Liela problēma Austrālijā ir ūdens trūkums. Lielākās Austrālijas pilsētas atrodas pie okeāna vai vismaz kādas upes. Lielākā iekšzemes pilsēta ir galvaspilsēta Kanbera, kura atrodas pie upes un pēc iedzīvotāju skaita ir uz pusi mazāka par Rīgu (~350’000 pret ~700’000). Arī Balarata atrodas iekšzemē. Vienīgā upe, kas tai tek cauri, ir šaurāka pat par Rīgas Mārupīti. Vasarā Balaratā pat ticis aizliegts dārzus (to skaitā botānisko dārzu) laistīt ar dzeramo ūdeni. Un ezers…
Balaratā ir paprāvs, gandrīz apaļš ezers. Tas radīts mākslīgi, aizdambējot purvu. Pastāv leģenda, ka reiz kāds skotu ieceļotājs esot piegājis pie vietējās aborigēnu sievietes un jautājis – kā sauc šo purvu? Viņa tam esot atbildējusi – wendaaree, kas aborigēnu valodā nozīmē “ej prom”. Tā arī joprojām šo ezeru sauc par Wendouree. 2006. gadā tas pilnībā izžuva un kļuva par populāru tūrisma apskates objektu. Tukšs tas ir bijis vairākus gadus un arī tagad vēl īsti neesot atkopies. Tiesa, ja es nezinātu šo stāstu, tad “uz aci” nevarētu pateikt, ka tajā kādreiz bijis būtiski vairāk ūdens.
Vēl viena nopietna problēma Austrālijā ir mežu ugunsgrēki. Eikaliptu lapas satur eļļu, kas ļoti labi deg. Reizēm mežu ugunsgrēki kļūst pārāk plaši un nav vairs kontrolējami. Tad atliek vienīgi bēgt un gaidīt, kad ugunsgrēks izbeigsies pats no sevis.
Pie okeāna sabiju reizes trīs. Visas reizes mani mulsināja dzīvības trūkums pludmalē vai tās tuvumā. Un ar to es nedomāju cilvēkus. Tā arī nesapratu, kādēļ tuvumā neganās neviens vārnveidīgs putns vai virs galvas neplivinās kāda kaija.
Okeāna piekrastē Austrālijas dienvidrietumos atrodas Great Ocean Road. Savā laikā tur ceļu nav bijis vispār un nebija iespējams piekļūt okeāna piekrastei ar automašīnu. Pie šī projekta tikuši nodarbināti pirmā pasaules kara veterāni, tādēļ savā ziņā tas ir kā memoriāls karā kritušajiem. Skati, ko no tā vērot, dažbrīd ir visai iespaidīgi. Braukšana pa to gan izskatījās visai sarežģīta, jo ceļš visai pašaurs. Dažbrīd bija ne pārāk omulīga sajūta skatīties uz kādus metrus augstāk esošajiem klintsbluķiem.
Blakus Okeāna ceļam var redzēt arī vairākus kaļķakmens veidojumus, kurus sauc par The Twelve Apostles. Šīs klintis kādreiz bijušas krasta sastāvdaļa, bet ūdens erozijas rezultātā ir atdalījušās. Līdz 1922. šo vietu sauca par Sow and Piglets (Cūka un sivēni), bet tūrisma veicināšanas nolūkos pārsauca par apustuļiem, vēlāk par 12 apustuļiem, lai arī okeānā izvirzīto klinšu nekad nav bijis vairāk par deviņām. Un tūrisms, spriežot pēc redzētā cilvēku skaita, tur tiešām plaukst un zeļ…
Iespaidīgākais tūrisma objekts Balaratā, manuprāt, ir Sovereign Hill. Tas ir tāds kā brīvdabas muzejs par laika posmu, kad Balarata attīstījās kā pilsēta. Tolaik visi, kam nebija slinkums, brauca uz Balaratu meklēt zeltu, kādus pārdesmit gadus parakņājās un daži pat palika turīgi.
