Austrālija #2

Austrālijā orientējos ar Nokia telefona un caur bluetooth pieslēdzamā GPS palīdzību. Ja Latvijā šad un tad pāris ielas kartē nav iezīmētas, tad Balaratā ielas bija iezīmētas pat vietās, kur reālajā dzīvē tās saskatīt bija grūti. Manuprāt, labāks tomēr ir pirmais variants, jo tad nevar savā maršrutā iekļaut ielu, kuras nemaz nav. Šī iemesla dēļ reiz nonācu pie purva un kādu brīdi lauzīju galvu, kā tam tikt otrā pusē. Saņēmos, noāvu apavus un pa maliņu pārbridu. Tad es vēl nebiju pa radio dzirdējis, ka Balaratā čūskas esot sakodušas kkādus bērnus.

Cilvēki Balaratā (un ļoti bieži arī Melburnā) parasti dzīvo vienstāvīgās mājiņās. Retajai celtnei ir vairāk par vienu stāvu. Kopumā mājiņas visai vienveidīgas un sevišķu interesi neraisa. Pilsētas nelielajā centrā ir arī dažas lielākas un glītākas ēkas, tomēr ar Rīgas ierastajām piecstāvenēm salīdzināt grūti. Pie katras dzīvojamās mājas toties ir labi kopts dārzs. Droši vien sagadīšanās, bet neievēroju nevienu parasto iedzīvotāju rušināmies pa dobēm. To viņu vietā mēdza darīt īpaši nolīgti speciālisti.

Ar sabiedrisko transportu, t.i., autobusiem Balaratā brauc teju vai vienīgi skolnieki. Pārējie braukā ar privātajām automašīnām. Ir arī veloceliņi vai speciālas joslas riteņbraucējiem. Neskatoties uz to, riteņbraukšana tur šķita ne sevišķi populāra. Paši viņi par sevi apgalvo pretējo. Ķiveres lietošana riteņbraucējiem ir obligāta.

Kājāmgājējus ārpus pilsētas centra sastapt izdevās visai reti. Pie pilsētas robežām – tikpat kā nekad. Tomēr tie paši nedaudzie šad tad mēdza tevi pasveicināt un reizēm pat apjautāties, kā iet. Vispār frāze “how do you do” man ļoti ātri apnika. To varēja norauties praktiski ikvienā veikalā. Lielākoties nekā uz to nereaģēju, kas laikam nebija briesmīgi pieklājīgi. Pēc kādām trim nedēļām man briesmīgi apnika arī angļu valoda kā tāda.

Populārākās automašīnas tur bija vietējais Holden, Toyota, Honda, Hyundai utt. Ir arī pa vienam otram mersedesam un bmw. Vienreiz pat redzēju ņivu :). Neizdevās pamanīt nevienu opeli vai folksvāgenu. Džipi nav sevišķi populāri. Ceļi jau arī gludi kā… Nu, jā. Turklāt ceļu baltās svītras mēdz būt papildinātas ar atstarotājiem. Tas esot vietējais izgudrojums, ko pamazām pārņemot visā pasaulē. Ceļu malās atsevišķās vietās asfalts bija rievots, lai traucētu miegu snauduļojošiem, grāvī stūrējošiem vadītājiem.

Lielākie krustojumi ļoti bieži ir riņķveida. Luksoforu līdz ar to nav pārāk daudz. Pārsvarā tie ir vietās, kur ielu mēdz šķērsot gājēji. Tur, lai lieki nebojātu braucēju nervus, gājējiem vienmēr vispirms jānospiež poga uz luksofora. Starp citu, pirms automašīnas uzsāk braukt taisni, luksofors pirmajiem ļauj aizbraukt tiem, kuri vēlas nogriezties pa kreisi. Droši vien sava jēga tam ir. Kopumā vadītāji uzvedas pieklājīgāk un gājēju nervus saudzējošāk nekā šur tur citur, palaižot gājējus garām arī vietās, kur pēc noteikumiem tas nebūtu jādara. Tiesa, viens otrs gājējs tāpat kā pie mums par luksofora signāliem īpaši nesatraucas. Policijas ekipāžas un policistus kā tādus redzēju ļoti reti.

