Skip to content

Džons Faulzs – Melnkoka tornis

Palūkojos, kas tad vēl līdz šim nelasīts no Faulza būtu pieejams latviešu valodā. Atradu tikai stāstu grāmatu “Melnkoka tornis”. Izdota pirms vairāk nekā 40 gadiem un pieejama Rīgas bibliotēkās Imantā un Dzirciemā. Man nav aizspriedumu pret Pārdaugavu, bet ļoti reti kad gadās doties tālāk par Āgenskalnu vai Torņakalnu.

Vēl kāds šo grāmatu pārdeva par 50 centiem. Nav jau daudz, bet pieņemu, ka iegādei aizietu vismaz tikpat daudz laika kā, ceļojot uz Imantu vai Dzirciemu. Tāpēc izmēģināju laimi elektroniskajās grāmatās un, rau, patiešām, grāmatu var novilkt.

Grāmatā ir četri stāsti.

  • Melnkoka tornis vēsta par mākslinieku-kritiķi Deividu, kurš ierodas uz nedēļu viesos pie kāda slavena, pat skandaloza mākslnieka Brīzlija. Deivida mērķis ir izveidot rakstu, bet viņu mulsina divas tur dzīvojošās jaunās sievietes un viņu attiecības ar mākslinieku. Ļoti lēni atklājas gan sieviešu personības, gan iemesls, kāpēc viņas pie Brīzlija dzīvo, gan paša mākslinieka sarežģītā personība un uzskati.
  • Eliduks stāsta par varonīgu viduslaiku bruņinieku, kurš atstāj mīļoto sievu, lai meklētu laimi citās zemēs, tomēr sola viņai būt uzticīgs. Tālajās zemēs viņš veic varoņdarbus un iemīl ķēniņa meitu. Bet nu viņu sauc mājup un ko lai iesāk?
  • Nabaga Koko vēsta par padzīvojuši rakstnieku, kurš aizbrauc uz nomaļu draugu kotedžu neviena netraucēts nodoties darbam. Bet tur, izrādās, viesojas zaglis. Tā kā rakstnieķelis ir pilnīgs mīkstmiesis, tad nemaz nemēģina pretoties. Viņu sasien, pat muti aizlīmē. Bet līdz tam rakstniekam ar zagli izveidojas saruna, kas varbūt nav īpaši interesanta, tomēr atklāj rakstnieka domu gājienu un pūliņus uztaustīt kādu kopīgu pavedienu, saprasties ar noziedznieku.
  • Mīkla ir par padzīvojušu vīru, kurš ārēji dzīvo priekšzīmīgu dzīvi, bet tad kādu dienu vienkārši pazūd bez vēsts. Cik noprotams, viņš pats apzināti izvēlējies nozust, bet kāpēc? Tiek iesākta izmeklēšana, pazudušā vīra sieva uzstāj uz rezultātiem, bet patiesu ieinteresētību nejūt ne no viena tuvinieka. Galu galā izmeklētājam iepatīkas kāda no pratināmajām lieciniecēm un viņa piedāvā savu notikušā versiju.

Angļu oriģinālā ir pieci stāsti. Nav ne jausmas, kādas šausmas sarakstītas piektajā, ka to nevarēja rādīt padomju Latvijas lasītājam, droši vien kaut kas pret komunismu vai vismaz pornogrāfisks, tāpēc vien vajadzētu kaut kad sameklēt un izlasīt.

Melnkoka tornis ir garākais stāsts. Mazliet zinot autora citus darbus, lielu pārsteigumu nebija, un tomēr ir bauda lasīt viņa godīgos, intelektuālos varoņus. Grūti nejust viņiem līdzi. Savienojas reālais un mazliet neticamais. Ja nu man kas nepatika, tad galvenā varoņa godīguma pret sevi, izlēmības, vīrišķības trūkums.

Eliduks ir visai īss un drīzāk tāds kā mutiska atstāsta pieraksts, nevis pilnvērtīgs stāsts pats par sevi.

Nabaga Koko mazliet kaitināja ar galvenā varoņa morālo tizlumu, bet nevarētu teikt, ka stāsts tāpēc bija slikts.

Toties Mīkla mani aizrāva diezgan pamatīgi. Sāku pat domāt, vai nevajadzētu atsākt lasīt kriminālromānus. Bet beigu beigās man šis jautājums atkrita, jo tādā veidā, kā beidzas šis stāsts, kriminālromāns beigties nevar. Žanrs to nepieļautu. Bet šis stāsts ir ticams, kas man ir daudz svarīgāk par skaidru atrisinājumu. Un atkal galvenā stāsta vērtība man šķita intelektuāli varoņi. Tādi, kas ir godīgi pret sevi un vismaz mazliet arī viens pret otru.

Piekto stāstu The Cloud sameklēju internetā. Lasīju ilgi, autoram valoda bagāta, bet manas angļu valodas prasmes ne tik labas kā gribētos. Atklāti sakot, cīnījos ar kārdinājumu atmest ar roku. Pie jūras atpūšas pieci pieaugušie un vairāki bērni. Sākums diezgan idillisks un gauss, bet palēnām atklājas, ka vienai no sievietēm ir kas līdzīgs depresijai, bet viens otrs ir kašķīgs. Tad kāda no sievietēm izstāsta meitenei pasaku par princesi, kas gaida savu princi. Mazliet tālāk šī pati sieviete ir viena no varonēm mazliet dīvainā seksa ainā, kas kaut kādā mērā velk paralēles ar pasaku.

Pirmo un ceturto stāstu droši vien vēl ilgi atcerēšos. Mazliet gribas vilkt paralēles ar Murakami.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Visbeidzot citāts no Melnkoka torņa.

Kastrācija. Einuha triumfs. Tagad viņš saprata, ļoti labi saprata visu, kas slēpās aiz vecā vīra neveiklajiem vārdiem, aiz viņa ņirgām par “Gerniku”. Novēršanās no dabas un īstenības bija drausmīgi izkropļojusi attiecības starp gleznotāju un publiku, tagad māsklinieks radīja tikai intelektuāļiem un teorētiķiem. Nevis tautai un – kas bija visļaunākais – nevis pats sev. Tas, protams, sekmēja kā materiālo labumu, tā popularitātes pieaugumu, taču, izmetot pār bortu cilvēka ķermeni, tā dabisko juteklisko uztveri, radās burvju spirāle, virpulis, kas visu aizrāva tukšumā, kura gleznotājs un kritiķis lielā sajūsmā vienojas, ka eksistē un ir nozīmīgi tikai viņi vieni paši. Lielisks kapakmens; kā radīts tiem salašņām, kuriem viss vienalga.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *