Ramona Indriksone – Pāris metru zem ūdens

Pāris metru zem ūdens ir stāstu krājums, turklāt autores pats pirmais. Vairāki lasītāji par to izteicās gana atzinīgi, kādēļ iekļāvu to savā lasāmo grāmatu sarakstā.

Pavisam grāmatā ir 12 stāsti. To varoņi ir vāji cilvēki. Viņi padodas apstākļiem un citiem cilvēkiem, varbūt tikai ne pilnīgi visiem. Sievietes ļoti bieži valkā kleitas, pozitīvie vīriešu tēli, lai arī raksturā neizdevušies memļaki, tomēr mēdz būt neizskaidrojami iemīļoti sieviešu vidū. Ja stāsta vīrietis nav vismaz mazliet nenormāls vai memļaks, tad viņš ir negatīvs varonis un varmāka.

Neveiksmīgā kārtā grāmatu lasīju gandrīz uzreiz pēc Janas Egles Gaismā un tas noteikti vairoja manu skeptisko attieksmi. Abi šie stāstu krājumi ir visai līdzīgi. Indriksones stāsti nav tik lielā mērā piesātināti ar negatīviem notikumiem un atšķiras arī stāstījuma veids. Pāris metru zem ūdens esošie stāsti mēdz būt būvēti no maziem aprakstu un notikumu fragmentiem. Kolīdz esi vienā iedziļinājies, rindkopa beidzas, sākas nākošais. Brīžiem var neizdoties saskatīt kopsakaru vai notvert stāsta līniju. Lasot tālāk, visām rindkopām tiek atrasta jēgpilna vieta kopējā stāstā, bet lasīt nav viegli. Pieņemu, ka tas varētu būt gaumes jautājums, bet man šāda pieeja nepatīk. Varbūt, ja būtu izteikta un labi sajūtama stāsta līnija, šie sīkumi neliktos ievērības cienīgi, bet tā diemžēl nav. Reizēm šķita, ka varoņi līdzīgi ezītim miglā vienkārši “peld” stāstā, kur “upe” (notikumi vai negatīvie varoņi) viņus nes.

Visvairāk mani pārsteidza stāsts Kāpnes pilnīgi negaidītu iemeslu dēļ. Citēšu stāsta fragmentu.

Draudzenes, kuru man nav bijis daudz, ir teikušas, ka man piemīt maigs prāts, to man teikuši vēl vismaz trīs vai četri tuvāki draugi. Tā teikt, viegli raudu, viegli priecājos. Kas vēl? Kas es esmu? Līdz apmēram 16 gadu vecumam man bija gandrīz tikai matemātika, šaha skola, konstruktori, bet vēlāk sāku aktīvi lasīt daiļliteratūru, vairāk dzeju, un tad es arī sāku rakstīt miniatūras.

Tagad citēšu divus fragmentus no stacija.org 2017. gada februārī publicētās sarunas ar transseksuālu cilvēku te un te. Grāmata izdota 2019. gadā.

  • Kas tu esi? Kā tu sevi uztver?

Kad man parasti uzdod šo jautājumu, es saku, kas es neesmu. Katrā ziņā man ir vieglāk atsaukties uz to, ko par mani saka manas draudzenes. Tātad – ļoti sievišķīgs prāts, to man teikušas vismaz trīs – četras. Man ir ļoti emocionāls raksturs. Tā teikt, viegli raudu, viegli priecājos. Kas vēl? Es varu teikt, ka pēc profesijas pasniedzu privātstundas un pirms tam strādāju bērnudārzā. (..)

  • Tu minēji, ka esi ļoti emocionāla. Kā tas iet kopā ar matemātiku, kura, kā saprotu, ir tava sirdslieta?

(..) Līdz apmēram 16 gadu vecumam es gandrīz pilnībā ignorēju savu dzimumu, dzimti un tādas lietas. Tad tiešām man bija tikai matemātika, šaha skola, programmēšana, konstruktori, visas eksaktās lietas. Bet tad ap 16 gadu vecumu man sākās periods, kad sāku aktīvi lasīt daiļliteratūru. Tad es arī sāku censties rakstīt savus dzejoļus. (..)

 

Mazliet pakustināju pirkstiņus, un izpētīju, ka, visticamāk, manis intervētais cilvēks un stāstu autore ir savstarpēji pazīstami.

 

Subjektīvais baudījums 4/10. Objektīvi grāmata varbūt nav tik briesmīga, bet manā gaumē tā tomēr nav.

Ir ko piebilst?