīgs. Tālākais stāsts ir par visaptverošo, izpletošos korupciju un kā Kongo tik tālu nodzīvojušies.

Bet… ir parasta korupcija, un ir lidostas klerks formas tērpā, kas savā kabīnītē pārbauda tavu pasi un bez kautrēšanās saka – tūlīt būs Ziemassvētki, dod man mazu dāvanu!

Rakstīts arī par inflāciju un pat sātaniskām naudaszīmēm. Tālāk var lasīt par dažādiem praviešiem, sludinātājiem un zināmā mērā arī par, tā teikt, reliģiskiem nemieriem.

Vienpadsmitajā nodaļā īsi pastāstīts par Kongo provinces Katangas gandrīz, gandrīz iegūto neatkarību. Patraucēja ne tikai Mobutu, bet arī ANO spēki. kā arī amerikāņu, izraēliešu un beļģu stutētie melnādaiņi.

Pēdējā, divpadsmitajā nodaļā ir par ebolas vīrusu. Tā dzimtene, visticamāk, ir tieši Kongo. Ir bijuši vairāki uzliesmojumi, ar ko Kongo mazliet pārsteidzošā kārtā salīdzinoši sekmīgi tikuši galā. Diezgan droši, ka ebola atgriezīsies, tikai atkal mazliet citādāka.

Grāmata beidzas ar autora pēcvārdu. Tajā visvairāk rakstīts par cilvēkos esošo ļaunumu. Kongo tikai uzskatāmi parāda, kas notiek, ja katrā cilvēkā esošais ļaunums netiek savlaicīgi ierobežots.

Kongo dzīvojošais Antuāns tuvu grāmatas pabeigšanas brīdim, saņēmis autora jautājumu, kā viņi tur Kongo vispār var izturēt. Antuāns pēc dažu dienu apdomas pauzes atbildējis – tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

Pēcvārdam seko daudz, daudz fotogrāfiju. Īpaši daudz attēlu ir ar maziem nēģerēniem. Kā autors raksta, ļoti, ļoti gribas, lai viņiem dzīvē viss būtu kārtībā.

Par lažu vai fufeli nedēvētu nevienu no agrāk lasītajiem darbiem, tomēr šis ir citādāks. Autors allaž rūpīgi pievēršas zemei, uz kuru atbraucis, savu personu it kā atstājot malā. Minēti spilgtākie piedzīvojumi, kas tiek iepīti kopējā stāstā, bet ikdienišķākas lietas kā “plānoju maršrutu tādu, bet sanāca šitāds, pavadoņus sarunāju tur un tā, pārtērēju budžetu n reizes” nav minētas. Personīgi Lato Lapsu nepazīstu, bet man par viņu radies iespaids kā samērā atturīgu kungu, kuram par daudz ko ir krāšņos epitetos ietērpts viedoklis, bet kurš savas personīgās jūtas tomēr patur pie sevis. Tad lūk, šajā grāmatā ir salīdzinoši daudz epizožu, kurās autors atklāj savas emocijas pret notikumiem vai cilvēkiem. Tas kontrastē ar atturīgā kunga tēlu un liek domāt, ka autors, piedzīvojot sevis aprakstīto, ir bijis tik neparasti dziļi aizkustināts, ka to noklusēt vienkārši nav bijis iespējams. Tas savukārt manu kā lasītāja interesi saistīja vēl vairāk.

Lasīju grāmatu gandrīz katrā brīvajā brīdī un tas prasīja sešas dienas. Varēju izlasīt arī ātrāk, bet vai nu autora intriģējošā ievada, vai autora tvītos pa laikam rakstītā par šo grāmatu dēļ, centos lasīt īpaši uzmanīgi. Šad tad paliku sēžam pie atvērtas grāmatas un domāju – kā tagad saprast tikko izlasīto? Tā bija, piemēram, izlasot, ka vispār jau vecāki Kongo savus bērnus ļoti mīl, bet tik un tā pakļauj šausminošām eksorcisma procedūrām, pēc kurām reizēm pat visai labprāt no bērniem šķiras, tos nododot kādas kristīgas organizācijas aizbildniecībā. Vēl tagad neesmu pārliecināts, vai skaidroto likumsakarību esmu uztvēris pareizi. Varbūt vecāki tiešām domā, ka tajās organizācijās bērniem būs labāk? Bet, kā saka, “šī ir Kongo – necenties to saprast”.