Satiksme uz ielām notiek pa kreiso pusi. Lai arī pie stūres nemēģināju sēsties, pie tā pierast nemaz nebija tik viegli. Uz trotuāra cilvēki mazliet biežāk turas pie kreisās puses. Pārejot pāri ielai, vispirms galva jāpagriež pa labi nevis pa kreisi. Un, ja dodies uz ielas vidū esošu tramvaja pieturu, īpaši jāievēro, no kuras puses tuvosies tramvajs, lai neaizbrauktu otrā virzienā.

Veikalos pie kases ir ierasts atvērt somu un atrādīt tās augšpusi. Toties apsargi ir pilnīgi nemanāmi. Ja arī viņi vispār ir, tad vienmēr laipni tevi sveicina un reizēm pat atvainojas, ka viņiem tāds darbs pārbaudīt somas.

Vienīgajā reizē, kad pirku vīna pudeli, man pajautāja personu apliecinošu dokumentu. Latvijā man to nav jautājuši jau vismaz gadus 3-4. Vispār pārtika ir diezgan dārga, īpaši maize, augļi un dārzeņi. Turklāt man nekur neizdevās atrast ābolu, kurš nebūtu spīdīgi novaskots. Kopumā augļi un dārzeņi apmēram tādi paši kā Latvijā nopērkamie. Vienīgi mango nopērkami svaigi un tie ir sasodīti garšīgi. Un vēl ir saldie kartupeļi, kas iekšpusē ir oranži :).

Apģērbi un apavi pāsvarā maksā mazliet lētāk nekā Latvijā. Elektroniskās preces arī lielākoties ir lētākas. Lielveikalos ir iespējams tikt pie ķīniešu veiktas masāžas, manikīra vai pedikīra.

Kad pirmo reizi nonācu parka publiskajā tualetē, samulsu. Tā, kā jau laikam visas publiskās tualetes Austrālijā, bija bez maksas. Un tik tīra! Neviena ķēpājuma vai stulba uzraksta! Turklāt atradās blakus parkam, nevis iekšā lielveikalā. Labu laiku vēl par to brīnījos. Pēc mēneša sapratu, ka tā pirmā vienkārši bija svaigi remontēta. Nu, gluži tik kriminālas atejas kā pēdiņas vienā otrā dzelzceļa stacijā nenācās novērot, bet tomēr savu kultūrslāni uz sienām tās lielākoties bija uzkrājušas… Tualetes papīrs arī vienmēr bija pa rokai. Katrā gadījumā, ja Rīgā pat zinātājam ir grūti atrast tualeti, tad svešajās pilsētās šis jautājums spiedīgus brīžus nesagādāja.

Turpinot iepriekšējā reizē iesākto par lidojošajām radībām, bieži manāms bija tāds melnbalts putniņš, drusku lielāks par strazdu – magpie-lark jeb žagatcīrulis. Jādomā, ka ieceļotāji citus putnus bez žagatām lāgā nav zinājuši, ja reiz visus melnbaltos tā apsaukuši. Magpie-lark arī nebija nekāds špetnais radījums. Reiz nācās novērot, kā divi eksemplāri dzenas pakaļ savvaļas papagaiļiem un plūc tiem no dibena laukā spalvas. Jādomā, savu ligzdu labiekārtošanai. Papagaiļi par to nebija diez ko sajūsmināti, lai neteiktu vairāk. Brēca tā it kā nez kas tur norisinātos. Brīvā dabā sanāca ievērot kādus 6-7 savvaļas papagaiļu sugu pārstāvjus. Ļoti glīti, bet brēcieni gan ne sevišķi patīkami. Tad jau mūsu pelēkās vārnas “krā” ir daudz labskanīgāks un patīkamāks.

Gulbji Austrālijā ir melni un ne tik lieli kā mūsējie. Uzvedas gan teju tāpat. Nāk diedelēt maizīti un klusi šņāc, ja pieej pārāk tuvu. Jaunie gulbīši tāpat – gaiši pelēki. Melburnā sanāca būt lieciniekam savdabīgam gulbju priekšnesumam.