Ir apskatāmas dažādas darbojošās ietaises, ar kurām iegūst zeltu, pumpē ūdeni no šahtām utml. Vietējie darbinieki staigā ģērbušies atbilstoši 1850. gadam, laipni pozē fotogrāfijām un atbild uz dažādiem jautājumiem. Ir ļoti daudz dažādu ēku un ēciņu, kuros notiek dažādas izrīcības – veikali, divas viesnīcas, teātris, smēde, staļļi, fotostudija ar iespēju nofotgrafēties 1850.gada apģērbos, aptieka, beķereja, juveliera veikals, bibliotēka, banka, ķegļu zāle, četras skolas, pāris baznīcas utt. utjpr. Turklāt, ja esi iegājis, piemēram, aptiekā, varēsi tur arī iegādāties kādu zāļu pudelīti vai citu nieku. Naudu gan pretī ņem tikai mūsdienīgo… Īpaši vēl gribas izcelt iespēju nolaisties reālās raktuvēs un īsta zelta gabala ~40’000 Ls vērtībā kausēšanas paraugdemontrējumu. Vārdu sakot, ko redzēt un darīt tur ir visu dienu un, ja ļoti gribas, par atsevišķu samaksu var palikt arī autentiskā viesnīcā pa nakti.
Vispār ieeja Sovereign Hill nav lēta – ap 20 Ls pieaugušajam, bet, manuprāt, tas bija to vērts. Mūsu bezgalīgi plašajam brīvdabas muzejam būtu ļoti daudz ko pamācīties no Sovereign Hill. Un, lai arī Latvijā zeltu neiegūst, domāju, ka arī pie mums varētu izveidot līdzīgu, interesantu muzeju. Tādu, lai nebūtu žēl kaut 10 latus maksāt par ieeju. Ja būtu reklāma, tūristi jau nāktu tik un tā, un, ja būtu gribēšana, varētu arī izdomāt, kā piešķirt pieklājīgas atlaides vietējiem iedzīvotājiem.
No dzīvniekiem savvaļā, kā jau agrāk minēju, gadījās sastapt daudzus nelielus trušus. Braucot pa Ocean road, sanāca redzēt arī trīs augstu kokos dirnošu koalu dibengalus. Balaratā pie ezera ievēroju nelielu žurku. Gliemežus un kukaiņus neuzskaitīšu. Bet interesantākie novērojumi sanāca pēdējā nedēļā. Parkā agri no rīta ievēroju, ka 20 metrus no manis zālē blakus krūmājiem tup valabijs un skatās uz mani. Es arī apstājos un skatos. Domāju – bēgs tūlīt prom. Bet nekā. Tup, ņammā zāles stiebrus, visu laiku skatās uz mani un groza ausis. Paspēju gan nofočēt, gan mazliet pafilmēt. Kad sāku pētīt blakus dīķī redzamu bruņurupuča degungalu, prāvais kustonis aizlēca ganīties citur.
Agrāk neminēju, bet jau pirmajā naktī piespiedu kārtā nācās iepazīties ar posumiem. Tie ir tādi lieli, vāverveidīgi dzīvnieki, kas dzīvo kokos un ir aktīvi tikai naktīs. Tas ietver skraidīšanu pa māju jumtiem, kas saceļ mežonīgu troksni un mājās šķiet, ka tur kāds burlaks laužas iekšā. Tumsā no tāda lopiņa koka galotnē maz ko var saprast, kur nu vēl nobildēt. Tikai pēdējā vakarā pirms aizlidošanas man sanāca iepazīties tuvāk ar vienu no paprāvajiem naktsmiera traucētājiem. Pret vienu no kokiem dārzā bija atslietas kāpnes un skatos – tup viens tāds augšā pie kāpņu gala un skatās uz mani. Aizskrēju pēc maizītes un lēnām kāpu augšā, lai pacienātu zvēriņu.Tā arī posums paņēma maizīti no rokas. Aizskrēju vēl pēc maizītes un fotoaparāta, kā rezultātā tiku pie četrām bildēm. Zvēriņš vispār nav no mazākajiem, kopā ar asti apmēram 60 cm garš. Kaķi un suņi no viņa asajiem nagiem baidoties.
No līdz šim neēstiem un nepagaršotiem augļiem (vai dārzeņiem) iznāca sastapties ar diezgan draudīgā izskata Durian. Man šķita, ka tas smaržo jeb smird pēc vārītiem sīpoliem un aptuveni tāpat arī garšo. Vairāk par trim karotītēm apēst nespēju. Dīvaini, bet Malaizijā un vispār tur, kur durian aug, to uzskatot par bezmaz delikatesi. Nu, par gaumi jau laikam nestrīdas…
Pēdējais lielais apmeklētais tūrisma objekts bija Kryal castle. Tas ir viduslaiku pils atdarinājums, atklāts 1972. gadā. Diemžēl izskatījās, ka ziedu laiki šai ievērojamajai celtnei bijuši daudzus gadus agrāk. Turklāt, kā uzzināju no kāda vietējā darbinieka, drīz tajā ierīkošot dārzniecības centru. Kādreiz Kryal Castle esot rīkotas bruņinieku sacensības, šaušana ar arbaletu un citas interesantas lietas. Bet drošības apsvērumu dēļ tas viss tagad esot aizliegts.
Apskatei bija palicis vesels lērums kuģu un zemūdeņu modelīšu, dažādi ieroči, spīdzināšanas iekārtas ar detalizētiem aprakstiem, medicīniskas ietaises un instrumenti, dažādu tautu nacionālie tērpi, to skaitā Latvijas un Igaunijas, bet ne Lietuvas, dzīvnieku un putnu izbāzeņi, kapu pieminekļi ar uzjautrinošiem uzrakstiem, pavisam īsts labirints utt. Bija diezgan bēdīgi redzēt to visu tik nolaistu. Nudien, velns rāvis tos drošības apsvērumus ar visu dārzniecības centru priekšgalā!
Sanāca pabūt arī sen izbijuša vulkāna virsotnē. Es gan tobrīd nezināju, ka tas reiz bijis vulkāns un ka to vispār sauc par Mount Buningyoung. Nu, tāds lielāks pakalns ar skatu torni galā un viss. Netālu no Balaratas atrodas vēl viens izbijis vulkāns – Mount Warrenheip, bet tā arī nesanāca ar to iepazīties tuvāk.
Pirmajā atpakaļlidojumā visas 14 stundas ik pa laikam auroja mazi bērni. Lūk, tas bija briesmīgi. Nākošā lidojuma 7 stundas par laimi bija bez bērniem, tomēr miegs arī lāgā vairs nenāca. Getvikā nācās uzgaidīt vairāk nekā diennakti un izmantoju laiku, nedaudz pameklējot slēpņus tuvējā apkārtnē. Pāris stundu laikā tiku pie kādiem 5-6, to skaitā 4.5:4.5* vērtam. Vajadzēja vienkārši uzrāpties kokā kādu 4-5 m augstumā, kas man arī bez īpašām pūlēm ātri vien izdevās. Meklēt arī neko nevajadzēja, jo slēpni varēja redzēt piestiprinātu zaram jau no apakšas. Salīdzinot ar dažiem Latvijas slēpņiem, es teiktu, ka šī ir otra galējība.
Hiltōna viesnīca Getvikā man sagādāja vilšanos. Normāla elektrības kontakta nav, interneta diennakts pieeja – 10 mārciņas, par brokastīm jāmaksā papildus 15 mārciņas. Nu, paldies, jā… Labi, ka vismaz bija atstāta tējkanna un pāris tējas un kafijas paciņas. Citādi – istaba kā istaba, nekā īpaša. Atstāt pelēcīgo Getviku un Hiltōna viesnīcu nemaz nebija žēl.
Un tad jau atpakaļceļš Air Baltic autobusā lidmašīnā, mājas… Pie tā arī šoreiz apstāšos. Apsveicu, ja izturējāt šo aprakstu no sākuma līdz beigām :)!
Starp citu, gandrīz visas Caurumā ievietotās bildes var apskatīt pilnā izmērā, uz tām uzklikšķinot. Austrālijas bildes nav nekāds izņēmums.
Forši!
Izlasīju visas daļas, interesanta pieredze tev bijusi, paldies, ka padalījies 😉
Veiksmi!
Valabijs un posums ir visnotaļ valdzinoši. Īpaši valabija mutē iebāztais zāles kušķis liek viņam izskatīties visai teiksmaini 🙂
Kryal Castle un drošības apsvērumi.. brīžiem šķiet, ka ar to savu ar vien pieaugošo tieksmi pēc pastiprinātas drošības mēs drīz vien nobruģēsim sev ceļu uz elli – uz pasauli, kurā būs ļoti šauras individuālās brīvības robežas un kurā cilvēks sevi uzskatīs par pārāk stulbu, lai pats sev nogrieztu maizes riku un tāpēc konfiscēs sev nazi.
Pingback: Austrālija #1 – Stacija