Jānis Peters – Raimonds Pauls

Gadījās rokās pirms 40 gadiem izdota grāmata par Raimondu Paulu. Tā kā par maestro neko daudz nemaz nezinu, nolēmu iepazīties.

Pirmo nodaļu lasot, radās sajūta, ka ar tādu rakstības stilu esmu jau saskāries Andra Sproģa Rīgas noslēpumos. Neņemšos atstāstīt, nav arī vērts, manuprāt, bet par ko attiecīgajā nodaļā nebija rakstīts! Par laimi, Raimonds Pauls arī bija dažviet pieminēts.

Tālāk, grāmatu lasot, teksts vairāk pieturējās pie Raimonda un viņa vecākiem, tomēr gana bieži tāpat aizslīdēja tālēs zilajās. Šķiet, tāds izteiksmes stils tolaik bijis izplatīts.

Šajā 168 lappušu biezajā izdevumā par paša Raimonda Paula bērnību sākts vēstīt 66. lappusē, kad grāmata jau pārsniegusi trešo daļu. Man radās sajūta, ka, no grāmatas izmetot kādus 60-70% teksta ārā, tā kļūtu tikai labāka. Tiesa, grāmata arī, acīmredzot, iecerēta kā esejisks stāstījums un tad sanāk, ka tā vienīgi neatbilst manai gaumei un gaidījumiem.

Nezinu, vai šo grāmatu plauktā vēl paturēt. Kaut ko tomēr par Paula kungu uzzināju. Mazliet atspoguļots arī laikabiedru redzējums un tā, iespējams, ir galvenā grāmatas vērtība, jo tagad daudziem cilvēkiem neko pajautāt vairs nav iespējams.

Laimīgā kārtā šī nav vienīgā grāmata par izcilo latviešu komponistu.

Subjektīvais baudījums 4/10.