Andris Sproģis kopš 1964. gada strādājis kā žurnālists. Bija žurnāla “Liesma” (1974-1983), laikraksta “Literatūra un Māksla” (1985-1987), žurnāla “Draugs” (1987-1997) galvenais redaktors, vēlāk strādājis arī izdevumā “Latvijas vēstnesis”. Grāmata “Rīgas noslēpumi” nodota salikšanai 2016. gadā, izdota ar Rīgas domes finansiālu atbalstu.
Grāmata sastāv no 14 nodaļām. Gandrīz visas veltītas literātiem, lielākoties dzejniekiem. Pētīts, kādiem autoriem kuri darbi ir (vai nav) piederējuši. Ne vienmēr atrastas atbildes. Reizēm pat nekļūst skaidrs, ko tieši autors cenšas noskaidrot, jo temats aizpeld kaut kur citur. To var labi redzēt, mazliet atstāstot pirmo nodaļu.
Pirmajā lappusē autors jūsmo par Aleksandra Čaka dzeju. Nākošās septiņas autors raksta par savu bērnību. Tad viņš uzzinot, ka vasarā Čaks ar Jāni Sudrabkalnu viesojušies pie viņa mājām, sāk pētīt, pie kā tas bijis, kāpēc un tā tālāk. Pēc divām lappusēm viņš pārlec pie bērnībā sastaptas literātes Eugenijas Radičukas, kura varbūt ar dzejniekiem bija tikusies un apraksta viņu pāris lappuses. Tad autors pieķeras Čakam piedēvētam dzejolim “Dzimtene sauc” un cenšas atspēkot tā autorību, tas ilgst 11 lappuses, pieskaroties arī citām Čaka rindām. Tad autors velta lappusi savai jaunībai un vēl vienu ēkai, kurā pats dzīvojis. Tālāk Andris Sproģis vēsta, ka pamanījis televizorā raidījumā piesauktu kādreizējo dzīvesvietu. Nākošās četras lappuses veltītas dzīvesvietas īpašnieku vēstures aprakstam.
Vai sapratāt, par ko bija pirmā nodaļa? Es tā aptuveni.
Andris Sproģis ir ļoti pieredzējis redaktors. Es profesionāli nekā neesmu saistīts ar literatūru, tāpēc manu viedokli var nerespektēt. Bet tas man ir šāds – ja es būtu šīs grāmatas redaktors un pēc būtības arī uzņemtos atbildību par kārtību grāmatā, tad atdotu to autoram atpakaļ pārstrādāt. Ja raksti nodaļu par Rīgu, tad raksti par Rīgu, nevis iepin autora meklējumus Čaka dzejai. Ja gribas rakstīt gan par bērnību, gan Čaku, gan Rīgu, tad raksti, bet jābūt hronoloģiskam kopsaucējam un ļoti vēlams visu sadalīt sīkākās nodaļās. Lasītājam ir jābūt skaidram, ko tieši tu gribi pateikt.
Papildus īpatnība ir autora tendence izteikties nedaudz aizplīvuroti un mākslinieciski. Kaut kas lasītājam, redz, jālasa pašam, kaut kur “netīšām” pieturēta intriga un nav atklāts, kur tieši aprakstītais nams ir, utml. Autors droši vien uzskatījis, ka tas kurina interesi, bet, manuprāt, tas tikai traucē uztvert domu.
Visbeidzot nosaukums. Man šķiet, ka par Rīgas noslēpumiem darbs nodēvēts, lai dabūtu Rīgas domes finansējumu. Jo būtībā tie ir autora atklājumi literārpētniecībā nedaudz haotiskas esejas formā. Ja es būtu aizrāvies ar latviešu literatūras neseno vēsturi, droši vien grāmata man patiktu vairāk, bet tā tik un tā varētu būtu strukturētāka un skaidrāk uzrakstīta.
Tieši par Rīgu ir viena no četrpadsmit nodaļām, par ēku Amatu ielā 4. Neko sevišķi jaunu par šīs ēkas baiso vēsturi neuzzināju. Pārējās nodaļas pamatā ir par cenzūru, dažādiem literāriem darbiem un to autoriem.
Interesantākās lappuses bija, kur autors rakstīja pats par sevi vai hronoloģiskā secībā citēja varoņu vēstules no izsūtījuma vai Krievijas.
Subjektīvais baudījums 3/10. Kad grāmata bija pusē, apsvēru to vairs neturpināt. Daudz jau arī nebūtu zaudējis.
Te, starp citu, daudz pozitīvāka atsauksme (bet kāpēc tad tikai 3 zvaigznes?).
Pingback: Jānis Peters – Raimonds Pauls – Stacija