Ja lasītājs nav bijis pazīstams ar Lato Lapsas līdzšinējo daiļradi, tad šī man šķiet ļoti piemērota grāmata, ar ko sākt. Nevaru spriest, vai tā ir labākā autora ceļojumu grāmata, bet viena no uzrunājošākajām noteikti.

Visbeidzot centīšos atbildēt uz autora aicinājumu atklāt, ko stāsti par Kongo padarīja skaidrāku, ko tie parādīja vai varbūt pat iemācīja.

Vispār es neticu ļaunumam. Manuprāt, visas nelaimes ceļas no mīlestības trūkuma un nespējas mīlēt. Tas arī rada izpausmes, ko sauc par ļaunuma radītām. Savukārt grāmatā jau pašā pirmajā citātā norādīts, ka sātana galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēki domātu, ka viņš neeksistē. Tā kā iznāk, ka esmu pieķerts lētticībā.

Pēc grāmatas izlasīšanas es pat nezinu ko domāt. Neteiktu, ka esmu sācis ļaunumam ticēt, bet, ja reiz autors pats raksta, ka par spīti ievērojamai dzīves un ceļošanas pieredzei fiziski jutis, kā Kongo pa viņa dzīslām mēģina plūst ļaunums, tad – kas zina, varbūt arī man to reiz nāksies izjust līdzīgā veidā. Labāk, protams, to nepiedzīvot. Tiesa, tādā gadījumā es to visdrīzāk neapzināšos, jo Kongo iedzīvotāji nedomā, ka viņi ir ļauni.

Bieži ir lasīts, ka izglītības trūkums Āfrikā ir milzīga problēma. Jā, tā noteikti ir. Bet manī jo vairāk nostiprinās sajūta, ka neko nedod tikai izglītība bez ētikas, bez labā un ļaunā iemācīšanas, bez iemācīšanās sevi un savas dziņas apvaldīt. Interesanti, ka Ruanda, ne tik bagāta, daudz mazāka valsts ir sekmīgāka par resursiem bagāto Kongo. Varbūt viņi tur Ruandā vienkārši ir spiesti būt disciplinētāki nekā Kongo. Un varbūt mums ir paveicies, ka te Latvijā nav ne zelta, ne dimantu un pat ne vara vai kobalta atradņu.

Man nav īpašu ilūziju par cilvēka dabu. Noteiktos apstākļos no cilvēkiem var sagaidīt zilus, nē, drīzāk melnus brīnumus. Pārsteidza grāmatā norādītais, ka Kongo vietējie nemaz tik bieži nesūdzas, parasti ir priecīgi un smaidīgi, un ka nevar sajust nomāktību un bezcerību. Vai nevajadzētu būt otrādi? Lūk, pie sevis domāju, ka šī varbūt ir ļoti nozīmīga atšķirība starp mums un Kongo iedzīvotājiem. Varbūt tieši latviskās skumjas, salīdzinošais īgnums un savā ziņā arī bailes ir tie, kas mums ļāvuši izdzīvot kā tautai. No sirds laimīgs cilvēks nebūs piesardzīgs.

Gan jau arī viens otrs latvietis noteiktos apstākļos būtu spējīgs uz līdzīgām zvērībām. Bet, man šķiet, vēl ilgam laikam jāpaiet, lai vidējais latvietis spētu atbrīvoties no savas iekšējās piesardzības un bailēm “vai tiešām man par to nekas nebūs”.

Un tomēr Kongo rāda, kas ar mums var notikt nākotnē, ja zaudēsim disciplīnu, noārdīsim demokrātiju, ļausimies tiesiskam nihilismam un ierobežosim vārda brīvību. Līdz tam visam ir daudz mazu, bet ne bezgalīgi daudz solīšu. Atpakaļceļa var arī nebūt. Vai mūsdienu Kongo var salabot? Nezinu. Varbūt tikai ar bezgalīgu ticību, cerību un mīlestību.