Vienīgās kaijas, kuras savvaļā (un arī ne-savvaļā) izdevās pamanīt, bija Silver gull. Apmēram mūsu lielā ķīra lielumā un brēc arī gandrīz tieši tāpat. Lauči izskatījās identiski Latvijā dzīvojošajiem. Vēl bija novērojami divi viņa radinieki – Dusky moorhen un prāvākais Purple swamphen. Pēdējais, ja viņam ūdenī pasvieda maizīti, vispirms pacēla to ar kāju un tikai tad ēda, tā teikt, no pirkstiem. Nu, jā, dakšiņas jau viņam nav…

Mans mīļākais putns tur bija Musk duck, kas latviski droši vien jātulko kā muskusa pīle. Nekad līdz šim nebiju redzējis pīli ar paseksti zem knābja. Pirmajā brīdī gribējās domāt, ka tas ir pīļknābis. Muskusa pīle ļoti bieži un labi nirst, ir lielāka par parastajām pīlēm un ļoti reti lido vai izkāpj krastā. Lielākā tās daļa vienmēr ir zem ūdens.

Savvaļā gadījās redzēt arī vienu otru gārni un ibisu. Otrie ir mazliet stārķiem līdzīgi putni ar liektu knābi. Tuvumā pielavīties tiem neizdevās.

Vēl viens interesants savvaļas putns Austrālijā ir kukaburra. Vienu reizi man paveicās dzirdēt to smejamies, kaut arī tad vēl nezināju, kas tur tik priecīgi dziesmu dzied. Nobildēju koku, kurā sēdēja pāris smējēji un pēc izskata tos atpazīt varēju tikai pietuvinātā bildē.

Staigājot pa lauku ceļiem un meklējot slēpņus dažādos brikšņos, šad un tad sanāca ieraudzīt pa aizļekojošam trusim. Lielākoties tie bija kādus 30 centimetrus gari. Viņu alas parasti bija viegli pamanāmas. Nobildēt gan šos dzīvniekus bija ļoti grūti, jo pamanīt viņus parasti izdevās tikai tad, kad viņi jau bēga no tevis prom.

Vietējās dzīvās radības ērti varēja apskatīt Wildlife parkā. Tas ir tāds kā zooloģiskais dārzs, tikai mazākie ķenguri un emu tajā staigāja apkārt gluži brīvi. Par pāris dolāriem bija iespējams nopirkt tūtiņu ar ķenguru barību, kas lielākoties sastāvēja no dažādām sēkliņām. To viņi ēda tieši no rokas. Lielākā daļa ķenguru izskatījās apbrīnojami slinki. Īpaši lielākie, Red kangaroos, kurus savvaļā lēkāt nelaida.

Arī koalas ir ārkārtīgi slinki un mazkustīgi. Lielākoties viņi gulēja, dažādās pozās iekārtojušies koku zaros. Tasmānijas velns izskatās pēc ne pārāk liela, nejauka suņa. Gadījās arī redzēt, kā divi eksepmlāri skaļi šņākdami un krākdami ar zobu demonstrēšanas metodi risina savstarpējas domstarpības. Lai arī emu tāpat klīda apkārt brīvā dabā, pieiet tuvāk par pāris metriem un pārbaudīt, ko varētu nozīmēt viņu klusā šņākšana, tomēr negribējās.

Vēl divi īpaši interesanti Austrālijas dzīvnieki ir ehidna un vombats. Ehidna ir tāds kā paprāvs ezis ar spicu degunu, savukārt vombats mazliet atgādina uz zemes dzīvojošu koalu jeb pelēcīgu, paprāvu āpsi ar lielu, apaļu galvu.

Austrālija #1

Austrālija #3

Austrālija #4

6 thoughts on “Austrālija #2

  1. Pie melno gulbju dejas jau vesela izrāde iznāk. Tur krustsolī uz betonētās maliņas dejo tas putns, kas ēd maizīti no ķepas 🙂 Un sudrabkaija ne mazāk ieinteresēta noraugās ko tie gulbji tur dara. Bet jā.. plašs un interesants putnu apskats 🙂 Pietrūkst tikai pats albatross! 🙂
    Lai arī pie mums varētu ņemt labus piemēros no Austrālijas (laipnā attieksme veikalos, ķiveres riteņbraucējiem, ceļu drošība u.c.), tomēr no kusluma uz sava dārza apkopšanu un retās iziešanas dabā gan nebūtu jāmācās! 🙂 🙂
    Ā un jā, tie rudie, lielie ķenguri izskatās ļoti smieklīgi!! 😀 Tāds relax, ka prieks skatīties 🙂

  2. Apraksts labs. Pašama ar ir sanācis pabūt Austrālijā, tikai citā stūrī, tādēļ lasīt ir interesantāk. A Melnburnas galā sveicinoties nesaka “Hi Mate”?
    PS. Holden = Opel.

Ir ko piebilst?