Pirmoreiz par Ulsiku dzirdēju pagājušā gada Prozas lasījumos. Inguna Cepīte lasīja par Ulsika bērnību. To, ka Ulsiks ir meitene, sapratu tikai, kad stāsts tuvojās beigām. Iespējams, gana skaidri nebiju saklausījis ievadu, jo lasītais stāsts par Ulsiku grāmatā Ulsiks nav lasāms. Varbūt tas tapis pēc tam. Bet tobrīd es pat nezināju, ka tāda grāmata eksistē. To es uzzināju vēlāk un pilnīgi nejauši.
Ulsiks ir bērnības stāsti. Tie tiek pavēstīti no bērna visnotaļ optimistiskā skatu punkta. Ir minētas vairākas lietas, kuras mazais Ulsiks īsti nesaprot, toties tas būs skaidrs pieaugušajam lasītājam, piemēram, par izsūtīšanām uz Sibīriju vai Ļeņina kopoto rakstu noderīgumu kā kāju paliktnim.
Ulsika bērnība ir laimīga un šausmīgu piedzīvojumu tajā tikpat kā nav. Viens otrs ir gan, bet arī tos autore aprakstījusi viegli, it kā slīdot pāri un nepakavējoties pie šausmīgām detaļām. Dažbrīd sāku Ulsiku pie sevis salīdzināt ar Brigaderes Anneli. Tāds pāri plūstošs, nedaudz smacējošs optimisms pat nelāgos dzīves brīžos. Es gan neatceros, vai Annele kādreiz darīja kādas blēņas, droši vien nē. Ulsiks gan tādas dara un diezgan daudz, tomēr pat tās izdodas tā mīļi un pareizi. Annelei piemīt ir arī tāds kā smagnējums, ko Ulsikam pārmest nevar nekādā ziņā, lappuses steidzas viena pēc otras.
Ulsika (un autores) vecāki bijuši slavenie kordiriģenti Ausma Derkēvica un Imants Cepītis. Šķiet, ka autorei savu vecāku piemiņa ir ļoti dārga un Ulsikā viņi ir ļoti cienīti. Vispār Ulsikā sliktu cilvēku nav. Tas ir arī visai saprotami, jo daudziem varoņiem autore vārdus nemaz necenšas slēpt. Ļoti jauki, tikai man kā lasītājam tas grāmatu vērta nedaudz garlaicīgu.
Ja autore ķersies pie turpinājuma vai arī jau strādā pie tā, gribētu novēlēt mazliet atkāpties no šajā grāmatā valdošā pozitīvisma. Tas, protams, ir tikai manas gaumes jautājums un autoram jādara tā, kā viņam šķiet pareizi. Starp citu, man ļoti patika tieši Prozas dienās nolasītais stāsts.
Subjektīvais baudījums 7/10.
Pingback: Valdis Rūmnieks – Starp Mežaparku un Murjāņiem – Stacija