Murakami grāmatas es taupu. Mani apbur viņa stils. Es nezinu neko līdzīgu. Ir autori ar lielisku stilu, kuriem gribas izlasīt visus darbus, bet Murakami ir īpašs.
Bet vispār es gāju uz bibliotēku pēc ilustrētā Potera. Izrādījās, ka esmu pasūtījis parasto, nevis ilustrēto. Tad nu neko. Bet brīdi padomāju, aizgāju līdz ārzemju daiļliteratūras burtam M un tiku pie “Vienskaitļa pirmās personas”.
Grāmatā “Vienskaitļa pirmā persona” ir apkopoti deviņi stāsti.
- Par vienas nakts meiteni, kas vēlāk pa pastu atsūta nē, ne jau savus kontaktus, bet savu tanku (dzejolīšu) krājumu. Tas viņu padara neaizmirstamu.
- Puisis dodas uz koncertu, bet tā vietā satiek vīru, kurš aicina domāt par apli ar vairākiem vidiem bez aploces.
- Par izdomātu Čārlija Pārkera albumu, kuru izdomājuma autors nejauši atrod vecu plašu veikalā.
- Puisis dodas pie draudzenes, bet pirmoreiz sastop viņas brāli, kurš, kā izrādās, mēdz aizmirst vairākas stundas no savas dzīves.
- Ceļotājs nomaļas pilsētiņas viesnīcā iepazīstas ar mērkaķi. Abi runājas par vārdu zagšanu.
- Par beisbola skatīšanos un dzejoļiem par beisbolu.
- Par neglītāko sievieti, ko autors pazīst, un viņu abu iemīļoto Šūmaņa Karnevālu.
- Par sievieti, kas nespēj atcerēties savu vārdu. Izrādās, to kāds ir nozadzis un tiek pat sameklēts vainīgais.
- Par vīrieti, kurš reiz uzvelk uzvalku, dodas uz bāru, bet tur viņu apvaino nepazīstama sieviete.
Nevaru teikt, ka pirmie stāsti mani aizgrāba. Viss it kā kārtībā, bet tāda kā maza atkārtošanās sajūta, trūkst kaut kā īpaša, unikāla. To odziņu es sagaidīju, lasot par Šinagavas mērkaķi. Tur bija viss kopā – smieklīgais, neticamais, noslēpumainais un mazliet skumjais ar lielu cieņu pret varoņiem. Nākošie stāsti mani paņēma jau daudz vieglāk un ātrāk.
Bieži, īpaši ar stāstiem gadās, ka tos izlasu un aizmirstu apbrīnojamā ātrumā. Bet es joprojām mēdzu pa laikam atcerēties Vīrieši bez sievietēm. Droši vien arī šī krājuma pēdējos divus stāstus atcerēšos ilgāku laiku.
Subjektīvais baudījums 8/10.