Jana Egle – Gaismā

Janas Egles grāmata Gaismā ir stāstu krājums, par kuru līdz šim biju lasījis vienīgi pozitīvas atsauksmes. Tās vispārinot, būtu jāsaka “smagi, bet labi”. Tagad arī es esmu iepazinies ar grāmatu un varu apstiprināt, ka vispārinājums ir visai precīzs, lai arī pirms grāmatas lasīšanas to uztvēru pilnīgi citādāk.

Grāmatā ir astoņi stāsti. Visi tie ir briesmīgi, vismaz zināmā mērā. Kā tieši tas izpaužas?

Sagadījās, ka mana dzīvesbiedrene vienurīt stāstīja savu sapni vai drīzāk murgu un piebilda, ka sanācis kaut kas līdzīgs tai grāmatai, kuru lasu. Es teicu, jā, tikai jāpapildina ar dažām detaļām. Tad, lūk, papildinātā sapņstāsta sižets:

Vīrs ar sievu, dēliņu un meitiņu pārvācas uz tikko kredītā iegādāto māju pie jūras stāvkrasta. Ģimene kopīgi ietur pusdienas jaunajā mājā, visi ir ļoti priecīgi un laimīgi. Tad viņi dodas pastaigā līdz jūrai. Mazais trīsgadīgais puisītis ierauga jūru un bezgala priecīgs skrien tai pretī. Bet tur taču ir stāvkrasts! Sāk skriet arī tētis, lai noķertu mazo bērneli. Puisītis nelaimīgi paklūp un pārveļas pāri stāvkrasta malai. Arī tētis nepaspēj apstāties un nolido lejā. Abi nositušies beigti. Palikušo sieviešu dzīves neglābjami izpostītas uz mūžīgiem laikiem.

Ja es to visu mācētu uzrakstīt dramatiski un bezcerīgi skumji, tad radušos stāstmurgu lieliski varētu iekļaut Janas Egles stāstu krājumā Gaismā.

Viens no stāstiem man šķita mazliet citādāks, atšķirīgāks no kopējās masas – Aiziet jūriņā par transseksuāla cilvēka dzīves noslēgumu. Pārējos stāstos var palasīt par meliem, mobingu, pedofiliju, slepkavību, mirēju kopšanu, izvarošanu, sadzīvi ar dzērāju, vecāku un dzīvesbiedrenes sišanu, vecāku nogalināšanu, laulības pārkāpšanu un pat nedzimuša bērna noglabāšanu lādē, jo citādi suns visu laiku izrokot ārā un nēsājot apkārt. Un tas viss nieka 128 lappusēs!

Lasīšanas laikā es nespēju nedomāt, kas darās vai darījies autores galvā, to visu aprakstot. Kā bijis īstenībā, it nemaz negribu zināt.

Lasot kārtējo stāstiņu, es piepeši sapratu, ka, ja paņemtu tikai sižetu un mēģinātu stāstu uzrakstīt no jauna, to varētu izdarīt daudz gaišāk un cerīgāk, ar cilvēcīgu attieksmi un līdzjūtību pret visiem stāsta varoņiem un galu galā arī lasītāju.

Bet, jā, nekādi nevaru noliegt, ka stāsti ir uzrakstīti kvalitatīvi. Absolūti ne manā gaumē, bet visiem nevar izpatikt un nevajag arī. Tomēr es šo grāmatu nevienam nevaru ieteikt. Varbūt man tā būtu patikusi laikā, kad biju padsmitnieks, jo tolaik dzīvi uztvēru citādāk.

Subjektīvais baudījums 2/10.

Tags:

Ir ko piebilst?